Lībiešu Māra
Ažiotāža ap VV-F kapa vietu kārtējo reizi apliecina – skandāls pieber ikdienas dzīvei pipariņu, un tad sarosās arī kultūras cilvēki, kuri brīžos, kad izšķiras svarīgi jautājumi, klusē kā partizāni vai bārsta puķainas, neko neizsakošas frāzes. Aizstāvot eksprezidentes tiesības uz elitāru vietu slēgtajos Meža kapos, radošā un ne tik radošā inteliģence bliež ar smago artilēriju pa īsto un iedomāto ienaidnieku, daudz nebēdājot, kur un kā trāpa; VV-F ar savu darbu Latvijas labā ir godam nopelnījusi šo cienījamo (??) vietu, Valsts prezidents ir godājams jau ieņemamā amata pēc, Latvijai jānokārto jautājums par kādreizējo Valsts prezidentu atdusas vietām, citādi domā vienīgi sociālisma paliekas, Latvijas nelabvēļi, mahinatori un garīgi kropļi, kuri gudro un gudro, ko tādu vēl varētu izgudrot, lai padarītu Latviju par apsmieklu pasaules acīs…
Neapstrīdami, VV-F nopelni Latvijas labā ir tiešām nepārvērtējami. Līdz bezgalībai mīkstinot Vēlēšanu un Valodas likumus, atdodot Abreni Krievijai, ierodoties Uzvaras svētkos Maskavā 2005. gadā Jaunzēlandes gubernatores statusā, tādējādi šķeļot Baltijas vienotību un padarot Latviju pasaules acīs nožēlojamu, eksprezidente ir apliecinājusi sevi kā patiesi diženu, savdabīgu un spilgtu personību. Ap Brīvības pieminekli uzceltais žogs un žests, kuru šajā vietā neatļautos neviens sevi kaut cik cienošs mazais cilvēks, lieku reizi apliecina, kāda izcilība ir aplaimojusi latviešu tautu ar savu klātbūtni. Sakāpināta godkāre, arogance, izšķērdība tieksme pēc ārēja spožuma un pagodinājumiem ir tādi sīkumi, kurus pat pieminēt nav vērts.
Vaira Vīķe-Freiberga
Taču strīdus ābols nav eksprezidentes personība, bet gan viņas darījuma likumība. I Meža kapi ir daļēji slēgta kapsēta, kur vietas var iegūt tikai tie, kuriem tajos ir ģimenes kapi. Likums “Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” neparedz eksprezidentiem priekšrocības kapavietas izvēlē, nav apšaubāmas viņu tiesības jau laikus izraudzīties sev kapa vietu, bet bijušās un esošās valsts amatpersonas nedrīkst apiet likumu. Ilgi brīvajā pasaulē dzīvojušajai eksprezidentei vajadzēja būt likumpaklausības paraugam, nevis izmantot Padomijā tik iecienītos blatus un sarunāšanu. Stādamās amatā, Vaira Vīķe-Freiberga saņēma tiešām lielu tautas uzticības kredītu – kurš vainīgs tā izšiverēšanā? Šādā kontekstā to cilvēku kaunināšana, kuri vēlas redzēt Valsts prezidenta krēslā personu, kas zog, bet dalās, un gaušanās par iedragāto ticību tautai izskatās pēc liekulības paraugstundas.
Par pievilto uzticību varētu sūkstīties tā tautas daļa, kurai VV-F prezidentūras laikā bija divas laimīgas dienas – diena, kad viņa stājās savā amatā, un diena, kad atstāja to. Par cilvēka diženumu liecina viņa darbi, nevis prestiža kapa vieta.
PSRS laikā dzīvojušie labi zina, ka totalitārā valstī ir pieņemts izrādīt valstsvīriem ārēju cieņu un veidot viņu panteonus, taču tas neizsaka patieso attieksmi. Netrūka drosminieku, kuri lika svecītes pie Čakstes pieminekļa, labi zinot, ar ko tas draud, bet uz Ļeņina mauzoleju ekskursanti devās labprātīgā piespiedu kārtā, un vienkāršā tauta, dziedot ditirambus kārtējam gensekam, smīnēja bārdā. Vēl dzīva ir pārliecība, ka reiz Latvijai būs Valsts Prezidents, nevis nomināli šā amata izpildītāji, kuri mērķtiecīgi veido savas personības kultu, noliek Latvijas pavalstniecību vienā plauktā ar nocenotu, bezvērtīgu preci un runā ar plašsaziņas līdzekļiem ne jau tai labākajā krievu valodā, pārkāpdami Valsts valodas likumu un nepārprotami apliecinot cittautiešiem latviešu valodas nevajadzību. Taču nav iespējams ievēlēt par vidusmēra vēlētāju labāku Saeimu, un tā savukārt nespēj ievēlēt labāku prezidentu, nekā ir pati. Lai varētu cerēt uz pārmaiņām valstī, ir jāmainās pašiem; bet – vai Augsto dziesmu dziedātāji un elku pielūdzēji ir spējīgi uz to?
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.3(377) (2017. gada 10.–23. februāris)