Saruna ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes Latvistikas un baltistikas nodaļas Baltu valodniecības katedras vadītāju profesori Lidiju Leikumu
Latgaļi vai latgalieši?
DDD: Vēl pirms Latgales kongresa simtgades mūsu laikrakstā aizsākās spraiga diskusija par Latgali un latgaliešiem. Viens no strīdīgākiem jautājumiem, par kuru nav vienotības arī pašu latgaliešu vidū, ir – vai Latgalē runā latgaļu valodā vai latviešu valodas dialektā?
Lidija Leikuma: Jau jūsu jautājumā parādās divi termini – latgaļi un latgalieši. Patiesībā zinātnē tiek šķirts abu etnonīmu[1] lietojums. Par latgaļiem kā senu baltu cilti, kas minēta arī “Livonijas Indriķa hronikā”, runājam līdz 16. gadsimtam. Tad, kad spriežam par sēļiem, kuršiem, zemgaļiem, daudzinām arī latgaļus – par to mācāmies skolā. 20.–30. gados, runājot par Latgales latviešiem, tika nostiprināts termins “latgalieši”, tam sākumu devuši paši latgalieši. 1910. gadā iznāca izcilā Latgales kultūras darbinieka Franča Kempa kultūrvēsturiskā skice “Latgalieši”. Un tā etnonīms “latgalieši” lēnām sāka ieviesties. Bet praksē konsekvences nav. Trimdas tautieši par vienīgo pareizo atzina etnonīmu “latgaļi”, to lietoja savos darbos – M. Bukša “Latgaļu literaturas vēsture” (1957), “Latgaļu atmūda” (1976) u. tml. Tagad, it kā izteiksmes dažādošanai, bet varbūt nezināšanas dēļ, izmantojam gan vienu, gan otru terminu, kaut zinātnē tā nav pieņemts – tur terminoloģija ir strikta.
Gribētos turpināt to, kas Latvijas zinātnē ir nostiprināts. Tātad Latgales latvieši ir latgalieši, un viņi, protams, ir seno latgaļu pēcteči, jo kuri citi tad tie varētu būt, ja ne viņi. Tomēr nedrīkstētu aizmirst, ka seno latgaļu teritorijas pletās līdz pat Gaujai. Piemēram, 9.–10. gadsimtā Āraišu ezerpili apdzīvoja latgaļi. Tautasbrāļi tiem latgaļiem kā pēcteči Latgalē dzīvo mūsdienās.
Vai senatnē latgaļu etnoss bijis viendabīgs, zinātnieku domas dalās. Piemēram, antropoloģe Raisa Deņisova ir rakstījusi, ka Vidzemes latgaļi un Latgales latgaļi nav viena un tā pati cilts, ka viņi mūsdienu Latvijā ienākuši no dažādām agrākajām dzīvesvietām. Savukārt Latvijas teritoriju kādreiz apdzīvoja somugru priekšteči, un tikai pēc tam šeit parādījās baltu tālīnie senči. Un tālāk, jau daudz vēlāk, sāka formēties latviešu nācija, tautība. Ar etnonīmiem diemžēl bieži pastāv sajaukums, un tā populāri un regulāri to neviens arī nemēģina sakārtot.
DDD: Nedaudz apjuku – vai latgaļi un latgalieši jeb Latgales latvieši ir viens un tas pats, vai starp viņiem pastāv arī kādas atšķirības?
L.L.: Tie var būt sinonīmi un var arī nebūt. Piemēram, 30. gadu laikrakstu “Latgales Ziņas” izdod Latgales latviešu apvienība, un te ar Latgales latviešiem tiek domāti galvenokārt Latgalē ienākušie pārnovadnieki.
DDD: Ja mēs izprastu šīs atšķirības, vai tas palīdzētu atrisināt, manuprāt, daudzus mulsinošos izteikumus par Latgales un latgaliešu tiesībām uz kaut kādu autonomu struktūru, vai arī viņi ir neatraujami no Latvijas?
L.L.: Runas par kādu autonomu būšanu varētu būt tik tālu, cik varētu, piemēram, runāt par reģionālu valodu, kuras idejas atbalstītāja esmu arī pati. Šādu viedokli skaļāk esam pauduši vienā no latgalistikas konferencēm. Būtu ideāli, ja valodas jautājums Latvijā būtu sakārtots līdzīgi, kā tas ir ar kašubiem un viņu valodu Polijā. Par kādu teritoriālu autonomiju runāt, protams, nevajadzētu, to arī paši Latgales latvieši, respektīvi, latgalieši, nevēlas. Arī neseno Rēzeknes kongresa dienu dalībnieki neko tādu nav pauduši. Tomēr mūsu plašsaziņas līdzekļi maija dienās Rēzeknē ir saskatījuši separātisma iedīgļus vai pat tendences, kas ļoti skumdina.
Informācija par norisēm Rēzeknes kongresā interesentiem ir ērti pieejama, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija ir radījusi šo iespēju – lielākā daļa plenārsēžu referātu ir ierakstīti un noklausāmi internetā. Nu tad vajag tādam kvēlam Latgales nepareizuma piedēvētājam apsēsties pie datora, atrast Rēzeknes kongresa pasākumu mājaslapu un tā kārtīgi paklausīties, kas tad tur īsti ir runāts. Ierakstītas arī sekciju sēdes, pati vēlāk paklausījos, piemēram, par tautsaimniecību, jo visās sekcijās vienlaicīgi būt nav iespējams. Rēzeknes saietā tika spriests arī par jautājumiem, kas jāskata visas Latvijas kontekstā. Par latgaliešu valodu un kultūru atgādināt ir kas cits, bet par tautsaimniecību jāspriež jau visas Latvijas kontekstā. Tāpat kā par valsts kultūras, zinātnes, izglītības u. tml. politiku kopumā.
DDD: Atgriezīsimies pie mana pirmā jautājuma. No jūsu teiktā es saprotu, ka latgaļiem ir sava valoda?
L.L.: Latgaļiem bija sava valoda, protams; bet, kāda tā bija, to mēs diemžēl nezinām. Tā nav pierakstīta, un no tiem tālajiem laikiem saglabājušies tikai atsevišķi vietvārdi.
Kur pazuda “Vienoti Latvijai”?
DDD: Bet šodien latgaļi ir latvieši, kas dzīvo Latgalē, – tātad latgalieši?
Lidija Leikuma: Jā, latvieši, kas dzīvo Latgalē. Tomēr ne jebkurš tur dzīvojošs latvietis ir seno latgaļu pēctecis. Ne tas, kurš ienāca, piemēram, 20.–30. gadu Latgalē kā ierēdnis.
Mums bija interesanta tikšanās ar Rakstniecības un mūzikas muzeja darbiniekiem tieši šai kontekstā. Viņu interneta vietnē (http://rmm.lv/2017/05/menesa-prieksmets-franca-kempa-vestule-rainim/) ir iespējams noklausīties Kempa vēstules Rainim. Tur Francis Kemps pauž skaudru patiesību par tiem latviešiem, kas ienāca Latgalē no citiem Latvijas novadiem, – kādi pārsvarā bija viņu nolūki. Arī kad 1918. gadā nodibinājās vienota Latvijas valsts, nekāda tautiskā vienotība neiestājās un kopdarbs vienotai valstij nesākās – palasiet Trasuna rakstus, tur viss skaidri pateikts!
Atgriežoties pie etnonīmiem, jāsaka, ka tautas daļas nosaukums “latgalieši” tolaik vēl nebija iedzīvojies, un oficiāli visi latvieši bija latvieši. (Protams, arī “poļi”, “ksendzi”, “čiuļi”, inflantieši, vitebskieši, baltieši un vēl, bet tas jau būtu citas sarunas temats.) Poļi vai vācieši, aprakstot Latgales latviešu jeb latgaliešu kultūru, lietoja terminu “latvieši”. Ir, piemēram, lielisks poļu zinātnieces Stefanijas Uļanovskas apcerējums “Łotysze Inflant Polskich” (1891–1895). Diemžēl tikai mūsu nosaukums bija vienots, jo reālajā dzīvē pret Latgales latviešiem citi latvieši bieži izturējās neadekvāti.
DDD: Kā izpaudās tā saucamo pārnovadnieku atšķirīgā izturēšanās pret to savas tautas daļu, kas dzīvoja Latgalē?
L.L.: Pārnovadnieki, kas ienāca Latgalē, pārsvarā rūpējās ne jau par to, lai celtu savus tautiešus – Latgales latviešus jeb latgaliešus – gara gaismai, kādai vienotai kultūras vai saimnieciskai darbībai, lai viņus bagātinātu, bet saskatīja ērtu iespēju attīstīt tirdzniecību, nopelnīt, iegūt šeit zemi, citus īpašumus, ar minimālu piepūli tikt pie turības.
Latgale līdz pat 1917. gadam atradās Vitebskas guberņas sastāvā, tātad bija Krievijas impērijas daļa, kā dēļ vietējais latvietis nevarēja dabūt klāt zemi, nevarēja stāties kādā amatā, viņš, piemēram, nevarēja kļūt par skrīveri vai skolotāju, ja nebija pārgājis pareizticībā. Par spīti šiem apstākļiem, Latgales latvietis tomēr izturēja lielo Krievijas spiedienu un nepārkrievojās. Tā vietā, lai pārējie latvieši šo faktu pienācīgi novērtētu un Latgales latvieti jeb latgalieti atbalstītu, viņu tai mūsu 1918. gadā veidotajā vienotajā Latvijas Republikā sāka turēt par tādu, kas ir “nepareizs” latvietis, tādu, kurš ir jāpārveido. Un šā latvieša kultūras mantojums, ieskaitot valodu, Latvijai izrādījās ne ērts, ne vajadzīgs.
DDD: Kam līdz Latvijas valsts dibināšanai piederēja zeme Latgalē? No kā pārnovadnieki pirka zemi Latgalē – no vietējiem latgaliešiem vai Krievijas piederīgajiem?
L.L.: Diemžēl te nemācēšu visu kompetenti paskaidrot – jo vairāk tāpēc, ka zemnieku piederība un līdz ar to mantiskā puse dažādās vietās un pie dažādām valdībām bija atšķirīga arī pašā Latgalē. Tā saucamajiem valsts zemniekiem bija cits statuss nekā t. s. muižas zemniekiem vai t. s. baznīcas ļaudīm. Latgalē dzimtbūšanu atcēla 1861. gadā, bet Kurzemē un Vidzemē – jau 19. gs. sākumā. Zeme tika dalīta uz vīriešu kārtas pārstāvjiem un tad pēc noteikta laika, piemēram, 10 gadiem, pārmērīta un pārdalīta. T. s. šņoru jeb strejgabalu sistēma bija neracionāla, jo, dēliem pieaugot, apstrādājamā platība tika dalīta un aizvien saruka.
Iedzīvotāju pāriešana no sādžu sistēmas uz viensētām Latgalē masveidā sākās tikai 20. gs. 20. gadu 2. pusē, tad arī beidzot varēja sākties racionālāka saimniekošana, ceļš uz pārticīgāku dzīvi. Tomēr tā laika Centrālās zemes ierīcības komitejas darbs nebija nevainojams, jo zemi Latgalē viegli varēja iegūt arī kāds Kurzemes vai Vidzemes saimniekdēls, kura tēvam jau piederēja lielas platības savā novadā. No latgaliešiem pirkt nebija ko – viņiem pašiem gandrīz nekas nepiederēja.
DDD: Vai varētu teikt, ka valsts dibināšanas brīdī netika īstenota taisnīga nācijas veidošanas politika? Tādēļ Latgales latvieši jeb latgalieši jūtas nenovērtēti un pat zināmā mērā apspiesti?
L.L.: Jā, tā to varētu teikt.
DDD: Principā jau ar valsts nodibināšanu veidojās vienota latviešu nācija, kurā apvienojās visu novadu latvieši.
L.L.: Jā, tāda tā pamatdoma bija. Un, ja būtu strādāts pie tā, ka Latgale nav tikai iespēja iegūt strādīgus kalpus, tad stāvoklis šodien būtu pavisam cits, turklāt daudzās lietās.
Vai latgalieši ir “nepareizie” latvieši
DDD: Kas tad Latvijas valsts dibināšanas sākumos notika Latgalē?
Lidija Leikuma: 20.–30. gadu katoļticīgajā Latgalē nenotika bērnu dzimstības ierobežošana, tādējādi daudzskaitlīgajās ģimenēs auga sešas astoņas, pat līdz divpadsmit atvasēm. Savukārt Kurzemes, Vidzemes, Zemgales lielsaimniecībās auga viens vai divi bērni, un viena atvase, parasti vecākais dēls, mantoja visu. Tātad starta pozīcija latgalieša un pārnovadnieka dēlam bija visai atšķirīga, piekritīsit taču tam. Bet kas nāciju dzīvu uzturēja, kas tautas ataugšanai dzīvo spēku deva? Pamatā – tās daudzskaitlīgās latgaliešu ģimenes. Viena viņu daļa, saprotams, aizgāja uz citiem novadiem vai pilsētām, ieprecējās tur u. tml. Tauta atauga uz Latgales latviešiem, bet beigās izrādījās, ka viņi ir tie, kas nemāk dzīvot, kas nav pareizi.
DDD: Viņus, jūsuprāt, tikai izmantoja, nedodot neko pretim?
L.L.: Tā sanāk, kaut pārspīlēt nevajadzētu, jo daudzbērnu ģimenes bija vēl šur un tur arī citviet Latvijas laukos. Tikai latgaliešus uztvēra kā dzīvo rezervi – fizisko, bet ne garīgo, jo Latgales latvieša jeb latgalieša garīgo pasauli nevienam nevajadzēja.
Šī latgaliskās kultūras, valodas “nevajadzība”, neintegrēšana koplatviskajā tika akcentēta nesen notikušajā Latgales kongresā. Faktiski Viesturs Kairišs neko jaunu nepateica – par to mēs runājām visus šos gadus kopš Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas, tikai sanāk, ka vārāmies paši savā lokā, jo mūs nedzird. Kairišu sadzirdēja, un nu nemiers – ko tad tie latgalieši nez grib, ko viņi iedomājas?…
DDD: Jautājums ir tāds – kā es, pārnovadniece, varu mainīt šo situāciju, lai man latgalietis nepārmestu, ka es viņu diskriminēju? Es nesaprotu, kā es viņu diskriminēju, jo man nav nekas pret viņu valodu. Man tā pat ļoti patīk, un esmu pārsteigta, ka latgalieši nerunā latgaliski. Varbūt tur slēpjas daudzu problēmu sakne – bailes būt pašam, bailes runāt savā valodā?
L.L.: Jā, tur ir tā nelaime, bet tās sākums ir valsts politikā, tā sauktajās koplatviskajās nostādnēs. Ja latgalietis ir tas tumšais, neizglītotais, kas pat savas ģimenes lielumu nemāk regulēt, u. tml., runā kaut kādā jocīgā valodā, kas slāvismiem pilna, tad pārējie latvieši uz viņu skatās šķībi. Tas, ka citu novadu latviešu runa ir ģermānismiem piesārņota, tas nekas.
Cik ir ģermānismu latviešu literārajā valodā, vai kāds “pareizais” latvietis par to aizdomājas?! Tātad latgalietim vajag atteikties no saviem vēstures gaitā iemantotajiem slāvismiem, citiem saviem īpatnējiem vārdiem un to vietā nekritiski pieņemt ģermānismus? Bet kāpēc lai viņš ņemtu kādu ģermānismu sava vārda vietā – ar ko tas tīrāks, labāks? Ar ko kleita vai, piemēram, ķēķis ir labāks par sukni vai kukņu, tāpat bumbieris un ķirsis par latgaliešu grušu un slivu u. tml. – tās visas ir relatīvi jaunas sadzīves lietas, kam savs – nacionālās valodas – apzīmējums parasti nerodas līdz ar reālijas parādīšanos. Tas ir nebeidzams darbalauks nacionālās valodas izkopējiem, jo izolēti mēs nebūsim nekad, pat Latgales vecticībnieki tādi nav. Piedevām – latgaliešiem netrūkst savu vārdu koplatvisko ģermānismu vietā, viņi, piemēram, malku griež, nevis zāģē, sviestu ziež uz maizes, nevis smērē. Vai to kāds “pareizais” novērtē?
Lingvistiska piezīme varētu būt vēl tāda, ka Latgales latvieši kopš savas rakstības sākumiem 18. gadsimtā ir izmantojuši antīkvu, t. i., tādus burtus, kādus mēs visi lietojam tagad, nevis gotisko jeb tā saukto veco druku, kuru ilgus gadus, vietumis līdz pat Otrajam pasaules karam, izmantoja pārējie latvieši. Latgaliešiem gotiskais raksts nekad nav bijis aktuāls, un tieši Latgales latvietis bija paraugs pārējiem, ka var rakstīt citādi, mūsdienīgāk. Eiropā jau daudzviet bija sākuši pāriet uz vienkāršāku rakstību, uz antīkvu, pat pašā Vācijā, no kā Vidzemes un Kurzemes latviešu raksti sākušies. Tā, Latviešu biedrības Zinību komisijas sēdēs sākās runas, ka ir taču Vitebskas latvieši, kas raksta, antīkvu izmantodami, ka varam taču kaut ko vienotu visiem latviešiem veidot. Sanāk, ka latgalieši kādā mērā ir bijuši par priekšzīmi saviem tautas brāļiem arī garīgi, ar visu viņu “otršķirīgumu”.
Latgales latvietis ir audzināts kristietībā, paklausībā, radināts būt nepretenciozs, pazemīgs, pacietīgs, nekur lieki nelīst – tas viņā ir ieaudzināts ar katoļu baznīcas starpniecību, ar ģimenēm. Un tagad, esot pašiem savā neatkarīgā valstī, viņam saka – tava valoda nav pareiza, tev jāpāriet uz pareizo. Tava grāmata nekam neder, mēs taču tagad vienota Latvijas Republika, vienoti Latvijai esam, u. tml. Kur vēl lojālāku cilvēku Latvijā par Latgales latvieti atrast – viņš ir atdevis visu, bet viņu tik un tā sauc par čangali.
Jūs sakāt, jums nekādu aizspriedumu nav, un, paldies Dievam, lielai daļai latviešu tādu tiešām nav, par to var priecāties. Bet vienai daļai tomēr ir. Paskatiet vien komentārus internetā – lai uzzinātu arī bez dziļākiem pētījumiem, ko latviešu tauta kopumā domā par Latgales latviešiem, kad tiek apspriesti kādi notikumi. Latgalieši, saprotams, dod pretī, un nekādas cerētās vienotības nav.
Sašķeltība vājina nācijas spēku
DDD: Viss piedzīvotais ir sašķēlis arī pašus latgaliešus. Paši latgalieši šaubās – vai viņiem ir sava valoda vai dialekts.
Lidija Leikuma: Tas tāpēc, ka lokālais nacionālais no mūsu apziņas ir dzīts laukā kopš Latvijas Republikas nodibināšanās laikiem. No vienas daļas izdzīts pirmskara Latvijā, no otras padomju gados – pēckara situācijā, no trešās daļas tagad – jau Atmodas laikā u. tml. Un tas izdzītais, tālu prom aizdzītais, nav vairs panākams un atpakaļ atgriežams. Vēstures ritenis ir aizritējis.
Tomēr būtu jāsaprot, cik dziļi degradējošu iespaidu ir darījis šis nievājošais, nihilistiskais skats pret Latgales latviešu gara pasauli. Latgalieši derēja Latvijai kā dzīvais spēks, bet viņu kultūra izrādījās nevajadzīga, un arī viņu valoda neskaitījās nekas. Ja diendienā par dzimto valodu jādzird – jums jau tikai tāds dialekts, kaut kāda izloksne, krievu vārdiem piesārņota u. tml. – vai ko tādu gribas nodot pēctečiem? Izsmieklu, nopēlumu nejust nevarēja, un vecāki nevēlējās laist savus bērnus pasaulē ar “nepareizu valodu”, lai arī viņus turpinātu izsmiet. Ģimenēs raudzīja pāriet uz ko “pareizāku”, prestižāku. Bet, ja vecāki, nesaņemdami vajadzīgo izglītību, paši runā tā, ka jābāž ausis ciet, – kā viņi var iemācīt savu bērnu runāt “pareizi” latviski?
Nesaku, ka visi ir tādi, bet viena daļa vecāku daudzmaz adekvātu latviešu literāro valodu saviem bērniem nemaz nav spējīgi iemācīt – kā kurš pats runā, tā arī viņa bērns. Par šādu Latgales latviešu “latvisko” runu tautieši bieži ir smējušies, bet nabaga latgalietis pat neapjauš notikušā ačgārnību – viņš ir darījis labu, savam bērnam gaišu ceļu uz nākotni bruģējis, no visa dzimtā, kaut, droši vien, ne bez sāpēm, atteicies. To, ka sanācis čiks, saprot (bet dažs tā arī nesaprot) tikai ar laiku. Valstī kopumā šādu latgaliešu bēgšanu no savas ēnas esam tikai stimulējuši.
DDD: Īstenībā šīs atteikšanās no savējā, bailes būt pašiem, aizstāvēt savas nacionālās intereses, raksturīga visiem latviešiem. Tā tas bija padomju okupācijas gados un ir joprojām – izdabājam visiem vējiem, kas pūš no ārpuses.
L.L.: Jā, te var jums piekrist. Kaut ne par visiem latviešiem šādi sakāms.
Vienai tautai divas valodas
DDD: Pirms mēģinām izprast, ko varam darīt, lai mainītu situāciju, gribu dzirdēt no jums, vai šodien Latgalē ir sava valoda vai latviešu valodas dialekts? Un, ja latgalieši un latvieši ir viena tauta, vai ir iespējams, ka vienai tautai ir divas valodas?
Lidija Leikuma: Būtu labi, ja tas jau būtu mūsu sociolingvistu (valodas politiķu, juristu) korekti izspriests un vispārējam lietojumam piedāvāts – kaut vai līdzīgi kā par etnonīmiem “latgalis” un “latgalietis”. Tomēr tā nav. Var izteikt tikai kādus valodniecības vispārējās nostādnēs balstītus apsvērumus, un sākt varam ar mūsdienās parastāko: valodas un dialekta šķīruma pamatā ir rakstu esamība vai neesamība. Valodai ir runas un rakstu forma, dialektam – runas forma. Kā jau minēju, latgaliešiem sava rakstu tradīcija pastāv kopš 18. gadsimta.
To, ka vienai tautai var būt divas valodas, pierāda kašubi. Viņi ir poļi, un tomēr tiem ir arī sava – kašubu – valoda (ne dialekts!); par to diskusijas tāpat ilga gadu desmitiem. Latvieši ir viena tauta ar divām rakstu valodām. Arī latgaliešu valoda ir latviešu valoda!
DDD: Kas būtu jādara, lai situācija mainītos, lai latgalieši nejustos atstumti un latvieši beidzot kļūtu vienota tauta?
L.L. Nekas būtiski nemainīsies – ne reģionā, ne valstī –, iekams Latvijā nebūs skaidras, oficiāli paustas nostājas: kas tad ir tā latgaliešu valoda un kur tā lietojama? Teiksit, Valsts valodas likumā ir ierakstīts – “vēsturisks latviešu valodas paveids”, bet taisni tāds pats latviešu valodas paveids, tikai ar plašāku lietojumu, ir latviešu literārā valoda. Izloksne, dialekts, valoda? – šiem neauglīgajiem minējumiem jau sen bija jārod risinājums. Mūsu sociolingvistiem (valodas politiķiem, juristiem) jau sen bija jāvienojas un oficiāli jāpasaka savs viedoklis, lai visiem atvieglotu dzīvi. Mums taču ir Valsts valodas centrs, Latviešu valodas aģentūra, komisijas, kas var par to lemt. Kāpēc šādas institūcijas klusē, ja mums patiešām rūp nācijas vienotība? Acīmredzot kādam (kādiem) ir labāk, ja pastāv ieilgusi nenoteiktība, neskaidrība, var taču kārtējo projektu virzīt, kārtējo pētījumu taisīt – saņemt par “pētījumiem” maksu un dzīvot zaļi varbūt visu savu radošo mūžu. Skarbi teikts, bet tā sanāk…
DDD: Bet tautai no tā nekāda labuma nav…
L.L.: Un tautai nekā.
DDD: Ja mēs salīdzinām tautu ar lielu ģimeni, vai varam teikt, ka latvieši tika sadalīti labajos, pareizajos un….
L.L.: …pabērnos. Jā, tā ir. Atceros, kā pēc mūsu izlolotā izdevuma “Latviešu izlokšņu teksti” (2015), kas ir dažādu Latvijas pušu teicēju audioieraksti ar komentāriem, NRA žurnāliste uzdeva jautājumu, vai Latgale būtu bērns ar īpašām vajadzībām? Atbildēju noliedzoši, jo latgalietis nav bērns ar īpašām vajadzībām, bet latgalietis diemžēl visbiežāk ir kā pabērns mātei Latvijai. Latgalietim neko īpašu jau arī nevajag, vienīgi par pabērnu viņu turēt nevajadzētu. Viņu nedrīkst Latvijā turēt par pabērnu, un tad jau viss risinātos!
Centieni izlabot “nepareizos”
DDD: Tātad problēma ir valstiskā līmenī? Vai uzskats, ka Latgale un latgalieši tiek diskriminēti, ir pamatots?
Lidija Leikuma: Diemžēl. Un vārda “diskriminācija” izpratnē es ietvertu arī jēdziena “kolonizācija” izpaudumus…
DDD: Vai tad pārnovadu latvieši ir kolonizējuši latgaliešus?
L.L.: Zināmā mērā tā sanāk. Kļūstot par vienotas valsts locekļiem, kas notika? Mūsu – latgaliešu – vietvārdi izrādījās “nepareizi”, tos vajadzēja citā fonētiskā un pat gramatiskā sistēmā pārlikt. Pati par to esmu rakstījusi, referējusi. Tas nozīmēja, ka latgaliešu skaņu sistēma vairs nederēja, vajadzēja pārlikt vidus dialekta atbilsmēs – diez kāpēc nelikās svarīgi, ka gan poļu, gan krievu laikos latgaliešu vietu nosaukumi tika pierakstīti un oficiāli lietoti vietējo latviešu runātajās skaņās un formās. Vai tas valsts vienotībai kādu labumu deva? Nē, jo tika vairots haoss.
Piemēram, uzvārds Strods drīkstēja palikt, jo ikviens Strods mācētu par savu uzvārdu pastāvēt, bet vietas nosaukumam vajadzēja būt Stradi. Abu dialektu skaņu atbilsmēs “a” un “o” lietojums nesakrīt: vieni saka “lobs”, otri – “labs”, tāpēc latgaliešu Strodiem bija jāpārvēršas par Stradiem. Tāpat kā Vonogiem par Vanagiem, Žogotām par Žagatām, Lozdām par Lazdām u. tml. Un tas, tikai par vienu patskani runājot! Lai visu konvertētu latviešu literārās valodas sistēmā, kas balstīta vidus dialektā, lai šādu Latgales vietvārdu pārskaņošanu veiktu kvalitatīvi, vajadzēja daudz kvalificētu valodnieku, bet tādu spēku nebija. Un kas tad sanāca? Pēc veiktajiem “uzlabojumiem” sanāca, ka daļa Latgales vietu nosaukumu vairs nebija derīga ne praktiskiem nolūkiem, ne zinātnes vajadzībām.
Otrs piemērs ir personvārdu sistēmas sagrozījumi. Teiksim, latgaliešu Odums dokumentos tika pārdēvēts par Ādamu. Salīdziniet nu – Ādams un Odums, vai tas ir viens un tas pats personvārds? Valodnieks teiktu, ka nav: ne izloksnēs “ā” ar “o” mainās, ne formants “-am-“ ir tas pats, kas “-um-”! Vai tas pats Pīters. Mums drīkst būt Pīters Pens, bet latgalietis Pīters nedrīkst būt, viņam jābūt Pēterim. Kāpēc? Vēl jo vairāk, ka izlokšņu “ī” mainās ar “ie”, bet ne “ē” (latgaliešu īva ir latviešu literārās valodas ieva, bet ne kāda ēva)! Tātad latgaliešu Pīteri vajadzēja pārkrustīt par Pieteri, tikai tad konvertācija būtu korekta. Arī tādējādi to latgalisko komponentu mazināja.
1917. gada Latgales latviešu kongresa rezolūcijā solīts, ka latgaliešiem būs pilnīgas pašnoteikšanās tiesības arī valodas lietās. Sākumā tā arī bija – latgaliešu valoda tika izmantota lietvedībā, tajā iznāca prese, grāmatas, tā dominēja Latgales skolās. Sākot iet skolā, bērns drīkstēja runāt latgaliski, kā mājās. Tas ir vislabākais pedagoģijas princips – turpināt to, kas mājās. Tā arī pēc visu autoritatīvāko pedagoģijas klasiķu atzinumiem. Es personiski līdz pirmajai klasei nezināju citas latviešu valodas kā tikai savu latgalisko. Kad mani atveda uz pirmo klasi un jautāja: “Kā tevi sauc?” – atbildēju: “Ļideja Ļeikuma.” (Un manu vectēvu sauca par Odumu, kaut tēva dokumentos rakstīja, ka viņš ir Ādama dēls.)
Tātad skolā bija sevi jāpārvar, jo skolotāji runāja tai citādajā latviešu valodā. Bet kāpēc mani (un manus klasesbiedrus arī, protams!) nedrīkstēja lēnītēm radināt pie tā, ka, lūk, tagad pāriesim uz ko citu, ka citur Latvijā ir vēl kāda cita latviešu valodas forma. Tā lēnītēm adaptēties visā. Bet, nē – bija jāmetas kā aukstā ūdenī! Un tad brīnāmies par bērnu agrīniem kompleksiem, kas daļai nepāriet līdz mūža beigām. Vēl citiem – modificējas, taču tas atkal būtu citas sarunas temats…
DDD: Tas jau rada arī nevienlīdzīgus apstākļus, jo bērnam ne vien jāapgūst mācību viela, bet ir jāiemācās vēl arī jauna valoda.
L.L.: Jā. Jo nebija aklimatizācijas posma, tādas iespējas nebija. Tas latgaliskais, tas dzimtais, kas no mājām līdzi ņemts, ienākot pirmajā klasē, izrādījās nederīgs, tas bija jāpamet aiz skolas sienas. Šādi – visā Latgalē, varat iedomāties?
Kāpēc lai es neatsauktos līdzīgi, ja man galīgi kāpj uz papēžiem? Latgaliešus apsaukā par čangaļiem, tas ir jauns 20.–30. gadu lamuvārds. No Vidzemes ienācis, jā, bet modificēts un pāradresēts uz latgalieti. Visi zina slātaviešus un čangaliešus no “Mērnieku laikiem” Piebalgas pusē, bet čangalieti par čangali nesauc. 20.–30. gados, kad mums jau bija mūsu vienotā valsts, no Latgales uz citiem Latvijas novadiem kalpi nāca bariem: mājās viņiem bija mazas zemītes un uz tām kuplās saimes nevarēja izdzīvot. Gājējs no Latgales bija grāvracis, bija linu kulstītājs, meitas – kalpones, mājstrādnieces, un viņus diemžēl pārnovados bieži izsmēja. Bija jau arī tie latgalieši “jocīgi” – piektdienās negribēja gaļu ēst, svētdienās – ballēties u. tml.
DDD: Mēs taču esam viena tauta, kas nodibināja savu valsti, un tas ir nesaprotami, kā viena tauta var iekšēji pati sevi kolonizēt.
L.L.: Par šīm lietām būtu atklāti jārunā, nevis jāturpina klusēt un kāda naida reizē apsaukāties, bet zemapziņā turēt – nē, tas ir čangalis, tas nav pilnvērtīgs latvietis. Bet viņš taču ir pilnvērtīgāks par pilnvērtīgu!
Es vienmēr saku – visdziļāko cieņu ir pelnījis tas cilvēks, kurš, dzīvodams šķirti no pārējiem latviešiem, nav pārtautojies, slavizējies, bet palicis savā latvietībā. Jā gan, latvietībā! Savā vietējā latvietībā un savā vietējā latviešu, respektīvi, latgaliešu, valodā! Tai, protams, klāt nākuši arī slāvismi (nevajag domāt tikai par krievu valodu, slāvismos ietilpst arī polonismi, baltkrievismi) – Žečpospolitas sastāvā Latgale atradās līdz 1772. gadam. Un atkal – ar ko polonisms ir sliktāks par ģermānismu? Ja gribam ļoti lielu valodas tīrību, ņemsim visu nopietni un vajadzīgajās konsekvencēs.
Mums ir jāiepazīst sava tauta no jauna
DDD: Man šķiet, ka ar vienkāršu parunāšanos šo situāciju nevar atrisināt.
Lidija Leikuma: Jā, ir jābūt valdības paustām oficiālām nostādnēm par latgaliešu valodas vietu Latvijā, par tās atgriešanos skolās. Ne varmācīgā veidā, protams. Pret mācīšanos tikai latgaliski paši latgalieši iebilstu – daudzi, tā teikt, ir “pārkrāsoti”.
Vispār latgalieši atrodas starpstāvoklī, kad savējais vēl nav pilnībā aizmirsts, bet arī jaunais vēl nav pilnībā pārņemts. Francis Kemps teicis – lai aizlīdzinātu to, ko radījusi 300 gadu nošķirtība, jaunus 300 vajadzēs. Tik daudz varbūt arī nevajadzēs, bet, ja ar šādiem jautājumiem valstī netiek pietiekami strādāts, ātri gaidīt labus rezultātus būtu naivi.
DDD: Es domāju, ka par nācijas vienotības stiprināšanu būtu nepieciešams domāt latviešiem ne tikai Latgalē, bet arī pārējā Latvijā. Varbūt latgaliešu valodu vajadzētu mācīt ne tikai bērniem Latgalē, bet arī citur Latvijā?
L.L.: Vismaz mācēt izlasīt latgaliski rakstīto vajadzētu, protams, visiem – latgaliešu valoda taču ir latviešu valoda! Bet sākumam pietiktu ar korektas informācijas par Latgali, latgaliešiem, viņu devumu Latvijas kultūras vēsturē parādīšanos visur.
DDD: Tas būtu jāmāca ne tikai latgaļu bērniem, bet visiem latviešiem, jo esam taču viena tauta?
L.L.: Protams! Jo latgaliskais mantojums pieder Latvijas kultūras vēsturei kopumā un arī latgaliski rakstīts vārds ir latviešu literatūras daļa – nekas, ka ar laika atstarpi. Latgaliešiem pirmā drukātā grāmata parādījās 1753. gadā, tātad 18. gadsimta vidū. Vidus dialektā pirmā drukātā grāmata parādījās 1585. gadā, un tas, starp citu, bija katoļu katehisms. Latgalē daudz kas ir noticis vēlāk, bet vai tādēļ to nav vērts pieminēt? Kāpēc skolā joprojām tikpat kā neko neuzzinām par Latgales latviešu kultūru? To neesam integrējuši kā latgaliešu dzīvo spēku. Kāpēc mēs viņus neņemam kopā ar visu? Esmu pat teikusi – kāpēc jūs gribat mūs, latgaliešus, kailus, kāpēc gribat tikai mūsu miesu – es gribu apģērbta, turklāt savās drānās tērpta, stāvēt blakus savam tautasbrālim Vidzemē vai Kurzemē.
Latviešu sašķeltība izdevīga kolonistiem
DDD: Jūs runājat par diskrimināciju, par latgaliešu kultūras apspiešanu. Vai tieši tāpat pret latviešiem kopumā neizturas krievvalodīgie kolonisti – ārējais ienaidnieks?
Lidija Leikuma: Tur jau ir tā lieta. Un, ja zaudēsim latgalisku Latgali, nākamais būs latviskas Latvijas zaudēšana.
DDD: Latgali jau esam gandrīz zaudējuši, jo tā ir viskrieviskākā mūsu zemes daļa. Tur visspēcīgāk jūtamas nelikvidētās okupācijas sekas.
L.L.: Jā, tā ir. Bet kā tas tā var sanākt, ka krievs kļūst par lielāku latgaliešu aizstāvi nekā latvietis, kurš lemj par lietām Latvijā? Vai tā drīkstētu būt? Rēzeknes “Saskaņa”, piemēram, pat savā programmā rakstīja, ka, ja “Saskaņu” neievēlēs, latgaliešu valodas skolā nebūs.
DDD: Šī viltība, kuru latvieši atkal neredz. Kad pasaka: “Latvijā ir ārējais ienaidnieks, kurš te jau dzemdina savus pēcnācējus,” – cilvēki brīnās, jo viņi taču te jau sen, viņi te ir piedzimuši! Tas, ka viņi šeit ir jau nez kurā paaudzē, nenozīmē, ka viņi nav ārējais ienaidnieks. Vai piekrītat, ka viņi – krievvalodīgie kolonisti jeb ārējie ienaidnieki –, redzot latviešu tautas vājo punktu, to izmanto? Viņi dara to, kas ir jādara ārējam ienaidniekam – mūsu tauta jāsašķeļ, jāpadara vāja un beigās jāiznīcina.
L.L.: Jā, taisni tā, mūsu sašķeltība tiek veicināta un izmantota. Es nesaku, ka slikts ir vietējais krievs, polis vai vēl kāds cits ienācējs. Es runāju par to, ka netiek domāts par būtiskām lietām valstī, par īstu integrāciju. Vietējie krievi, kas nāk no jauktām ģimenēm, daudzi ir mums toleranti, ja vien viņiem ir latviska vide.
DDD: Ja jauktās ģimenes, tas jau ir citādi. Vai latgalieši savā starpā par šo jautājumu pārrunā, vai latgalieši saprot, ka ārējais ienaidnieks ir problēma arī latgaliešiem Latgalē?
L.L.: Es domāju, ka viņi ļoti labi to apzinās. Tomēr pārnovadnieks latgaliešus visbiežāk automātiski piepulcē valsts nelabvēļiem, pieskaita krievvalodīgajiem bez kāda objektīva pamata.
Latviešiem zudusi ne tikai Abrene…
DDD: Kad atdeva Abreni, es nedzirdēju nevienu latgaliešu tiesību aizstāvi, kurš būtu protestējis.
Lidija Leikuma: Bet tas jau nebija jāizlemj latgalietim! Par Abreni bija jālemj valstij, Rīgai.
DDD: Vai nu tas tik vienkārši nodalām?! Kur Viesturs Kairišs, kurš tagad tik dedzīgi iestājas par latgaliešu tiesībām, bija, kad Saeima lēma par Abrenes atdošanu? Kāpēc viņš nenāca ar plakātiem latgaliešu valodā pie Saeimas, lai neļautu kārtējo reizi mankurtiem necienīgi izturēties pret daļu Latgales?!
L.L.: Vai tad viņš nu būtu vienīgā latviešu mesija? Vai mēs no viņa negribam par daudz? Droši vien nebija vēl izaudzis līdz tam, nebija apjautis lietu visā nopietnībā. Dzīves gudrība, pieredze, pilsoniskais briedums nāk ar gadiem. Mēs nevaram prasīt no Kairiša, lai viņš tai Vīķes-Freibergas un Kalvīša laikā jau būtu stāvējis uz robežas ar plakātu, ka te ir Latgale.
DDD: Vīķe-Freiberga jau bija elks, kas gribēja Abreni atdot.
L.L.: Viņa nāca kā gaišais stars no Rietumiem – mums Austrumi bija apnikuši, gribējām Rietumus. Abrenes pusē palikušie latvieši jau bija tik lielā mērā denacionalizējušies, ka no valstiskā viedokļa šķita, ka tur jau viss ir pagalam un nav vairs ko. Un kāpēc valstij vajadzīgs vēl sliktāks (procentuālais) sastāvs, ja tiktu atgūta Abrene?
DDD: Tā ir Latvijas valsts daļa, no kuras, vienkārši iemainot pret sprāguša ēzeļa ausīm, nedrīkstēja atteikties! Par nacionālo sastāvu runājot, arī uz Abreni attiektos dekolonizācijas nepieciešamības jautājums.
L.L.: Bet varam šo pašķetināt vēl tālāk – nav jau tikai Abrenes apriņķis zaudēts. Kad dibinājās Latvijas Republika ‒ kas notika, piemēram, ar Drisas un Sebežas apriņķa latviešu apdzīvotajām zemēm? Cik latviešu palika tur, un cik mēs zinām par šo mūsdienās?! Un tikai tāpēc, ka arī tolaik nebija valstiskas domāšanas. Aiz robežas palika īsti latviešu ciemi, un pati robeža tika novilkta ļoti primitīvi, ar lineālu.
DDD: Lai izskatās smukāk…
L.L.: Jā, smukāk lai izskatās, līdzenāk.
DDD: Daudzi kā ziedu laikus atceras Ulmaņlaika Latviju, bet tie nepasargāja mūs no okupācijas, jo tautas morāles līmenis nebija pietiekoši augsts, lai spētu sevi aizsargāt. Vai varētu būt tā – ja valsts dibināšanas pamatā bija personiskā ieinteresētība, nevis valstiska domāšana, valsts un nācijas vienotība, tad okupācija bija neizbēgama?
L.L.: Jā, var tā būt. Latvietis, pārnovadnieks, Latgalē saredzēja placdarmu savām interesēm, un tās tad arī realizēja. Tas bija tas, pret ko cīnījās Kemps, Trasuns, – Satversmes sapulcē, Saeimā. Tie ir Trasuna vārdi: “Kungi, jūs jau rīkojaties kā ar iekarotu zemi!” ‒ kad redzēja, kas notiek ar vietu nosaukumu, cilvēku vārdu maiņām, ar latgaliešu valodas pazušanu no skolām. Lūk, un kā tad var nerunāt par kolonizāciju. Mēs nedaudzinām to vārdu, jo esam toleranti – mums jādomā par vienotu valsti. Bet, saucot lietas to īstajos vārdos, kas tad tas patiesībā ir?
DDD: Man kā pārnovadniecei tomēr grūti izprast vārda “kolonizācija” atbilstību tam, kas ar latgaliešiem noticis Latgalē. Mēs tomēr esam viena tauta, tādēļ, manuprāt, būtu jāmeklē cits termins. Vai tad kolonizācija nenozīmē svešas valsts, svešas varas un kultūras vardarbīgu iebrukumu? Latviju un latviešus – gan latgaliešus, gan kurzemniekus, gan vidzemniekus un zemgaliešus – okupēja un kolonizēja krievi. Varbūt latvieši vienotību atgūs, apvienojoties ap deokupācijas un dekolonizācijas ideju, lai kopīgi padzītu ārējo ienaidnieku?
L.L.: Tad varbūt arī jāsāk tieši ar to, ka pašiem nebūt kolonizatoriem, tādā veidā mēs stiprinātu to Latgales latvieti.
Pārspīlēta tolerance – visas latviešu tautas nelaime
DDD: Es domāju, ka varam paralēli to visu darīt. Lai saprastu, ka jāatbrīvojas no ārējā ienaidnieka, ka jāciena savs tautas brālis un māsa, ir jābūt apvērsumam domāšanā. Ja būs noticis apvērsums domāšanā, tad visi arī sapratīs, ka tas, kas notiek 9. maijā Latvijā, ir tikai kolonizatoru izrīcība, nevis kaut kāda vēlme svinēt kara beigas.
Lidija Leikuma: Esam kļuvuši tik toleranti, ka atļaujam dzerstīties, bļaustīties, bet pašā Krievijā tas ir liegts. Tur pie pieminekļiem netaisa narodnoje guļaņje, tur sēro par Otrajā pasaules karā bojāgājušiem. Bet par ko tiek pārvērsta Rīga, kas notiek šeit?
DDD: Viņi – ārējie ienaidnieki – jau nesvin uzvaru karā, viņi svin uzvaru pār mums.
L.L.: Tā ir, jo cik tad vairs to kara veterānu? Un ne jau veterāni tie lielie svinētāji!… Šim visam grožus no rokām izlaidām jau Atmodas sākumā, kad viņi bija nobijušies par savu likteni.
DDD: Jā, visi sēdēja uz čemodāniem un bija gatavi braukt projām. Ārvalstis pat deva naudu, lai veidotu repatriācijas programmu. Krievija vēl tagad viņus aicina mājās, bet mūsējie izliekas, ka nekā tāda nav, vēl vairāk – sauc viņus par “mūsu krieviem”.
L.L.: Šeit viņam slikti, bet uz mājām viņš nebrauc un nebrauks. Viņš saka – ja tut roģilsja, mans tēvs arī tut roģilsja. Ar kādu taksistu gandrīz sakāvāmies vienā tādā reizē. Teicu ‒ vai par ģedušku ir painteresējies, varbūt tas, tankā sēdēdams, šeit iebrauca? To viņš nezinot. Jo neinteresē viņus dziļākas kopsakarības, tur jau tā nelaime! Bet kur lai es, latviete būdama, palieku – man tā ir vienīgā vieta, kur būt, kad jums – visa plašā Krievija?!
DDD: Diemžēl daudzi latvieši to nesaprot vai negrib saprast, jo baidās. Cilvēki mēģina pielāgoties sliktajam, cerot, ka kaut kas mainīsies. Bailes pateikt “nē”, bailes cīnīties par taisnīgumu. Vai varētu būt, ka latvieši baidās atbalstīt latgaliešus, saskatot tajā kaut kādu separātismu?
L.L.: Jā, baidās. Pie mums ir bailes no latgaliskā. Plašsaziņas līdzekļos skandina, ka Rēzeknē simtgades kongresā pausts separātisms. Bet kurā nez brīdī tas, kādā veidā konkrēti izpaudās? Vai ar atzinumu, ka mūsu valoda mirst – pretēji 1917. gadā paustajam? Varbūt tad, kad atgādinājām par latgaliešu valodas nepieciešamību lietvedībā, skolā, plašsaziņas līdzekļos?
DDD: Nezinu, vai kongresā par to runāja, bet šad un tad mudinājumi Latgalei atdalīties no Latvijas ir dzirdēti. Droši vien tos pauž Krievijai lojālie “latgalieši”. Starp citu, runājot par simtgades kongresu, nepalika nepamanīta bijušās “tautā cienījamās” prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzstāšanās un svilpieni no zāles.
L.L.: Ir stingri jānošķir, ko pauž Latgales latvietis, un ko ‒ turienes krievvalodīgais; tas taču nav viens un tas pats! Attiecībā uz eksprezidentes uzstāšanos – tie svilpieni nebija nepelnīti. Ja tik vien viņai bija ko saietā teikt, varēja nemaz nebraukt uz turieni. Kaut gan – varbūt tomēr vajadzēja tos svilpienus dzirdēt. Ja ne viņai, tad vismaz sanākušajiem cilvēkiem attieksme pret paviršību bija jāsajūt.
Jāatgriežas savā pašapziņā
DDD: Ko tāda ierindas latviete kā es, varētu darīt, kā palīdzēt, lai latgalieši nejustos atstumti?
Lidija Leikuma: Jāmēģina palīdzēt latgalietim atgriezties viņa pašapziņā. Regulārāk jājautā viņam – kāpēc jūs latgaliski nerunājat u. tml. Saprotams, ar mudināšanu vien ikdienā runāt latgaliski vēl nebūs līdzēts. Latgaliskajam komponentam ir jābūt līdzvērtīgi ietvertam kultūrvēsturē, latviešu literatūras vēsturē u. tml. Kā var mūsdienās iznākt latviešu literatūras vēsture, kurā latgaliešu nav? Mums tā iznāk. Kā var, piemēram, Latvijas kultūras vēsturē parādīties Ontons Skrinda kā nezināmais, ar parakstu – “cara laika ierēdnis”? Tik vien uzzināts par izcilu Latgales personību! Viņš ir sastādījis latgaliešu gramatiku “Латышская грамматика летгальскаго нарѣчiя” (izdota 1908. gadā Pēterburgā, komentāri krieviski, piemēri, paradigmas, teksti latgaliski). Ne vienkāršs cara laika ierēdnis viņš, patiesībā – ārsts, bet gan pirmās pašu latgaliešu uzrakstītās gramatikas autors, ievērojams publicists, literāts, kultūras darbinieks, pirmo latgaliešu dzejas antoloģiju sagatavojis. Tā – tikai “cara laika ierēdnis”. Vai šādi Latgali var iepazīt pārējie latvieši?
Ar savas tautas garamantu apgūšanu, ar daudzveidības apzināšanos arī sākas vajadzīgais – saskaņa, tolerance, vienotība. Kādam diemžēl šķiet, ka uzliksim uzrakstu “Vienoti Latvijai”, un ar to jau viss būs pateikts. I Kurzeme, i Vidzeme, i Latgale mūsu… Bet nu – uz jaunā pieminekļa Rēzeknē uzraksts ir latgaliski, par ko ļoti priecājos. Tas gan noticis, pateicoties ne mūsu ministrijām vai valsts valodas aprūpētāju komisijām, bet gan tam, ka latgaliešu sabiedriskajās organizācijās ieklausījās Rēzeknes dome, kur galvenais ir “Saskaņas” Aleksandrs Bartaševičs. Viņi arī tagad uzvarēja vēlēšanās.
DDD: Ļaujam sava stulbuma dēļ ārējam ienaidniekam sašķelt mūsu tautu?
L.L.: Lai arī parupji izklausās, bet patiesi gan – latviešu stulbuma dēļ, taisni tā.
DDD: Īstenībā paši iešaujam sev kājā un tad brīnāmies, kāpēc latgalieši tik ļoti grib labas attiecības ar Krieviju, grib par katru cenu saglabāt iespēju brīvi šķērsot robežu – vai tā?
L.L.: Tas atkal ir nevienkāršs jautājums, jo patlaban ir tā, ka vienai daļai pierobežas iedzīvotāju tā saucamais nelegālais bizness ir eksistences jautājums. Protams, pelnīties var citādi, protams, var gudrāk, tīrāk, bet ja kādam šobrīd tā ir vienīgā izeja? Nebūtu tik daudz jādomā, kā visu noslēgt, lai nevarētu kādus litrus lieka benzīna ievest, dažus grašus nopelnot, bet gan, kā, piemēram, kaut vai kādu kokapstrādes uzņēmumu Latgalē uzcelt. Kāpēc mums savi meži jāpludina projām uz ārzemēm, kāpēc savu koksni nepārstrādājam tepat? Parūpējieties taču, lai Latgalē būtu kaut kas, kur cilvēks var nopelnīt, kur var ērti savu mājsaimniecības produkciju realizēt! Lai ataug atkal laucinieku ģimenes iepriekšējā veselīgumā, lai nepaliek dzimtā puse bez saimnieka!
DDD: Braucot pa Latgali, nevar nepamanīt atšķirību starp mājām Latgalē un, piemēram, Vidzemē. Latgalē mājas ir daudz mazākas…
L.L.: Latgalieši ir pieticīgi, viņiem neko lielu arī nevajag. Bez tam – viņiem nekad nav bijis daudz iespēju, pilnvērtīgi attīstīties viņiem praktiski nav ļauts. Mūžīgais pabērns Mātei Latvijai. Atgādināt gan neaizmirstam – Vienoti Latvijai!
DDD: Starp citu, Latgalē bija ļoti spēcīga nacionālo partizānu kustība, kas pašaizliedzīgi cīnījās pret padomju okupantiem.
L.L.: Taisni tā! Un vai tādā gadījumā latgaliešiem pārmest patriotisma trūkumu nav galīgi neloģiski?
DDD: Nē. Varam priecāties, ka viņi nav jau pateikuši – visu labu, mēs ejam pie krieviem.
L.L.: Jā. Jo ieganstu tam ir bijis nezin cik. Ir darīts viss, lai Latgales latvietis tieši tā domātu un arī rīkotos. Tomēr viņš to nav darījis. Nu tad atbalstīsim viņu beidzot, jo cik tad ilgi var turēties viens pats! Viņš jau sen, 1917. gadā paužot to oficiāli, ir pastiepis roku savam brālim latvietim, bet cik ilgi to pastieptu var turēt? Tā roka jau ir notirpusi un sākusi nolaisties…
DDD: Jūs sakāt, ka mums jāpriecājas, ka latgalieši nav aizgājuši pie krieviem – vai tiešām latgalieši domā, ka Krievijas sastāvā Latgalei būtu labāk? Vai tiešām latgalieši domā, ka tur viņu latgalisko cienīs vairāk?
L.L.: Latgalieši ir patriotiskāki, nekā pieņemts uzskatīt, un ne viņi grib būt Krievijas sastāvā, ne kāds par to sapņo. Bet Latgales un latgaliskā līdzvērtību savā valstī viņi gan grib ‒ kas ir, tas ir. Nedomāju, ka tas ir kāds pārspīlējums vai separātisms.
DDD: Runājot par latgaliešiem, nākas dzirdēt argumentus, ka viņiem nav īpaša iemesla sūdzēties, jo tagad jau ir pat radio un televīzijā ir raidījumi latgaliešu valodā. Man gan jāatzīst, ka nekad neesmu dzirdējusi tajos to, ko jūs stāstāt.
L.L.: Jā, daži raidījumi ir, bet, ja mēs kādu mazumu pieļaujam, tad ir jāparūpējas arī, lai tas būtu kvalitatīvs, nevis kāds enerģisks Latgales cilvēks izsit kādu projektu un laiž kaut ko. Ļoti bieži tas ir subprodukts, bet tomēr atbalstīts – atvainojiet tik tiešu vērtējumu! Izklaide nedrīkstētu ņemt virsroku pār izglītojošiem raidījumiem!!
DDD: Tā vietā, lai raidītu latgaliski, valsts finansē Latvijas Radio 4 un LTV 7 raidījumus krievu valodā. Absurds neatkarīgā Latvijā! Gribētos cerēt, ka Latgales simtgades kongress ir pirmais grūdiens uz labo pusi, kas turpināsies.
Meilī bruoli i muosys!
DDD: Ko jūs vēlētu mūsu lasītājiem visā Latvijā? Kā mums, latviešiem, vismaz simts gadus pēc valsts dibināšanas beidzot kļūt par vienotu tautu?
Lidija Leikuma: Godājamie tautieši! Beigsim reiz sijāt savu tautu pareizākā latvieša meklējumos! Vai tiešām vēl nesaprotam, ka, sīki kašņājoties dzimtās sētas pagalmā, bieži pat nepamanām, ka svešinieks jau parādes durvīs stāv un uz promiešanu netaisās? Latgalietis un latgaliskais latvietību neapdraud!!!
Meilī bruoli i muosys! Lai nameklejam kosa*, kod tys čyuļs** vēļ olpom*** sovu paglupumu**** ruoda – moz jam bejs dūts i stateits***** dūmuot vaļstiski. Dzeivojam sovā tāvu zemē kai saiminīki, i gaideitais mīrs atīs! Tik voi tai mes asam boguotuokī iz vysu – kuram vēļ lobuok par latgalīti zynuot, ka na naudā laime!…
Intervēja Liene Apine
* Koss – kašķis.
** Čiulis – nelatgalietis, pārnovadnieks. Etnonīms bez kādas pejoratīvas nokrāsas, Latgales latviešu lietots 19.–20. gs. mijā (pretstatā Latgales latvieša apzīmējumiem polis, inflantietis, vitebskietis, ksendzs, līdz 20. gs. 20.–30. gadu nicinošai iesaukai – čangalis).
*** Olpom – brīžiem, reizēm, palaikam.
**** Paglupums – neaptēstība, nepietiekama attīstība, neizglītotība.
***** Stateit – likt.
[1] Etnonīms ir etnosa (cilts, cilšu apvienības, tautības, tautas, nācijas) nosaukums. Izcelsme – sengrieķu ethnos ‘tauta’ + onyma ‘vārds’.
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr.12(386), 13(387) un 14(388)