A.V. Gremze
Savulaik Darvins izstrādāja dabiskās atlases teoriju, ar kuru centās izskaidrot cilvēka un intelekta evolūciju, kas balstās uz priekšrocībām, kuras veselīgai attīstībai piešķir veselais gars veselā miesā. Nav nekāds noslēpums, ka, pateicoties prāta spējām, tieši cilvēku sabiedrības progresīvajā virzībā noteicošais faktors ir bijis galvenokārt spilgtām personībām, kas spējušas ietekmēt lielu sabiedrības daļu labvēlīgā virzienā, uzturot pārsvaru pār pretdabiskām, kaitīgām izpausmēm.
Visās dabas formās pastāv nemitīga cīņa par vietu zem saules. Cik lielā mērā tā ir sabalansēta ar pastāvošajām iespējām, tik tai ir dota vaļa izdzīvot un attīstīies. Un tieši cilvēku sabiedrībā iejaucas nerimstoši konflikti un kari, kas arvien vairāk pieņemas savā postošajā spēkā, ar pastāvošo draudu veicinošiem apstākļiem tehniskā progresa attīstībā, kuri rada vēl kroplīgas blakusparādības ar vēlmi patērēt vairāk nekā izdzīvošanai nepieciešams.
Tam pamatā ir neapvaldīta bruņošanās sacensība, kas prasa neiedomājamus līdzekļus no izdzīvošanas resursiem. Lai radītu mānīgu priekšstatu par brīvību un laimi, tiek sludināts labklājības kults, kurš dzen uz to, lai patērētāji atdotu savus ietaupījumus nemitīgai zemāko vēlmju apmierināšanai, tādējādi tiek apbalvotas bruņošanās industrijas, kuru bosi savukārt regulē visas sabiedriski sociālās attiecības, kas vairs nekādi neiekļaujas dabas dialektikas rāmjos, bet darbojas pretim arī veselajam saprātam.
Tā ir tikai viena puse. Otra ir tā, ka, ka katrs visnežēlīgākajā veidā prasa upurēt visveselīgākos, produktīvākos jaunatnes pārstāvjus, atstājot aizmugures dienestos vārgos, slimos, garīgi atpalikušos un tos, kas pratuši būt pietiekami veikli, lai izvairītos no draudošajām briesmām. Kur nu vēl tie, kuri saglabā sev tiesības izlemt citu tiesības uz dzīvošanu vai miršanu – ar pārliecību, ka uz viņiem tas neattiecas.
Tad kāds no tā visa ir gala rezultāts? Vienalga kāds, bet no kara atgriežas ne mazums, kam izdzīvošanas instinkti ir bijuši spēcīgāki par pienākuma apziņu un pašaizliedzību, ne mazums tādu, kas vairs nespēj piemēroties miera laika dzīvei un pieslienas kriminālajām aprindām. Kur nu vēl smagus ievainojumus guvušie. Bet, pats galvenais, to, kuri krituši varoņa nāvē, varonība ne mazāk vajadzīga ir arī miera apstākļos. Tas rada situāciju, ka pēc kara īstie varoņi izrādās tie, kas pulveri nav ostījuši, vien citus mudinājuši. Tas tad arī šodien nosaka dialektisko attīstību ar mīnus zīmi.
Sabiedrības morālo stāvokli vērtē pēc tā vairākuma ietekmes, vismaz pie demokrātiem. Bez jebkādām aptaujām varam apgalvot, ka pašreiz tie ir t.s. liberāļi, bet pie mums liberālboļševiki, turklāt kā vieni, tā otri ir kara seku atražotais brāķis.
Tie paši īstākie liberāļi Rietumos, var teikt, dzīvo zaļi. Izpumpējuši savas kolonijas, viņi tagad metušies uz nabaga ļaunuma impērijas pamestajām valstīm, kurām tad nu ir jāgādā, lai pasargātu no kreņķiem labklājībā grimstošos Rietumu liberāļus.
Izrādās, ka tieši liberālboļševiki ir vispateicīgākais kontingents kā starpnieki, kurus uzbarojot, tie kā mopši staigās uz pakaļkājām, tikai pamājot ar mazo pirkstiņu. Par pasviesto kaulu tie būs gatavi ne tikai ielīst hameleona ādā, bet apsolīs izdzert jūru, ja no tās tiks atvienotas visas upes.
Vai to var nosaukt citādi kā tikai par varas struktūru degradāciju, kas rauj līdzi lielu sabiedrības daļu? Lai šis režīms atstātu pieņemamāku iespaidu, arī viss pārējais ir jāatveido un jārāda greizā spoguļa attēlā ar mērķi pilsonisko sabiedrību atainot tikpat aprobežotu un stulbu, kam interesē tikai Ginesa rekordi, t.s. laikmetīgā māksla, ārzemju investori, kuri izlaupa Latviju, nonākot pat līdz tam, ka nespējam dzīvot bez okupantiem un bēgļu kontrabandistu “dāsnajiem” piedāvājumiem.
Rezultātā esam nonākuši pie tā, ka visu ļoti labi saprot un zina tie, kas ieņem atbildīgus amatus, bet ierēdņi, kuri omulīgi sēž savos amatkrēslos, nejēdz pilnīgi neko. Tikmēr režīms kā bojātā skaņu platē trallina vienu un to pašu: “Ko gribat, paši vēlējāt!”
Tomēr – vai pie vainas nav liberālboļševiku greizais spogulis?