Atklāta vēstule Latvijas iedzīvotājiem, Kultūras ministrijai un Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam
Pēc ilgstošas rekonstrukcijas 2016. gada vasaras sākumā cilvēku apskatei tika atvērts Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ar Miervalža Poļa gleznu izstādi. Pats izstādes nosaukums zīmīgs – “Ilūzija kā īstenība”. Ļoti trāpīgi! Šis laika periods Latvijas valstī nodēvēts: īstenība ir ilūzija – tieši tā!
Cilvēka daba, it sevišķi mākslinieka daba, ir rāmjos neieliekama, vismazāk jau kaut kādos konceptuālos rāmjos. Taču pārsteidz, ka pirmā izstāde jaunatvērtajā LNMM ir Miervaldim Polim, nevis pirms 150 gadiem dzimušajam Janim Rozentālam – latviešu mākslas klasiķim, celmlauzim, kura vārdā nosaukto skolu ir beidzis arī Miervaldis Polis. Nu labi, pēc M. Poļa izstādes bija arī Rozentāla darbu izstāde… bet ne otrādi.
Pērnā gada 4. jūnijā, apmeklējot LNMM, radās savādi tukša muzeja sajūta, jo nav vairs pastāvīgās, pierastās klasiķu kolekcijas ‒ varēju apbrīnot daudzas tukšās sienas, it kā veiksmīgo muzeja rekonstrukciju, lai līdzinātos Eiropai un Pasaulei; muzejā ir veikaliņš, pagrabstāvā ‒ dārgs restorāns, kurš cenu ziņā var sacensties ar Parīzes Luvru, lai gan tur restorāns ir atdalīts no muzeja.
Varbūt LNMM (Māra Lāce), Kultūras ministrijas vadība (Dace Melbārde), citas vadošās toņa noteicējas domā, ka tauta jau ir tādi muļķa ļautiņi, joprojām tikai un vienīgi “reņģu ēdāji”? Jūsu zināšanai, pašlaik 1 kilograms reņģu maksā apmēram 1 eiro, un ne visi Latvijā var atļauties ēst pat tās… Bet sajūta, ka muzejs ir krietni iztīrīts, veikta ģenerāltīrīšana. Kur paliek Ausekļa Baukšķenieka, Ģederta Eliasa, Edvarda Kalniņa, Leo Kokles, Kārļa Miesnieka, Konrāda Ubāna, Aleksandra Zviedra un citu, daudzu citu stūrīši, ja jau ir Borisa Bērziņa patukšā zāle? Nemaz jau nepieminām “senos” klasiķus.
Latvijā aktīvi darbojas galerijas ‒ izsoļu nami, jo acīmredzot māksla jau tirgus prece vien ir. Ja nevar nopirkt – klusējiet un skatieties, ko parādīs! Tāda ir jauno laiku izkoptā politika.
2016. gada rudenī LNMM sekoja Jura Dimitera darbu ‒ pārsvarā, protams, plakātu ‒ izstāde. Visu cieņu viņam, viņa humora izjūtai – kā māte (Dž. Skulme) gribēs, tā notiks. Tā ir J. Dimitera konceptuālā smiešanās par sevi un pastāvošo varu, kā sava veida spēka pārbaude. Bet spēku samērs ir nevienlīdzīgs. To, ko var Juris Dimiters ar “mammu” un citām “mammām” un “tētiem”, to citi nevar, jo nav tādu izsišanas spēju. Šai izstādei arī zīmīgs nosaukums ‒ “Priekškara paslēpes”. Kas paliek aiz priekškara? Pārāk daudz un daudzi.
Ļoti ceram LNMM telpās pavisam drīz skatīt 2017. gada 21. janvārī mirušās Birutas Baumanes darbus. Nākotnē gribētos redzēt Varslavānu–Kirkes dzimtas, Avotiņu dzimtas darbus, beidzot kopā dvīņu brāļu Andreja un Jura Ģērmaņu gleznas, tautā iemīļotā mākslinieka Jāņa Anmaņa mākslu. J. Anmanis ir gan LMS biedrs, bet mūžīgi neatbilstošs kaut kādām koncepcijām, mūždien noraidīts…
Kādas ir LNMM un KM slēptās koncepcijas? Izvēloties muzejā izstādīt azartspēļu biznesmeņu Zuzānu pāra savākto privāto kolekciju, atklājot to ar pompozitāti – ar Mārtiņu Bondaru, Solvitu Āboltiņu, Edgaru Jaunupu, Zatleru pāri kā augsti lūgtiem viesiem, tiek parādīts, cik cienījams, godājams, ne tikai naudu nesošs, pašreizējā Latvijā ir tāds arods kā kazino bizness. Lūk, īstenība, kas vairs nav ilūzija!
Zuzānu privātās kolekcijas atklāšanā LNMM viss notika elitāri – politiskais kronis, māksla tik tiešām pieder viņiem! Nav nekādas starpības, kādas politiskās partijas vai biznesa aprindas tie pārstāv. Tad jau labi, ka netiek izstādīti ne Ģērmaņi, ne Purmale, ne Aija Zariņa, ne Anmanis.
Man atliek vien Vizmas Belševicas vārdi: “Sen patiesības akās ūdens rūgts, / Ar meliem sajaukts, nedzesina slāpes. / Par agru atzīšanas koka auglis plūkts / Un zobus nomizojis. Mute ilgi sāpēs /
Pār malām vilšanās un vēlo šaubu mērs.”
Stipri vārdi, kas nenoveco. Tie publicēti it kā tālajā 1969. gadā mazā krājumiņā “Gadu gredzeni”, kas izdots un tūlīt izņemts no apgrozības, jo arī neatbilda ne toreizējam laika garam, ne konceptuālajām prasībām… Šie vārdi nemirst.
Gunta Rubine, Ārste, Latvijas pilsone
Andris Rubins, Ārsts, profesors, Latvijas pilsonis
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(391) [2017. gada 8.–28. septembris]