Andrejs Sackēvičs
“Pieslēgums informācijai” dienu un nakti
Arvien biežāk un aizvien vairāk cilvēku sūdzas par smadzeņu darbības problēmām – par nemitīgi pieaugošu izklaidību (t.i., nespēju koncentrēt savu uzmanību, sakopot domas, lai atrisinātu kādus uzdevumus), par grūtībām atcerēties informāciju, par fizisku nespēju lasīt apjomīgus tekstus, nemaz nerunājot par grāmatām.
Viņi lūdz izrakstīt kaut ko smadzeņu darbības un atmiņas uzlabošanai. Lai cik paradoksāli tas liktos, esošā problēma ir raksturīga ne tikai un ne tik daudz veciem cilvēkiem, kuriem smadzeņu darbības pavājināšanās it kā ir “pelnīta” vecuma dēļ, bet tieši vidēja gadagājuma un jaunākiem ļaudīm. Starp citu, daudzus pat neinteresē, kāpēc tas tā notiek – automātiski to noraksta uz stresa, noguruma, neveselīgas ekoloģijas un tā paša vecuma rēķina u. tml., kaut gan tas viss pat tuvu nav patiesais problēmas cēlonis. Manu pacientu vidū ir daudzi, kuriem ir krietni pāri 70 gadiem, bet viņiem vispār nav nekādu problēmu ne ar atmiņu, ne smadzeņu aktivitāti. Tad kas gan ir cēlonis?
Neskatoties uz visdažādākajiem minējumiem, cēlonis slēpjas tajā, ka neviens kategoriski nevēlas atsacīties no tā saucamā “pieslēguma informācijai” dienu un nakti. Citiem vārdiem sakot, paātrināts tavu smadzeņu funkciju zudums sākās kopš tā brīža, kad nolēmi pastāvīgi būt “uz sakariem”. Un nav nekādas atšķirības – vai to piespiedusi darba specifika, slaistīšanās bezdarbībā vai arī elementāras bailes “nebūt līmenī”, t.i., bailes tikt uztvertam par balto vārnu, par dīvaini sev līdzīgo vidē.
2008. gadā kļuva zināms, ka vidusmēra interneta lietotājs izlasa ne vairāk par 20 procentiem teksta, kas izvietots mājaslapā, un visādi cenšas izvairīties no apjomīgiem tekstiem! Speciāli pētījumi ir atklājuši, ka cilvēks, kurš ir pastāvīgi pieslēgts tīmeklim, tekstu nelasa, bet skenē kā robots – pagrābj no dažādām vietām atsevišķus informācijas gabalus, pastāvīgi lēkā no vienas vietas uz otru, bet informāciju vērtē vienīgi no pozīcijas “dalīties”, t.i., vai drīkst šo “atklāsmi” kādam pārsūtīt? Un nevis ar mērķi to apspriest, bet galvenokārt, lai izsauktu emocijas animētu “atraugu” veidā, ar īsām replikām un atsauksmēm SMS formātā.
“Par daudz burtu ‒ nepievarēju”
Izpētes gaitā noskaidrojās, ka mājaslapas internetā, kā jau tika minēts, netiek lasītas, bet virspusēji apskatītas pēc šablona, kas atgādina latīņu “F” burtu. Lietotājs iesākumā pārlasa vietnes lapas dažas pirmās teksta satura rindas (nereti pat pilnībā ‒ no sākuma līdz galam), pēc tam pārlec uz lapas vidu, kur atkal palasa dažas rindas (jau pavirši, neizlasot rindas līdz galam), bet pēc tam ātri nolaižas pie pašas lapas apakšas – paskatīties, “ar ko lieta beidzās”.
Tāpēc visefektīvākais informācijas pasniegšanas paņēmiens ierindas interneta lietotājam ir tās atspoguļošana apgāztas piramīdas veidā (t.i., pēc principa “jo zemāk, jo mazāk”), noteikti izceļot atslēgvārdus (lai informācijas lietotāji saprastu, kas ir svarīgs, bet kas – ne visai) un risinot ne vairāk kā vienu domu rindkopā. Tikai tā var aizturēt uzmanību lapā maksimāli ilgi. Taču, ja, virzoties pa lapu uz leju informācijas blīvums nemazinās, bet taisni otrādi, kas ir vēl sliktāk, pieaug (kā, piemēram, šajā rakstā), tad tādās lapās aizkavējas vien niecīgs daudzums cilvēku.
Mans personiskais viedoklis ir šāds.
Internets ir reālas narkotikas. Bet kas ir narkotikas? Tā ir pilnīgi bezjēdzīga lieta, bez kuras jebkurš cilvēks var brīnišķīgi dzīvot līdz tam brīdim, kamēr nepamēģina. Bet kad pamēģina, tad izveidojas atkarība uz visu atlikušo mūžu – narkomānija nav ārstējama.
Par informācijas uztveres problēmām sūdzas visu rangu un specialitāšu cilvēki – sākot ar augsti kvalificētiem universitāšu profesoriem, beidzot ar veļas mašīnu apkopes servisa darbiniekiem. Līdzīgas sūdzības īpaši bieži var dzirdēt akadēmiskajā vidē, t.i., no cilvēkiem, kuri darbības jomas dēļ ir spiesti cieši un katru dienu komunicēt ar citiem (mācīt, lasīt lekcijas, pieņemt eksāmenus utt.) – viņi vēsta, ka jau tā zemais lasītprasmes un informācijas uztveres līmenis tiem, ar kuriem viņiem nākas strādāt, katru gadu krītas.
Lielākā daļa cilvēku izjūt milzīgas grūtības lasīt lielus tekstus, nemaz nerunājot par grāmatām. Pat blogu publikācijas, kuru izmērs ir lielāks par trim četrām rindkopām, lielākajai daļai jau liekas pārāk grūtas un uztverei mokošas, tāpēc tās šķiet garlaicīgas, kas nav pat elementāras iedziļināšanās vērtas. Diezin vai atradīsies cilvēks, kurš nav dzirdējis populāro tīmekļa teicienu “par daudz burtu – nepievarēju”, ar kuru parasti atbild uz uzaicinājumu izlasīt kaut ko garāku par pārdesmit rindām. Sanāk apburtais loks – rakstīt daudz nav jēgas, jo to gandrīz neviens nelasīs, bet sniegtās informācijas vai domas izklāsta apjoma saīsināšana noved pie vēl lielākas ne tikai lasītāju, bet arī rakstnieku domāšanas noplicināšanās. Tā rezultātā iegūstam to, kas mums jau ir, – masveida notrulināšanos.
Kā apstādināt notrulināšanās procesu?
Pat cilvēki ar (kādreiz) labu lasītprasmi atzīst, ka pēc veselas dienas, kad ir nācies mētāties pa internetu un lavierēt starp desmitiem un simtiem elektronisko vēstuļu, viņi pavisam fiziski vairs nevar uzsākt lasīt pat ļoti interesantu grāmatu, jo pat tikai vienas lappuses izlasīšana kļūst par īstām mocībām.
Lasīšana “neiet” galvenokārt vienkārši tāpēc, ka:
- a) nesanāk piespiest sevi skenēt tekstu, meklējot tajā atslēgvārdus;
- b) pavisam nesanāk apgūt sarežģīto sintaksi, kas raksturīga lielākajai daļai klasiskiem, saturiski augstiem vai zinātniski piesātinātiem darbiem, bet kas pilnībā izpaliek telegrāfiskajā “SMS atraugu” apmaiņā.
Tā rezultātā vienu un to pašu teikumu nākas pārlasīt vairākas reizes! Godīgi cilvēki tā arī atklāti pasaka: es pats/pati sev riebjos.
Bet tas nebūt vēl nav viss. Pastāvīgā pieslēguma internetam dēļ strauji pasliktinās tādas cilvēka prasmes kā spēja atgriezties pie reiz apgūtās informācijas, analizēt lasīto un piesaistīt iztēli. Vēl sliktāk ir tas, ka 80 procentos gadījumu, cilvēki iegriežas sociālajos tīklos pēc apšaubāmām izklaidēm, kur smeļas informāciju, kurai ir ne tikai nulles vērtība, bet tā ir arī antikulturāla.
Lielākā daļa cilvēku (īpaši jaunieši) ir tik ļoti piesaistīti saviem gadžetiem (elektroniskām ierīcēm, to palīgierīcēm, rīkiem – tulk. piez.), ka tad, ja draud palikšana bez pieslēguma tīmeklim kaut uz vienu dienu, izjūt ne tikai psiholoģisku nomāktību, kas robežojas ar paniku, bet pārdzīvo arī reālas “lomkas” (ķermeņa krampji, trīce – tulk. piez.), kādas nomoka narkomānus. Neticiet? Izslēdziet savu “ziepju trauku” (viedtālruni – tulk. piez.) PILNĪBĀ un pamēģiniet iztikt bez tā kaut 2–3 dienas.
Pastāv uzskats, kuram es pilnībā piekrītu, proti, ka spēja efektīvi uztvert sarežģītus tekstus, lasīt sarežģītu literatūru drīzumā kļūs par elitāru privilēģiju, kas pieejama tikai īpašai cilvēku kastai. Šī ideja nav jauna, jo vēl Umberto Eko romānā “Rozes vārds” piedāvāja ielaist bibliotēkās tikai tos, kuri prot un ir gatavi pieņemt sarežģītas zināšanas. Bet pārējie būs spējīgi izlasīt tikai izkārtnes un interneta sociālajos tīklos izvietoto.
Īsāk sakot, nekādas tabletes, nekādas pārtikas piedevas, nekādas diētas, nekādi smadzeņu uzlabotāji u.tml. nespēj apstādināt smadzeņu degradāciju. To apstādināt var tikai viena lieta – jāpārstāj iesaistīties visdažādāko informatīvo mēslu apstrādes sistēmā un katru dienu pielādēt smadzenes ar tā saucamo “vērtīgo informāciju”. Šis process ir ārkārtīgi sarežģīts, bet daudziem cilvēkiem vispār nav izpildāms. Daudziem, kā saka, vilciens jau ir aizgājis.
Jāiemācas lasīt grāmatas!
Vēlreiz īsumā
- Gadžeti, kas nodrošina pastāvīgu jūsu pieslēgumu informācijai/internetam – viedtālruņi, planšetes utt., bez kuriem jūs tagad nevarat aiziet pat uz tualeti, – praktiski pataisa jūs par debīliķi ar kūtrām, apātiskām smadzenēm, kas knapi spēj kaut ko izprast, kurš nespēj domāt un analizēt. Taču kā jebkurš narkomāns jūs, protams, esat pārliecināti par pretējo – par to, ka šie “ziepju trauki” jūsu dzīvi padara nereāli košu, piesātinātu, ērtu u. tml., bet jūs personīgi par “ļoti attīstītu individualitāti”, kas vienmēr par visu ir informēts.
- Pateicoties šīm iekārtām, jūsu smadzenēs visu diennakti nepārtraukti ieplūst visdažādākie atkritumi, kas aizsārņo jūsu “klāja datoru” tik ļoti, ka jūs vairs derat tikai visprimitīvāko, zemas kvalifikācijas darbu veikšanai. Jūs nespējat nedz sakarīgi runāt, nedz rakstīt, nedz lasīt – jūsu runa ir neveikla, pinas un to pārpludina parazītvārdi. Stāstot kādam par kaut ko, jūs ar grūtībām piemeklējat pareizos vārdus, bet, uzklausot kādu, ātri zaudējat sarunas pavedienu un sākat garlaikoties un žāvāties. Rakstīt jūs nevarat, jo gandrīz katrā vārdā ieviešat kļūdu, bet, kā lietot interpunkcijas zīmes, nezināt pat aptuveni. Toties jūs veikli taisāt pašiņus (un tamlīdzīgus atkritumfoto) un klauvējat kādam caur “Viber” vai “WhatsApp”.
- Īsāk sakot, ieklausieties sliktās ziņas: mobilos sakarus vajag izmantot tikai un vienīgi ĀRKĀRTAS gadījumos. Piemēram, jūs esat atbraucis uz nepazīstamu pilsētu un nevarat atrast sagaidītāju – noteikti vajag piezvanīt. Vai arī jūs kavējat svarīgu tikšanos – tiešām vajag piezvanīt. Tātad vajag noskaņot jūsu gadžetu tikai jums nepieciešamās profesionālās vai darījumu informācijas saņemšanai vai nodošanai. Bet pārējā laikā jūsu gadžetam ir jābūt IZSLĒGTAM. Es varu iedomāties, cik jums kļūst neomulīgi tikai no vienas domas par to.
- Ir jāsagatavojas, ka visi jūsu apkārtējie jūs, maigi izsakoties, nesapratīs – jums teiks, ka jums “visi nav mājās”, jūs esat pavisam “nojūdzies”, “ku-kū”, ka jums ir “aizbraucis jumts” u.tml. Uzspļaut un izsmērēt! Atcerieties, jūs esat informatīvā uzbrukuma objekts un jums ir jāaizstāvas. Kā teicis “CBS News” prezidents Ričards Selants: “Mūsu darbs ir pārdot cilvēkiem nevis to, ko grib viņi, bet to, ko vajag mums.”
- Un, visbeidzot, jums no jauna ir jāmācās lasīt grāmatas. Īstas papīra grāmatas – saprotiet? Neskatīties stundām ilgi ar pārgurušām, aizmiglotām acīm savā “ziepju traukā” ar ekrānu, bet lasīt grāmatas! Nebūs viegli, bet pamēģiniet. Nevajag sevi piespiest ar varu – pirmajā dienā izlasiet pusi lappuses, nākamajā dienā – veselu lappusi, trešajā dienā – pusotru lappusi utt. Ņemiet vērā, ka organisms tam visādi pretosies – metīsies nelabums, lauzīs un vilks nodarboties ar vienalga ko citu, lai tikai nevajadzētu sasprindzināt smadzenes.
Avots:
Tulkoja Vita Ņikitina
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.4(378) (2017. gada 24. februāris–9. marts)