Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Ārējais ienaidnieks nav latviešu tautas produkts
DDD: Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā aizvien vairāk cilvēku publiski atzīst ultraliberālisma kaitīgumu, kas šobrīd straumēm plūst no Rietumiem. Tomēr vēl joprojām ir pārāk maz tādu, kas saskatītu, ka arī okupanti, kolonisti vēl joprojām nav tikuši izraidīti no Latvijas tieši ultraliberālās ideoloģijas dēļ.
Aivars Garda: Jā, ultraliberāļi ir iestāstījuši mūsu tautai, ka ārējais ienaidnieks ir nevis ārējais ienaidnieks, bet gan mūsu draugs, kaimiņš, ar kuru kopā dzīvojām 50 gadus okupācijas laikā un tagad vēl 27 gadus… Normālā valstī ārējos ienaidniekus padzen. Ja to nevar izdarīt okupācijas laikā, tad to obligāti paveic pēc okupācijas. Bet mūsu valdošie politiķi Rietumu ultraliberāļu ietekmē paši ir tādi kļuvuši un pavisam sagroza mūsu tautai smadzenes. Precīzāk, nevis visai tautai, bet tikai pūlim, kurš pats nav spējīgs domāt. Latviešu daļa, kuru var dēvēt par tautu, apzinās, par to runā un dara visu, lai arī pārējie latvieši beidzot izprastu patiesību, ka mūsu tā saucamie nepilsoņi būtībā ir gan tautas, gan valsts ārējais ienaidnieks, kurš nav padzīts. Ārējie ienaidnieki nav latviešu tautas produkts – mēs tos neesam atražojuši, dzemdējot vai…
DDD: …vai uzaicinot viņus uz šejieni.
A.G.: Jā, viņi paši ir atnākuši okupācijas laikā, kad mums, latviešiem, nebija tiesības lemt, vai laist viņus šeit. Viņi ir atnākuši labas dzīves meklējumos un uzbāžas mums ar savām paražām, domāšanu, dzīvesveidu, ar nekultūru, jo kultūru viņi mums nav atnesuši. Dzīvot kopā ar okupantiem divas paaudzes jau ir grūti. Piemēram, Indijā gaišākie prāti jau bija satraukušies, kad indieši dzīvoja divas paaudzes angļu jūgā. Viņi jau tad saskatīja, ka indiešu tauta mainās, degradējas okupācijas un kolonizācijas ietekmē. Viņi cēla trauksmi, kas noveda pie Mahātmas Gandija cīņas pret okupantiem, kas pēc ilgiem gadiem vainagojās ar Indijas neatkarību.
DDD: Vai Indijā tauta uzreiz vienojās par kolonistu padzīšanu?
A.G.: Starp gaišajiem prātiem bija tādi kā Gandijs, kurš aicināja padzīt angļus. Bet bija arī dzejnieks Rabindranats Tagore, kurš sākumā iebilda, ka angļu kolonizācija ir devusi ļoti lielu labumu Indijai. Un šie gaišie prāti savā starpā vārdiski cīnījās. Gandija pārliecība uzvarēja, tāpēc sākās indiešu tautas cīņa pret angļu okupāciju. Protams, uzreiz tā nebija. Mahātma Gandijs cīnījās vairāk nekā 30 gadus.
DDD: Vai indiešu prese atbalstīja Gandiju?
A.G.: Indijā prese bija daudz brīvāka nekā Latvijā šobrīd. Šeit ir liberastu prese, kuras žurnālistiem, varētu teikt, ir sačakarētas smadzenes. Un viņi darbojas pret DDD. Savukārt tālaika Indijā, ja Gandijs kaut ko pateica, prese to atspoguļoja, atbalstīja, un tas ātrāk pārliecināja tautu. Tāpēc mūsu ultraliberālās preses klusēšana ir smags noziegums pret tautu.
DDD: Būtībā tas, kas notiek tā saucamās ceturtās varas aprindās Latvijā, liecina par Rietumu ultraliberāļu ideoloģisko kolonizāciju.
A.G.: Jā, tā ir kolonizācija. Un, protams, notiek arī ekonomiskā okupācija un kolonizācija.
DDD: Ultraliberāļi tiek ļoti bagātīgi finansēti. Nav noslēpums, ka viens no redzamākajiem finansētājiem jeb oligarhiem ir Džordžs Soross.
A.G.: Šis nelietis, es pat teiktu ‒ pasaules mēroga draņķis, patiešām ir vainīgs ar savu naudu, kuru ir ieguldījis šeit un citās valstīs tieši cilvēku smadzeņu “pūderēšanā”. Tas vēl ir maigi teikts. Viņš ir sagrozījis cilvēkiem smadzenes jau tik ļoti un liberasti ir tik degradējušies, ka paši to vairs neapzinās. Tāpat kā trakais neatzīst, ka viņš ir traks. Vienīgi, kļuvis vesels, viņš spēj saprast, ka bija traks. Un, ko ar šiem liberastiem darīt, kā viņus vest pie prāta ‒ tas ir grūts jautājums, uz kuru atbildes man šobrīd nav.
Putra būs jāizstrebj mazbērniem
DDD: Es ļoti brīnos, ka prātīgi cilvēki, kas iebilst pret ultraliberālisma jeb kreisā liberālisma ideju izplatību, tomēr nostājas pret Latvijas dekolonizāciju. Varbūt tās ir milzīgas, neapzinātas bailes no šīs procesa?
Aivars Garda: Es domāju, jā.
DDD: Runājot par bailēm, žurnālists Sandris Točs atzina, ka iepriekš ir baidījies pat sniegt interviju laikrakstam “DDD”.
A.G.: Bet viņš atrada sevī spēku un to atzina. Tas, protams, ir drosmīgs solis, un es cienu viņu par to. Viņš pats ir atbrīvojis sevi, un tas ir viņa svarīgākais panākums. Viņš tātad ar šo soli ir kļuvis brīvāks. Varbūt paies laiks, un viņš izpratīs, ka dekolonizācijas noraidīšana ir tās pašas bailes, kas paslēpušās daudz dziļāk. Jo, kā gan taisnīgs cilvēks var sadzīvot ar netaisnību?! Tas taču ir tik skaidri saprotams, ka mums sadzīvot ar ārējiem ienaidniekiem savā valstī, maksājot viņiem pensijas, uzturot viņu skolas – tas taču ir šausmīgs noziegums pret pašiem latviešiem!
Lai cik skaista būtu krievu valoda, bet šeit mītošo draņķu ‒ ārējā ienaidnieka ‒ un Krievijas valsts politikas dēļ Latvijā tā ir okupantu valoda. Galu galā, ja cilvēks sāk domāt par taisnīgumu, par patiesību, viņam ir jānonāk pie šī secinājuma. Un tad vajadzētu padomāt: vai esmu pietiekami drosmīgs, lai pateiktu to? Ja trūkst drosmes, tad jāatzīstas pašam sev un Dievam: neesmu vēl tik drosmīgs, lai teiktu okupantam – vācies ārā! Bet meklēt attaisnojumu, kāpēc okupantam šeit ir jāpaliek, ‒ tā ir netaisnīguma aizstāvēšana.
Starp citu, šīs bailes lielā mērā iesēj arī hēdonisma ideoloģija. Tā ir filozofija, kas uzstāj, ka dzīve ir tikai viena, kuru vajag nodzīvot ļoti labi – bez jebkādiem uztraukumiem. Jo mazāk uztraukumu, mazāk pūļu, jo labāk – ka tikai miers. Protams, arī mēs esam par mieru, bet hēdonists gatavs atteikties no cīņas par taisnību tikai tādēļ, lai būtu ērti dzīvot.
DDD: Patiesībā, mīļā miera labad, atsakoties no cīņas par ārējā ienaidnieka izraidīšanu, mēs nodarām pāri paši saviem bērniem un bērnu bērniem, kuriem šī putra kādreiz būs jāizstrebj – turklāt ļoti sāpīgi.
A.G.: Protams. Par to, ka mēs neesam padzinuši okupantus, atbildīgas ir mūsu un mūsu vecāku paaudzes. Tagad var teikt, ka arī manu bērnu paaudze jau ir vainojama, ka neko nedara, lai šo jautājumu atrisinātu. Un, ja neko nedarīs, tas paliks uz manu mazbērnu paaudzes pleciem.
DDD: Bet prese potē latviešiem domu, ka nav labi un pareizi vēlēties okupantu aizvākšanos. Pat tā saucamā Uzvaras pieminekļa nojaukšana būs vardarbība, kas savukārt vairos vardarbību no okupantu puses… Un ar to viss apstājas – parastā latvieša apziņas dzīlēs gruzd bailes un vainas sajūta par to, ka viņš nevēlas 9. maija orģijas Pārdaugavā, bet nedrīkst taču izraisīt vardarbību.
A.G.: Nu, ja baidīsimies no kaut kādas vardarbības, tad jau nevarēs strādāt ne policisti, kas vardarbīgi ķer noziedzniekus, ne prokurori, ne tiesneši, pieņemot taisnīgu spriedumu, kas nepatīk noziedzniekam, jo viņš var atriebties. Ja tā spriedīsim, tad jāatsakās no jebkāda taisnīguma un jādzīvo kriminālā valstī. Runājot par to pieminekli ‒ latviešu tautas un valsts pienākums jau sen bija to nojaukt. Tas nav izdarīts, arī baidoties no okupantu vardarbības. Bet no kā mums jābaidās, ja mums ir neatkarīga valsts?! Mēs dzīvojam savā valstī, mums ir armija, mums ir policija – lai viņi vardarbojas… Taču policijai par okupantu vardarbību šie draņķi ir jānoslāna ar stekiem.
DDD: Ir ieviests jauns termins “Latvijas valsts piederīgais”. Tas jau vien, ka mums būtu jābaidās no kaut kādas “Latvijas valsts piederīgo” daļas vardarbības, tāpēc ka tiek nojaukts okupācijas simbols, nozīmē, ka ar mūsu valsti un tās piederīgajiem nepavisam nav labi.
A.G.: Protams. Lai ko arī kāds teiktu, ārējie ienaidnieki nav, nekad nebija un arī nebūs Latvijas valsts piederīgie. Viņi pieder okupētājvalstij ‒ un tā ir PSRS tiesību mantiniece Krievija, kurai pieder gan tie, kuri šeit ir piedzimuši, gan vēl nedzimušie. Vai baidīties no viņu vardarbības neatkarīgā valstī? Kāpēc tad stājāmies Eiropas Savienībā un NATO, ja mums ir bail veikt TAISNĪGAS darbības? Vai mums ir jāatsakās no okupācijas seku likvidēšanas tikai tāpēc, ka okupantiem tas nepatīk? Tikai tāpēc, ka viņiem taisnīguma izjūta ir pilnīgi pretēja mums – viņiem tiesības ir mūs kaut, iznīcināt, izsūtīt uz Sibīriju? Tās gan ir ačgārnas tiesības – tādu tiesību viņiem nav.
DDD: Bandītu tiesības.
A.G.: Jā, tās ir bandītu tiesības. Mēs nedrīkstam baidīties un nepretoties bandītiem.
Kā rodas vergi
Aivars Garda: Nesen noskatījos dokumentālo filmu par Čehoslovākiju Vācijas okupācijas laikā. Izrādījās, ka Čehoslovākijas tauta bija pilnīgi padevusies Vācijas okupācijai, labprātīgi strādāja rūpnīcās, taisīja dažādus ieročus, tankus, bumbas un lādiņus, lai vācieši varētu šaut ‒ varbūt arī uz Latviju un citām zemēm. Pat Hitlers nicīgi izturējās pret čehoslovākiem šī iemesla dēļ, apsaukājot viņus par vergiem.
Čehoslovākijas valdība atradās emigrācijā un centās vadīt Čehoslovākijas pretošanās kustību pret vāciešiem, bet ļoti neveiksmīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka, tiklīdz atradās kāds, piemēram, partizāni, kas cīnījās pret vāciešiem (viņi nošāva Vācijas Gestapo grupenfīreru Heidrihu, kurš bija Čehoslovākijas pārvaldnieks), čehoslovāku tauta nosodīja šos partizānus, jo Vācija tūdaļ sāka represijas pret čehiem un slovākiem. Tātad viņi nevis sakļāvās ap partizāniem, bet tieši pretēji ‒ nosodīja, pat nodeva viņus.
DDD: Kaut kas līdzīgs ir vērojams arī mūsdienu Latvijā, kur tiek nosodīti tie, kas iestājas par ārējā ienaidnieka izraidīšanu.
A.G.: Jā, tā tas ir. Vēsturnieki, kas šo filmu veidoja, attaisnoja čehoslovāku rīcību ar vēlmi izdzīvot. Tas ir gluži pretēji tam, kā pret saviem varoņiem izturas, piemēram, palestīniešu tauta. Palestīnieši nekad viņus nenodos, vienmēr stāvēs par saviem cīnītājiem. Un te ir jautājums – vai mūsu tauta, pareizāk sakot, pūlis, rīkojas pareizi, neatbalstot cīņu par taisnīgumu?
DDD: Esmu dzirdējusi daudzus apgalvojam, ka arī mums šobrīd galvenais ir izdzīvot.
A.G.: Jā, latviešvalodīgais pūlis, manuprāt, domā līdzīgi, kā savulaik čehoslovāki. Latvieši mierina sevi, ka esam pārdzīvojuši gan vācu, gan zviedru, gan krievu laikus, tāpēc pārdzīvosim arī šos laikus… Tikai ir jāsaprot – jā, mēs izdzīvojām, bet, pakļaujoties okupantiem, mūsu tautai radās ļoti sliktas īpašības. Visas tagad neminēšu. Bet iegūtais kalpa sindroms tagad īpaši spilgti izpaužas mūsu varas ešelonos ‒ tā bija gan Vācijas jūgā, gan Krievijas jūgā, gan tagad Eiropas jūgā. Un tas ne pie kā laba neved.
Ir kāds nerakstīts likums: ja valstij un tautai uzbrūk ārējais ienaidnieks, tad tai ir jāsaliedējas un jācīnās pret šo ienaidnieku – pat, ja ir lieli zaudējumi. Mēs taču atceramies, kādi zaudējumi bija čečenu tautai – visa Čečenija izpostīta, Groznija pilnīgi sagrauta. Bet pagāja daži gadi un, pateicoties čečenu tautas cīņai, Čečenijā gandrīz vairs nav neviena okupanta, viss tur notiek čečeniski.
DDD: Pēc viņu tradīcijām un principiem.
A.G.: Jā. Var nepatikt kādam, kaut pašiem čečeniem, piemēram, valsts iekārta – viņi var to mainīt.
DDD: Tomēr Čečenija vēl joprojām ir Krievijas Federācijas sastāvā.
A.G.: Čečenu vairākumam tas droši vien patīk. Viņiem tur ir labi, jo Krievija vēl joprojām maksā lielu kontribūciju.
DDD: Tad jau var teikt, ka šeit latvieši arī apmierināti dzīvo Eiropas Savienības sastāvā. Kāda ir atšķirība?
A.G.: Kā jau teicu, Čečenijā nav neviena okupanta, bet mums ir viņu pilns. Čečenija atbrīvojās no okupantiem – visi krievi aizbēga uz Krieviju, vai arī tika pašu krievu apšauti Čečenijā. Neviens viņus atpakaļ negaida, un, man šķiet, uz turieni arī neviens krievs vairs neraujas.
Kad mēs beidzot dzīvosim?
DDD: Kā kolonistu jeb okupantu fiziskā klātbūtne grauj latviešu tautu un valsti?
Aivars Garda: Teicu jau, ka indieši sāka mainīties pēc otrās paaudzes angļu kolonizācijā – tauta negribēja vairs būt pati, bet bija apmierināta ar kolonizēto stāvokli. Bet indiešu tauta ir liela, un tie salīdzinoši nedaudzie angļi, kas viņus kolonizēja, protams, nevarēja viņus asimilēt un padarīt par angļiem. Bet šeit, Latvijā, krievvalodīgie okupanti asimilēs mūs, nevis mēs viņus, ja bezdarbībā noraudzīsimies.
DDD: Ņemot vēl vērā, ka latvieši tiek lingvistiski diskriminēti darba tirgū, latviešiem ir jāzina krievu valoda, lai dabūtu darbu…
A.G.: Jā, šis ir spilgts piemērs. Ja būtu veikta dekolonizācija un visi okupanti pametuši mūsu valsti, man nebūtu iebildumu, ka, piemēram, pārdevējiem tiek prasītas vācu un krievu valodas zināšanas. Tad es neteiktu, ka šeit ir okupantu vara, jo tās te nebūtu. Tāpat kā jau esam aizmirsuši par vāciešiem kā okupantiem, jo viņu sen vairs te nav. Un mēs, ja gribam, mācāmies vācu valodu labprātīgi.
DDD: Turklāt lielākais absurds, ka okupantu valoda mums jāzina tikai tāpēc, ka šeit – it kā neatkarīgajā Latvijā – ir krieviska vide.
A.G.: Protams, ja mēs būtu padzinuši okupantus, tad krievu valodu mācītos Krievijas tūristu vai starptautisko sakaru dēļ. Arī turki, spāņi, vācieši mācās krieviski. Un kāpēc gan ne? Tā ir pavisam cita lieta.
DDD: Bet mums kaut kā ir jāizdzīvo un darbs jādabū…
A.G.: Kaut kādā mērā var saprast čehu un slovāku tautas. Viņu valstī bija ienācis ārējais ienaidnieks – vācieši. Ja pretojās, vācieši šāva bez ceremonijām. Var vēl kaut kādā mērā saprast PSRS laikus, kad patiešām bija ļoti stingri likumi. Tādi kā Gunārs Astra bija uz pirkstiem skaitāmi – un, kad viņi pacēla savu balsi, tos, labākajā gadījumā, ielika cietumā. Protams, var saprast, ka šāda okupācija kaut kādā veidā ir jāpārcieš. Nevaru saprast, kāpēc mēs bez cīņas atdevām Latviju padomju karaspēkam. Bet, ja tāda psiholoģija – ka mums ir jāizdzīvo ‒ mums ir vēl joprojām, kaut esam atguvuši neatkarību, tad jājautā, kad mēs beidzot dzīvosim?
DDD: Man jau liekas, ka šī “izdzīvošana” aizsedz vēlmi dzīvot vien pašlabumam.
A.G.: Tas ir hēdonisms, par ko jau ieminējos. Rietumos cilvēki dzīvo pēc šīs psiholoģijas – ka tikai pašam būtu labi. Un, ja mēs gribam garīgi iet bojā tāpat kā Rietumi, kur ir milzīga morālā degradācija, tad, protams, varam dzīvot ar šādu psiholoģiju – ka tikai izdzīvot. Lai taču tas okupants ir – viņš taču ir tik labs, ja ar viņu runā krieviski. Daži latvieši esot vēl sliktāki par okupantiem…
DDD: Dažreiz mums pārmet, kāpēc nedzenam ārā nodevīgos latviešus?
A.G.: Latvietis ir savās mājās. Mēs varam viņam pārmest, ka viņš ir maitas gabals, tiesāt viņu. Bet tas, ka starp latviešiem ir īsti draņķi, nekādā gadījumā neattaisno to, ka mēs paturam šeit okupantus.
Pret netiklību nav jābūt iecietīgiem
DDD: Ko darīt ar latviešu ultraliberāļiem, kas pilnībā samaitājuši savas smadzenes?
Aivars Garda: Ar tiem ir ļoti grūti kaut ko iesākt ‒ atliek vien cerēt, ka viņi kādu brīdi pēkšņi atjēgsies. Mums ir svarīgi saglabāt un pasaudzēt tos, kuri vēl tādi nav.
DDD: Mūsu pēcnācējus?
A.G.: Jā, un pirmkārt ir jāattīra jēdzieni. Deviņdesmito gadu beigās, kad sākām aktīvu darbību, sapratu, ka lietas ir jāsauc īstajos vārdos. Arī Dzīvajā Ētikā ir teikts, ka jāattīra jēdzieni ‒ tie ir ļoti sagrozīti. Piemēram, vārds “gejs” patiesībā nozīmē “jautrs zēns”, bet “praids” ‒ “lepnums”. Cilvēki, kas nezina, kas ir gejs, domā, ka praidā iet jautri zēni… kaut arī puspliki, jocīgi, bet jautri… Bet viņi taču dara riebīgas lietas – nodarbojas ar pederastiju.
DDD: Protams, slimi cilvēki dara slimas lietas.
A.G.: Viņi ir psihiski slimi cilvēki, kas tiek pasludināti par veseliem un pieprasa sev godu. Un ar praidu, kā pareizi teica Sandris Točs, viņi met izaicinājumu normāliem pilsoņiem – viņi par mums ņirgājas un pieprasa godāt kā veselos. Tāpēc gejus sākām saukt tā, kā viņus arī sauc, – par pederastiem. Izdomāju pat jaunu terminu – “taisnās zarnas operatori”.
Tomēr mums ir skaidri jāpasaka, ko jau esam uzsvēruši iepriekš, ka tie pederasti un lesbietes, kas grib ārstēties, ir pelnījuši mūsu cieņu un atbalstu. Ja ar to netiek galā ārstu privātprakses un psihiatriskās slimnīcas, tad jāatver specializētas ārstniecības iestādes – pidarolesbozoriji, kur ārstēt un palīdzēt šiem cilvēkiem.
Bet tādus, kuri negrib ārstēties, apgalvo, ka ir veseli un bāžas mums virsū, vajag dēvēt terminos, kas atbilst viņu nodarbēm. “Taisnās zarnas operators” – tas pat nav izsmejošs, bet, manuprāt, tēlains apzīmējums. Filozofs Visvaldis Pauluss grāmatā “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts” piedāvā viņus saukt tieši tā, kā tos sauca mūsu senči, – par “dirsā pisējiem”. Tas skan it kā rupji, bet… Es neaicinu gluži visus lietot šādu apzīmējumu, bet, ja kāds to dara, tad viņš par to nav jānosoda.
DDD: Vai tā būtu jāsauc slimi cilvēki?
A.G.: Mūsu senči tā sauca tos, kas negribēja būt veseli, bet bāzās virsū citiem, – citiem vārdiem, izdzimteņus. Manuprāt, ja sabiedrība kopumā uz kādu laiku pieņemtu šādu leksiku, lietas nostātos savās vietās – izdzimteņus vairs nedēvētu par jautriem zēniem.
Tautai kritiskos periodos – un mūsu tautai ir šāds posms – piemeklē stāvoklis, kad tā kļūst ļoti remdena, pseidotoleranta, iecietīga pret netiklību, pret grēku, ja tā var teikt. Bet cilvēks nedrīkst būt iecietīgs pret to. Tā ir nolaidība pret Dievu, nevis iecietība. Dievs nav radījis pederastus – viņi paši sevi tādus ir padarījuši. Ja Dievs būtu radījis pederastu un lesbietes, Viņš nebūtu Dievs. Nedrīkst Dievam uzvelt šādu vainu.
Manuprāt, ja mēs draņķus sauktu par draņķiem, tad vismaz tie, kas vēl tādi nav kļuvuši, tiktu pasargāti. Tāpēc tādu Sorosu un viņa sekotājus mēs piedāvājam saukt par liberastiem. Daži apvainojas – tas esot slikti. Aivars Gedroics savā rakstā piedāvā viņus dēvēt par “sorospistiem”. Mēs dēvējam viņus reizēm arī par sorosistiem. Viņš pielika vienu burtu. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tā nedrīkst runāt. Taču, ja padomā, viņi patiešām tādi ir. Aivars Gedroics asprātīgi to ir pamanījis.
Šobrīd mēs nevaram viņus ielikt cietumā, ko tie ir pelnījuši, par to ļaunumu, ko sadarījuši. Bet pavilkt uz zoba ir gandrīz vai mūsu pienākums. Ja palasām mūsu senču nerātnās tautasdziesmas, tur ir vēl rupjāki vārdi mūsu ausīm, bet mēs šīs tautasdziesmas nesaucām par rupjām, bet gan par nerātnām. Mūsu tautieši bija apveltīti ar humoru, un viņi draiski spēja pasmieties par cilvēku netiklībām. Krišjānis Barons taču bija pieklājīgs cilvēks, un viņš šīs tautasdziesmas savāca un apkopoja, nevis izmeta. Tās arī tagad tiek izdotas, tāpat kā latviešu tautas nerātnās anekdotes.
Par latviešu pašcieņu
DDD: Ir kāds vēsturisks notikums, kurš, manuprāt, ir ļoti iedragājis latviešu pašcieņu. Tas ir prezidenta Kārļa Ulmaņa rīkojums ielaist okupantus neatkarīgās Latvijas teritorijā bez pretošanās.
A.G.: Jā, tas ir iedragājis pašcieņu. Pat vēl tagad iespaido, jo ļoti daudzi cilvēki uzskata, ka viņš ir darījis pareizi – domājis, kā labāk. Šī ir prātošana, ka vajag izdzīvot. Bet Dievs ir radījis tautas, lai tās pilnīgotos. Dievs ir devis tautai savu zemi, un šai tautai ir pienākums to aizsargāt – nevis izdzīvot, nevis dzīvot, kā iegribas, bet aizsargāt! Bet mēs mierīgi atdevām savu zemi.
Mahātma Gandijs
Svarīgi būtu pieminēt Gandija domas: “Ja nebūtu citas izvēles kā starp gļēvulību un varmācību, es ieteiktu varmācību. Es izkopju klusu vīrišķību – mirt bez nonāvēšanas. Bet, ja kādam nav drosmes, tad es labāk gribu, lai viņš izkopj sevī mākslu nonāvēt un tikt nonāvētam, nekā apkaunojoši bēgt no briesmām. Jo tas, kas bēg, veic varmācību domās: viņš bēg tāpēc, ka viņam trūkst vīrišķības, nonāvējot citu, tikt nonāvētam pašam. Tūkstošreiz labāk es riskēju pieļaut varmācību nekā veselas tautas apkaunojošu gļēvulību. Es labāk redzu Indiju (bet mēs, latvieši, – Latviju) ķeramies pie ieročiem, lai aizstāvētu savu godu, nekā kļūstam par sava kauna gļēvu liecinieci. Es nedomāju, ka Indija būtu bezspēcīga. Spēks nav fiziskajos līdzekļos, tas slēpjas nelokāmā gribā (vai tas jo lielā mērā neattiecas arī uz latviešu tautu?) Nevarmācība (tas ir, spēka jeb varas lietošana bez naida un atriebības jūtām – A.G.) nav lēnīga padošanās ļaundarim. Nevarmācība visiem gribas un gara spēkiem pretojas tirāna gribai. Viens vienīgs cilvēks var tādējādi stāties pretī impērijai un sekmēt tās krišanu. Bet par kādu maksu? Par paša ciešanām. Ciešanas – lielais likums.” Tā ir atbilde tiem latviešiem, kuri iebilst, ka Indija taču ir liela valsts, bet Latvija maza. Taču “mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba” – teica Rainis.
Arī Kārlim Ulmanim vajadzēja, kā to darīja Gandijs, sagatavot mūsu tautu PSRS iebrukumam un teikt: ja šie maitas gabali, ārējie ienaidnieki, iebruks, tad stāvēsim un kritīsim par savu zemi – kaut līdz nāvei! Nekad vēsturē nav bijis tā, ka iebrucēju karaspēks uzreiz izkautu visu tautu, kas pretojas. Ienaidnieka karaspēks var iznīcināt armiju, protams, arī represēt kādu iedzīvotāju daļu, bet ne visu miljonu.
DDD: Tautas iet bojā nevis fiziskas izkaušanas rezultātā, bet gan garīgi zaudējot savu nacionālo identitāti un asimilējoties ar okupantiem.
A.G.: Tieši tā, un arī mēs nebūtu izkauti. Vai upuru skaits būtu lielāks, ja latvieši cīnītos, nekā Baigajā gadā? Ļoti šaubos. Somija, kas ir tikai mazliet lielāka par mums, sekmīgi pretojās ārējam ienaidniekam.
DDD: Katrā ziņā paši krievi cīnījās pret Hitlera karaspēku, nevis padevās.
A.G.: Protams, un Staļins pat aicināja savu tautu uz naidu pret iebrucējiem. Staļinam jau arī radās problēmas, kad daudzi PSRS iekaroto zemju iedzīvotāji gribēja sadzīvot mierā ar iebrucējiem kā čehi un slovāki. Čehiem laimējās, ka vāciešus sakāva un viņi tika atbrīvoti. Ja vācieši būtu vinnējuši, čehi būtu kā vergi. Tas taču ir tik pazemojoši – atdot savu zemi bez neviena šāviena. Un kā vergam turpināt vergot – nevis ar dunci azotē, bet labprātīgi. Tas ir tik drausmīgi degradējoši! Dievs neatzīst tādu tautas degradāciju.
Ja latvieši grib būt tīkami Dievam, tad viņiem ir jācīnās, lai atbrīvotu savu Dieva doto zemi no kolonistiem. Arī baznīcai tas beidzot ir jāsaprot, un ticīgajiem, kas iet uz baznīcu, būtu pienākums prasīt mācītājiem šo cīņu. Mācītāji būtībā nodod savu tautu, arī savus draudzes locekļus, neaicinādami uz cīņu par savu Dieva doto zemi. Tātad viņi nav īstie garīgie vadītāji, un tā nav Kristus Mācība, ja baznīckungi māca, ka nav jācīnās pret ārējo ienaidnieku. Kristus tā nekad nav mācījis, tieši otrādi – “ikviens, kas zobenu pacels, no zobena ies bojā”. Kolonisti, varmācīgi ienākdami Latvijā un joprojām dzīvodami šeit, ar to vien jau ir pacēluši zobenu pret latviešiem. Ir jādara viss, lai latvieši to saprastu un piespiestu valdību tos likumīgi izraidīt.
Mūsdienu baznīckungi sludina nevis nepretošanos ļaunumam ar vardarbību, bet gan Kristus nosodīto remdenumu. Ja atceraties, ko Kristus par tādiem teica – Dievs izspļaus tos. Tāpēc, cienījamie draudžu locekļi, ja jūs negribat, lai Dievs jūs izspļauj, tad prasiet saviem mācītājiem: kāpēc jūs mācāt mums Antikrista vērtības? Tieši jau Sātans mācījis cilvēkiem remdenumu un pakļaušanos netaisnībai. Kristus atnāca cīnīties pret netaisnību – viņš pacēla taisnīguma zobenu. Bet kurš baznīckungs tagad ir pacēlis taisnīguma zobenu? Varat nosaukt kādu? Un kurš no arhibīskapiem – vai Stankēvičs, Vanags vai pareizticīgo galva Aleksandrs ir pacēlis taisnīguma zobenu?
Ja baznīcā nav taisnīguma, tad tur nav arī Dieva. Dievs ir Taisnīgums, un otrādi – Taisnīgums ir Dievs. Taisnīgums ir arī Mīlestība. Taisnīgums bez mīlestības nav iespējams, un otrādi – nav mīlestības bez taisnīguma. Tā, ko tagad pasludina par mīlestību, nav mīlestība – tā ir kaut kāda, grūti pat formulēt, šķidra pļura – mīlestības vietā.
Intervēja Līga Muzikante
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.19(393) (2017. gada 13.–26. oktobris)