Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kurā jau ir ietverta “gender” jeb “ģenderisma” definīcija sociālās teorijas izpratnē, – tās 3. pants paskaidro, ka ar terminu “dzimums” (gender) tiek saprasts nevis cilvēka bioloģiskais dzimums, bet sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrētā sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem. Konvencija uzliek valstīm par pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz bioloģiskā dzimuma pamata, bet arī uz ģendera jeb “gender” pamata.
Gabrielas Kubi (Gabriel Kuby) – vācu rakstnieces, socioloģes un ģenderiskās ideoloģijas pretinieces – raksts “Ģenderisma problemātikas aktualizācija – slepenā revolūcija” (“Gender Mainstreaming – The Secret Revolution”) tapis jau 2008. gadā, taču šodien tas kļuvis vēl aktuālāks, jo tiek runāts par procesu, kas kļūst aizvien pamanāmāks, – par vīrieša un sievietes identitātes sagraušanu ar mērķi īstenot antropoloģisko revolūciju, kas noved pie nopietnām ontoloģiskām un sociālām sekām. Ne tik senie notikumi Spānijā, kad 15–16 gadīgi zēni ar tiesas lēmumu saņēma tiesības veikt dzimuma maiņas operāciju, – tās ir satraucošas šādas revolūcijas pazīmes. Tā barojas no visas relatīvisma “kultūras” un jebkuras identitātes iznīcināšanas. Zēnu sievišķošanu un meiteņu vīrišķošanu atbalsta ideoloģija, kas apgalvo, it kā dzimums nav nekas vairāk par konstrukciju, ar kuru var izrīkoties pēc saviem ieskatiem. Šajā slimīgajā augsnē pēdējā laikā attīstās transseksuālisms un dzimuma maiņas mode – īpaši Rietumu jauniešu vidū. Cik pasargāti ir latviešu jauniešu prāti?
Ģenderisma problemātikas aktualizācija – slepenā revolūcija
Gabriela Kubi
Rakstniece, socioloģe
Vācijā
Bēdas tiem, kas ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu, kas tumsību tur par gaismu un gaismu par tumsību, kas rūgtu dēvē par saldu un saldu par rūgtu!
(Jesajas 5:20)
Pasauli paverdzina spoks – “ģenderisma” spoks. Gandrīz nevienam nav zināma šī jēdziena nozīme, kaut arī tas jau ir pakļāvis daudzus prātus un lielā mērā ietekmējis nacionālos un starptautiskos institūtus. Ģenderisma ideoloģija plāno izveidot jaunu cilvēku, kurš no visu pārējo brīvību vidus varēs arī brīvi izvēlēties personisko dzimumu un seksuālo orientāciju, tas ir, būs apveltīts ar tiesībām pēc savas patikas izlemt, vai nu viņam vai viņai būt par vīrieti, vai sievieti, kļūt par heteroseksuāli, geju, lesbieti, biseksuāli vai transseksuāli (LGBT). Šādus brīvības un seksualitātes uzskatus ar ANO, ES un vairuma Eiropas valstu valdību atļauju borēs bērnu prātos jau no bērnudārza vecuma.
Jau kopš 1999. gada ģenderisma problēmas aktualizācija ir kļuvusi par galveno principu (Leitprinzip) Vācijas valdībā un par katra valdības ministra uzdevumu (Querschnittsaufgabe). Zinātnes ministrijas interneta mājas lapā var lasīt: “Federālā valdība ir apstiprinājusi vienlīdzīgu iespēju politiku, balstītu uz ģenderisma dimensijas aktualizēšanas politisko stratēģiju kā universālu vadošo principu un uzdevumu visos līmeņos. Federālā valdība tādējādi piedalās darbībā, kas tiek īstenota visā pasaulē ar mērķi vēl efektīvāk ieviest vienlīdzīgu iespēju politiku.”
Šīs jaunās politikas fasāde ir “vienlīdzība” starp vīrieti un sievieti. Lielāka vienlīdzība it kā veicinot lielāku taisnīgumu. Turklāt nav pat aizdomu ēnas par to, vai tiešām uzspiesta vienlīdzināšana tam, kas vienlīdzīgs nevar būt, spēj sniegt ieguldījumu nākotnes ekstraordināro izaicinājumu risināšanā. Bet aiz fasādes slēpjas galvenais uzbrukums tikumiskajām normām, un par to mēs varam pateikties Rietumu kultūrai.
Līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem “ģenders” (gender – dzimte) bija termins, kas ļāva atšķirt vārdu gramatisko dzimti. Terminu izmantoja ekstrēmas feministes, kas parasti darbojās starptautiskajās homoseksuāļu un lesbiešu organizācijās, lai virzītu ideju, ka indivīda “dzimumam” (gender) nav nekā kopīga ar tā bioloģisko dzimumu. Saskaņā ar šo ideju ir nevis divi, bet seši un vairāk dzimumu – atkarībā no seksuālajām iegribām. Dzimtes (ģendera) izvēlei, pateicoties valdību rīcībai, jākļūst par valdošo tendenci.
“Ģenderisma pieejas (dimensijas) perspektīva” neatzīst nekādas būtiskas vai iedzimtas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, kaut gan katra cilvēka ķermeņa šūna ir vai nu vīrišķa, vai sievišķa; ģenderiskā pieeja rupji pārkāpj un ignorē neiroloģisko, medicīnisko, psiholoģisko un socioloģisko pētījumu rezultātus, kuri izceļ vīrieša un sievietes identitāšu atšķirības ar katrai no dzimtēm raksturīgo smadzeņu struktūru, hormonu līdzsvaru, psihes struktūru un sociālo uzvedību.
Vispasaules konference par sievietes stāvokli (Pekina, 1995. gads)
Lūzuma punktu par “ģenderiskās perspektīvas” tālākvirzīšanu veica nevalstisko organizāciju feministes un lesbietes Vispasaules konferencē par sievietes stāvokli, kas notika 1995. gadā Pekinā. Viņas zināja, ka sociālās pārmaiņas nevar realizēt, nemainot vārdu krājumu (leksikonu). Un viņām oficiālos dokumentos izdevās apmainīt vārdu “dzimums” (“sex”) pret vārdu “dzimte” (“gender”) – apbrīnojams stratēģiskais aprēķins.
“Ģimenes koalīcija” (“Family Coalition”) mēģināja cīnīties pretī, bet neveiksmīgi. Tā protestēja pret konferences kopsavilkuma dokumentu: ““Pekinas darbību platforma” ir tiešs uzbrukums lielākās daļas pasaules iedzīvotāju vērtībām, kultūrai, tradīcijām un reliģiskajai pārliecībai – gan to, kuri mīt tikai attīstības stadijā esošajās, gan rūpnieciski attīstītajās valstīs… Šajā dokumentā trūkst cieņas pret cilvēka vērtību, tas ir mērķēts uz to, lai sagrautu ģimeni, ignorē laulību, padara nevērtīgu mātes instinkta svarīgumu, veicina vilinošas seksuālās izdarības, juceklisku dzimumdzīvi un tās izplatību pusaudžu vidū.”
“Pekinas darbību platforma” vēlāk tika pārveidota par likumu. Drīz pēc Amsterdamas līguma (1999. g.) un ES Nicas hartas par pamattiesībām (2000. g.) ģenderiskās dimensijas aktualizēšana kļuva par obligātu prasību, kuru stiprināja kolosāli finanšu resursi. Aborts automātiski tiek iekļauts globālajā dienas notikumu apskatā, lai aktualizētu ģenderisko dimensiju. Būdama pilnīgi vienaldzīga pret notiekošajām epohāla rakstura demogrāfijas pārmaiņām, Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja 2008. gada 16. aprīlī nolēma, ka 47 dalībvalstīs de jure un de facto ir jāpastāv tiesībām uz abortu.
Kultūras revolūcija
Vācijas universitātēs šobrīd pastāv 29 ģenderisko pētījumu institūti – ātri plaukstošs tirgus, kas ievērojami aug. Ģenderiskās dimensijas izpēte ir labi noregulēta humanitārajās katedrās un arī izplatās uz pierobežas sfēru. Mērķis – “patriarhālā un hetero-normatīvā” izglītības satura likvidēšana. Studenti apgalvo, ka “ģenderiskās perspektīvas” apguve ir kļuvusi nozīmīga ar to, lai varētu veiksmīgi nokārtot eksāmenus un izveidot karjeru. Izņemot akadēmiskos intitūtus, pastāv arī neskaitāmi daudz (juridisko) konsultāciju, kā arī atsevišķu valstu vai ES finansētas un gatavas izplatīt ģenderisko ideoloģiju visāda veida organizācijas.
Vācijā politiskās kontroles centrs ir Federālā ģimenes, senioru, sieviešu un jaunatnes lietu ministrija ar Starpresoru darba grupu ģenderiskās dimensijas aktualizēšanai un Berlīnes Humbolta universitātes Starpdisciplinārais ģenderisko pētījumu centru, kuru finansē ministrija. Tā kā nav viegli mainīt pieaugušo cilvēku domāšanu par seksualitātes formām, kuras vēl pavisam nesen atbalstīja likums un sabiedrība, tad galveno triecienu šī kultūras revolūcija raida uz jaunajām paaudzēm – bērniem un pusaudžiem.
Daži pēdējie piemēri
2008. gadā Brazīlija oficiāli ieviesa vispārizglītojošās skolās 1.–9. klasei priekšmetu “seksuālā daudzveidība”. Prezidents-sociālists Luiss Lula da Silva pasludināja “homofobiju” par “visizvirtušāko slimību, kas jebkad ir skārusi cilvēcisko prātu”.
Vīnē bērnu aprūpes asociācija “Fun & Care” (“Jautrība un aprūpe”) vada bērniem “audzināšanas nodarbības jūtīguma paaugstināšanai pret ģenderisko dimensiju” un māca tiem “valodu, kas atbilst ģenderiskajai dimensijai”. Zēni mācību stundās saņem grozus ar kosmētiku un princešu tērpiem, bet meitenes tiek stimulētas bļaustīties un pielietot fizisko spēku.
Berlīnē organizācija “Dissens e.V”, kas dibināta 1989. gadā, ir apņēmusies attīstīt “ģenderisko demokrātiju” – galvenokārt mērķtiecīgas zēnu vīrišķās identitātes iznīcināšanas ceļā.
Pēc dažiem seksuāla rakstura starpgadījumiem, kad vieni bērni uzmācās citiem kādā Bavārijas bērnudārzā, galvenais katoļu starptautiskās labdarības organizācijas “Caritas” pārstāvis informēja norūpējušos vecākus par to, ka bērniem ir tiesības uz seksualitāti, masturbāciju, kā arī “paspēlēties dakteros”. Mēģināt veikt dzimumaktu – tā esot normāla lieta, un tam ir jābūt atļautam.
“Bundeszentrale für gesundheitliche Aufklärung” (Federālais veselīgas izglītošanas centrs), kas atrodas VFR Ģimenes lietu ministrijas pakļautībā, izsūtīja vecākiem 650 000 brošūru “Bērnu seksuālās audzināšanas ceļvedis”, kurā viņiem piedāvāja seksuāli stimulēt pašiem savus bērnus. Autores publikāciju dēļ masu mediju spiediena rezultātā Ģimenes lietu ministrijai 2007. gada jūnijā nācās brošūras atsaukt.
Šis nav iemesls, lai atslābtu. Federālā Medicīnas izglītības centra izdotajos visos seksuālās audzināšanas priekšrakstos ar vārdiem un zīmējumiem bērni tiek kārdināti uz agrīnu dzimumdzīvi un homoseksuālismu, kas secīgi tiek pasniegts kā līdzvērtīga un pozitīva alternatīva heteroseksualitātei. Tas liek uzdot jautājumu: kā tas ir iespējams, ka šāda revolucionāra ideoloģija spēj nostiprināties, kad cilvēku lielākā daļa instinktīvi to atzīst par aplamu? Mēs zinām, ka esam vai nu vīrietis, vai sieviete. Mēs zinām un jūtam, ka pretējais dzimums būtiski atšķiras un tāpēc ir pievilcīgs. Mīlestība ir vienīgā atslēga uz pretējā dzimuma “svešo zemi”.
Taču tik un tā jauns paziņojums: dzimumu diferenciācija ir sociāls artefakts, kurš paredzēts sieviešu apspiešanai. Sievietēm ir jākļūst par vīriešiem! Vīriešiem ir jākļūst par sievietēm! Vai arī par kaut ko starp abiem! Tās ir jūsu tiesības. Jūs esat tas, par kādu jūs sevi izjūtat, un, ja jūs jūtat diskomfortu, tad ņemiet pretējā dzimuma drēbes vai aizejiet pie ķirurga amputēt peni vai implantēt plastikāta krūtis zem ādas – vai arī otrādi. Tās ir jūsu cilvēktiesības!
Kā gan ir iespējams, ka homoseksuāla uzvedība, kuru katra reliģija noliedz līdz pat šim laikam un vēl pirms dažu gadu desmitiem bija sodāma Rietumu sabiedrībā, mūsdienās ir kļuvusi stimulējama, tiek pat agresīvi reklamēta skolās, bērniem? Vai tiešām ir kādi vecāki, kuri priecājas, ka viņu bērns ir homoseksuāls? Kāds ir homoseksuālisma ieguldījums sabiedrības interesēs un nākotnē – it īpaši plašās demogrāfiskās krīzes laikos?
Kā tas varēja notikt?
Uzbrukumam vīrieša un sievietes seksuālajai identitātei ir filozofisks fons: relatīvisms. Saskaņā ar relatīvismu nav patiesības, jo realitāte rodas tikai caur subjektīvo uztveri. Mūsdienu filozofi domā, ka viņi var izmest dabas likumus un metafiziku vēstures mēslainē. Tā vietā tiek likts tikai “cilvēks laimes, iekāres vai mīlestības meklējumos”. Viņu kredo – “Bauda ir laba!” – varam izlasīt Praktiskās Filozofijas koledžā.
Ja nav nekādu veidu, kā apzināties patiesību un no patiesības aspekta spriest, kas ir labs vai ļauns, tad visas runas par “vērtībām” ir bezjēdzīgas. Ja kāds runā par vērtībām, viņš netieši norāda, ka viņa mērķis ir tas, kas ir labs, pieņemot, ka pastāv noruna par to, kas ir labs. Bet tā tas nav, jo vairs nepastāv konsenss par cilvēka dabu (ne arī par to, kas ir labs). Uz kāda vērtējuma pamata cilvēks var izlemt, kas ir labs? Ja tas ir peļami saņemt absolūtu novērtējumu parādībai no saprāta, no dabas likuma vai no Dieva atklāsmes, tad sabiedrības vērtības var tikt nodrošinātas tikai ar spēku. Tādēļ relatīvisms neizbēgami noved pie režīma, kurā vērtības tiek diktētas.
Savā sprediķī 2005. gada 18. aprīlī konklāva atklāšanas laikā kardināls Ratcingers sacīja: “Relatīvisma diktatūra tiek gatavota, lai neatzītu neko kā galīgu un par kritērijiem pieņemtu tikai personīgo ego un tā vēlēšanos.”
Kristiešiem patiesībai ir seja un vārds: Jēzus Kristus. Viņš neteica: “Dzīvo pēc manām vērtībām,” – bet gan: “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa ev. 14:15).
Ar atteikšanos no iespējas atzīt patiesību un no tās iegūt kritērijus labajam un ļaunajam visas durvis ir atvērtas ideoloģijām. Ideoloģija savās dažādajās parādībās ir atstājusi biedējošu asins sliedi cauri pagājušajam gadsimtam. Lai tas būtu fašisms vai komunisms – tie abi noliedza Dievu un vajāja tos, kas tic Dievam. Bet sākumā viņi padarīja aklu un sakārdināja tautu ar vienlīdzības un taisnīguma solījumiem.
Ģenderisma ideoloģijas saknes
Ģenderisma ideoloģijas saknes ir jāmeklē marksismā. K. Markss un F. Engelss radīja bezkārtu sabiedrības utopiju, kas tiecas uz visu cilvēku vienlīdzību. Jaunais totalitārisms darbojas ar vecās “vienlīdzības” ēsmas palīdzību, uz ko ļaudis vienmēr mēdz uzķerties, jo kopš Kaina laikiem skaudība ir novijusi ligzdu cilvēka sirdī. Kaut arī tas viss pastāv, mēs zinām, ka neesam “vienlīdzīgi”. Neapšaubāmi, katrai personībai pašai par sevi ir vērtība kā Dieva, Mūsu Tēva, bērnam, bet mēs nemaz neesam vienādi. Bet sociālisti-revolucionāri visu laiku vienlīdzības jēdzienu saista ar līdzību, aizmirstot, ka vienveidība iznīcina mūsu cilvēcību, kuras būtība ir unikalitāte.
Līdzīgi iepriekšējiem utopiskajiem projektiem ģenderiskā ideoloģija pūlas izveidot “jaunu cilvēku”, bet tagad transformējot jau daudz dziļākus slāņus nekā tie, kurus mēģināja sagrābt iepriekšējie “radītāji”. Programmu jau noformulēja Frīdrihs Engelss vēl XIX gs.: “Pirmais sociālais konflikts, kas notika vēsturē, sakrīt ar antagonisma pieaugumu starp vīru un sievu monogāmā ģimenē, bet pirmā paverdzināšana notika vienlaicīgi, kad vīrieši apspieda sievietes.”
No tā izriet, ka, lai novērstu iespējamo kārtu konfliktu starp vīru un sievu, ģimene ir jāiznīcina. Visietekmīgākā pagājušā gadsimta feministe Simona de Bovuāra aicināja sievietes atbrīvoties no “mātišķuma verdzības” un pasludināja ģenderisko revolūciju ar savu slaveno frāzi: “Par sievieti nepiedzimst, bet kļūst!” 1968. gada studentu dumpja intelektuālie tēvi T. Adorno, M. Horkheimers, H. Markūze un Vilhelms Raihs atbalstīja šo uzsaukumu uz cīņu, izstrādājot teoriju un gāžot no troņa “autoritārās ģimenes” un atsakoties no jūdu-kristietības dzimuma morāles par labu tā saucamās “seksuālās atbrīvošanas” leģitimizācijai un efektīvai propagandas kampaņai.
Tagad – pēc vienas paaudzes un nedaudz vairāk – mēs redzam iznākumu: ģenderiskā ideoloģija mūs ir novedusi līdz absurda galējībai. Galvenā ģenderisma ideoloģe Džūdite Batlere – Kalifornijas universitātes un Šveicē Eiropas Universitātes Starpdisciplināro pētījumu profesore – ir Starptautiskās geju un lesbiešu cilvēktiesību komisijas valdes locekle. Viņa pasludina “bioloģisko dzimumu” par “normatīvu fantāziju”, kuru uzspiež “heteroseksuālās hegemonijas režīms”.
Ja drīz tiek iznīcināta vīriešu un sieviešu bioloģiskā dzimumu identitāte, jau nekas vairs nevar traucēt sociālo lomu un institūciju dekonstrukcijai. Tā kā neviens sociālais sektors nav brīvs no bipolārās seksualitātes ietekmes, visām sociālās dzīves sfērām nākas kļūt par dekonstrukcijas mērķi: laulībām, ģimenei, tēva un mātes lomām, audzināšanai, valodai, darbam, kultūrai, reliģijai. Šo procesu sauc par “ģendera dekonstrukciju”. Universitātes Ģenderisko pētījumu institūta absolventiem ir darba pilnas rokas, un viņi patiešām dara daudz.
2008. gada 3. septembrī Eiropas Parlaments ar 504 balsīm “par” un 110 “pret” pieņēma rezolūciju par to, kā tirdzniecība un reklāma ietekmē sieviešu un vīriešu līdztiesību (A6-0199/2008). Eiropas Parlaments grib likumiskā kārtā aizliegt izmantot tā saucamos “attēlus, kas satur seksuālus stereotipus” reklāmā, mācību grāmatās, video, datorspēlēs un internetā “no pirmajiem bērna socializācijas gadiem”, citiem vārdiem sakot, lai nebūtu nevienas sievietes pie katliem, lai viņas vietā atrodas vīrietis, neviens vīrietis pie stūres, viņa vietā – sieviete. No sākuma tika mainīta valoda, tagad – attēli.
Eiropas Parlaments sajūt sevi kā apveltītu ar tiesībām sagraut pašu kultūras kodolu – un tieši vīrieša un sievietes identitātes atšķirību. Tas ir sava veida jauns ticības karš. Cilvēki, kuri apgalvo, ka dzimuma polaritāti ir devusi daba, vai pat tie, kuri tic, ka Dievs ir radījis cilvēciskās būtnes kā vīrieti un sievieti, tiek uzskatīti par kristiešu “fundamentālistiem”, kurus jāpiespiež apklust un jāpadara nekaitīgus.
Ar tādu pašu stratēģisku piespiešanu Eiropas Parlamenta locekļi labāk gan varētu nolemt iztīrīt mūsu kultūru no toksiskā pornogrāfijas un vardarbības ainu smārda! No visām interneta lejuplādēm 35% ir pornogrāfija; pasaules pornotirgum ir 57 miljardi dolāru peļņa gadā. Tas ir purvs, uz kura zeļ ģenderiskā ideoloģija. Šis ir iemesls, kāpēc nav gandrīz nekādas pretestības.
Kāpēc sievietes neredz, ka viņu brīvība būt sievietēm un mātēm tūlīt tiks nežēlīgi nožņaugta? Kāpēc vīrieši nesaprot, ka spīvā dzimumu kauja ir saistīta ar to, lai viņiem atņemtu spēku un vīrišķo identitāti, – kauja, kas jau ir atkarojusi ievērojamu telpu, novedot pie jūtamas zēnu diskriminācijas audzināšanā?
Totalitārisms jaunā ietērpā
Ideoloģija (ar šo terminu es apzīmēju melīgu domāšanu, kas kalpo mazākumam, vienlaikus maskējot savus patiesos nodomus) iznīcina veselīgas sociālās struktūras un ved pie totalitārisma. Kamēr kristieši vēl tikai mostas no bezgalīgā uzplaukuma, demokrātijas un reliģiskās brīvības sapņa, ienaidnieks jau ir veicis vairākus lielus soļus uz priekšu. Pateicoties viltus izkārtnēm, tādām kā “tolerance”, “brīvība” un “nediskriminācija”, viņu pieņem. Smalki manipulējot ar valodu, pretestība tiek sociāli ostrakizēta (izraidīta) un kriminalizēta ar likuma spēku, pirms vēl tā nopietni gatavojas iebilst.
Izšķirošo lomu šeit nospēlēja Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT). Bijušais Vācijas prezidents Romāns Hercogs brīdināja par nacionālās suverenitātes un demokrātijas izšķīdināšanu, jo ECT lēmumi automātiski atceļ atsevišķu valstu likumus. Un tieši ECT ir ģenderiskās ideoloģijas spēka centrs.
Tie, kas pretojas sabiedrības homoseksulaizācijai, saduras ar meliem, ietekmes zaudēšanu un profesionālu izolāciju. Eiroparlamenta atsacīšanās iecelt Roko Butiljoni Eiropas tieslietu un drošības komisāra amatā 2004. gadā ir viens no visiespaidīgākajiem notikumiem. Vārda brīvība vairs nepastāv.
Jauns pejoratīvs (nievājošs) termins – homofobija – kļūst par juridisku faktu, kriminalizējot pretestību. Šis termins apgriež realitāti ar kājām gaisā. Īstenībā fobija – tas ir patoloģisks baiļu stāvoklis. “Homofobija” nozīmē, ka tie, kuri savus uzskatus un rīcību balsta uz dabiskiem likumiem un morāles normām, kas ir kopīgas visām veselām sabiedrībām, ir psihopāti. Tie, kuri apgalvo, ka seksualitāte kalpo indivīdu, ģimenes un sabiedrības labklājībai, ja tā izsaka laulāto mīlestību starp vīrieti un sievieti un ir atvērta bērnu radīšanai, tagad no dominējošās elites puses tiek uzskatīti par slimiem, faktiski bīstamiem, un tāpēc viņus vajag piespiest klusēt (labākajā gadījumā) ar visiem iespējamiem līdzekļiem, kādi ir likuma rīcībā.
ES dokumentos “homofobija” tiek ierindota kopā ar rasismu, antisemītismu un ksenofobiju. Likumi pret seksuālo minoritāšu diskrimināciju un naida kurināšanu pret tām (hate laws) pastāv jau vairākās valstīs, un notiek cīņa par to uzspiešanu globālā mērogā. Jebkurš vārds pret homoseksuālismu – vai nu zinātniskā pētījumā, vai ar Bībeles citātiem – tiek interpretēts kā naida kurināšana. Ar šiem meliem sabiedrībā tiek radīta plaši izplatīta emocionālā vide, kas cilvēkiem liek būt arvien pasīvākiem pret to, ka tiek kriminalizēta pretestība sabiedrības homoseksualizēšanai.
2006. gada 18. janvāra rezolūcijā B6-0025/2006 ES pasludināja apņemšanos “iznīdēt” homofobiju ar “audzināšanas paņēmieniem, tādiem kā informācijas kampaņas skolās, universitātēs un masu medijos, ar likumiem un administratīvajiem reglamentiem”. “Izlēcieni, kuros dzirdama homofobija un kūdīšana uz diskrimināciju, ir operatīvi jāsoda. Cīņa pret homofobiju ir jānodrošina ar atbilstošiem līdzekļiem, kas tiek iedalīti 2007. gadam.” “Procesam ir jābūt stingi izsekotam”, un “par jebkuras dalībvalsts nolaidību šo mēru realizēšanā ir jāziņo Eiropas Parlamentam”. Šeit runā totalitārisma gars.
Pretošanās
Līdz šim nav bijis praktiski nekādas pretošanās. Cilvēku lielākā daļa nemaz nezina terminus “ģenderisma meinstrīms” (“gender mainstreaming”) vai “dzimumu līdztiesības politika”. Tā ir klusā revolūcija – no augšas uz apakšu un no iekšpuses uz ārpusi. Nenotika nekādas debates masu medijos, netika izvirzīts neviens pareizs parlamenta lēmums par šīm pārmaiņām sociālās realitātes nervu centros, īpaši studentu, bērnu un pusaudžu veidošanā. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sabiedrība vēl tikai ļoti neskaidri sajūt notikušās pārmaiņas, vēl neatpazīst stratēģiju. Katrs, kurš saskarsies ar to – piemēram, ja kāda iestāde sāk darboties atbilstoši ģenderiskajai pieejai –, pārliecināsies personiski, nepastarpināti, ka viņa pretošanos pārtrauks sankcijas.
Plašsaziņas līdzekļi, kuriem demokrātijas apstākļos būtu jāspēlē sarga loma, lielākoties ir šīs revolūcijas aģenti. Neviens tagad netiek sūtīts uz cietumu par to, ka sabojāja kādam reputāciju, ja tas nāk par labu revolūcijai. Tiem, kuri vada plašsaziņas līdzekļus, nav jābaidās zaudēt darbu disidentu vajāšanas dēļ, bet viņi nopietni riskēs, ja mēģinās pretoties LGBT kustībai.
Ģenderisma ideoloģijas upuri
Ideoloģijas rada upurus. Pagājušais gadsimts ar uzviju parādīja, ka revolucionāri mēģinājumi izveidot “jaunu cilvēku” noved pie totalitāras apspiešanas, kas sagrauj cilvēku. Kādi ir ģenderisma ideoloģijas upuri?
Ģenderisma ideoloģija:
- cīnās ar veselo saprātu, jo noliedz bioloģiskās, psiholoģiskās un sociālās atšķirības starp vīrieti un sievieti;
- cīnās pret sievietēm, jo sievietei uzspiež vīrietim līdzīgā tēla pārsvaru, ko popularizē feministes, un mātišķumu padara fiziski un morāli nevērtīgu;
- cīnās pret vīriešiem, tāpēc ka meitenes un sievietes sistemātiski tiek nostādītas priviliģētā stāvoklī, vienlaikus vīrieša autoritāte un ietekme mazinās vīrieša feminizācijas dēļ;
- cīnās pret vīriešu un sieviešu vienotību laulībā un viņu kopdarbību, kas tik nepieciešama, lai kalpotu nākotnei;
- cīnās pret nedzimušu bērnu, jo pasludina abortu par “cilvēktiesībām”;
- cīnās pret bērnu, jo sagrauj ģimeni, kas ir tik nepieciešama, lai veidotos veselīga personība un spētu nodot tālāk kultūru un ticību;
- cīnās pret ģimeni, jo ideoloģiski, sociāli un fiziski izposta tās pastāvēšanas pamatus;
- cīnās pret zinātnes ideālu – patiesību un saprātu –, jo pārvērš zinātni par ideoloģijas verdzeni un ļauni izmanto tās resursus, lai uzspiestu tai mērķus, kas transformē sabiedrību;
- cīnās pret vārda brīvību plašsaziņas līdzekļos un zinātnē apspiežot tai pretējus uzskatus;
- cīnās pret demokrātiju, jo ar valsts valdības palīdzību tiek upurēts kopīgais labums mazākumu interesēs;
- cīnās pret Dievu un pasaules uzbūves kārtību.
Ideoloģijas nekalpo cilvēciskās būtnes galējam labumam; tās cenšas pārradīt cilvēku, lai viņš kalpotu ideologu interesēm. Bet tikai cilvēka Radītājam – Dievam – ir tiesības un vara pārradīt Savu radību no jauna.
Notiek cīņa ar galveno cilvēkā. Bībeles pirmajā lappusē ir teikts: “Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla, pēc Dieva tēla viņš radīja to – vīrieti un sievieti viņš radīja!” (1. Mozus grāmata, 1:27). Dievs radīja cilvēku ar bipolāru seksualitāti, jo pieredzes pārdzīvojums nepieciešamībā piepildīt sevi liek, lai mēs izietu paši no sevis pretī otrai cilvēciskai būtnei un tādējādi pārvarētu savas robežas. Kā Trīsvienīgā Dieva tēls mēs esam aicināti uz mīlestību, un, tikai mīlot, mēs varam iemantot mieru un prieku.
Atkrišana no Dieva vienmēr ir vadījusi cilvēces katastrofas. Šobrīd mēs atrodamies vēsturiski vienas no ļaunākās katastrofas viducī: trešdaļas iedzīvotāju bioloģiska iznīcināšana trijās dekādēs. Nekur mēs neredzam šīs problēmas risinājuma sākumu. Tas nepastāv, jo īsta diskusija par cēloņiem ir tabu.
Ja pašreizējā situācija ir realitāte, nevis tikai nakts murgs, no kura varam pamosties, tad ko tas nozīmē kristiešiem?
Cīņa šķiet bezcerīga. Ja kristieši necīnās, bet ļauj reliģijai kļūt pilnībā par privātu darīšanu, šī privātā telpa drīz vien vairs neeksistēs. Nākamā paaudze būs transformēta par dzimummainīgiem ģendercilvēkiem, ieskaitot jūsu bērnus un mazbērnus.
Šajā vēstures lappusē ļaunuma galvenais trieciens ir seksualitātes laukā. Kristiešiem tur ir jāsagaida ienaidnieks, citādi tie zaudēs. Ja jaunā paaudze tiek iespiesta morālajā deģenerācijā, tā sekmēs ģimenes stāvokļa un ticības iznīcināšanu un atgriešanās nebūs. Mums ir nepieciešama iestāšanās par jaunās paaudzes tikumību.
Tulkots no: www.catholicculture.org