Pēdējā laikā medijos arvien biežāk zvaigžņu statusu iemanto transseksuāļi – daži dzied Eriovīzijā, citi piedalās realitātes šovos, sniedz intervijas žurnālos, bet vēl kādi gluži vienkārši apmeklē elitārus pasākumus. Nevar nepamanīt, ka šī tendence ir uzbrūkoša, dabiskos pamatus graujoša. Valsts līmenī tiek aktualizēta ģenderisma ideoloģija par meiteņu vīrišķošanu un zēnu sievišķošanu. Pirms pāris gadiem Labklājības ministrija finansēja un rekomendēja grāmatu pirmsskolām – “Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards”. Tika arī izplatīts metodiskais materiāls “Bērnudārzi, kuros ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”. Tas liecina, ka Latvijas sabiedrība tiek gatavota un mentāli pielāgota eksperimentiem, kas pilnā sparā notiek citur Rietumu pasaulē. Vēl pirms ceturtdaļgadsimta Latvijā ar uguni būtu jāpameklē ārsts, kurš svēti ticētu, ka homoseksuālisms ir normāla parādība, kurai nevajadzētu meklēt ārstēšanas paņēmienus. Diemžēl šodien šīs proporcija jau ir citāda – ārsti, īpaši psihoterapeiti, ir attiecīgi izskoloti un vismaz šajā jomā padevušies Rietumu kultūrmarksisma propagandai.
Rietumu pasaule ir aizgājusi ļoti tālu – daudzās valstīs ir pieņemti likumi, kas atļauj ne tikai “geju un lesbiešu laulības” un bērnu adopciju šādās “ģimenēs”, bet pat bērnu dzimuma maiņas operācijas. Var brīnīties ‒ kā kļuva iespējama šāda nelietība? Uz šo jautājumu atbildēt nav grūti – kultūrmarksisti jeb ultraliberāļi ir iezīdušies visās sabiedrības jomās: politikā, žurnālistikā, jurisprudencē, medicīnā, pedagoģijā, mākslā… Tomēr Latvijas sabiedrības garīgās veselības stāvoklis šajos jautājumos vēl nav tik drūms kā citur Rietumos, tāpēc mēs vēl varam pretoties bagātīgi finansētajiem eksperimentiem, kuru mērķis ir saārdīt cilvēces pamatvērtības un likvidēt spēju atšķirt evolūcijai derīgo no kaitīgā, lai padarītu cilvēkus par ķermeņiem bez dvēseles. Tas, vai kultūrmarksistiem izdosies izpostīt arī latviešu bērnu un mazbērnu apziņas, ir lielā mērā atkarīgs no mums pašiem.
Laikraksts “DDD” uzskata par savu pienākumu runāt par šiem smagajiem jautājumiem, lai palīdzētu lasītājiem saglabāt veselīgu skatījumu. Tamdēļ publicējam bērnu ārstes Mišeles Kretellas (Dr. Michelle Cretella) rakstu par to, cik tālu ģenderisma ideoloģijas purvā ir iebridis mūsu valsts stratēģiskais sadarbības partneris – ASV.
Ģenderisma politika inficē ne tikai likumus
Mišele Kretella
Medicīnas doktore
Amerikas Pediatru kolēģijas prezidente
Ģenderisma politika amerikāņus ir pārsteigusi nesagatavotus un izsitusi no ierindas likumdevējus. Vēl pirms dažiem gadiem nebija daudz cilvēku, kas spētu iedomāties diskusiju visaugstākajā līmenī par transpersonu netraucētu piekļuvi pretējā dzimuma tualetēm Ziemeļkarolīnā.
Tomēr ģenderisma ideoloģija inficē ne tikai mūsu likumus. Tā ielaužas visnevainīgāko no mums – mūsu bērnu ‒ dzīvē. Un tas viss notiek ar profesionālās medicīnas aprindu acīmredzami pieaugošu atbalstu.
Kā jau tika paskaidrots manā 2016. gada pārskatā “Dzimuma disforija bērniem un debašu apkarošana”, profesionāļi, kas uzdrošinās apšaubīt nezinātnisko partijas politiku par dzimumu maiņas terapijas atbalstīšanu, tiek nomelnoti un zaudē darbu.
To saku es kā cilvēks, kurš lieliski pazīst pediatrijas un psihoterapijas apvienības un to praksi. Esmu četru bērnu māte, 17 gadus strādājusi par galveno pediatri, specializējoties bērnu veselībā saistībā ar uzvedības problēmām. 12 gadus esmu bijusi Amerikas Pediatru kolēģijas Valdes locekle un pētniece, bet pēdējos 3 gadus – šīs organizācijas prezidente. 2010.‒2015. gadā piedalījos arī “Terapeitiskās izvēles un Zinātniskā godīguma alianses” (Therapeutic Choice and Scientific Integrity) Valdes darbā. Šī terapeitu un psihiskās veselības speciālistu apvienība aizstāv pacientu tiesības saņemt psihoterapiju seksuālās identitātes konfliktu gadījumos, to saskaņojot ar dziļām pamatvērtībām un balstot uz zinātnes un medicīnas ētiku.
Esmu bijusi lieciniece tam, kā ir tikusi apgriezta kājām gaisā seksuālās identitātes būtības izpratne. To, ko agrāk ārsti ārstēja kā garīgu saslimšanu, šodien mediķu aprindas apstiprina un pat stimulē kā normu.
Lūk, mans skatījums uz dažām notikušajām izmaiņām.
Jaunās normas
Pediatriskās “ģendera klīnikas” tiek uztvertas kā elitāri centri bērniem, kas cieš sava bioloģiskā dzimuma dēļ. Šis mokošais stāvoklis, kas kādreiz tika dēvēts par dzimumidentitātes traucējumiem, 2013. gadā tika pārdēvēts par dzimuma disforiju (gender dysphoria). 2014. gadā valstī bija 24 šādas “ģendera klīnikas”, koncentrētas galvenokārt ASV austrumkrastā un Kalifornijā. Pēc gada to skaits bija jau 40.
Pastāvot 215 pediatrijas rezidentūras programmām, kas pēc apstiprinātiem dzimuma maiņas protokoliem apmāca topošos pediatrus ārstēt bērnus ar dzimumidentitātes traucējumiem, šādas klīnikas turpina strauji vairoties.
Pagājušā gada vasarā federālā valdība paziņoja, ka “Medicare” un “Medicaid” nevajadzēs apdrošināt dzimuma maiņas procedūras bērniem vai pieaugušajiem, jo Veselības aprūpes departamenta medicīnas eksperti ir apliecinājuši, ka riski bieži vien ir pārāk augsti, bet ieguvumi ‒ pārāk neskaidri. Vīlusies par šādiem pētījumiem, Pasaules Transpersonu veselības profesionālā asociācija (World Professional Association for Transgender Health) ir pasteigusies priekšā, bez jebkādiem pierādījumiem apgalvojot, ka šādas procedūras ir “drošas”. Divas vadošās pediatru asociācijas – Amerikas Pediatru akadēmija un Pediatru endikrinologu apvienība – tai sekoja soli solī, atbalstīdamas dzimuma maiņas pieeju, lai gan pēdējā no šīm divām organizācijām atzīmēja, ka dzimuma maiņas protokoli ir balstīti uz nepārliecinošiem pierādījumiem. Viņi pat atzina, ka vienīgais stingrais pierādījums saistībā ar šo pieeju ir bērna veselības potenciālie riski.
Viedoklis, kas atbalsta dzimuma maiņu bērniem, kuri “konsekventi un pastāvīgi uzstāj”, ka sevi neasociē ar savu bioloģisko dzimumu, tiek balstīts pieņēmumā, ka šie bērni ir dzimuši transseksuāļi (kopš dzimšanas uzskata, ka ir iesprostoti pretējā dzimuma ķermenī ‒ “DDD” piez.). Fakts, ka normālā dzīvē un psihiatrijā ikviens, kurš “konsekventi un pastāvīgi uzstāj” par kaut ko, kas nesaskan ar realitāti, tiek uzskatīts vai nu par apjukušu, vai māniju pārņemtu, šeit ērtības labad tiek ignorēts.
Dzimuma maiņu atbalstošais protokols iesaka vecākiem izturēties pret saviem bērniem tā, it kā viņi piederētu pie tā dzimuma, pie kura tie vēlētos piederēt, un 11–12 gadu vecumā dot viņiem zāles, kas aizkavē dzimumnobriešanu, ja viņi cieš no dzimumidentitātes traucējumiem. Ja, sasniedzot 16 gadu slieksni, bērni vēl joprojām uzstāj, ka ir ieslodzīti nepareizajā ķermenī, tad viņiem ir jānozīmē pretējā dzimuma hormoni, un bioloģiskās meitenes var veikt dubulto mastektomiju (piena dziedzeru zemādas amputāciju – “DDD” piez.). Saskaņā ar protokolu, tā saucamās “apakšējās operācijas” jeb dzimumorgānu maiņas operācijas nav ieteicamas līdz 18 gadu vecumam, kaut gan daži ķirurgi nesen ir apstrīdējuši šo vecuma ierobežojumu.
Dzimuma maiņas risinājumu apsveic sabiedriskās institūcijas plašsaziņas līdzekļos, izglītībā, mūsu likumdevēju sistēmā, un šodien to iesaka lielākā daļa valsts medicīnas organizāciju.
Ģenderisma kustība ir ieguvusi atbalstu mediķu aprindās un mūsu sabiedrības kultūrā, piedāvājot ārkārtīgi kļūdainu risinājumu. Zinātniskie pētījumi un fakti liecina pavisam par kaut ko citu.
Lūk, daži no galvenajem faktiem.
1.Veicot dvīņu izpēti, ir ticis pierādīts, ka neviens nepiedzimst “ieslodzīts nepareizā dzimuma ķermenī”.
Smadzeņu izpēte ir uzvedinājusi uz pieņēmumu, ka daži piedzimstot ar “transseksuālām smadzenēm”. Bet šie pētījumi ir nopietni apšaubāmi un neko tamlīdzīgu nepierāda. Gandrīz visa informāciju par cilvēcisko būtni ir ietverta mūsu DNS, bet tikai dažas iezīmes ir nemainīgas kopš dzimšanas. Visa cilvēciskā uzvedība ir dabas un audzināšanas dažādo variāciju pakāpju kompozīcija. [..]
Identiskie dvīņi satur simtprocentīgi vienādus DNS kopš ieņemšanas brīža un tiek pakļauti tiem pašiem prenatālajiem hormoniem. No tā būtu jāsecina ‒ ja gēni un (vai) prenatālie hormoni ienes transģenderismu (transseksuālismu), tad mēs varam sagaidīt abiem dvīņiem gandrīz simprocentīgu transģenderisko (transseksuālo) identitāti. Piemēram, ādas krāsu nosaka tikai gēni. Tieši tāpēc identiskie dvīņi simtprocentīgi ir ar vienādu ādas krāsu.
Visapjomīgākais pieaugušo dvīņu-transseksuāļu pētījums, kuru publicējis doktors Miltons Daimonds (Milton Diamond) 2013. gadā atklāja, ka tikai 28 procentos gadījumu abi identiskie dvīņi ir izrādījušies transseksuāļi. Šiem 28 procentiem identisko dvīņu-transseksuāļu ir minimāla bioloģiskā nosliece mainīt savu dzimumu, kas nozīmē, ka transseksuālisms nerodas pats no sevis bez ārējiem, nebioloģiskiem faktoriem, kas arī ietekmē indivīdu visas dzīves garumā.
Fakts, ka identiskie dvīņi atšķiras 72 procentos gadījumu (transseksuālisms konstatēts tikai vienam no dvīņiem), ir īpaši svarīgs. Tas nozīmē, ka dzimumidentitātes traucējumi ir veidojušies no pieredzes pēc piedzimšanas – t.i., no nebioloģiskiem faktoriem.
Šāda veida pētījumi pierāda, ka ticība sākotnējai ģenderiskajai identitātei (ideja, ka feminizētas (sievišķotas) vai maskularizētas (vīrišķotas) smadzenes var būt iesprostotas nepareizajā ķermenī kopš piedzimšanas) ir mīts, kuru zinātne neapstiprina.
2. Dzimuma identitāte ir ļoti elastīga, īpaši mazos bērnos.
Pat Amerikas Psihiatru asociācijas jaunākajā Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā tiek atzīts, ka, neskatoties uz plašo dzimuma maiņas veicināšanu, 75–95 procenti pirmspuberitātes vecuma bērnu, kurus uztrauc viņu bioloģiskais dzimums, laika gaitā pakāpeniski izaug no šī stāvokļa un pārvar šādas bažas. Lielākā daļa ir pieņēmuši savu bioloģisko dzimumu pēc pubertātes perioda noslēgšanās.
Bet ar pieaugošo dzimuma maiņas veicināšanu, kas notiek Rietumu sabiedrībā, bērnu skaits, kas psiholoģiski nepieņem savu dzimumu un neatlaidīgi turpina pieturēties pie saviem traucējumiem, ir dramatiski pieaudzis. Piemēram, Lielbritānijas Dzimumidentitātes attīstības dienests (Gender Identity Development Service) 2009. gadā ir uzrādījis kāpumu par 2000 procentiem!
3. Nav pierādīts, ka pubertātes bloķētāji (zāles pret pubertātes iestāšanos) dzimuma disforijas gadījumā ir veselībai nekaitīgi.
Bloķētāji (aizkavētāji) ir pētīti un tiek uzskatīti par drošiem medicīnisko traucējumu ārstēšanā bērniem, kam ir priekšlaicīga dzimumnobriešana (kuru izsauc dzimumhormonu pāragras neveselīgas sekrēcijas anomālijas).
Bet, kā jau tas tika ziņots revolucionārajā rakstā laikrakstā “The New Atlantis”, mēs nevaram no šiem pētījumiem apgalvot, ka šīs zāles būtu drošas fizioloģiski normāliem bērniem ar dzimuma disforiju.
[..]
4. Zinātniskajā literatūrā nav aprakstīti gadījumi, kas notiek ar bērniem, kuri sirgst ar dzimuma disforiju, ja tie pārtrauc lietot bloķētājus.
Lielākoties, bet ne visos gadījumos, bērni ar pubertātes bloķētājiem turpina lietot pretējā dzimuma hormonus (bioloģiskie zēni ‒ estrogēnu; bioloģiskās meitenes ‒ testosteronu). Vienīgais pētījums šodien, kas izsekojis pirmspubertātes vecuma bērnus (kas ir sociāli apstiprināti kā transseksuāli un agrīnā vecumā “uzlikti” uz bloķētājiem), atklāj, ka viņi visi simtprocentīgi ir paziņojuši par transseksuālo identitāti un izvēlējušies pretējā dzimuma hormonus.
Tas pierāda, ka šis medicīnas protokols pats par sevi var novest bērnus pie sevis kā transseksuāļa identificēšanas.
Pastāv acīmredzama izdevība no tā, ja izdodas “palīdzēt” bērnos iedēstīt personificēšanos ar pretējo dzimumu gan bioloģiski, gan arī sociāli. Šāds palīdzības veids atrodas tālu no šī jēdziena izpratnes labā nozīmē, jo pubertātes bloķētāji, kurus lieto 12 gadu vecumā un agrāk, kopā ar pretējā dzimuma hormoniem, sterilizē bērnu (padara viņu neauglīgu).
5. Pretējā dzimuma hormoni asociējas ar dzīvībai bīstamiem riskiem.
No pētījumiem, kas veikti ar pieaugušajiem, mēs zinām, ka riski, kas rodas no pretējā dzimuma hormoniem, sevī ietver (bet neaprobežojas) sirds saslimšanas, hipertoniju, trombu veidošanos, insultu, diabētu un onkoloģiskās saslimšanas.
6. Neiroloģija liecina, ka pusaudžiem trūkst pieaugušo spējas, kas vajadzīgas riska novērtēšanai.
Zinātniskie dati liecina, ka cilvēki, kas jaunāki par 21 gadu, nav spējīgi pilnā mērā novērtēt riskus. Pastāv nopietna ētiska problēma, pieļaujot neatgriezeniskas, dzīvi pārmainošas procedūras, kuras tiek izdarītas nepilngadīgajiem, kas paši vēl ir par jaunu, lai spētu pilnībā apzināties un saprast savu rīcību.
7. Nav pierādījumu, ka piekrišana novērš bērnu pašnāvību.
Dzimuma maiņas risinājuma aizstāvji apgalvo, ka pašnāvība ir tiešas un nenovēršamas sekas tam, ka sabiedrība nav devusi savu piekrišanu un bērnam ar dzimuma disforiju nav piedāvāta bioloģiskā alternatīva. Citiem vārdiem sakot, tie, kas neatbalsta dzimuma maiņas atļaujas protokolu, tādējādi it kā pamudinot bērnus, kas sirgst ar dzimuma disforiju, uz pašnāvību.
Tomēr, kā tika minēts iepriekš, pirms plaši izvērstās dzimuma maiņas atbalstīšanas, 75–95 procenti jauniešu, kas iepriekš cietuši no dzimuma disforijas, ir laimīgi samierinājušies ar savu bioloģisko dzimumu dzimumnobriešanas posma noslēgumā.
Turklāt pretēji aktīvistu lozungiem nepastāv pierādījumi tam, ka vajāšana un diskriminācija, nemaz nerunājot par piekrišanas trūkumu, būtu galvenie cēloņi mazgadīgo pašnāvībām. Faktiski vismaz viens pētījums 2008. gadā parādīja, ka diskriminēšana pēc LGBT identificēto indivīdu pazīmēm nav pašnāvību cēlonis.
Vairāk nekā 90 procenti pašnāvnieku ir diagnosticēti kā cilvēki ar garīgiem traucējumiem, un trūkst pierādījumu, ka bērni ar dzimuma disforiju, kas sev atņēmuši dzīvību, kaut kādā ziņā šajā jomā būtu atšķīrušies. Daudziem bērniem ar dzimuma disforiju ir nepieciešama terapija, lai varētu nonākt līdz viņu depresijas cēloņa saknei, kas var būt tā pati problēma, kas ir izraisījusi viņiem dzimuma disforiju.
8. Dzimuma maiņas protokols nav atrisinājis transseksuāļu pašnāvības problēmu.
Pieaugušajiem, kuri veic dzimuma maiņu (pat Zviedrijā, kas ir viena no lielākajām LGBT atbalstošajām valstīm), ir 20 reižu lielāka nosliece uz pašnāvībām nekā parastajai iedzīvotāju daļai. Skaidrs, ka dzimuma maiņa nav risinājums dzimuma disforijai.
Secinājums: dzimuma maiņas atļaujas protokols būtībā ir vardarbība pret bērniem.
Lietas būtība ir tāda, ka kustība, kas atbalsta dzimuma maiņu, it kā vēlas palīdzēt bērniem, bet tā rada iznīcinošu netaisnību pret viņiem un viņu vienaudžiem, kuriem nav disforijas diagnozes.
Šie profesionāļi atsaucas uz mītu, ka cilvēki piedzimst transģenderi (transseksuāli), lai attaisnotu iesaistīšanos pieaugošā, nekontrolētā un neapzinātā masveida eksperimentā ar bērniem, kuriem ir psiholoģiskas novirzes un kuri lielākoties paši būtu sasnieguši normālu stāvokli pēc dzimuma nobriešanas posma noslēguma.
Šodien institūti, kas virza dzimuma maiņas atļaušanu, grūž bērnus uz to, lai viņi sevi identificētu ar pretējo dzimumu, virzot daudzus lejup pa pubertātes bloķētāju, sterilizācijas, veselo ķermeņa daļu noņemšanas taku un nodarot milzīgu psiholoģisku un fizioloģisku postu.
Būtībā šī ir likumiska statusa piešķiršana vardabībai pret bērniem. Veselīgas ētiskās normas pieprasa nekavējoši pārtraukt dzimumnobriešanas apspiešanu un dzimuma maiņas operācijas bērniem un pusaudžiem.
Tāpat ir jāpārtrauc ģenderisma ideoloģijas virzība skolu programmās un šo ideju virzība likumdevēju politikā.
Ir laiks mūsu valsts vadībai un klusējošajam veselības aizsardzības profesionāļu vairākumam skaidri aptvert, kas notiek ar mūsu bērniem, un apvienoties, lai sāktu strādāt viņu aizsardzības virzienā.
Tulkoja Vita Ņikitina
Avots: https://www.acpeds.org/college-president-speaks-on-transgender-ideology