Prognozes par Eiropas kultūras bojāeju ik pa laikam parādās dažādos intelektuāļu konferenču referātu tematos, plašsaziņas līdzekļu virsrakstos un vienkāršo cilvēku virtuves sarunās. Vai tiešām masveida imigrācija sākās pēkšņi kā neparedzama dabas katastrofa? Nē. Šī problēma nav pat 21. gadsimta parādība. Par imigrācijas iespējamām traģiskajām sekām politiķi, rakstnieki un domātāji brīdināja jau pagājušajā gadsimtā. Ja Žana Raspaja (interviju ar franču rakstnieku lasiet iepriekšējā laikraksta “DDD” numurā) futūristisko romānu “Svēto nometne” kāds, iespējams, uzskata par izdomājumu, faktos nebalstītu nākotnes vīziju, kas varētu arī nepiepildīties, tad britu konservatīvā politiķa Īnoka Pauela teiktais jau 1968. gadā nekādi nav uztverams kā fantāzija un nepamatoti brīdinājumi.
Īnoks Pauels (John Enoch Powell, 1912–1998) bija britu konservatīvais politiķis, atzīts zinātnieks, lingvists un dzejnieks. Savā laikā viņš kļuva par visjaunāko profesoru Britu impērijas vēsturē. Pirms iesaistīšanās politikā bija antīkās Grieķijas vēstures profesors. Plaši pazīstams Īnoks Pauels kļuva pēc 1968. gada 20. aprīļa runas, kas tika nodēvēta kā “Asiņu upes”. Šādu nosaukumu runa, kuru Pauels, kritizējot leiboristu centienus pieņemt Rasu attiecību likumu, nolasīja Konservatīvās Asociācijas sanāksmē Birmingemā, ieguva tādēļ, ka tās noslēgumā viņš citē rindu no Vergilija poēmas “Eneīda”.
Diemžēl Īnoka Pauela teiktais netika sadzirdēts – gluži tāpat kā šodien nesadzird tos, kuri aicina jebkādiem legāliem līdzekļiem pārtraukt masveida imigrāciju uz Eiropu. Latvijā nesadzird arī tos, kas aicina veikt dekolonizāciju, lai atbrīvotu Latviju no PSRS okupācijas gados iebraukušajiem imigrantiem – jo prakse apliecina, ka integrācija ir bīstams utopisks malds.
Publicējam Īnoka Pauela runu, kas 1968. gadā deva cerības vienkāršajiem angļiem, bet palika nesadzirdēta Leiboristu vadītās valdības gaiteņos.
“Asiņu upes”
Īnoka Pauela runa 1968. gada 20. aprīlī Konservatīvās Asociācijas sanāksmē Birmingemā
Vissvarīgākā valstsvīru funkcija ir novērst vai samazināt paredzamu draudu iestāšanos. Mēģinot to darīt, sastopamies ar šķēršļiem, kas dziļi iesakņojušies cilvēka dabā. Piemēram, parasti šo draudu iestāšanās nav pierādāma, līdz tie nav reāli notikuši, tāpēc to sākumstadijā ir vieta šaubām un strīdiem – vai draudi ir īsti, vai tikai iedomāti. Turklāt šie iespējamie nākotnes draudi salīdzinājumā ar ikdienas steidzamajām un neapstrīdamajām problēmām piesaista nelielu uzmanību: tādējādi politiķiem, uz nākotnes rēķina, rodas vilinājums nodarboties tikai ar neatliekamajām tagadnes problēmām. Vēl jo vairāk, cilvēki ir noskaņoti jaukt problēmu paredzēšanu ar to izraisīšanu un vēlmi radīt problēmas. Viņiem patīk domāt: ja neviens par draudiem nerunās, tad, iespējams, tie nepiepildīsies. Iespējams, šis ieradums radies no primitīvā uzskata, ka jēdziens un lieta, nosaukums un objekts ir viens un tas pats.
Jebkurā gadījumā diskusija par nopietnām nākotnes problēmām, no kurām iespējams izvairīties, pieliekot pūles šodien, ir visnepopulārākā, bet tajā pašā laikā visnepieciešamākā politiķu nodarbošanās. Tie, kuri apzināti no tās izvairās, ir pelnījuši un nereti arī saņem savu pēcteču nosodījumu.
Man nav tiesību klusēt!
Pirms nedēļas vai divām es sarunājos ar kādu vidēja vecuma vēlētāju, kurš ir nodarbināts vienā no mūsu nacionalizētajām industrijām. Pārmijis ar mani pāris vārdus par laikapstākļiem, viņš pēkšņi teica: “Ja man būtu nauda, es nepaliktu šajā valstī.” Es izteicu nožēlas pilnu piezīmi, ka šī valdība nebūs mūžīga, bet viņš to neņēma vērā un turpināja: “Man ir trīs izskoloti bērni – diviem jau ir ģimenes. Es nebūšu mierīgs, līdz neredzēšu viņus dzīvojam ārzemēs. Šajā valstī 15 vai 20 gadu laikā melnie iebraucēji dominēs pār vietējiem baltajiem.”
Es jau varu saklausīt neapmierinātības kori. Kā es uzdrošinos teikt tik briesmīgas lietas? Kā es uzdrošinos piesaukt nelaimi un aizskart kāda jūtas, atkārtojot šo sarunu? Atbilde ir tikai viena – man nav tiesību klusēt par to. Kārtīgs, vienkāršs angļu puisis gaišā dienas laikā manā pilsētā man, savam pārstāvim Parlamentā, paziņo, ka viņa valsts tuvākajā nākotnē nebūs gana laba, lai tur dzīvotu viņa bērni.
Man nav tiesību vienkārši paraustīt plecus un domāt par kaut ko citu. Par to, ko viņš teica, domā un runā tūkstošiem un simtiem tūkstoši citu. Iespējams, ne visā Lielbritānijā, bet tajos apgabalos, kur jau notiek pilnīga transformācija, kas nav salīdzināma ne ar ko citu Anglijas tūkstošgadu vēsturē, šāda pārliecība nostiprinās. Ja nekas nemainīsies, 15 vai 20 gadu laikā šajā valstī būs trīsarpus miljoni Sadraudzības valstu[1] imigrantu un viņu pēcnācēju. Šos skaitļus neizdomāju es. Tie ir oficiāli dati, kurus Parlamentam iesniedza Galvenās reģistra pārvaldes pārstāvis.
Kā šos apjomus mazināt?
Par 2000. gadu nav oficiālu, salīdzināmu datu, bet saskaņā ar aprēķiniem būtu jābūt no pieciem līdz septiņiem miljoniem imigrantu. Tā ir aptuveni viena desmitā daļa no visa iedzīvotāju skaita, tuvojoties Anglijas reģiona – Lielās Londonas – iedzīvotāju skaitam. Protams, viņi nebūs vienmērīgi sadalīti no Margates līdz Aberisvītai, no Penzansas līdz Aberdīnai. Visā Anglijā būs imigrantu un viņu pēcteču apdzīvoti apgabali, pilsētas un to daļas.
Laika gaitā imigrantu pēcteču, kuri būs dzimuši Anglijā – tātad ieradušies šeit tieši tādā pašā ceļā kā mēs pārējie –, proporcija strauji palielināsies. Jau 1985. gadā šeit dzimušie imigranti veidos vairākumu. Tieši šis fakts rada nepieciešamību strauji rīkoties jau šodien. Situācija prasa rīcību, kas politiķiem sagādā vislielākās grūtības, jo ir politiski smaga, bet novērsīs vai mazinās nelaimi, ar kuru sastapsies tikai vēlāku sasaukumu parlamentārieši.
“Kā šos apjomus samazināt?” ‒ tas ir dabisks un racionāls nācijas, kas sastopas ar šādu izaicinājumu, pirmais jautājums. Tiesa, tos nevarēs novērst pilnībā, bet ir iespējams ierobežot, paturot prātā, ka skaitļi ir ļoti būtiski: valstī ievesto svešinieku īpatsvara nozīme un izraisītās sekas ievērojami atšķiras atkarībā no tā, vai šis īpatsvars ir viens vai desmit procenti.
Atbildes uz vienkāršo un racionālo jautājumu ir vienlīdz vienkāršas un racionālas: ir jāaptur vai gandrīz jāaptur turpmāka imigrantu ieplūšana un jāveicina pēc iespējas lielāka to aizplūšana. Tā arī ir Konservatīvās partijas oficiālās politikas daļa.
Ir gandrīz neiespējami noticēt, ka katru nedēļu Volverhemptonā no ārzemēm ierodas 20 vai 30 imigranti ar bērniem, tas nozīmē 15 vai 20 papildu ģimenes dekādē vai divās. Tiem, kurus dievi vēlas iznīcināt, viņi vispirms atņem prātu. Mums jābūt ārprātīgiem, patiesi ārprātīgiem kā nācijai, lai pieļautu, ka ik gadu iebrauc 50 000 apgādājamo, kas lielākoties ir materiāls turpmākajam imigrantu izcelsmes iedzīvotāju pieaugumam nākotnē. Tas ir tāpat kā noskatīties, kā nācija aktīvi krāmē pati savu bēru sārtu. Cik gan traki mēs esam, ja atļaujam neprecētām personām ieceļot ar mērķi šeit dibināt ģimeni ar partneriem, kurus tie iepriekš nav redzējuši!
Lai neviens nedomā, ka apgādājamo plūsma pati automātiski samazināsies. Tieši pretēji, tagadējais uzņemšanas ātrums – tik vien kā 5000 cilvēku gadā – novedīs pie turpmākiem 25 000 apgādājamo ik gadu ad infinitum, nemaz neņemot vērā milzīgo daudzumu radinieku, kas jau atrodas šajā valstī, un, aprēķinus veicot, es pat neņemu vērā nelegālo ieceļošanu.
Šajos apstākļos nekas cits nevar būt pietiekams kā tikai tūlītēja iebraucēju, kuri vēlas šeit apmesties, plūsmas samazināšana līdz niecīgai proporcijai, kā arī bez kavēšanās ir jāveic nepieciešamie juridiskie un administratīvie pasākumi.
Un es uzsveru vārdus – “kuri vēlas šeit apmesties”. Tas nav saistīts ar Sadraudzības valstu pilsoņiem vai ar iebraucējiem, kuri vēlas šeit studēt vai paaugstināt savu kvalifikāciju, kā, piemēram, Sadraudzības valstu ārsti, kas ļāvuši mūsu slimnīcu sistēmai paplašināties ātrāk, nekā tas citādi būtu bijis iespējams. Šie cilvēki nav un nekad nav bijuši imigranti.
Par reemigrāciju. Ja visa imigrācija rīt izbeigtos, tad būtībā tiktu samazināts imigrantu skaita pieauguma temps un imigrantu pēcteču iedzīvotāju skaits, tomēr iespējamais šī elementa lielums populācijā tāpat atstātu valstisku draudu iezīmes. Šo problēmu ir iespējams atrisināt tikai tik ilgi, kamēr ievērojamu proporciju veidos personas, kas šajā valstī ir iebraukušas pēdējo desmit gadu laikā. No tā izriet steidzamā nepieciešamība ieviest otro Konservatīvās partijas politikas elementu: reemigrācijas veicināšanu.
Neviens nevar aprēķināt, cik cilvēku dāsna atbalsta gadījumā izvēlēsies vai nu atgriezties savās izcelsmes valstīs, vai doties uz citām valstīm, kurām nepieciešams darbaspēks jomās, kurās viņiem ir prasmes. Šo skaitu nezina neviens, jo līdz šim tāda politika nav īstenota. Bet es varu jums teikt, ka pat tagad šad tad imigranti no mana vēlēšanu apgabala vēršas pie manis ar lūgumu palīdzēt tiem atgriezties mājās. Ja reemigrācijas veicināšanas politika tiktu pieņemta un ieviesta ar nesalaužamu apņēmību – un iespējamās alternatīvas smagums to attaisno –, tad iegūtā iedzīvotāju aizplūšana varētu ievērojami mainīt nākotnes izredzes.
Viņi nezina, ko dara…
Trešais Konservatīvās partijas politikas elements ir nodrošināt visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā un novērst diskrimināciju vai atšķirīgu attieksmi pret tiem no valsts puses. Kā ir teicis Hīta kungs: “Mums nebūs “pirmās” un “otrās klases pilsoņi””. Tas nozīmē, ka imigranti un viņu pēcteči nebūtu jāieceļ kādā privileģētā vai speciālā klasē; tas nozīmē, ka pilsonim nebūtu jāatņem viņa tiesības ierobežot citu pilsoni, kas savās privātajās darīšanās izvēlas starp vienu vai otru līdzpilsoni; tas nozīmē, ka cilvēku darbības motīvi un iemesli rīkoties vienā vai citā likumīgā veidā netiktu uzspiesti.
Nevar būt nepareizākas realitātes uztveres kā tiem, kuri skaļi un neatlaidīgi pieprasa tiesību aktus, kā viņi to sauc, “pret diskrimināciju”, – vai tie būtu pār vienu kārti metami vadošie žurnālisti (dažreiz pat no tiem pašiem laikrakstiem, kuri trīsdesmitajos gados gadu pēc gada mēģināja maldināt šo valsti par tai draudošajām, augošajām briesmām), vai tie būtu arhibīskapi, kas dzīvo pilīs un neredz realitāti. Viņi to ir sapratuši pilnīgi nepareizi.
Diskriminācija un neatbilstoši apstākļi, trauksmes un aizvainojuma sajūta negulstas uz imigrantiem, bet gan uz tiem, pie kuriem viņi ir ieradušies un turpina ierasties. Tāpēc šobrīd ieviest šāda veida tiesību aktus ir kā iemest degošu sērkociņu šaujampulverī. Vislabākais, ko var pateikt par tiem, kas to ierosina un atbalsta, ir – viņi nesaprot, ko dara.
Nav lielākas kļūdas kā salīdzināt imigrantus, kas ierodas Lielbritānijā no Sadraudzības valstīm, ar Amerikas melnajiem iedzīvotājiem. ASV melnādainie iedzīvotāji, kas tur bija, pirms amerikāņi kļuva par nāciju, tika ievesti kā vergi. Vēlāk viņiem tika piešķirtas balsstiesības un citas pilsoņu tiesības, kuru ieviešana dzīvē notiek pakāpeniski. Sadraudzības valstu imigranti ierodas Lielbritānijā kā pilntiesīgi pilsoņi. Viņi ierodas valstī, kurā nepastāv diskriminācijas starp iedzīvotājiem. Viņi nekavējoties iegūst tiesības, kuras bauda jebkurš Lielbritānijas pilsonis – sākot no tiesībām balsot un beidzot ar tiesībām saņemt bezmaksas veselības aprūpi.
Lai kādas būtu nepilnības, imigrantu problēma neuzradās likumu, valsts politikas vai administrācijas dēļ. Šo problēmu radīja tie personiskie apstākļi un nelaimīgās sakritības, kas rodas un vienmēr radīsies tādēļ, ka viena labklājības līmenis un pieredze atšķiras no cita.
Kamēr imigrantam ierašanās šajā valstī deva sen gaidītās privilēģijas un iespējas, iespaids uz vietējiem iedzīvotājiem bija pavisam cits.
Vietējie iedzīvotāji viņiem nesaprotamu iemeslu un lēmumu dēļ, kuru pieņemšanas laikā ar tiem neviens nekonsultējās, attapās kā svešinieki paši savā valstī. Viņu sievām vairs nebija vietas slimnīcās, lai dzemdētu, viņu bērniem nebija vietas skolās, viņu mājas un apkaime mainījās līdz nepazīšanai, viņu plāni un nākotnes izredzes tika sagrautas. Darbavietās viņi redzēja, ka darba devēji vilcinās imigrantu strādniekiem piemērot tās pašas disciplīnas un kompetences prasības, kādas tiek pieprasītas no vietējiem iedzīvotājiem. Laikam ejot, viņi aizvien vairāk sāka dzirdēt balsis, kas tiem teica, ka viņi vairs nav vajadzīgi. Tagad viņi uzzina, ka vienvirziena privilēģijas tiks ieviestas ar parlamenta aktu. Tas būs likums, kurš nevar – tas nav pat likuma mērķis – aizsargāt viņus vai novērst viņu sūdzības, bet ir ieviests, lai dotu tiesības svešiniekiem, neapmierinātajiem-provokatoriem, kārt vietējos iedzīvotājus pie kauna staba par viņu privāto rīcību.
Viena balta starp melniem
Pirms diviem trim mēnešiem pēc savas pēdējās runas par šo tematu, es saņēmu simtiem vēstuļu, kurās parādījās pārsteidzoša, jauna un, manuprāt, draudīga iezīme. Visi parlamenta locekļi ir pieraduši pie tipiskas anonīmas korespondences, bet mani pārsteidza augstā vienkāršo un izglītoto cilvēku proporcija, kas, rakstot racionālas un labi argumentētas vēstules, uzskatīja, ka norādīt savu adresi ir bīstami, jo, piekrītot manam viedoklim, tie riskētu ar sodiem un atriebību, ja kāds par to uzzinātu. Tie, kuri paši to nav pieredzējuši, nevar iztēloties, kā ir, kad jūties piederīgs vajātajai minoritātei. Šī sajūta pieaug starp vienkāršajiem angļiem, kuri dzīvo imigrācijas skartajos valsts rajonos.
Es ļaušu tikai vienam no šiem simtiem cilvēku runāt manā vietā. Pirms astoņiem gadiem kāda māja respektablā Volverhemptonas ielā tika pārdota melnajam iebraucējam. Šobrīd tajā rajonā dzīvo vairs tikai viena pensijas vecuma baltā sieviete. Tas ir viņas stāsts. Viņa karā zaudēja savu vīru un abus dēlus, tādēļ viņa savu vienīgo īpašumu – septiņu istabu māju – pārveidoja par pansiju. Sieviete smagi strādāja, un viņai labi veicās, nomaksāja hipotēku un sāka atlikt naudu pensijai. Bet tad ievācās imigranti. Ar pieaugošām bailēm viņa skatījās, kā tie apmetās aizvien jaunās un jaunās mājās. Klusā iela kļuva par vietu, kurā valda troksnis un apjukums. Diemžēl viņas baltādainie īrnieki izvācās. Nākamajā dienā pēc pēdējā īrnieka aiziešanas septiņos no rīta viņu pamodināja divi melnādaini iebraucēji, kas vēlējas izmantot viņas telefonu, lai sazinātos ar darba devēju. Kad sieviete atteica – šajā diennakts stundā viņa būtu atteikusi jebkuram svešiniekam –, viņa tika rupji apvainota, viņai draudēja, ka tiktu uzbrukts, ja vien nebūtu ķēdes pie durvīm. Imigrantu ģimenes mēģināja īrēt istabas viņas mājā, bet viņa vienmēr atteicās. Viņas nelielie naudas iekrājumi beidzās, un, samaksājot rēķinus, atlika vien divas mārciņas nedēļā. Kad sieviete gāja pieteikties uz rēķinu samazināšanu, jaunā meitene, kas viņu pieņēma, ieteica kundzei izīrēt daļu no savas septiņu istabu mājas. Kad kundze atbildēja, ka vienīgie cilvēki, kas ieinteresēti, ir melnādainie iebraucēji, meitene teica: “Rasu aizspriedumi jūs ne pie kā laba šajā valstī nenovedīs.” Kundzei nekas cits neatlika kā doties mājās. Telefons ir kundzes vienīgā saikne ar ārpasauli. Ģimene maksā viņas rēķinus un palīdz, kā vien var. Imigranti piedāvāja nopirkt viņas māju par tādu cenu, kādu īpašnieks saņemtu no saviem īrniekiem dažās nedēļās vai sliktākajā gadījumā dažos mēnešos. Viņai ir bail doties ārā no mājas. Logi ir izsisti. Viņas pastkastītē tiek mesti ekskrementi. Kad viņa dodas uz veikalu, viņai seko plati smīnoši iebraucēju bērni. Viņi nerunā angliski, bet vienu vārdu tie zina. “Rasiste!” – viņi skandina. Sieviete ir pārliecināta, ka tad, kad jaunais Rasu attiecību likums tiks pieņemts, viņai būs jādodas cietumā. Un vai viņa kļūdās? Es sāku aizdomāties…
Citus bīstamus maldus, no kuriem cieš apzināti vai citādi aklie pret realitāti, var nosaukt vienā vārdā – “integrācija”. Būt integrētam kādā sabiedrībā nozīmē kļūt neatšķiramam no citiem sabiedrības locekļiem. Tā vienmēr ir bijis un būs, ja pastāv kāda īpaša ārēja atšķirība – īpaši ādas krāsa, tad integrācija ir grūti īstenojama un ilgstošā laika periodā pat neiespējama. Ir daudzi tūkstoši Sadraudzības valstu imigrantu, kas ieradušies šeit pēdējos piecpadsmit gados un kuru vēlme un mērķis ir integrēties, un katra doma un visas pūles ir vērstas šajā virzienā. Bet cerēt, ka tāda doma ienāks prātā lielajam un augošajam imigrantu vairākumam un viņu pēcnācējiem, ir absurds priekšstats, turklāt bīstams.
Man ir ļauna priekšnojauta
Mēs esam uz pārmaiņu sliekšņa. Līdz šim tā ir bijusi apstākļu un apkārtējās vides ietekme, kas padarījusi pašu ideju par integrāciju nepieejamu lielākajai daļai imigrantu sabiedrības – tas nekad nav bijis viņu nodoms vai iecere. Imigrantu daudzums un ģeogrāfiskā koncentrācija līdz šim nozīmējusi, ka spiediens integrēties, kuru normālos apstākļos izjūt sabiedrības minoritāte, nedarbojas.
Tagad mēs redzam pieaugam spēkus, kas darbojas pret integrāciju, spēkus, kurus vada savtīgas intereses saglabāt rasu un reliģiskās atšķirības ar mērķi dominēt vispirms pār līdzcilvēkiem-imigrantiem un vēlāk arī pār pārējiem iedzīvotājiem.
Mākonis, kas nav lielāks par cilvēka roku, bet kas var ātri nomākt debesis, nesen tika redzēts Volverhemptonā, un tas izrādīja ātras izplatīšanās pazīmes. Šie vārdi, kurus es lietošu no vietējās 17. februāra avīzes, nav mani, bet gan Leiboristu parlamentārieša, kurš turklāt ir arī valdības ministrs:
“Sikhu kopienas kampaņa, lai saglabātu Lielbritānijai neatbilstošas tradīcijas, ir nožēlojama. Strādājot Lielbritānijā, īpaši publiskajā sektorā, viņiem būtu jābūt gataviem pieņemt nodarbinātības noteikumus un prasības. Speciālu kopienas tiesību (vai varbūt jāsaka – rituālu?) pieprasīšana ved uz bīstamu fragmentāciju sabiedrībā. Tā ir kā rūsa. Vienalga, vai to piekopj vienas vai otras krāsas pārstāvji, tā ir stingri jānosoda.”
Mani cieņas apliecinājumi Džonam Stounhausam par problēmas izpratni un par drosmi to atzīt. Šie bīstamie elementi ar potenciālu šķelt sabiedrību, kas tika ierosināti Rasu attiecību likumā, ir viss, kas tiem nepieciešams, lai turpinātu attīstīties. Šādi mēs parādam, ka imigrantu kopienas var organizēties, lai saliedētu savus locekļus, lai aģitētu un veiktu kampaņas pret saviem līdzpilsoņiem, kā arī necienītu un nomāktu pārējos, pielietojot legālus ieročus, kurus nekompetentie un nepareizi informētie tiem ir piešķīruši. Man ir ļauna priekšnojauta. Tāpat kā romieši, man šķiet, es redzu “Tibras upi putojam asinīs”.
Traģiskais un neatrisināmais fenomens, kuru mēs ar šausmām vērojam viņpus okeāna ASV, bet kas tur ir nesaraujami saistīts ar viņu vēsturi un štatu eksistenci, tuvojas mums mūsu pašu brīvas gribas un nolaidības dēļ. Patiešām, tas jau ir gandrīz noticis. Skaitliskā izteiksmē runājot, šeit būs Amerikas proporcijas vēl ilgi pirms gadsimta beigām.
Tikai izlēmīga un steidzama rīcība to novērsīs. Vai būs publiska griba pieprasīt un sagaidīt šādu rīcību, to es nezinu. Es tikai zinu, ka redzēt šo visu, bet klusēt, būtu neiedomājama nodevība.
[1] Sadraudzība (līdz 1947. gadam – Britu nāciju sadraudzība; angliski – British Commonwealth of Nations) ir 1931. gadā izveidota valstu apvienība, kurā ietilpst Lielbritānija un tās bijušās kolonijas. Sākotnēji Sadraudzībā ietilpa Lielbritānija un tās domīnijas: Kanāda, Austrālijas Savienība, Jaunzēlande, Dienvidāfrikas Savienība, Ņūfaundlenda un Īrija. Mūsdienās tajā ietilpst bijušās Lielbritānijas domīnijas, kas par valsts galvu atzīst Lielbritānijas karalieni, kā arī citas valstis ar dažādām pārvaldes formām un savu valsts galvu (piemēram, Šrilanka). Kopējā vēsturiskā attīstība, ciešie ekonomiskie sakari, iedzīvotāju migrācija, angļu valodas izplatība veicina tūrisma attīstību starp Sadraudzības valstīm. – Red. piez.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.13(387) (2017. gada 14.–27. jūlijs)