Saruna ar Valsts valodas centra Kontroles nodaļas vadītāju Antonu Kursīti
Krievvalodīgie stāv vienotā frontē
DDD: Pirms trim mēnešiem notika skandalozs, antikosntitucionāls referendums par krievu kā otru valsts valodu. Vai šis notikums ir kaut ko mainījis Valsts valodas centra dzīvē?
Antons Kursītis: Jā, daudz kas ir mainījies. Salīdzinoši nesen, 2006.gadā, visa gada laikā saņēmām 414 sūdzības un tika uzlikti 553 administratīvi sodi par valsts valodas likuma pārkāpumiem. Šī gada pirmajā ceturksnī jau saņemta 321 sūdzība un 301 pārkāpējs administratīvi sodīts. Redzams, ka šī spriedze starp latviski un krieviski runājošiem pieaug, it sevišķi Rīgā un Rīgas reģionā. Latgalē to nejūt, tur ir pretējais variants, bet Rīgā to ļoti var just.
DDD: Pretējais variants tāpēc, ka krievvalodīgo tur ir vairāk?
A.K.: Ne vien vienkārši vairāk, bet absolūtais vairākums! Piemēram, Daugavpilī krieviski runājošie ir majoritāte – ap 80 procentiem. Man liekas, ka arī Rīga ir vienīgā valsts galvaspilsēta Eiropā, kur vairākums ir tā saucamā “minoritāte”. Rīgā krievvalodīgo ir ap 60 procentiem. Šī ir liela problēma, bet daudzi to negrib saprast vai arī nespēj saprast.
Mēdz salīdzināt Latviju ar Lietuvu, taču tas ir pavisam aplami, jo Lietuvā, piemēram, krievu ir tikai aptuveni 8 procenti, vēl tur ir kādi 12 procenti poļu, kuru valodas savā starpā konkurē. Bet šeit visi – baltkrievi, krievi, ukraiņi, ebreji gandrīz visi ir krieviski runājošie. Viņi gandrīz visi atrodas vienotā dzimtās valodas frontē, un tāpēc arī izveidojas šī krievu valodas pašpietiekamība. Diemžēl vēsturiski šo divvalodību katra puse saprot citādāk. Krieviski runājošie, it īpaši Daugavpilī, saprot to tā, ka man, latvietim, ir jāzina divas valodas, bet viņam jāzina viena jeb sava dzimtā valoda – tā, viņuprāt, ir divvalodība.
Ļoti daudzi latvieši nemaz neapzinās, ko reāli nozīmētu divvalodība Latvijas situācijā. Domājat, ka būtu tāpat kā padomju laikos? Nekādā gadījumā – būtu nesalīdzināmi sliktāk! Padomju laikā krievu valoda nebija oficiāla valsts valoda Latvijas teritorijā, un praktiski laukos un mazpilsētās dominēja latviešu valoda. Bet, ja tagad Satversmē oficiāli būtu ierakstīts, ka krievu valoda ir otra valsts valoda – tā nekādā gadījumā nebūtu otrā – tā kļūtu par pirmo, un pilnīgi visa lietvedība, visi uzraksti, pilnīgi viss, tai skaitā arī jūsu avīzes lietvedībai obligāti būtu jābūt arī krievu valodā, turklāt itin visā Latvijas teritorijā. Ja ir kaut kādas izmaiņas likumā, tās var attiecināt arī uz kaut kādu valsts teritorijas daļu, bet tas, kas ierakstīts Satversmē, tas vienādi attiecas uz visu Latvijas teritoriju neatkarīgi no tā, vai tie ir Talsi, Daugavpils utt.
Prasa tik, cik dod…
DDD: Kā jūs vērtējat to, ka latvietim, lai iegūtu darbu Latvijā, tiek prasīta krievu valodas prasme?
Antons Kursītis: Ja lasām darba sludinājumus un arī reālajā dzīvē, tik tiešām praktiski gandrīz visos amatos, izņemot latviskos novadus, pieprasa krievu valodas prasmi – galvenokārt, lai apkalpotu vietējos krieviski runājošos. Ļoti daudzi politiķi, kamēr paši to neizjūt uz savu bērnu ādas, negrib to saprast, cik tas ir nepareizi. Vairāk nekā 60 procenti latviešu jauniešu pēdējo 20 gadu laikā nav mācījušies krievu valodu. Īsāk sakot, tie jaunieši, kuri beiguši skolas ar latviešu mācību valodu, vairumā nav mācījušies krievu valodu, arī mani bērni. Nesaku, ka viņi neprot krievu valodu, jo, mācoties Rīgā un esot minoritātei, praktiski nav iespējams dzīvot un strādāt, ja nezina krievu valodu… Bet diemžēl ir iespējams dzīvot un strādāt, ja neprot latviešu valodu.
DDD: Jā, tas ir pilnīgs absurds!
A.K.: Un absurds ir tāds, ka krievu daudz vairāk nekā Latvijā dzīvo Vācijā un Francijā, bet viņi tur pat neiedomājas, pat neiepīkstas par to, ka valsts valoda varētu būt krievu valoda – vienalga, Vācijā, Francijā vai Izraēlā. Tur gluži vienkārši nekādā gadījumā kaut ko tādu nepieļautu, pat sākuma stadijā to noslāpētu. Kāpēc, pieņemsim, Latvijā dzīvojošajiem krieviem valodu izvēles ziņā būtu jābūt tādām pašām tiesībām kā Krievijā?
Jāsaprot, ka reālajā dzīvē jau ir tā, ka prasa tik, cik dod, cik piekāpjas. Tāpēc uzsveru, ka salīdzinājums ar Lietuvu ir absurds, tur etniskais sastāvs ir pavisam cits. Latvijā ir daudz vairāk pārkrievoto nekrievu – gan absolūtā izteiksmē, gan procentuāli. Etnisko krievu, manuprāt, nav vairāk kā 25 procenti. Cik atceros, visvairāk pārkrievoto valodas ziņā ir tieši ebreji. Absolūtā vairākumā Latvijā dzīvojošajiem ebrejiem dzimtā valoda ir krievu, nevis latviešu, jo tā bija izdevīgāk, un, iespējams, arī pašlaik tā ir izdevīgāk…
Liela problēma ir tā, ka daudzi negrib saskatīt, ka absolūtais vairākums krieviski runājošo dzīvo lielajās pilsētās, bet laukos un mazpilsētās viņu ir ļoti maz. Vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo 7 lielākajās pilsētās, un vidēji 60 procenti šajās lielākajās pilsētās ir krieviski runājošie. Absolūtais vairākums krieviski runājošo strādā privātuzņēmumos…
DDD: … un tāpēc privātajos uzņēmumos nereti valda ļoti izteikta krieviska vide.
A.K.: Tieši tā. Kāpēc šāda situācija izveidojās tieši pēc 2000.gada? Valodas likums jau ir spēkā 20 gadus. Es arī Valsts valodas centrā strādāju jau gandrīz 20 gadus – esmu kā tāda vēsture (smejas). Sākumā, kopš 1992. gada valsts valodas prasības bija tādas, ka latviešu valoda jāzina visiem, kuri saskaras ar klientiem vai kārto valsts noteikto lietvedību, neatkarīgi no īpašuma formas, vai darbinieks strādā privātajā vai valsts uzņēmumā.
Tagad Latvijā privātuzņēmumos kopumā strādā ap 70 procentiem no strādājošo kopskaita, valsts un pašvaldību uzņēmumos – tikai 30 procenti. Tas arī ir loģiski, jo privatizācija gandrīz jau beigusies – to, ko varēja, to visu noprivatizēja, izņemot vēl dažus lielos uzņēmumus.
Valsts vara neaizsargā valsti
DDD: Jūs sacījāt, ka nelabvēlīgā situācija valsts valodas ziņā attīstījās visvairāk tieši pēc 2000.gada. Kāpēc?
Antons Kursītis: EDSO spiediena rezultātā, pateicoties arī Vairai Vīķei-Freibergai, tika izveidots un pieņemts jauns Valsts valodas likums, kurā visu sadalīja divās daļās – tiem, kas strādā privātuzņēmumos absolūtā vairumā gadījumu valodas zināšanas prasības varēja noteikt pats darba devējs vai pati pašnodarbinātā persona. Ja atceraties Van der Stūla slaveno frāzi: “Ja jūs neapkalpo vienā aptiekā valsts valodā, tad ejiet uz otru aptieku!” Diemžēl tās otrās aptiekas vai tās otrās frizieres var arī nebūt… Pārdevējām nepieciešamo valsts valodas prasmes līmeni noteica tikai 2007.gadā, frizieriem – tikai 2011.gadā, kad Vaira Vīķe-Freiberga vairs nebija prezidente.
Šeit mēs paši ar savu mazdūšību un neizlēmību esam radījuši šos apstākļus milzīgai problēmai, un pēc tam ne visai sekmīgi cīnāmies ar to.
DDD: Ne visai sekmīgi? Nesekmīgi!
A.K.: Jā, un tā otrā puse izmanto, jo ir vairākumā. Un kāpēc gan neizmantot, ja var. Tāpat referendumā – kāpēc viņiem nebalsot par savu dzimto valodu?! Kāpēc, ja tā padomā?
DDD: Ja jau reiz pieļaujam viņu palikšanu mūsu valstī pēc okupācijas, tad – saprotams… Kā jūs vērtējat drošības dienesta attieksmi, kas pieļāva, ka tāds referendums notiek, ka vispār tiek vākti paraksti šādam antikonstitucionālam pasākumam?
A.K.: Diemžēl mūsu rīcībā esošā informācija, protams, ir ierobežota. Ļoti iespējams, netiek darīts pietiekami daudz arī tagad, lai novērstu nākamo referendumu…
DDD: Par pilsonību nepilsoņiem?
A.K.: Jā. Un atkal it kā nekas netiek darīts! Šī situācija diemžēl atgādina 1917.gadu Krievijā, kad esošā vara gandrīz neko nedarīja, lai aizsargātu valsti… It kā būtu jāmācās no citu kļūdām, bet izskatās, ka nemācās. Domā par sevi, par savu materiālo stāvokli visos līmeņos un iedomājas, ka tas viņus neskar, bet diemžēl skar – neatkarīgi no rezultāta. Tāpat kā tas referendums – varam pievērt acis, bet diemžēl šis rūgtums paliek abām pusēm. Tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai nepieļautu kaut ko tādu, nevis pēc tam jāplāta rokas – redziet, kā… Nu, nav tik stulbas, bezspēcīgas demokrātijas nevienā citā valstī – ne Lietuvā, ne Igaunijā, ne Polijā, nekur citur. Tā jau nav tautas vara, tā ir tautas vēlēto pārstāvju un izpildvaras bezspēcība!
DDD: Klausoties jūsos, liekas, ka šie 20 it kā neatkarības gadi bijuši vērsti uz to, lai barotu šos palikušos PSRS laikā ieklīdušos…
A.K.: Viņi nav vēsturiskā minoritāte!
DDD: Viņi ir iepludināti okupācijas laikā pretēji latviešu tautas gribai.
A.K.: Jā, un man ļoti nepatīk, ja saka: “Krievu kopiena un latviešu kopiena.” Šausmas! Kurš normāls vēsturnieks vai valstsvīrs, kaut ko tādu dzirdot, varētu neprotestēt?!
Iedomāsimies situāciju Krievijā – krievu kopiena un latviešu kopiena – dodiet abām līdzīgas tiesības! Bet kāpēc tikai Latvijā vajag līdzīgas tiesības krievu valodai? Arī Tiesībsargs – neesmu dzirdējis, ka viņi aizsargātu čigānu, lietuviešu vai igauņu valodā runājošos. Nav bijis tāds gadījums. Viņi aizsargā, diemžēl nezin kāpēc, tikai krievu valodā runājošos, it kā viņi būtu vienlīdzīgāki par citiem. Tas jau atgādina Orvela darbus.
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka viss šis absurds notiek tikai tāpēc, ka pakļaujamies. Formāli okupācija it kā izbeidzās diezgan ātri, jo pamatiedzīvotāji neatzina šo okupāciju – ne vārdos, ne likumos; bet reāli, ja atļauj sevi okupēt, atļauj sevi pazemot, atļauj ņirgāties par sevi, tad šī okupācija var turpināties mūžīgi. Formāli valsts ir neatkarīga, bet diemžēl latvieši jūtas kā minoritāte – ne tāpēc, ka ir minoritāte, bet tāpēc, ka jūtas kā minoritāte. Runā krievu valodā, uzreiz atbild krievu valodā, arī jau angļu valodā.
Piemēram, izmaiņas Darba likumā – kāpēc lai nepieņemtu, ja gandrīz divas trešdaļas varētu atbalstīt, bet attieksme ir šāda: nē, es esmu opozīcijā, tāpēc nebalsošu… Tipiskais latviešu variants – es atspēlēšos savējiem. Diemžēl nedomā nemaz par valsti, tikai par savu kabatas partiju, kura patiešām bieži vien pārstāv ļoti mazu iedzīvotāju skaitu.
Tāpēc viss ir atkarīgs no mums pašiem – no pilsoņiem, no iedzīvotājiem, no tautas!
Valsts uzspiež krievu valodu
DDD: Jūs taču piekrītat, ka reāli šis krievvalodīgais kontingents tiek izmantots kā Krievijas piektā kolonna?
Antons Kursītis: Nu, protams. Un kāpēc lai neizmantotu, ja tas labi izdodas?! Katrs spēlē savu lomu. Uz katra kakla atradīsies sēdētājs, ja atļaus to darīt, – ērtāk taču tiem, kas sēž citam uz kakla, ērtāk runāt krievu valodā, ja viņiem to atļauj. Diemžēl ir pat valsts iestādes, kuras dažādos bukletos un izdales materiālos izplata, būtībā uzspiež informāciju latviešu un krievu valodā. Normatīvie akti atļauj jebkuru publisko informāciju, pēc pieprasījuma, izsniegt jebkurā svešvalodā – viss ir normāli, tā tam arī jābūt. Taču diemžēl nav reti tādi gadījumi, kad valsts iestādes uzspiež krievu valodu līdztekus valsts valodai.
DDD: Tas taču ir pārkāpums?
A.K.: Tas ir Valsts valodas likuma pārkāpums, ja šī informācija tiek uzspiesta sabiedrībai pieejamās vietās.
DDD: Kā pastkastītēs, piemēram?
A.K.: Par pastkastītēm ir mazliet sarežģītāk. Ja tas bija saistībā ar Tautas skaitīšanu – jā, tas ir Valsts valodas likuma pārkāpums. Bet Administratīvo pārkāpumu kodeksā nav paredzēts sods par to. Sods ir paredzēts tikai tad, ja šī informācija tiek izplatīta sabiedrībai pieejamās vietās, pieņemsim, informācijas centros, uz ielas, citur.
DDD: Pastkastītē, nē?
A.K.: Diemžēl pastkastīte nav sabiedrībai pieejama vieta. Likuma pārkāpums būtībā tas ir, bet soda nav.
LR Ministru kabineta noteikumos Nr.130 ir septiņi lieli izņēmumi. Ja šī valsts un pašvaldību sniegtā informācija attiecas uz starptautiskajiem pasākumiem – tūrismu, preču apriti, ārkārtas situācijām, epidēmijām u.tml., tad līdztekus valsts valodai drīkst būt informācija arī svešvalodā. Pieņemsim, notiek kaut kāds remonts – labs piemērs Rīgas slimnīca – uzmanību, remonts tur un tur! Drošības apsvērumu dēļ šie uzraksti var būt arī krievu vai kādā citā valodā, vienīgi valsts valodai ierādāma galvenā vieta. Bet citu informāciju valsts un pašvaldības iestādes drīkst sniegt citās valodās tikai pēc pieprasījuma, kas ir loģiski.
Lai neaizmirst šeit vienu citu problēmu – diemžēl krieviski runājošie izmanto šīs savas tiesības saņemt informāciju krieviski nesamērīgi un nepamatoti. Pieņemsim, zvani jeb izsaukumi ātrai palīdzībai vai policijai, vai saskarsme ar policiju, uzstāšanās tiesās utt. – visi cenšas lietot savu dzimto valodu. Lai gan absolūtais vairums ir mācījušies latviešu valodu, bet nav iemācījušies vai negrib lietot. Un loģiski būtu tāds nosacījums – tagad mēs strādājam pie šīs problēmas – lai būtu vienots reģistrs visiem Latvijas iedzīvotājiem, īsāk sakot, lai jebkurš pašvaldības policists vai kāds cits darbinieks varētu uzreiz datu bāzē atrast, ka, piemēram, Ivanovs, Petrovs vai Bērziņš tādā un tādā gadā beidzis mācību iestādi Latvijas Republikā, vai arī kārtojis valsts valodas prasmes eksāmenu, vienalga kādā līmenī, tātad viņam ir jālieto valsts valoda, un valsts vai pašvaldības darbiniekam nav viņam jāsniedz atbilde krievu valodā.
DDD: Tas ir pareizi.
A.K.: Tas būtu tikai loģiski. Saprotiet, ir jāatsijā īstie ārzemnieki, kuri patiešām neprot mūsu valsts valodu, no tiem, kuri šeit jau visu mūžu dzīvo. Valstij ir šausmīgi dārga šī divplūsmu izglītība, šī divplūsmu informatīvā telpa. Ir paredzētas izmaiņas arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā.
Latvieši ir minoritāte privātuzņēmumos
Antons Kursītis: Daudz sūdzību saņemam par privātuzņēmumu mājas lapām internetā. Arī tās līdztekus valsts valodai drīkst būt svešvalodā, bet diemžēl daudz ir gadījumu, ka krievu valodas pašpietiekamības apstākļos šajās lapās sniegtā informācija, kas skar sabiedrības likumīgās intereses, ir tikai krievu valodā, retos gadījumos arī tikai angļu valodā. Vēl ir arī cita problēma – internetā krieviski runājošie, kuri paši raksta un sniedz informāciju interneta vidē par savu uzņēmumu, pieļauj pārāk daudz kļūdu latviešu valodas lietojumā. Valodas lietošanas kvalitāte publiskajā informācijā ir noteikti daudz zemāka nekā pirms 20 gadiem. Skatlogos varbūt mazāk – kāds latvietis jau veikalā atradīsies, kurš pateiks, kā jāraksta – kazu salons vai kāzu salons. Viena garumzīme – it kā nekas sevišķs, bet uzreiz mainās jēga, kādu salonu jūs apmeklējat.
Privātuzņēmumos (it sevišķi rūpniecības, būvniecības, transporta, vairumtirdzniecības nozarē), kuros absolūtais vairākums strādājošo ir krieviski runājošie, viss notiek krievu valodā – arī darba sanāksmes, tāpat kā tas bija pirms 30 gadiem. Likums to atļauj – jātulko ir tikai tad, ja pieprasa kaut vai viens sanāksmes dalībnieks.
DDD: Vai ir tādi gadījumi, kad kāds darbinieks prasa savam darba devējam sapulcē runāt latviski?
A.K.: Kaut arī šāds likums ir spēkā jau no 2000. gada, gandrīz neviens nav pieprasījis tulkojumu valsts valodā. Darba kolektīvos šādas prasības ir ļoti bīstamas – šis cilvēks var tikt gluži vienkārši atbrīvots no darba, protams, par kaut kādu citu, sīku pārkāpumu. Toties šogad diezgan daudz šādu sūdzību mēs saņemam no dažādiem dzīvokļu, dārziņu kooperatīviem, jo tur cilvēki ir vairāk vai mazāk neatkarīgi. Viņu nevar atbrīvot – viņš ir un paliek kooperatīva biedrs, ja neizdara kaut ko šausmīgi sliktu.
Jāatceras, ka latvieši ir absolūtā minoritāte krieviski runājošajā darba tirgū. Rīgā iedzīvotāju proporcija ir 60 pret 40, bet privātuzņēmumos tā ir vēl dramatiskāka: 80–90 procenti krieviski runājošo pret 20–10 procentiem latviešu. Valsts un pašvaldību uzņēmumos tas ir pilnīgi pretēji, jo valsts valodu tur bija jālieto visiem jau nosacīti no 1992.–93.gada. Bet normās par valsts valodas lietošanu privātuzņēmumos līdz 2011.gada 1.septembrim bija pārejas periods.
DDD: Atvainojiet, bet, manuprāt, tas ir absurds, ņemot vērā, ka pagājuši jau 20 gadi kopš neatkarības atjaunošanas.
A.K.: Par to mums ir bijušas lielas diskusijas ar Latvijas Darba devēju konfederāciju. Viņus uzklausa, jo tas ir diezgan liels spēks, kaut gan pārsvarā pārstāv krieviski runājošos lielos izņēmumos. Lūk, viņos ieklausās, un tāpēc arī bija šis ilgais pārejas periods. Arī tagad privātuzņēmumos strādājošajiem valsts valoda jālieto tikai tad, ja šie darbinieki saskaras ar klientiem vai kārto valsts noteikto lietvedību un sniedz informāciju valsts valodā. Bet, pieņemsim, atslēdznieks, šuvēja, santehniķis un tamlīdzīgas profesijas – ja šie darbinieki strādā rūpnīcā un nesaskaras ar klientiem, tad viņiem valsts valoda nav jālieto. Tikai tad, ja šī persona strādā viena pati un priekšā nesēž administratore, kura pieņem pasūtījumus, tad ir jālieto valsts valoda.
Iepriekš tikai 7 procentiem no visu profesiju kopskaita bija jālieto valsts valoda, tagad šis skaits ir pieaudzis līdz 32–33 procentiem.
DDD: Būtībā sanāk, ka tieši tajos astoņos gados, kad Vaira Vīķe-Freiberga bija pie varas, nekas netika darīts?
A.K.: Ne tikvien, ka nekas – diemžēl valodas ziņā virzība bija uz slikto pusi. Es domāju, viņa nesaprata reālo situāciju Latvijā. Ļoti daudzi Latvijas politiķi – tāds pats piemērs ir Nils Muižnieks – nav pietiekami ilgi dzīvojuši šeit, nav saskārušies ar šo okupāciju un ar tās saistītajām problēmām, viņiem no bērnu dienām nav bijusi uzspiesta krievu valodas lietošana un viņu domāšana ir pavisam citāda – kosmopolītiska no papēžiem līdz matu galiņiem, un tur nekas nav maināms. Viņi vienmēr, manuprāt, kalpos tiem stiprākajiem, spēcīgākajiem ārpusē, kuri tieši šādus kosmopolītus virza augstākajos amatos – nav svarīgi, vai tā ir Eiropas Savienība, vai kāda cita savienība, lai realizētu attiecīgu politiku, kas ir izdevīga lielvalstīm. Arī padomju laikos bija tāpat.
Lai Vācija pieņem kolonistus!
DDD: Jūs diezgan bieži uzsverat, ka Latvijā notiek latviešu diskriminācija. Kā tā izpaužas?
Antons Kursītis: Jā, latviešu lingvistiskā diskriminācija noteikti notiek! Tā ir īstenība, kuru nevar mainīt no malas, jo, piemēram, darba kolektīvā privātuzņēmumos latviski runājošais bija, ir un paliks minoritāte – nemainīgi. Diemžēl arī no Eiropas Savienības, no EDSO ir spiediens – viņi negrib saprast reālo situāciju Latvijā.
DDD: Šeit tā ir pilnīgi atšķirīga nekā citur Eiropā?
A.K.: Protams. Vācijā sāk jau brēkt, ka turku pārāk daudz, bet īstenībā viņu ir tikai daži procenti. Vācijā dzīvo 80 miljoni iedzīvotāju, bet turki, kurdi, krievi ir tikai daži procenti. Nedrīkst būt vienādas prasības no Eiropas Savienības, ja ir tik ļoti atšķirīga etniskā situācija, vēsture.
DDD: Visbūtiskākā atšķirība ir tā, ka šī nenormālā etniskā situācija Latvijā ir izveidojusies starptautiska nozieguma rezultātā – pateicoties Latvijas okupācijai un ar to saistītajai kolonizācijai. Šis krievvalodīgais kontingents šeit ir ieradies okupācijas laikā no okupētājvalsts, un līdz ar to šim pūlim arī domāšana atšķiras no ekonomiskajiem migrantiem citās Eiropas valstīs.
A.K.: Man ir pavisam nopietns priekšlikums – Eiropas Savienība patiešām varētu darīt visu iespējamo, lai šie krievvalodīgie iebraucēji spētu pilnīgi brīvi pārvietoties uz Vāciju, jo uz Krieviju viņiem negribas braukt. Viņi ļoti labi saprot, kur ir labāk. Ja jau Vācija un visas lielās ES valstis no Latvijas pieprasa nez ko – sadzīvot, saliedēt, integrēt – tad, lūdzu, parādiet piemēru, pieņemiet viņus pie sevis, kaut pusmiljonu! Un tādā gadījumā nekas Latvijai nenotiks, kā dažs labs pārspīlē, jo daudzās valstīs taču ir pat vēl mazāk iedzīvotāju. Galvenais – šī etniskā spriedze norims!
DDD: Protams, arī pašai Krievijai būtu vajadzīgi šie cilvēki, jo tur trūkst iedzīvotāju, taču tai vēl svarīgākas šķiet lielimpēriskās intereses, lai šeit, Latvijā, būtu piektā kolonna.
A.K.: Jā, un viņu intereses tiek realizētas tieši tajā posmā, kurš ir visvājākais, – visā Eiropas Savienībā visvājākais posms ir tieši Latvija. Kāpēc pie mums bija šis referendums, kāpēc tāds nebija (un nebūs) ne Lietuvā, ne Igaunijā? Tur vispār tik tālu pat netiktu!
DDD: Tagad tiek vākti paraksti vēl apkaunojošākam referendumam par pilsonības piešķiršanu visiem okupantiem…
A.K.: Tāpēc, lūdzu, cienījamā Vācija, nezin kāpēc tur Vīzentāla centra meklēto kara noziedznieku ir mazāk nekā Latvijā?! Kaut gan iedzīvotāju tur ir vismaz 40 reizes vairāk nekā Latvijā. Kāpēc tad tur viņi nedarbojas tik aktīvi kā Latvijā? Kas vairāk pakļaujas, tos vairāk arī sit…
Viņiem ir jāaizbrauc!
DDD: Vai piekrītat tam, ka bez krievvalodīgo masveida aizbraukšanas problēmas valstī mēs neatrisināsim?
Antons Kursītis: Šī spriedze Latvijā vienīgi tad beigsies. Viņi aizbrauks, ja tiks nodrošināti ar attiecīgajiem apstākļiem – viņiem dzimtene tur, kur ir labāk. Un labāk noteikti ir Vācijā, tur ir liela krieviski runājoša kopiena, un tur viņi varēs cīnīties par otru valsts valodu – paskatīsimies, kā tiem tur veiksies šajā jautājumā… Nevienā pasaules valstī nav bijis tāds gadījums, kad mazākums, kā tas ir Latvijas lielākajās pilsētās, integrē (tagad moderni teikt – saliedē) vairākumu, tas nekad nenotiks! Šī spriedze ir un paliks visos līmeņos – pilsonības, valodas un citos.
Allaž mēdz pieminēt Somiju, kur arī ir divas valsts valodas. Nu, atvainojiet, Somijā zviedru labākajā gadījumā ir tikai 5 procenti. Ja Latvijā krieviski runājošo būtu 5 procenti, šī otrā valsts valoda neradītu nekādas problēmas. Turklāt Somijā vēsturiski izveidojusies pavisam cita izglītības sistēma – visi prot somu valodu. Tur ir pavisam citas proporcijas – Somijā dzīvo 5 miljoni, Zviedrijā 9 miljoni cilvēku. Un Zviedrija vismaz pēdējo 100 gadu laikā nav izrādījusi nekādu agresivitāti pret Somiju. Tādēļ ir pilnīgi stulbi izteikt šādus salīdzinājumus, taču ieinteresētā otra puse vienmēr tādus izmanto.
DDD: Arī ASV mēdz iejaukties Latvijas iekšējās lietās, kas saistītas ar nacionālajiem jautājumiem. Tā vietā, lai palīdzētu novērst okupācijas sekas, pie kurām ir vainīgas arī ASV, jo atstāja Latviju PSRS okupācijā, ASV diktē latviešus apdraudošu politiku.
A.K.: Šeit diemžēl ļoti spēcīga ir t.s. kolonistu domāšana. Amerikāņi neko daudz neatšķiras no krieviski runājošajiem – viņi taču savulaik iznīcināja indiāņus – pēc principa: mēs, lūk, esam vairākumā, mēs esam ekonomiski spēcīgāki, tāpēc mums ir tiesības dzīvot un valdīt svešā zemē!
Izdabāšana kolonistiem sašķeļ latviešus
Antons Kursītis: Mūsu visvājākā vieta ir tā, ka diemžēl jau gadsimtiem ilgi latvietis latvietim ir visgaršīgākais ēdiens. Piemēram, Valsts valodas likumā ir rakstīts, ka valsts atbalsta latgaliešu rakstu valodas attīstību. Kāpēc valsts augstākās amatpersonas Latvijas televīzijā Latvijas pilsoņus uzrunā krievu valodā? TV5 nav pat tulkojuma – mani bērni (mūsu valsts pilsoņi!) nesaprot, ko runā mūsu valsts amatpersonas mūsu valstī reģistrētā un raidošā televīzijā. Taču vairumam tas liekas normāli. Bet, ja runā latgaliski, tad ir slikti… Kāpēc krievu valodā drīkst, bet latgaliešu valodā nedrīkst runāt?! Un tā mēs šķeļamies! Kāpēc pārkrievoto nekrievu un krievu šovinismu Latvijā gandrīz nenosoda, bet latviešu nacionālismu Latvijā nosoda?!
Jāiegaumē kāda neapgāžama patiesība: ja neaizstāv mazo valsts valodu, kas pārstāv gandrīz vai minoritāti, neizbēgami uzvar lielās tautas valoda. Televīzija ir labs piemērs: cik raidījumu mēs redzam krievu valodā un cik varam redzēt latviešu valodā?
DDD: Nesalīdzināmi vairāk ir krievu raidījumi…
A.K.: Jā, nesalīdzināmi vairāk! Kaut gan valsts valoda Latvijā ir latviešu valoda.
DDD: Kaitina arī reklāmas krievu valodā.
A.K.: Būtībā šis ir viens no iemesliem, kāpēc preces Latvijā ir daudz dārgākas. Jebkurš klients, nopērkot preci, samaksā arī par reklāmas izdevumiem. Konkurences apstākļos ražotāji un tirgotāji ir spiesti reklamēt savu preci – ja tu pietiekami nereklamēsi, diezin vai tevi pamanīs tirgū. Un tāpēc viņi sniedz reklāmu latviešu valodā un reklāmu krievu valodā dažādās televīzijās – vieni skatās vienu, citi otru. Lai uzrunātu abus kontingentus, vajadzīgas divas reklāmas divos dažādos medijos. Tāpēc reklāmas izdevumi ir lielāki un preces ir dārgākas.
DDD: Jūs taču piekrītat, ka tas ir pilnīgi nenormāli, ja cilvēks, dzīvojot 20 gadus neatkarīgā valstī, nav iemācījies šīs valsts valodu. Manuprāt, tas ir klīniski…
A.K.: Pirms 20 gadiem visi gaidīja, un es, būdams inspektors, teicu: likumā jāieraksta, ka 20 gadu laikā arī strādniekiem ir jāapgūst valsts valoda, īsāk sakot, arī visām tām profesijām, kuru pārstāvjiem šodien neprasa zināt valsts valodu, bet kas ir vairākums, jo priekšnieku, meistaru un brigadieru nemaz nav tik daudz… Un tad, loģiski, cilvēki zinātu latviešu valodu. Bet tagad visu laiku atsaucas uz pensionāriem, kuri, lūk, vairs nespēj iemācīties, kaut gan šiem pensionāriem pirms 20 gadiem bija tikai 40–45 gadu… Cik tad mūžīga šī atsauce uz pensionāriem – “Redziet, viņus jāapkalpo krievu valodā!” – vēl būs? Ikvienā valstī ir pensionāri, bet viņi visi zina šīs valsts valodu.
Jābūt taču kaut kādam atskaites punktam! Lai 20 gadu laikā neiemācītos valsts, kurā dzīvo, valodu?… Diemžēl ir jāņem vērā šīs lielās krievu valodas pašpietiekamība Latvijā. Šis ir kolonistu skatījums. Nosauciet čigānu, kurš dzīvo Latvijā un neprot vismaz trīs, četras valodas – nav tāda čigāna! Jebkurš čigāns, kas patiešām ir reāla minoritāte, prot latviešu, krievu, čigānu un varbūt vēl kādu valodu.
DDD: Gluži vienkārši čigāni Latvijā nav kolonisti…
Lācis ezīša teritorijā
DDD: Ja šādi turpināsies, vai jums neliekas, ka mēs varam zaudēt savu valsti?
Antons Kursītis: Es domāju, valsti nezaudēsim, bet tā būs pavisam citāda valsts – līdzīga Baltkrievijas variantam. Valsts valodas tur ir baltkrievu un krievu valoda, bet reāli baltkrievu valodu lieto tikai laukos. Bieži krievu presē esmu teicis, ka nedrīkst dot vienādas tiesības lācim un ezītim ezīša teritorijā, jo lācis pat nejauši, pat it kā negribot, izstums ezīti ārā no viņa mazās teritorijas. Lācim taču vajag telpu, vajag plašumu… Tāpēc nedrīkst dot vienādas tiesības valodām – krievu un latviešu – Latvijas teritorijā!
DDD: Bet faktiski šobrīd Latvijā tā krievu valoda – tas lācis to ezīti jau gandrīz ir izspiedis laukā, lielpilsētu sadzīvē šeit jau ir lāča teritorija…
A.K.: Grūti mainīt strādājošo etnisko sastāvu lielajās pilsētās noteiktās nozarēs – rūpniecībā, celtniecībā, transportā, t.sk. dzelzceļā un aviācijā, vairumtirdzniecībā, mazumtirdzniecībā – ļoti ilgu laiku vairākumā tur bija, ir un būs (ja nekas radikāli nemainīsies) krieviski runājošie. Esmu daudzreiz bijis Daugavpilī dzelzceļnieku skolā, kur gatavo nākamos dzelzceļniekus – audzēkņu jeb kursantu absolūtais vairākums ir krieviski runājošie. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka tajā reģionā ir ļoti maz latviešu, otrkārt, vecāki – dzelzceļnieki – vēlas, lai viņu bērni turpinātu šo pašu darbu. Latviešu bērni no Valmieras, Talsiem un citām pilsētām visticamāk nebrauks uz Daugavpili, lai tur mācītos par dzelzceļnieku.
Vienīgi nabadzīgajā lauksaimniecībā lielais vairums bija, ir un būs latvieši.
DDD: Jūsu teiktais tikai pierāda, ka dekolonizācija ir vienīgais šo problēmu atrisinājums. Tāpēc, domāju, arī jūs saprotat, ka ir jāatrod veids, kā šo procesu tiesiski un likumīgi paveikt?
A.K.: Manuprāt, vislabākais veids ir viņu brīvprātīga aizbraukšana uz Vāciju, uz Rietumeiropu.
Latvieši – kalpi un bandinieki?
Antons Kursītis: Man nav precīzas informācijas, bet ir nelabas aizdomas, ka pēdējo 20 gadu laikā no Latvijas, lai meklētu darbu, ir izbraukuši diemžēl vairāk latviešu nekā cittautiešu. Laukos dzīves labklājības līmenis ir daudz zemāks nekā lielajās pilsētās, – bezdarba līmenis ir daudz augstāks laukos un mazpilsētās, kur dzīvo latviešu tautas lielākā daļa. Tā ir katastrofa, jo no valsts ir spiesti aizbraukt vairāk pamatiedzīvotāju nekā to, kas nav pamatiedzīvotāji! Tas šo problēmu vēl palielina, turklāt aizbrauc gados jauni cilvēki, nevis pensionāri. Valsts nākotne taču ir jaunieši, ne pensionāri.
DDD: Tāpēc mums ir jādomā, kā izglābt tautu no šīs situācijas, kur reāli viss tiek virzīts uz latviešu tautas bojāeju.
A.K.: Manuprāt, daudzi latvieši savā naivumā nesaprot, ka ne Vācijai, ne Lielbritānijai, ne Francijai, ne Amerikas Savienotajām Valstīm būtībā neinteresē latviešu liktenis. Mēs viņu acīs bijām, esam un būsim kā bandinieki, ja vien paši sevi nevērtēsim augstāk. Mūs izmanto tik tālu, cik ļaujamies sevi izmantot. Vispirms jau neviens, arī krievi, neciena tos, kuri neciena sevi. Un, ja vairums latviešu neciena paši sevi, bet tikai lien un klanās gan uz Rietumiem, gan uz Austrumiem, tad latviešu tautas bojāeja tuvinās. Līdējus un pielīdējus tikai izmanto, neviens viņus neciena – nevienā jomā, nevienā valstī. Varbūt īslaicīgi atsevišķas personas materiāli no tā vinnē – viņš kaut kur ir komisārs, kandidāts uz kādu augstu amatu utt., bet tauta no tā tikai zaudē.
DDD: Pēc tam viņus pašus arī…
A.K.: Jā… Tā tas ir.
Problēma ir tā, ka mēs, liekas, esam vispārkrievotākā un visvairāk pārkrievojusies tauta, ja neskaita varbūt PSRS ebrejus Latvijā. Mēs vairāk un daudz labprātāk uzņemam svešo dzīvesveidu, tradīcijas un visu pārējo. Tāpēc ir jāsāk ar cieņu pret sevi, pret valsti, valodu utt.
DDD: Latvieši šobrīd neuzvedas kā saimnieki savā zemē?
A.K.: Jā, un pretējā puse to ļoti labi izmanto. Piemēri nav tālu jāmeklē – Saeimā, Rīgas domē, Rēzeknes domē, Daugavpils domē – viņi patiešām jūtas kā saimnieki šeit, un ļoti daudzos virzienos, patīk vai nepatīk, viņi tādi arī ir. Esmu jau daudzreiz teicis, ka diemžēl pārāk daudz latviešu nav saimnieki savā zemē, savā valstī, bet ir visizcilākie kalpi – visizcilākie, salīdzinot ar citām tautām. Tas diemžēl caur gadsimtiem nav pazudis. Izpildīs jebkuru – ES, EDSO, NATO – jebkuras institūcijas prasību ar uzviju. Tas ir mūsu pašcieņas trūkuma, pašapziņas trūkuma, gļēvuma dēļ.
Tautas izdzīvošanas jautājums
DDD: Ja šī krieviskā majoritāte aizbrauktu, manuprāt, liela daļa latviešu atgrieztos Latvijā – kā jums šķiet? Dzīvokļi būtu atbrīvojušies, darbavietas varētu viegli izveidot, būtu jauna vide, un beidzot arī latviešiem pašapziņa celtos.
Antons Kursītis: Domāju, jā. Latvieši beidzot nejustos un nebūtu kā minoritāte. Kamēr latvieši jūtas kā minoritāte un reāli lielākajās pilsētās arī ir minoritāte, tikmēr latvietim, kā nedrošam cilvēkam, īsti nav nākotnes. Un šī nedrošības sajūta diemžēl ir tieši pamatnācijai, un tās vairs nav krieviski runājošajiem.
Latviešiem ir pamats būt nedrošiem – viņiem nav citas teritorijas, kur dibināt savu valsti un nodrošināt savas tautas attīstību. Tāpēc ir jādara viss iespējamais, lai Latvija paliktu galvenokārt latviešiem!
DDD: Lūk, atkal ir jāuzsver, ka okupācijas un kolonizācijas sekas rada visas pārējās nepatikšanas mūsu valstī – gan ekonomiskās, gan finansiālās, gan nacionālās. Jums būtu jāpiekrīt, ka deokupācija un dekolonizācija ir mūsu tautas izdzīvošanas jautājums.
A.K.: Jā, loģiski. Jo citādi, kā jau teicu, būs kā Baltkrievijā. Nav jau tik lielas atšķirības – tur patiešām krievu valoda pilnībā dominē un dominēs, un bija tikai īss posms, kad baltkrievu valodā runāja visas augstās amatpersonas, arī prese, radio, televīzija bija noteicoši baltkrievu valodā. Tāpat varētu būt arī šeit, Latvijā. Latviešu valoda paliktu kaut kur lauku reģionos, bet citur dominētu krievu valoda, un aizvien vairāk ienāktu arī angļu valoda kā savulaik vācu. Vāciešu tik daudz gan nebija Latvijā, bet vācu valoda dominēja tāpēc, ka vācieši dominēja ekonomikā un reizē ar to arī politikā.
Ekonomiskā vara vienmēr pieprasa politisko varu. Ļoti labs piemērs ir daudzi pašvaldību deputāti un Saeimas deputāti. Viņi jau negrib caur kaut kādiem “latviski runājošajiem” realizēt tiesības, nosargāt un pavairot savus īpašumus, nozogot mūsu valsti. Viņi to dara tiešā veidā, vienīgais, kas traucē, ir valoda – nu, negribas viņiem šo valodu mācīties, bet gribas piedalīties lielā pīrāga sadalīšanā. Tāpēc ekonomiskā vara jebkurā valstī agri vai vēlu, tieši vai netieši paņem arī politisko varu.
Jebkurā valstī ir cittautieši, bet cittautieši Latvijā nospiedošā vairumā ir ieguvuši ekonomisko varu. Pat runājot par zemi – tam, kam šodien pieder zeme, tam nākotnē piederēs arī viss pārējais. Diemžēl daudzi mūsu bāleliņi, domājot par šodienu, ir pārdevuši zemi svešiniekiem. Par rūpniecību, būvniecību un citām nozarēm pat nerunāsim…
Cilvēks vai nu ir brīvs (pat cietumā), vai nav brīvs (pat ārpus cietuma). Brīvību nevar ieviest ar likuma vai deklarācijas palīdzību, nevar iedot, uzdāvināt vai kā citādi – tas nav iespējams. Īslaicīgu ilūziju gan – ak, es esmu brīvs – un tas “brīvais” cilvēks meklē nākamo kungu jau pēc piecām minūtēm, vienalga, kādā valodā runājošu. Viņš nespēj būt brīvs. Tas ir gan audzināšanas, gan daudzu citu problēmu nerisināšanas jautājums.
Intervēja Līga Muzikante