Rietumu pasaules pēdējās dienas

Andrejs Vadžra

Ukraiņu politologs, filozofs, publicists

 

Ir ļoti grūti ieraudzīt neizbēgamo īstā haosā

 

Pastāvošā pasaules iekārta šobrīd atrodas dziļākajā (kopš Otrā pasaules kara laikiem) sistēmas krīzē. Būtībā tā sabrūk mūsu acu priekšā. Visas finanšu ekonomiskās krīzes, revolūcijas, kari, rīcībnespējīgās starptautiskās organizācijas, prātā sajukušās cilvēku masas, terorisma draudi, kā arī kultūras un tikumiskā degradācija, kas satricina mūsdienu pasauli, ir pasaules iekārtas sistēmas visdziļākās krīzes izpausmes.

Cilvēce raustās konvulsijās, jo šobrīd pastāvošā pasaules kārtība neatbilst cilvēces pārtapušajam raksturam. 21. gadsimta sākumā pasaule nepavisam nav tāda, kāda tā bija 20. gadsimta nogalē. Ne pēc savas būtības, ne pēc savas formas. Tieši tāpēc pašreizējā starptautiski tiesiskā sistēma, kā arī starptautiskās institūcijas (sākot ar ANO) jau sen atrodas paralizētā stāvoklī un nav spējīgas risināt radušās problēmas nedz globālā, nedz arī reģionālā līmenī. Būtībā visa starptautiskā tiesību un institūciju sistēma ir pārvērtusies par fikciju, kas piesedz arvien pieaugošo pasaules haosu, kurā visu atrisina nevis noteikumi un likumi, kas vienprātīgi izstrādāti visu labad, bet izredzēto spēks un ietekme, kuri slepus pakļāvuši savai gribai gan likumus, gan noteikumus un pat veselo saprātu.

Šie izredzētie ir transnacionālie/pārnacionālie oligarhiskie klani. Viņi ir t.s. globalizācijas subjektīvais faktors.

 

“Olimpieši” jeb transnacionālā oligarhija

 

Citēšu dažus fragmentus no savas grāmatas “Ļaunuma ceļš. Rietumi: globālās hegemonijas matrica”, kas raksturo transnacionālo oligarhiju.

Transnacionālās oligarhiskās grupas ir daži simti slēgtas, politiskajā un finanšu plānā ļoti ietekmīgas ģimeņu dinastijas, kuras savā starpā saista personiskas attiecības, biznesa intereses, laulību saites, kopīga pārliecība (vērtības) un identiska mentalitāte. Kopumā šīs grupas pārstāv visvarenāko spēku pasaulē. Viņu rokās atrodas galvenie finanšu, informācijas, politikas, zinātnes, militārie un tamlīdzīgi planētas resursi.

Etniskajā plānā to kodolu veido anglo-sakši un romāņi-ģermāņi. ASV viņus sauc par “The American Eastern Liberal Establishment” (“Amerikas austrumu liberālais uzņēmums”), bet Eiropā ‒ par “European Black Nobility” (“Eiropas melnā aristokrātija”). Turklāt norādītajās Amerikas un Eiropas transnacionālo oligarhu grupās jau kopš paša sākuma ietilpst ebreju finanšu klani un ietekmīgas Āzijas karaliskās dinastijas.

Bijušais britu specdienestu darbinieks Džons Kolemans apstiprina, ka šie cilvēki sevi dēvē par “Olimpiešiem”, jo uzskata, ka viņu spēks un ietekme ir tikpat varena kā pašu dievu. Pēc viņa domām, šī sabiedrība sastāv “no neaizskaramas valdošās klases pārstāvjiem, kuru sastāvā ietilpst Anglijas karaliene, Nīderlandes karaliene, Dānijas karaliene un citas Eiropas karaliskās ģimenes. Pēc karalienes Viktorijas, venēciešu Melno gvelfu matriarhes, nāves, šie aristokrāti izlēma, ka tamdēļ, lai iegūtu varu pār visu pasauli, aristokrātijas pārstāvjiem pasaules mērogā ir “jākļūst par vienu veselumu” ar nearistokrātiskiem, bet ārkārtīgi spēcīgiem korporatīvā biznesa līderiem, un tāpēc absolūtās varas durvis bija atvērtas tiem, kurus Anglijas karaliene mīl saukt par “vienkāršo tautu”. No savas pieredzes specdienestā es zinu, ka ārzemju valstu galvas šo visvareno grupu dēvē par “Magiem”.”

(Starp citu, vai kāds atceras, kurp devās Vladimirs Putins kā Krievijas prezidents savā pirmajā oficiālajā ārzemju vizītē un ar ko viņš šīs vizītes laikā tikās personisku sarunu ietvaros?)

Kolemana minētie “Olimpieši” nav tikai globālās pasaules iekārtas veidotāji, viņu slepenajai varai un ietekmei ir pakļautas nacionālo valstu valdības ne tikai t. s. “trešajā pasaulē”, bet arī Rietumos. Būtībā transnacionālās oligarhijas gigantiskie finanšu un plašsaziņas resursi un tās kolosālā ietekme rada ne tikai ietekmīgus politiķus, reliģiskos līderus, pazīstamus sabiedriskos darbiniekus, revolūciju vadoņus utt., bet arī prezidentus, premjerministrus un pat monarhus gan Rietumos, gan citur pasaulē.

Aiz t. s. pasaules demokrātijas anturāžas slēpjas globāla totalitārā sistēma, kuru izveidojusi transnacionālā oligarhija pēdējo simts gadu laikā un kas nosaka visas cilvēces likteni.

 

Transnacionālie klani “rauš piķi”

 

Vēl kāds fragments no manas grāmatas:

“Tieši šī oligarhu apvienība, kas radusies un pastāv ap fondiem, slēpjas aiz visām sociāli politiskajām un finanšu ekonomiskajām kataklizmām, kas ir satricinājušas Rietumu pasauli pēdējo gadsimtu laikā: kari, revolūcijas, politiskās, ekonomikas un finanšu krīzes u.c.

Kā spilgtu piemēru ņemsim Rotšildu finanšu-politisko klanu. Viens no šīs dinastijas biogrāfiem, grāfs Cēzars Korti (Egon Caesar Conte Corti), savā grāmatā “Rotšildu mājas ausma” (“The Rise of the House of Rothschild”) konstatēja: “Katru reizi kādas valsts sabrukums nesa Rotšildiem jaunas bagātības.” Bet, lūk, ko par viņiem savā darbā rakstīja Heinrihs Šnī (Heinrich Schnee): “Daudziem lasītājiem Rotšildu vārds saistās ar jēdzienu “nauda”. Tā ir taisnība, jo Rotšildi pirmām kartām vienmēr ir bijuši baņķieri, kuri sev sakrājuši milzīgu bagātību un vēlas to nemitīgi palielināt. Bet jaunākie pētījumi pierāda, ka viņi ir bijuši arī politiķi, kas ne vienu reizi vien un izšķirošā veidā ir ietekmējuši gan savu valstu, gan Eiropas politiku kopumā ‒ protams, vienmēr par labu saviem miljoniem. Viņi ir palīdzējuši atbalstīt un gāzt troņus, novērsuši karus, ja tie apdraudēja viņu aizņēmumus: viņi atlaida ministrus un iecēla jaunus, kas viņiem pakalpoja. Ar naudas palīdzību viņi pārvaldīja parlamentus un laikrakstus, nostūma malā konkurējošās bankas pat tad, ja to dibinātāji un īpašnieki bija ebreji, bet, no otras puses, paši piedalījās jaunu banku atvēršanā, kurās viņi gribēja iemantot noteiktu ietekmi. 19. gs. visai atbilstoša ir prūšu sūtņa Arnima piezīme no Parīzes: “Rotšilda bankas nams sevī iemieso milzīgu mūsdienu finansiālo spēku; tikai nedaudzas valdības par sevi spēj pateikt, ka tās nav aptītas ar šīs bankas zelta važām”.”

Vēlāk, pēc tam, kad Rietumi pilnībā un pavisam nokļuva transnacionālās oligarhijas pakļautībā, sākās ASV un Eiropas finansiāli ekonomiskā un militāri politiskā ekspansija starptautisko oligarhisko klanu interešu vārdā, par kuras virsotni kļuva t.s. globalizācija – pasaules pārvēršana par vienotu politikas un finanšu ekonomikas sistēmu, kuru pārvalda šaurs oligarhisko “olimpiešu”-kosmopolītu loks.

Bet galvenā šīs globālās sistēmas, kurā mēs visi šobrīd dzīvojam, problēma ir, ka tā ir būvēta pēc parazītisma principa, nesot izdevīgumu tikai transnacionāliem oligarhiskajiem klaniem un nogalinot, visās šī vārda nozīmēs, mieru un miljoniem cilvēku šim izdevīgumam par labu.

No tā rodas kari, krāsainās revolūcijas, starptautiskais terorisms un dažādas finanšu ekonomikas krīzes. Tie visi ir instrumenti, ar kuru palīdzību “olimpieši” “rauš piķi”, pārorientējot ietekmi, varu, materiālos labumus un planētas resursus par labu sev.

Valstis un tautas ir transnacionālās oligarhijas izejmateriāls. Izņēmumi nepastāv. Rietumu valstis un tautas arī ir izejmateriāls. Arī Savienotās Valstis. Vienkārši ASV vēl pavisam nesen bija galvenais transnacionālo oligarhisko klanu instruments, ar kura palīdzību viņi ir uzbūvējuši globālo pasaules kontroles un apzagšanas sistēmu. Tāpēc tām ir priekšrocības. Bet šī loma agri vai vēlu sagraus Savienotās Valstis.

Atkal sniegšu dažus fragmentus no savas grāmatas:

“Šobrīd tādi jēdzieni kā “ASV nacionālās intereses” vai “ASV ārpolitika” ir visai nosacīti, jo patiesībā pastāv tikai transnacionālās oligarhijas “intereses” un “politika”, kas izmanto Savienoto Valstu spēku saviem šauri korporatīvajiem mērķiem”.

 

ASV – pilnā ātrumā uz priekšu!

 

“Tēlaini izsakoties, šobrīd ASV ir sava veida ledlauzis, kurš tiek dzīts ar maksimālo ātrumu, lai tas sadragātu pastāvošo pasaules iekārtu, tādējādi izsitot no līdzsvara tā bremzēšanas sistēmu. Bet pēc tam to nogremdēs, jo citādi Amerikas Savienotās Valstis apstādināt nebūs iespējams. Tieši tāpēc viss smagums par karu pret Ne-rietumu pasauli gulstas uz Savienotajām Valstīm.”

Es to rakstīju pagājušā gadsimta 90. gadu beigās. Ja ņem vērā to, kas šobrīd notiek ar Savienotajām Valstīm, tad šīs valsts nogremdēšanas process ir iesākts. Pievērsiet uzmanību tam, kādā katastrofālā stāvoklī atrodas Amerikas ekonomika un finanses. Reāla ražošana no valsts jau sen ir izvesta, bet finanšu sistēma – gigantiskais ziepju burbulis (kredīti, vērtspapīri un ar neko nenosegtais dolārs) ‒ ir gatava pārsprāgt jebkurā brīdī. Šīs valsts tautas masu materiālais un sociālais stāvoklis pasliktinās ar katru jaunu prezidentu. Vara pārvēršas par korumpētu monolītu, kurš guļ transnacionālās oligarhijas kundzības pamatos. Infrastruktūra krītas. Bruņotie spēki degradējas. Noziedzības līmenis aug augumā. Bet galvenais ‒ pēdējos desmit gadus briest šķelšanās amerikāņu valdošajā elitē.

Tagad ASV ir saķērušies sīvā cīņā vairāki ietekmīgi oligarhiskie klani par kontroli Vašingtonā un iespēju pēc pašu ieskatiem regulēt valsts un pasaules turpmāko nākotni. Tramps un Klintone – redzamākās satriekušos “aisbergu” virsotnes. Viņi tikai publiski personificē pretinieku spēkus, kuri paliek ēnā aiz masu mediju bildītēm, jaunāko ziņu izlaidumiem un politiskajām cīņām.

Būtībā Tramps šobrīd mēģina izraut kontroli pār ASV no transnacionālo oligarhisko klanu rokām, kuru intereses pārstāv Klintone. Tramps ir tanks, kurš dodas tiešā uzbrukumā cauri blīvajām valdošās amerikāņu elites rindām neatkarīgi no tās partijiskās piederības. Tieši tāpēc Tramps no sākuma izlauza republikāņu nocietinājumus, kļūstot par prezidenta kandidātu no Republikāņu partijas, bet pēc tam tieši tāpat vēlēšanās izlauza demokrātu pretošanos, kļūstot par prezidentu. Viņa mērķis ir glābt Savienotās Valstis, kuras savās interesēs līdz pēdējam izmanto transnacionālais oligarhāts. Tramps vēlas apstādināt savas valsts nogremdēšanu…

 

…bet Tramps nav viens

 

Tramps nav viens. Aiz viņa stāv ļoti ietekmīgi cilvēki gan Amerikas iekšienē, gan arī aiz tās robežām. Viņam maksimālu atbalstu sniedz arī daļa no patriotiski noskaņotu amerikāņu augstāko politisko aprindu pārstāvjiem (ierēdņi, militārpersonas, specdienestu darbinieki), kuri sapņo izraut ASV no transnacionālās oligarhijas kontroles.

Tāpēc tas, kas faktiski tagad norisinās Amerikā, ir revolūcija. Tā ir ne tikai amerikāņu, bet arī pasaules revolūcija. Ja Trampam izdosies pārņemt varu ASV, transnacionālais oligarhāts zaudēs savas varas un pasaules ietekmes pašu galveno instrumentu. Ja tas notiks, visa  šobrīd pastāvošā pasaules iekārta sabruks.

Tramps nav no tiem cilvēkiem, kas var atteikties no uzvaras. Bet, ja Tramps vēl piedevām ir arī patiess savas valsts patriots, ko es neizslēdzu, viņš kausies par Ameriku līdz pēdējam elpas vilcienam. Tamdēļ viņam ir gan prāts, gan griba, gan spēki, gan resursi. Vēlreiz atkārtošu: Tramps nav viens. Viņš nav idiots, lai vienatnē stātos pret “olimpiešiem” bez jebkādas cerības uz uzvaru.

Bet jaunievēlētā prezidenta atbīdīšana no varas visdrīzāk liks konfliktam ASV  pārkāpt konstitucionālās un politiskās cīņas robežas. Būtībā šī valsts šobrīd atrodas  uz jauna pilsoņu kara sliekšņa, kurā patrioti tradicionālisti cīnīsies ar kosmopolītiskajiem liberāļiem par savu amerikāņu sapni, kuru tiem faktiski atņēma transnacionālā oligarhija.

Bet juku gadījumā pacelsies amerikāņu sociālās padibenes daudzskaitlīgu, labi organizētu un bruņotu kriminālo un puskriminālo bandu veidā, kuras jebkurā gadījumā vēlēsies dabūt savu daļu no “pīrāga”. Atcerieties, kāda izskatījās Jaunorleāna 2005. gadā, kad ASV piekrasti nopostīja viesulis “Katrīna”, kas noskaloja amerikāņu valdību, bet kopā ar to arī plāno amerikāņu kultūras, civilizētības un vienkārši cilvēciskuma kārtiņu? Gadījumā, ja Savienotajās Valstīs sāksies pilsoņu karš, visa šī valsts pārvērtīsies par vienu vienīgu Jaunorleānu.

Ja situācija attīstīsies šajā virzienā, Savienotās Valstis, visdrīzāk, sabruks un pārstās būt par finansiāli ekonomisko un militāri politisko pasaules impērijas pamatu, kuru uzbūvējis transnacionālais oligarhāts. Bet pēc ASV sabruks arī pati viņu globālā impērija.

Ja tas notiks, tad sekas visai pasaulei būs katastrofālas gan finansiālajā, gan ekonomiskajā, gan tiesiskajā, gan politiskajā un militārajā plānā. Iestāsies milzīga haosa laiks, kura rezultātā piedzims jauna pasaule.

 

Un Eiropas Savienība?

 

Nav ne mazāko šaubu, ka brūkošā un dziļā krīzē esošā Eiropas Savienība tādu kataklizmu neizturēs. Nav izslēgts, ka Britāniju ne velti pēkšņi izveda no šīs organizācijas. Turklāt bez redzama iemesla, atsaucoties uz t.s. vecajām demokrātijas tradīcijām. It kā tauta nobalsoja, un punkts. Bet, kā māca vēsture, kad Rietumos demokrātiskās tradīcijas ir pretrunā ar kāda interesēm un veselo saprātu, šīs tradīcijas bez apelācijas tiek nosūtītas zilās tālēs. Taču šeit pat nepapūlējās to izdarīt. Tas nozīmē, ka “Brexit” atspoguļo kāda intereses un veselo saprātu. Vienkārši tas nav visiem redzams.

Ir labi zināms, ka no liela slīkstoša kuģa vajag aizpeldēt pēc iespējas tālāk, jo tas var ieraut sev līdzi blakus peldošos cilvēkus un laivas. Lielbritānijas seno dinastiju dzimtu “Magi” ir visai informēti un tālredzīgi ļaudis. Ja Eiropas Savienībai ir lemts nogrimt, tad no tās vajag atkabināties jau tagad. Pēc tam, kad sāksies vispārēja panika, būs par vēlu. Lielbritānija var kļūt par labu glābējlaivu izredzētajiem.

Ja Eiropas Savienība sabruks, sekas visai Eiropai būs nevis vienkārši sliktas, bet šausmīgas. Nevajag aizmirst, ka šobrīd Eiropas valstīs ir vairāki miljoni nabagu, beztiesīgo, agresīvi noskaņotu cittautiešu no Āfrikas, Tuvajiem Austrumiem un Vidusāzijas. Viņu ierašanos ES no racionālā redzes viedokļa izskaidrot nav iespējams. Rietumos humānisms, kas ir pretrunā kāda interesēm un veselajam saprātam, tiek aizsūtīts tālēs zilajās. Ar to pat neceremonējas. Šeit visu acu priekšā Eiropas monolītajos pamatos tiek ievietota spēcīga etnokulturālā sprāgstbumba, un neviens, skatoties taisni virsū, to neredz. Situācija, maigi izsakoties, ir dīvaina. Izskatās, ka zem tā slēpjas gan kāda intereses, gan kāda veselais saprāts.

Iespējamība, ka finanšu ekonomikas haoss tur var pāraugt vērienīgā slaktiņā starp pamatiedzīvotājiem eiropiešiem un iebraucējiem migrantiem ir visai liela. Eiropieši vairs nav tādi, kādi bija koloniālo impēriju laikos; viņu vergi no “trešās pasules” arī ne. Spriedze pieaug. Ja jau tagad Eiropas valstu tiesībsargājošie orgāni un specdienesti nespēj efektīvi cīnīties ar dažiem desmitiem iebraukušo teroristu, tad kas sāksies, ja pēkšņi ar ieročiem rokās Eiropā parādīsies tūkstošiem radikāli noskaņotu islāmistu? Kurš ir teicis, ka tas nav iespējams? Ja uz skatuves karājas šautene, tad agri vai vēlu no tās tiks izšauts. Uz Eiropas “skatuves” šo “šauteni” kāds jau ir pakāris.

Kopumā perspektīvas iezīmējas diezgan “jautras”.

2017. gads var kļūt par lūzuma punktu ne tikai Rietumiem, bet visai cilvēku civilizācijai, kas nepastarpināti ir atkarīga no Eiropas un ASV uzbūvētās globālās pasaules iekārtas sistēmas.

Ar mazākiem zaudējumiem no šīs kataklizmas izies tās valstis, kurām ir stabils valstiskums, augsta finansiāli ekonomiskā, resursu, enerģētikas un tehnoloģiju līmeņa pašpietiekamība, pietiekams sociālās pašorganizēšanās līmenis, nopietns militārais spēks un ievērojams iedzīvotāju daudzums.

Tādu valstu nav daudz. Pēc sava potenciāla Ķīna un Krievija ir galvenās no tām.

Tomēr Ķīna ir mazāk pašpietiekama par Krieviju. Ķīna ir iemontēta dziļāk pašreizējā transnacionālās oligarhijas globalizētajā impērijā finansiālā, ekonomikas un tehnoloģiju ziņā. Tās dabas resursi un enerģijas avoti ir ierobežoti. Tas nozīmē, ka pašreizējās pasaules iekārtas sabrukuma gadījumā ĶTR būs ļoti ievērojami zaudējumi un tā tiks ievērojami atmesta atpakaļ savā attīstībā. Tas būs nopietns trieciens, no kura ķīniešiem nāksies ilgi atgūties.

Bet perspektīvā Ķīnas kontrolē atradīsies visa Āzijas dienvidaustrumu daļa. Jaunās pasaules iekārtas apstākļos šis reģions būs pilnībā ķīnisks. Ķīniešiem tur gluži vienkārši nav nopietnu sāncenšu, kuri ir spējīgi mēroties ar viņiem gan finansiāli ekonomiskajā, gan militāri politiskajā plānā. Eiropas un ASV politiskā un ekonomiskā sabrukuma gadījumā gigantiskais iekšējais Ķīnas tirgus kā magnēts pievilks no globalizētās sistēmas izkritušās Āzijas dienvidaustrumu valstis.

Vēl labākā starta pozīcijā pašreizējās pasaules iekārtas sabrukuma gadījumā atrodas mūsdienu Krievija.

Pirmkārt, izgājusi caur sociāli politiskajām pagātnes kataklizmām, tā ir izstrādājusi noturīgu valstiskuma formu, kas ir spējīga ātri reģenerēties, un sociālo organismu ar augstām pašorganizēšanās spējām. Šis ir visai svarīgs un pietiekami rets ieguvums, kura nav daudzām mūsdienu valstīm un tautām.

Otrkārt, Krievijai ir kolosāli dabas resursi, kas garantē stabilu darbu un ekonomikas attīstību.

Treškārt, tai ir gigantiskas enerģijas avotu rezerves. Kā zināms, tehniskā civilizācija nespēj pastāvēt bez tradicionālajiem enerģijas avotiem.

Ceturtkārt, Krievijai ir viena no pasaulē spēcīgākajām armijām, kuras organizatoriskā, materiālā, militāri tehniskā un tehnoloģiskā modernizācija tiks pabeigta tuvākajos gados. Pasaules haosa apstākļos spēcīgai, cīnīties spējīgai un ar jaunākajām bruņojuma sistēmām nodrošinātai armijai būs, ja ne izšķiroša, tomēr milzīga nozīme jaunajās ģeopolitiskajās spēlēs.

Piektkārt, pateicoties Rietumu sankcijām, Krievija kopš 2014. gada ir ievērojami nodalīta no pasaules finanšu ekonomiskās sistēmas, kas zināmā mērā ir sagatavojis to stabilai, pašpietiekamai eksistencei, atrodoties ārpus mūsdienu pasaules iekārtas rāmjiem ar tās finansiālajiem un tehnoloģiju resursiem. Līdz ar to Krievijas ražošana lielā mērā ir saistīta ne ar Eiropas tirgu, kas nozīmē, ka Rietumu tirgus krišana neatstās kritisku ietekmi uz Krievijas ekonomiku. Kaut gan, neapšaubāmi, tādēļ sava veida grūtības būs.

Sestkārt, Krievijā ir augsti attīstīts zinātnes līmenis. Kas pats par sevi mūsdienās ir liels retums.

Septītkārt, Krievijas iedzīvotāji kopumā ir diezgan attīstīts cilvēciskais materiāls kultūras, intelektuālā un civilizētības plānā.

Un, visbeidzot, astotkārt, Krievijas un tās sabiedroto gigantiskais tirgus ir finanšu ekonomiskais magnēts, kas pievilks sev ne-Rietumu valstu ekonomikas, kuras būs izkritušas no Rietumu ietekmes sfēras.

Būtībā Krievijai ir viss nepieciešamais potenciāls tam, lai kļūtu par pasaules līderi un noteiktā veidā ietekmētu jaunas, postrietumnieciskas pasaules kārtības un pasaules iekārtas veidošanu, balstoties uz jauniem principiem un vērtībām.

 

Tulkoja Vita Ņikitina

Avots: http://andreyvadjra.livejournal.com/627310.html

 

Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(376) (2017. gada 27. janvāris–9. februāris), Nr.3(377) (2017. gada 10.–23. februāris) un Nr.4(378) (2017. gada 24. februāris–9. marts)