Mārcis Bendiks
Sākšu ar apņemšanos, ka šis rakstiņš nebūs par politiku. Tas nenozīmē, ka man nebūtu savu ideoloģisku uzstādījumu, politisku simpātiju un antipātiju vai ka es censtos tās slēpt. Gluži otrādi, esmu diezgan krass savos uzskatos, no politkorekto glumiķu viedokļa – pat margināls, un savu pozīciju mēdzu publiskot skaļi un neiecietīgi. Bet šoreiz, visas pasaules un it īpaši eiroprogresīvo spēku uzvaras pavasarī, akcentēšu skaidri redzamu līniju šo faktu pasniegšanā, pilnīgi neatkarīgi no pašas politikas. Manuprāt, tas būs noderīgi līdz pat rudenim, jo bezgalīgi objektīvas sajūsmas pilnas relācijas par slavas vainagotu ceļu no uzvaras uz uzvaru būs visu gadu, ikurāt kā brežņevlaiku partijas kongresu, gaidās.
Eiropas sarakstā šogad ir minētas 21 vēlēšanas – dažas no tām jau garām un mūsu dzīvē aumež nejūtamas (kā Lihtenšteinas vispārējās vai Vācijas prezidenta), citas tiešām neizbēgami nozīmīgas, kā Francijas prezidenta vēlēšanu divas kārtas ar finišu 7. maijā, mazāk dzirdētās franču parlamenta vēlēšanas, kas sekos mēnesi pēc tam, ar, iespējams, nopietnākām sekām nekā izdaudzinātās Vācijas Bundestāga vēlēšanas 24. septembrī. Pa to burzmu būs arī virkne parlamentu un pašvaldību vēlēšanu, kas iepriekšminēto uzturētajā ažiotāžā paies tikpat kā nemanītas.
Mediju ziņas, šausmenes un uzvaru raporti vēlēšanu sezonas pavasarī
Aicinu vēsu prātu palūkot, kas tāds ir nolēcies, ka Nīderlandes parlamenta vēlēšanu rezultāti tiek pasniegti kā visu gaismas spēku monumentāla uzvara, gandrīz kā Prohorovkas tanku kauja staļiniskās vēstures bilžu grāmatā. Lielākie pērnā gada blīkšķi bija brexit referendums, kurā ar nelielu pārsvaru uzvarēja eirointegrācijas pretinieki, un Trampa sensacionālā uzvara ASV. Šīm eirorastu un liberāļu sakāvēm ir šķietami atšķirīgi iemesli, par ko drusku vēlāk. Tomēr svarīgākais notikums šīgada saprašanas nozīmē risinājās visā pērnā gada garumā, un tā reālie fakti tika pilnīgi ignorēti.
Tā bija Austrijas prezidenta vēlēšanu sāga, kas sākās jau pavasarī un attīstījās visu gadu līdz pat decembrim, beidzoties ar nu jau ierasto gaismas spēku uzvaras raportu. Skaitļi pa to vidu rādīja ārkārtīgi zīmīgu ainu. Vēlēšanu pirmajā kārtā visvairāk balsu, proti, pusotra miljona no nepilniem 4,3 miljoniem derīgo, ieguva Austrijas Brīvības partijas kandidāts, medijos godāts par labējo populistu, antiviskautko un tikpat kā par sātana izdzimumu. Pilnībā pazuda fakts, ka Austrijas abu dominējošo, visu pēckara periodu valdošo partiju kandidāti netika ne otrajā, ne pat trešajā vietā. Aiz Hofera palika divi neatkarīgie kandidāti, bet valdošās elites reprezentanti – abi bijušo valdību ministri – katrs savāca mazāk par trešdaļu no 1. kārtas uzvarētāja balsu skaita.
Ārpus mūsu tēmas lai paliek vēlēšanu otrās kārtas peripetijas, kurās galu galā uzvarēja Hofera pretinieks van der Bellens. To arī raportēja labākajās gebeliski brežņeviskajās tradīcijās. Kaut arī jau pēc pirmās kārtas, 2016. gada aprīlī, bija skaidrs pavisam kas cits, proti, ka valdošā pareizā, nepopulistiskā, atbildīgā utt. politika ir pilnībā zaudējusi elektorāta uzticību, ir beigta un pagalam. Tā vispār bija kļuvusi nesvarīga. Vēlēšanu cīņa bija starp diviem margināļiem – krasi labēju politiķi, kuru apkaroja visi mediji, un zaļu proeiropeisku frīku, bez formālas partijas piederības, kurš arī uzvarēja visai eirošļurai par laimi un patikšanu, uzvara, urā!
Valdošās elites nenovērtēts aspekts izrādījās brexita milzu pārsteiguma pamatā. Palikšanas kampaņa balstījās lielākoties racionālā argumentācijā: cik labi mums ir tai ES, un kā mūsu ekonomika un katrs no mums zaudēs materiālās labklājības nozīmē, ja mēs spersim pašnāvniecisko izstāšanās soli. Pie reizes pabaidot ar britu ekonomikas sabrukumu nākošajā nedēļā pēc balsojuma. Bet britu vēlētāju vairākums lika pirmā vietā vērtības, nevis ērtības: lai ko tas maksātu GDP procentos un ārējās tirdzniecības bilances skaitļos, mēs gribam atpakaļ savu valsti. Lemt pašiem, nevis izpildīt visādus junkerismus. Par palikšanu aģitēja ne tikai valdošie konservatori, bet arī opozīcijas leiboristi un galvenie eirooptimisti liberāļi. Tātad visi. Visi vērā ņemamie politiskie spēki bija pret izstāšanos, un tie zaudēja. Šeit nav runa par pāris procentu punktiem vienā vai otrā pusē, visa valdošā elite bija vienā pusē, zaudētāju pusē.
Līdz ar to saprotama ir stratēģiskā nozīme ASV prezidenta vēlēšanām, kurās faktiski bija tas pats spēku sadalījums: visa valdošā elite pret izlēcēju Trampu. Par viņa sabiedriski politiskās komunikācijas shēmu esmu rakstījis iepriekš, te svarīgākais ir kas cits, proti, valdošā elite, neraugoties uz neredzētu mediju angažētību un milzīgu finanšu pārsvaru, zaudēja. Uzvarēja vienkāršs, varbūt pat primitīvs lozungs, lielā mērā breksitisks: mēs gribam savu valsti atpakaļ, mūsu valsts pirmā, pārējie pēc tam!
Savelkot kopā Austrijas, Lielbritānijas un ASV pēckara valdošo spēku sakāvi, kļūst skaidrāks, ka eirorastisko mediju histērija katru nākamo vēlēšanu sakarā rodas no viņu dzīvnieciskajām nāves bailēm. Aiz Francijas prezidenta kandidāta ģimenes locekļu blēdībiņu skandāla atkal pazūd saturiski svarīgākais: prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā, līdzīgi kā Austrijā pērn, netiks ne valdošie sociālisti, ne visu pēckara periodu ietekmīgie labējie. Sacensība atkal būs starp galējo ekstrēmistisko utt. Francijas Nacionālo fronti un neatkarīgo kreiso kandidātu. Elite ir ceļā uz mēslaini. Daiļa un politkorekta runāšana jau ir zaudējusi. Sacensībā paliek daudz vienkāršāki argumenti.
Uz visa šī fona ir daudz vieglāk saprast ārprātsajūsmīgo Nīderlandes vēlēšanu rezultātu sagaidīšanu medijos. Katrs var saukt par uzvaru, ko vien vēlas, bet ir fakti, nesarežģīti un skaidri skaitļi. Vēlēšanās valdošās partijas (“uzvarētājas”) zaudēja – jā jā, es nepārrakstījos – zaudēja 37 deputātu vietas (tur parlamentā kopā ir 150 deputātu). 8 zaudēja vēlēšanu “uzvarētāji”, Marka Rutes labējie, bet 29 – valdību veidojošie kreisie, kas uzsāk ceļu uz to pašu izgāztuvi, kurp devušies jau iepriekšaprakstītie valdošie. Viss kā jau apcerētajā pjaķiļetku terminoloģijā: ja divi seti pakāsti, tad trešais ir izšķirošais. “Rešajuščij!”
Vēlēšanu “zaudētāji” vietu skaitu palielināja: galēji labējie par 5 vietām, kreisi zaļie frīki – par 10. Tā pati aina, kas iepriekš: elites izvirst un sprāgst nost, populisti un frīki pieņemas spēkā.
Tā kā šis raksts, kā jau solīts, nav par politiku, bet par to, ko mums stāsta un ko mēs klausāmies, tad piefiksēšu šeit dažus apolitiskus secinājumus.
Par pareizu rezultātu gaidu formēšanu
Tas, kas kontinentālās Eiropas elitēm tiešām spoži izdevās, ir Austrijas un Nīderlandes tradicionālo sociāldemokrātisko un labēji–konservatīvo spēku sagrāves pasniegšana par visu gaismas spēku uzvaru. Respect! Shēma jau sen pazīstama no anekdotes par Novosibirskas dzemdību namu sazvanījušo jauno tēti: “Sieva dzemdēja? Es uztraucos, viņa pēdējos mēnešos murgoja, ka dzemdēs divgalvainu nēģeri! Vai viss labi? Nav? Melnādains?! Ar divām galvām? Ar vienu tikai! Nu paldies mīļam Dieviņam!” Uzvara, citiem vārdiem sakot.
Par pašpārliecinātību
Gan britu, gan amerikāņu elites uzskatīja par pietiekamu to, kas ir viņu rīcībā: loģiski argumenti un istablišmenta pilnīgs atbalsts. Izrādās, tas negarantē rezultātu. Amerikāņu gadījumā ļoti grodi iezīmējās klasisko masu mediju nespēja pārraut tās jaunās ietekmes ķēdes, kas veidojas sociālo platformu laikmetā. Briti savukārt nobalsoja par tādu kā nepieklājīgu un politnekorektu, aizliegtu saukli: pietiek mums to poļu (kas nozīmē arī leišu, latviešu, Baltijas krievu utt.), pietiek! Mēs gribam būt angļi un dzīvot Anglijā! Kas lielā mērā ir tas pats trampiskais “America first!”.
Par vienkāršību
Trampa kampaņas sakarā par to jau runāts daudz; te būtu vietā piezīmēt, ka Nīderlandes “uzvarētājs” Marks Rute, aptauju draudīgo skaitļu ietekmēts, ievērojami mainīja savu komunikāciju uz vienkāršāku un pat agresīvāku, ko jau pirms laiciņa pamanīja nopietnākie ES politikas komentētāji. Īsi pirms vēlēšanām pat noriskēja – sarīkoja ālēšanos ar Turcijas ministru pabakstīšanu un, kā izrādījās, izspruka ar mazu vinnestu. Gan jau “uzvarētāja” ņemšanās ar valdības sastutēšanu, kas varētu ievilkties krietnu pusgadu, paliks citu notikumu ēnā.
Par mums un ES
Lai kā mēs justu līdzi vieniem vai protestētu pret citiem, Latvijas vēlētāju ietekme uz procesiem ES ir margināla. Blēņām par “pavisam cita veida savienību” netic pat to trubadūri. Ja padomijā mēs bijām apmēram viens procents pēc ikkatra parametra un uz mums skatījās kā uz eiropeiskāko daļu, tad ES mēs esam zem pusprocenta, milzu raiba kolhoza tāla auksta austrumu nomale. Būsim mierīgi un gudri. Mūsu izdzīvošana ir iespēju izmantošanā, ne ideoloģizētā eksaltācijā. Sekosim faktiem. Mediji ir ērta un derīga lieta, šamējie ne jau visu paši safabricē. Bet ir ziņu virsraksti, ir pašas ziņas, un tad vēl ir fakti, kas ar iepriekšējo ne vienmēr ir dižos draugos. Tas, ka krietna pusgadsimta laikā iedibinātā kārtība mainās un iepriekšējie valdītāji, paši savas tukšdiršanas nosmacēti, liek nost karotes pie daudziem galdiem un silēm, vēl nenozīmē pasaules galu. Jebkā beigas ir kaut kā cita sākums.
Pirmpublikācija: www.benedictingibjorg.wordpress.com
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(380) (2017. gada 24.marts–6. aprīlis)