Šā gada jūlijā Norvēģijā spēkā stājās likums, kas ļauj bērniem no sešu gadu vecuma ar vecāku piekrišanu oficiāli mainīt dzimumu. Iepriekš šis dzimuma maiņas process aizņēma vairākus gadus, bet tagad pietiek vien aizpildīt veidlapu tīmeklī. Tādējādi Norvēģija ir kļuvusi par otro valsti pasaulē (aiz Maltas), kas ar likumu atļāvusi arī mazgadīgiem bērniem “pašidentificēties” jeb noteikt sev dzimumu. Šādu iespēju izmantojuši jau vairāk nekā 250 pieaugušie, kā arī deviņi bērni, kas jūtas piedzimuši “nepareizajā” bioloģiskajā ķermenī. Norvēģijas sabiedrībā pret šo likumu nav bijušas asas iebildes, to drīzāk dēvē par “izrāvienu cilvēktiesību jomā”…
Bērni-transseksuāļi: “brīvās sabiedrības” jaunā mode
Anna Garde
Pēc homoseksuālisma propagandas un viendzimuma laulību legalizēšanas Rietumos izplešas mode uz jaunu dabas normu izkropļošanu – transgenderisma pāreju, t.i., cilvēka dzimuma maiņu uz pretējo. Turklāt modernās parādības avangardā arvien biežāk izvirzās bērni un pusaudži, kuri pauž vēlēšanos “mainīt ķermeni”. Neskatoties uz to, ka ārsti pediatri to sauc par bīstamu noslieci no normas, kas noved pie pašnāvību skaita palielināšanās, un iezvana trauksmi, masu kultūrā un Rietumu plašsaziņas līdzekļos notiek agresīvs transgenderu piārs (PR) − pašpopularizēšanās.
Atsevišķos ASV štatos likums piešķir tiesības tikt pie “cita ķermeņa” jebkuram bērnam, sākot ar 15 gadu vecumu. Acīmredzot kārtējā psihiskā slimība, kas pārkāpj tabu, drīzumā kļūs par jaunu “cilvēktiesību” aizstāvības objektu un par priekšmetu diskrimināciju kampaņu izvēršanai pret tām valstīm, kurās nepilngadīgu bērnu dzimuma maiņa netiek atzīta ar likumu.
“Viņam bija trīs gadi. Rotaļlietu veikalā viņš ietiepīgi gribēja tikai lelli Bārbiju. Es viņam teicu: “Ar to spēlējas tikai meitenes – aiziesim apskatīties kravas automobīlīšus un mašīnītes.” Bet viņš vienmēr vēlējās visu meitenīgo. 2−3 gadu vecumā viņš arvien gribēja lelles, spīdīgas rozā lietiņas un princešu atribūtus.”
Pēdējā laikā Rietumu plašsaziņas līdzekļos šādi stāsti ir sastopami aizvien biežāk. Vecāki stāsta par saviem transgenderiskajiem bērniem, dalās ar ieteikumiem un apgalvo, ka tā ir normāla parādība. Taču vēlēšanās mainīt dzimumu ir acīmredzama nosliece, kas pat tolerantā un superliberālā sabiedrībā apriori nevar būt norma. Bet tik un tā dzimuma nomaiņas tendence pusaudžu vidū gūst aizvien lielāku izplatību, pateicoties arī atklātajai propagandai Rietumu masu kultūrā, kas noved pie bērnu masveida prasībām mainīt dzimumu.
2014. gadā pasauli aplidoja amerikāņu vecāku Džefra un Hilarijas Vitingtonu no Sandjego stāsts, kuri bija uzņēmuši video par to, kā viņu meita tiek transformēta par dēlu. Tikko iemācījusies runāt, viņa paziņoja: “Es esmu zēns.” Sākumā vecāki bijuši pārliecināti, ka tas ir tikai posms, caur kuru iziet visi bērni. Bet ar laiku meitas vēlēšanās kļūt par puisīti tikai pastiprinājās. Vecāku atteikšanās to atzīt pārauga bērna psihiskajos traucējumos. Tad, pēc konsultēšanās pie speciālistiem, viņi pieņēma lēmumu par meitas “transformāciju”. Ar savu video viņi vēlas iedvesmot vecākus, kuri saskaras ar līdzīgu problēmu, lai palīdzētu saviem bērniem kļūt par to, par ko viņi grib.
Kā loģisks iznākums veselai rindai līdzīgu stāstu tika pieņemtas izmaiņas Amerikas tiesību normās – 2015. gadā ASV pieņēma likumu, kas ļauj pusaudžiem no 15 gadu vecuma mainīt dzimumu bez vecāku atļaujas.
Sanāca satriecoša sadursme: daudzos ASV štatos ir aizliegts lietot alkoholu un cigaretes līdz 18–21 gada vecumam, bet vienlaikus atļauts apvērst kājām gaisā savu personisko likteni. Likums izsauca neviennozīmīgu reakciju sabiedrībā: vieni šo lēmumu uzņēma kā vēl vienu soli pretim pilnīgai brīvībai un demokrātijai, citi – kā īstu katastrofu. 2016. gada martā amerikāņu pediatru kolēģija laida klajā paziņojumu ar skaļu nosaukumu “genderiskā ideoloģija”, kurā vairāki simti ārstu aicina valdību, kas pieņem likumus, atcelt normas, kas ļautu bērniem mainīt dzimumu. Pediatri apgalvo, ka ar likumu apstiprināta nosliece noved pie bērnu psihes masveida traucējumiem.
Kamēr amerikāņu sabiedrībā notiek strīdi par dzimuma maiņas sekām bērnu vecumā, mode uz bērnu dzimuma maiņas likumiskošanu izklīst pa visu pasauli.
Tā, piemēram, Norvēģijas likums, kas ļauj bērniem mainīt dzimumu no 6 gadu vecuma. Tam nav nepieciešams psihiatrisks vai medicīnisks apliecinājums, pietiek tikai konsultēties ar vecākiem.
Psiholoģiska nosliece no normas
Pētījumu par transseksualitāti nav nemaz tik daudz. Zinātne šo parādību atzīst par psiholoģisku novirzi, ko sauc par “genderisko disforiju”. No bioloģiskā viedokļa raugoties, dzimumam ir pavisam ģenētisks raksturs, kuru nosaka ar noteiktu hromosomu salikumu. Protams, pastāv reti dzimuma attīstības traucējumi, bet lielākoties tie ir saistīti vairāk ar psihi nekā ar cilvēka fizioloģiju. Saskaņā ar amerikāņu pediatru kolēģijas teikto, “neviens nepiedzimst, apzinoties sevi kā sievieti vai vīrieti; šī apziņa attīstās laika gaitā un kā jau visi attīstības procesi var tikt izjaukta bērna subjektīvās uztveres rezultātā caur savstarpējo saskarsmi, propagandu vai negatīvu pieredzi”.
To pašu saka arī bijušais Džona Hopkinsa slimnīcas galvenais psihiatrs doktors Pols Makhars. Viņš apgalvo, ka transgenderisms ir psihisks traucējums, jo no bioloģiskā viedokļa “mainīt dzimumu nav iespējams”. To pašu apstiprina arī lielākā daļa pētījumu, kas veltīti pusaudžu uzvedībai. 80% bērnu, kuri sevi identificē kā pretējā dzimuma pārstāvi, patiesībā atrodas noteiktā attīstības stadijā. Tā nav genderiskā disforija, bet personības veidošanās etaps, kurš beidzas diezgan ātri.
Tomēr patiesībā pastāv dažas novirzes no normas, kas pēdējos gados skaita ziņā ir daudzkāršojušās. Tajā ir jāvaino pastāvīgā problēmas uzpūšana masu medijos, kā arī transgenderisma propaganda, kas iezīdusies masu kultūrā.
Pirmās dzimuma maiņas operācijas notika 1926. gadā Magnusa Hiršfelda seksuālo zinātņu institūtā Berlīnē. Tikai šajā gadījumā – drīzāk izņēmumā no noteikumiem − cilvēkiem, kuri uzskatīja savu dzimumu par kļūdu, pamatā tika uzstādīta diagnoze “šizofrēnija”. 21. gs. sākumā dzimuma maiņas operācijas, kaut arī pārstāja būt tabu, tomēr par izplatītu parādību nekļuva. Situācija mainījās šā gadsimta otrajā desmitgadē – rādītāji strauji auga. Īpaši daudz dzimuma maiņas gribētāju parādījās pusaudžu vidū.
Šī jautājuma pētījumi notiek tikai 3 valstīs: Kanādā, ASV un Nīderlandē. Turklāt salīdzinājumus veic atsevišķas klīnikas. Saskaņā ar holandiešu statistiku, 1 no 10 000 vīriešu un 1 no 40 000 sieviešu vēlas mainīt dzimumu. Britu avīze “Mirror”, atsaucoties uz medicīnas centru NHS, sniedz šādus skaitļus:
“Ja 2009.−2010. gadā tikai 19 pusaudži vēlējās mainīt dzimumu, tad 2014. gadā šis skaits sasniedza 77 cilvēkus. 20 gadījumos bērnu vecums nepārsniedza 4 gadu slieksni.”
Izskatot statistikas datus, pilnīgi pamatoti rodas jautājums par šī skaita pieaugumu. Atbilde ir vienkārša – transgenderisma propaganda masu kultūrā.
Kā slimību padara par modernu normu
Masu kultūras jautājumos, kas propagandē transseksualitāti, japāņu animatori ieņem pirmo vietu pasaulē. Pirmā šāda veida multiplikācijas filma Mangas stilā (Japāņu komikss – DDD piez.) parādījās 1978. gadā. Sižets ir veidots ap transseksuāli Klaudīnu, kuru kopš bērnības nodarbina personiska vēlēšanās kļūt par sievieti. Cita animācijas filma “Pazudušais dēls” uz ekrāniem ASV parādījās 2011. gadā. Tajā tiek stāstīts par studentu, kurš sapņo kļūt par meiteni. Galvenā šo multiplikāciju filmu mērķauditorija acīmredzot ir bērni, tāpēc nav pārsteigums, ka dzimuma maiņas gribētāju skaits pēc to noskatīšanās pieaug.
Vēl bez animācijas filmām transgenderiskie personāži parādās arī populāros seriālos. Tā, piemēram, slavenajā britu seriālā “East Enders” 2015. gada epizodēs tiek rādīts transseksuālis. Seriāla veidotāji paziņo, ka “Railijs (personāža vārds) ir nevis vienkārši talantīgs aktieris, bet iedvesmojošs jauns cilvēks, kura siltums tiek nodots skatītājiem caur televizoru ekrāniem”. Šis personāžs tika radīts tāpēc, lai “izkausētu skatītāju sirdis”. Seriāla veidotājus, visdrīzāk, neinteresē, ka to var redzēt arī bērni.
Milzīgu popularitāti ASV guva seriāls “Transparent” (“Caurspīdīgais”), kas vēsta par 70 gadus vecu vīrieti, kurš ir nolēmis mainīt dzimumu. Tieši viņš kalpoja par grūdienu daudziem amerikāņu pusaudžiem, kuri pēc noskatīšanās paziņoja, ka “dzīvo ne savā ķermenī”.
Šī parādība nav gājusi secen arī kinematogrāfam. Šeit ir vērts pievērst uzmanību straujajam filmu skaita pieaugumam par trensgenderiem pēdējo gadu laikā. Līdz 2008. gadam šāda veida kinolenšu skaits nepārsniedza piecas gadā. 2011. gadā to skaits divkāršojās, bet 2014. gadā šo filmu skaits pieauga līdz 12. Par rekordu var uzskatīt 2012. gadu, kad klajā nāca 14 filmas par transgenderiem. Par vispopulārākajām filmām kļuva “Trans Scripts”, kas balstīta uz dzimumu nomainījušo cilvēku intervijām no visas pasaules, kā arī “Oskara” nominācijai izvirzītā filma ar augstiem reitingiem “Meitene no Dānijas”.
2015. gadā par jauniešu kosmētikas līnijas “Clean&Clear” seju kļuva pusaudzis − transgenderis Džezs Dženings (Jazz Jennings). Televīzijas ekrānos parādījās reklāma ar uzkrītošu saukli “See the Real Me” (“Ieraugiet patieso mani”). Kopš divu gadu vecuma Džezs sevi uzskata par meiteni, bet četros gados ārsti bērnam uzstādīja diagnozi “genderiskā disforsija”. Gadu pirms filmēšanās viņš/viņa uzrakstīja grāmatu “Es esmu Džezs” par transgenderu grūtībām bērniem no 4 līdz 8 gadu vecumam. Pēc tam uz “TLC” televīzijas ekrāniem iznāca šovs “Viss šis džezs” par Dženinga cīņu par tiesībām kļūt par meiteni.
Diemžēl šis transgenderu piāra “veiksmes stāsts” beidzās ar nāvējošu traģēdiju. 2015. gada oktobrī vienā no Filadelfijas parkiem noziedznieki ielenca Dženingu un nežēlīgi piekāva, pēc tam iešaujot viņam/viņai mugurā. Glābt Džezu vairs neizdevās.
Par transgenderisma propagandas apogeju kļuva austrieša Tomasa Neivirta (Thomas Neuwirth), kurš vairāk pazīstams ar pseidonīmu Končita Vursta, uzvara Eirovīzijā 2014. gadā. Vai vērts pēc tam brīnīties par dzimuma maiņas gribētāju skaita pieaugumu starp pusaudžiem, kuru psihe ir visvairāk pakļauta masu kultūras ietekmei?
Neilgi pirms Dženinga slepkavības ASV milzīgu ažiotāžu izpelnījās interneta vietnē “Youtube” publicētais video, kurā Detroitas iedzīvotāja Korija Mezona uzdāvināja savam pusaugu dēlam pirmo “sieviešu” hormona estrogēna devu tamdēļ, lai pārvērstu viņu par meiteni Ēriku. Bērns, saņēmis šādu dāvanu, no laimes apraudājās.
“Brīvības” postošās sekas
Zem tik populārā “brīvības” koncepta slēpjas diezgan reālas sekas gan sabiedrībai kopumā, gan atsevišķiem bērniem, kuri ir izlēmuši mainīt dzimumu. Par to, starp citu, Rietumos skaļi runāt nav pieņemts.
Ir vērts sākt ar standarta dzimuma maiņas procedūras izskaidrojumu. Tā tiek iedalīta 3 etapos:
1) konsultācijas ar psihologu (parasti 2−3 vizītes, pēc kā pacientam izsniedz izziņu ar diagnozi “genderiskā disforsija”);
2) pārbaude pie endokrinologa un hormonālo preparātu nozīmēšana (pusaudžu gadījumā – dzimumnobriešanas blokatori);
3) ķirurģiska iejaukšanās.
Līdz pēdējam etapam nonāk, tiesa, tikai 25% transgenderu, jo, pirmkārt, operācija izmaksā dārgi, bet, otrkārt, daudzi ir apmierināti ar ārējām izmaiņām pēc hormonālo preparātu lietošanas. Hormonālo preparātu lietošana pirms operācijas ilgst vismaz 1 gadu. Bez ķirurģiskas iejaukšanās medikamentu lietošana ilgst no 2 līdz 5 gadiem.
Preparātu lietošana atstāj negatīvu ietekmi uz organismu. Sekas var būt dažādas: no emocionāliem traucējumiem un problēmām ar miegu līdz hipofīzes audzējiem galvas smadzenēs, trombu veidošanās, paaugstinātam asinsspiedienam un sirds nepietiekamībai. Parasti to visu pavada paaugstināta nemiera sajūta, kas 20% gadījumu beidzas ar pašnāvību.
Sabiedrībai sekas ir vēl postošākas. Dzimuma maiņa lielākoties ir izplatīta attīstītās valstīs, kur jau bez tās pastāv demogrāfijas problēmas, kas saistītas ar zemu dzimstību. Hormonālo preparātu lietošana un, vēl jo vairāk, ķirurģiska iejaukšanās izraisa neauglību. Tāpēc, iespējams, problēma samilzīs. Turklāt sabiedrībā tiek iznīcināti daudzu gadsimtu tabu. Gala rezultātā patoloģija kļūst par normu, turpinot graut sabiedrības iekārtu. Tādas ir ačgārni izprastās brīvības sekas.
Mode uz transgenderiem, kas dzimusi Rietumos, pateicoties globālajai masu kultūrai, drīzumā pārņems visu pasauli un jau rīt var kļūt par realitāti arī mūsu valstī. Kā gadījumā ar homoseksuāļu tiesībām − ASV var nosaukt transseksuāļu tiesību aizsardzību par vienu no galvenajiem savas starptautiskās politikas mērķiem.
Mums vajadzētu jau iepriekš gatavoties šādai bēdīgi slaveno cilvēktiesību attīstībai. Daudzu iemīļotais aizlieguma paņēmiens šajā gadījumā diez vai palīdzēs, jo tā vai citādi pastāv reāli psihisko traucējumu apstākļi, kas arī vairāk nekā 40% gadījumu noved līdz pašnāvībām.
Psihiska slimība nav iemesls tam, lai izslēgtu cilvēkus no sabiedrības, pasludinot viņus par šizofrēniķiem, kā tas bija uz 19.−20. gadsimta mijā.
Avots: http://politrussia.com/society/laquo-ne-v-tom-623/
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr,19(369) (2016. gada 7.–20. oktobris)