Saruna ar kardinālu Jāni Pujatu
Izvēle ir jāizdara tagad!
DDD: Vērojot pasaulē notiekošo, šķiet, ka plaisa starp labo un ļauno kļūst aizvien izteiktāka. Sliktais izpaužas līdz šim nebijušos apmēros. Vai cilvēce ir lieciniece Armagedonam, Athistratēģa Mihaela cīņai ar tumsu? Vai ir iespējams, ka līdz Kristus otrreizējai Atnākšanai situācija neuzlabosies – viss kļūs tikai sliktāks?
Jānis Pujats: Tas, ka nāks Pastarā diena, ir jau teikts Evaņģēlijā, bet ir arī teikts, ka to stundu nezina neviens cilvēks. Taču patiesībā visiem ir jābūt gataviem. Un, ja cilvēki ir ticībā un gatavi, tad viņiem nav ko uztraukties. Arī Medžugorjes Dievmātes vēstījumos ir teikts, ka nav ko uztraukties, tikai jādzīvo saskaņā ar Dieva Gribu – tad viss virzīsies uz labu. Bet ir arī teikts, ka Parādīšanās kalnā būs Zīme, ko neviens nevarēs nodzēst. Un, kad šī Zīme parādīsies, tad notikumi risināsies strauji, nebūs vairs laika neticīgajiem vai grēciniekiem atgriezties.
DDD: Vai jūs runājat par to, ka cilvēkiem jau tagad ir jāizdara izvēle, lai tad, kad šī Zīme parādās, viņi jau sevī ir skaidri izvēlējušies starp labo un ļauno, starp Gaismu un tumsu?
J.P.: Baznīca māca, ka cilvēkam ir jābūt vienmēr gatavam. Līdzko viņš ir pieņēmis ticību un seko Kristum, faktiski viņa dzīve jau ir pastāvīga cīņa.
DDD: Starp ko?
J.P.: Starp ļauno un labo, starp savām vājībām un stiprumu – lai noturētos uz Dieva Ceļa. Pretinieks ir spēcīgs, un viņu, kas ir ieinteresēti (patiesībā jau arī pasaule tam piepalīdz), lai cilvēku pazudinātu, ir daudz. Ja skatāmies uz Dieva baušļiem, tad lielāko daļu ar to palīdzību tiek kārtotas laicīgās dzīves vajadzības. Un likumi – tev nebūs zagt, tev nebūs nokaut, tev nebūs melot u.tml. – tie visi sakrīt ar Dieva baušļiem. Bet sajucis ir ar seksuālām lietām.
Dabas likumi ir nemainīgi
DDD: Jūs pieminējāt dzīvošanu saskaņā ar Dieva Gribu. Bet redzam, ka īpaši pēdējā laikā pavisam agresīvi mēģina noliegt šādas Gribas esamību – cilvēkam esot tiesības pašam izvēlēties savu dzimumu, seksuālo partneri.
Jānis Pujats: Tā ir drausmīga kļūda, ko vēlāk apjautīs. Jo, kad iet pret Dabas likumu, agri vai vēlu būs krahs. Un šajā gadījumā visa attīstība balstās uz pretējā dzimuma attiecībām.
Esam piedzīvojuši gan Staļina laikus, gan Hitlera laikus – abi bija liekulības laiki. Kaut gan neviens Staļinam neticēja, bet visi aiz bailēm dziedāja slavas dziesmas. Arī tagad negrib aizstāvēt šo Dabas likumu vīriešu un sieviešu attiecībās, jo baidās, ka tikai nezaudētu labu amatu u.tml. Tā arī baidījās nostāties pret komunisma režīmu, lai netiktu ieskaitīts nodevējos. Un tāpat tagad spiež pieņemt šo nejēdzību.
Staļina laikā vismaz bija kaut kāds tikumu kodekss, bet šodien no augšas nāk kaut kādi naudas maisi, kuru interesēs ir nostiprināt šo uzbrukumu ģimenēm, lai samazinātu cilvēku daudzumu, neskatoties, ka reizē ar šo nejēdzību izplatās arī dažādas slimības.
DDD: Ja padomju okupācijas laikā lielākā daļa saprata, ka dzīvo melu, liekulības un vardarbīgas noziedzības apstākļos, tad tagad cilvēki nesaprot, ka tas ir ļaunums – uzskata to par kaut kādu demokrātiju, par izvēles brīvību utt. Šķiet, ka šobrīd situācija ir daudz bīstamāka nekā okupācijas laikā?!
J.P.: Protams – bīstamāka. Es domāju, ka visa pamatā ir neticība Dievam. Ir jau tagad arī visādu klapatu ar daudz ko – ar nodokļiem, ar algām šmaucas – un visur jau policistu nepieliksi. Bet te piedāvā seksuālo baudu bez atbildības – kāpēc tad neņemt pretī, ja nav ticības un tikumu?! Ja tev liekas, ka ir tikai viena dzīve, un kas zina, cik vēl gara, tad grāb, cik vien vari. Patiesībā tas var aizvest tikai pie haosa. Kur tik vien iespējams, tiek izmantots laiks visādām nejēdzībām – ja no kaut kā atsacīsies, tad pateiks, ka esi muļķis, jo ir taču tikai viena dzīve…
DDD: Ar šādu uzskatu cilvēki paši sevi aplaupa un iedzen sevi postā.
J.P.: Bez šaubām. Ar laicīgiem likumiem jau nevar ieskatīties cilvēka iekšienē. Cilvēks sevi uzskata par brīvu un plāno, kā dzīvot bez ierobežojumiem – tā visa ir egoisma sakne. Bet tāda dzīve ilgi nevar vilkties – tā iet haosā. Iespējams, ka Dievs “ņems pātagu rokā”, ja pasaules valstis viena pēc otras izplatīs šo Sodomas netiklību ar varas palīdzību. Likuma spēks ir oficiāls karš pret savas tautas reliģiju un tikumu. Kā dzirdams Rietumu valstīs, ja vecāki pretojas bērnu samaitāšanai, viņiem uzliek sodu, atņem bērnus un apcietina…
DDD: Kā stāvēt pretī šim ļaunumam?
J.P.: Jāsargā veselās gara saknes. Ja tās nosargāsim, tad nevar būt, ka tauta nespēs aizstāvēt tikumu. Vienīgais glābiņš ir turēties pie Dieva Gribas. Varbūt virsējie slāņi nepaliks, bet tautas pamatā ir palikusi Tikumības, kristietības apziņa.
DDD: Bet ir taču mācītāji, piemēram, Cālītis, kas atbalsta pederastus…
J.P.: Es domāju, ka cilvēki tomēr saprot, ka tur pamatā ir pašu mācītāju nosliece – ne jau visi mācītāji ir svēti. Tas tikai liecina, ka tādu mācītāju, kuri pakļaujas laikmeta laicīgajam iespaidam, iekšējā dzīve jau ir pamatīgi sabrukusi. Tautai ir jāsaprot, ka cilvēkam jānokļūst debesīs, un nedrīkst viņam traucēt ne mācītājs, ne valsts iekārta, ne arī kas cits, jo citi taču neatbildēs Dieva priekšā par mūsu dzīvi. Kad tas būs, viņi jau sen būs malā, un uz viņiem nekas nebalstīties. Neviens un nekas nedrīkst izsist no normālās dzīves, kas ir noteikta ar Dabas likumu. Dievs savus likumus ir ierakstījis ne tikai baušļos, bet arī dabā. Tie, kuri turēsies uz šī ceļa, glābiņu atradīs.
Ačgārna mīlestības izpratne
DDD: Cilvēkus, manuprāt, ļoti satrauc vēl kāda problēma – lielās “bēgļu” masas, kas gāžas uz Eiropu. Lielā daļā cilvēku tas izraisa pretestību un pamatotu vēlmi aizsargāt sevi, savu ģimeni un tautu, bet tam pretī ir rakstu zinātāji, kuri stāsta, ka mums jābūt žēlīgiem, ka mums viņi ir jāpieņem u.tml. Vai te nav kaut kāda pretruna? Mēs kā tauta taču riskējam pazaudēt savu brīvību, savu nacionālo garu, ja pie mums ienāks cilvēki ar pilnīgi svešu kultūru, pilnīgi svešiem tikumiem, ar pilnīgi citu pasaules uztveri.
Jānis Pujats: Bez šaubām. Uz robežām tomēr ir jābūt kaut kādam “sietam”, kurš šķirotu šīs lielās cilvēku masas, kas izliekas par bēgļiem un ierodas Eiropā. Nedrīkst rīkoties pēc principa, ka Rietumeiropā pietrūkst darbaspēka, tādēļ jātaisa vaļā robežas, lai tikai visi nāk. Iebrauks ne tikai darbaspēks, bet tādi, kas var izjaukt mūsu dzīves un kultūras pamatus. Garīgā puse tomēr ir svarīgāka par saimniecisko, uz kuru cer, ja būs vairāk darbaspēka. Bet var gadīties, ka tā garīgā puse ir pavisam citāda, un vecajam Eiropas kontinentam var būt ļoti smagas sekas – tad neviens viņiem nepalīdzēs.
Ja politiķi sāktu atklāti runāt arī par ticības lietām, manuprāt, tā saucamo bēgļu jautājums vieglāk kārtotos. Bet ticības lietas tiek nostumtas malā – ka tikai tas saimnieciskais – un pa to laiku tiek izmantota iespēja iepludināt Eiropā nemierniekus, kuri jau bija sataisījuši problēmas Parīzē un citur. Uz politiķu pleciem lielā mērā gulstas atbildība par to, kāda nākotnē būs Eiropas seja.
DDD: Pēc Atmodas daudzi sāka apmeklēt baznīcu ieklausīties mācītāja teiktajā. Kristus māca aizstāvēt Taisnīgumu – kādēļ mācītāji to nav iemācījuši draudzes locekļiem? Kāpēc latvieši joprojām nav spējuši pēc padomju okupācijas atjaunot taisnīgumu savā zemē? Latvija ir bijusi okupēta – tātad esam bijuši netaisnīgi pakļauti, netaisnīgi tika ievesti okupētājvalsts cilvēki, lai latviešus rusificētu. Tagad ir jau pagājuši 26 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet 9. maijs uzņem aizvien lielākus apjomus. Latvieši, kuri runā par taisnīguma atjaunošanu, tiek saukti par naida kurinātājiem. Kur ir Baznīca, kur mācītāji, kas stiprinātu latviešus un teiktu – mums ir jāatjauno taisnīgums? Nedzirdu to no Baznīcas!
J.P.: Jā, tas ir diezgan kutelīgs jautājums. No vienas puses, Baznīca nav tīri tāda nacionāla, bet skatās uz visiem cilvēkiem, lai nevienam neliktu šķēršļus uz Dieva valstību. Bet no otras puses, ja tāda ir Dieva kārtība, ka pastāv daudzas tautas un katrai no tām ir sava iekārta, sava valsts, tad to vajadzētu zināmā mērā arī respektēt. Un šinī gadījumā, no vienas puses, valsts gan skatās, lai Baznīca nelīstu pārāk daudz politikā – Baznīca mēģina arī it kā pārāk tur nelīst. Bet, kad runa ir par tādām svarīgām lietām, kad arī mūsu Satversmē sāka diskutēt par kristīgām vērtībām, lai tās neizsvītrotu, Baznīca nestāv malā.
Mīli cilvēku, bet ienīsti grēku
Jānis Pujats: Atceros, kad Kalvītis bija Ministru prezidents, bija paredzēti grozījumi likumā, kas dotu lielākas tiesības homoseksuāliem cilvēkiem. Saeima jau divos lasījumos to bija skatījusi, bet pirms trešā lasījuma – 2007. gada 13. februārī – Kalvītis sasauca Garīgo lietu padomi, kurā bija tieslietu ministrs, premjers, Saeimas pārstāvji un desmit dažādu reliģisko konfesiju pārstāvji. Pirms priecīgi pieņemt lēmumu, ka visi atbalsta šādus grozījumus, lūdzu dažas minūtes laika, lai nolasītu iepriekš sagatavotu uzrunu:
“A. god. premjera kungs un visi klātesošie!
Esam gandarīti, ka varam runāt ar valdības vadītāju par jautājumiem likumdošanā, kas skar tieši reliģiju un morāli. Attiecībā uz reliģiju ir svarīgi, lai neatkarīgi no grozījumiem Krimināllikumā tiktu saglabāts saturs, kas pašreiz ir izteikts šī likuma 150. pantā. Tajā ir aizliegta ticīgo diskriminācija, reliģisko jūtu aizskaršana un naida celšana pret ticīgiem. Šis pants aizsargā sirdsapziņas brīvību, kā arī cieņu pret Visaugstāko autoritāti – Dievu, kuram oficiāli atdod godu arī valsts varas pārstāvji.
Attiecībā uz morāles lietām kristieši ne tikai piekrīt, bet arī prasa, lai jebkura cilvēktiesību diskriminācija tiktu aizliegta, jo tas ir tuvākmīlestības likums. Mēs neesam homofobi. Homofobija ir termins, ko lieto homoseksuāļi un avīžnieki, bet ne juristi. Kristiešiem no sākta gala ir cits princips: “Mīli cilvēku, bet ienīsti grēku.” Tas ļoti labi saskan ar visām cilvēktiesību normām. Tātad cilvēktiesībām nav nekā kopīga ar nedarbiem vai netikumiem, ieskaitot homoseksuālismu. Redzam, ka praksē juristu pirmais klupšanas akmens ir vērtību sistēmā, piemēram, likumprojektā līdzās tādām pozitīvām vērtībām kā reliģija, valoda, rase ievietots arī skandalozais homoseksuāļu netikums. Kāpēc skandalozais? Tāpēc, ka tas ir pret vairākiem fundamentāliem likumiem, proti: pret Latvijas Satversmi, pret Bībeli, pret dabas likumu un pret vispārējo tikumisko pārliecību tautā. Kā lai tauta pieņem šādu likumu? Vai piespiest iedzīvotājus ar varu? Tas nebūtu risinājums! Tātad nav jāsteidzas ar likuma grozījumiem, iekams nav atrasts labākais ilgtermiņa variants.
Otrs klupšanas akmens parādās, kad likumā jānošķir privātā darbības sfēra no publiskās. Ja mēdz teikt, ka privātā dzīvē “cilvēka tiesības beidzas tur, kur sākas otra degungals”, tad publiskajā sfērā tās beidzas tur, kur tās nonāk pretrunā ar sabiedrības interesēm. Un roku dzelži vai asaru gāzes nav diskriminācijai, bet gan kārtībai. Ko homoseksuālisti dara savās mājās, par to viņi atbild Dieva priekšā, bet bīstami būtu pieļaut, ka netikums pa dažādiem kanāliem nonāk publiskā sfērā un inficē sabiedrību.
Ļoti neapdomāti 2003. gadā Saeima pieņēma grozījumus Bērnu aizsardzības likumā, izmetot no visiem likuma pantiem jēdzienu “audzināšana”. Kopš tā laika stāvoklis skolās krasi pasliktinājās: ieviesās netikumi – narkomānija, smēķēšana, seksuālā izlaidība… Un tagad grasās legalizēt vēl homoseksuālismu! Kristus ir brīdinājis: “Nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām nesamin tās un atgriezušās jūs pašus nesaplosa.” (Mt 7,8).
Uzpeld svarīgais jautājums: kas dominēs publiskajā sfērā? Kristīgās vērtības vai liberālisms savā ekstrēmajā veidā? Tādas izvēles priekšā labāk ir bez grozījumiem saglabāt esošo likumu.
Vēl trešā lieta, ko juristi nav atrisinājuši, tā ir likuma neskaidrā definīcija. Likuma panti ir rokasgrāmata tiesnešiem. Ja tajā ir bargi sodi paredzēti, tad cilvēkiem skaidri jāzina: par ko draud sods? Taču likumprojekta 150. pants aizplīvurots ar vispārējo frāzi “normatīvos aktos noteiktie diskriminācijas aizliegumi”. Kāpēc? Jo aiz tās slēpjas arī seksuālā izvirtība, kurai ar šo pantu grib piešķirt likumīgu statusu. Par to taču atklāti raksta presē un kaunina skolotājus, kas domā citādi… Runa ir par fundamentālu morāles jautājumu. Tāpēc aicinām Saeimu apturēt likuma grozījumus.
Mēs, garīdznieki, sakām: “Saeima par savu izvēli ir atbildīga Dieva un tautas priekšā.””
Kad es to nolasīju, tad Kalvītis piecēlās un jautāja – ko pārējie saka? Un visi piekrita manai nostājai, un grozījumi netika apstiprināti. Bet vēlāk Saeima pat Satversmē ierakstīja stingru definīciju, ka laulība nepārprotami pastāv tikai starp pretējā dzimuma personām. Un paldies Dievam, ka aizsardzība pastāv pašā svarīgākajā likumā, un pagaidām mums zināmā mērā, līdz zināmam laikam kaut kāda drošība ir. Ja būs kāda krīze un mainīsies Saeima un deputāti, vai tas noturēsies, nav zināms. Tādējādi šinī gadījumā Baznīca ir labu pakalpojumu izdarījusi.
Ļaunuma viltīgās izpausmes
DDD: Ko Baznīca ir darījusi labu nacionālajā ziņā? Ja Dievs ir radījis tautas un devis tām valstis, tad šim aspektam ir ļoti liela nozīme.
Jānis Pujats: Jā.
DDD: Bet es nedzirdu no Baznīcas, ka tā aizstāvētu latviešu tautas nacionālās intereses, mudinātu atjaunot vēsturisko taisnīgumu, īstenojot dzīvē 1996. gada Deklarāciju par Latvijas okupāciju. Kāpēc?
J.P.: Ja pasaules sabiedrība ir daudznacionāla, tad katrs strādā savā lauciņā un visu pasauli bagātina ar mākslu – ar visām kultūras vērtībām. Tas viss ir ļoti pozitīvi un labs fakts, pret ko neviens nevar iebilst. Bet kaut kādi uzurpatori, apspiežot nacionālistus, šo bagātību noplicina. Ja nav spēju turēties pretī nacionālā pamata iznīcībai, tad ir bēdīgi.
DDD: Krievijā Pareizticīgā baznīca neslēpj savu sadarbību ar valdību. Visi atzīst, ka Baznīca ir instruments, ar ko apvieno cilvēkus. Viņi pat uzsver, ka bijušajās PSRS republikās Pareizticīgo baznīca ir kā saliņas, kur cilvēkiem nākt un atcerēties padomju laikus. Bet latvieši Baznīcā netiek stiprināti nacionālajā ziņā. Ja tas nebūtu svarīgi, tad jau Baznīcas pārstāvji vispār var pateikt – mēs distancējamies no nacionālā un turpmāk sludināsim tikai latīņu valodā…
J.P.: Domāju, ka mums tas ir svarīgi, bet būtu jāietur kaut kāds līdzsvars. Galvenais ir tieši tas reliģiskais, bet nacionālais ir pakārtots, un Baznīca to nenoliedz. Dažās draudzēs jau iet arī procesijās ar tautas tērpiem un tādā garā. Šai ziņā nekas nav aizliegts.
DDD: Jūs sakāt, ka nacionālais aspekts ir pakārtots reliģiskajam. Vai pareizi sapratu, ka ticības mērķis ir cīņa pret ļauno jebkurā tā izpausmē?
J.P.: Jā.
DDD: Bet ļaunais jau neizpaužas tikai Dieva noliegšanā. Ir taču teikts, ka ļaunums ir kā vilks jēra ādā – ļaunums ir viltīgs, tāpēc tas jāmāk saskatīt pat aiz skaistas ārienes. Ļaunums mēģina iestāstīt, ka dzimumam nav nozīmes, ka tautībai nav nozīmes, ka nacionālās pašapziņas izpausmes ir naidu nesošas. Tātad ļaunais ir viltīgs un māna.
J.P.: Jā.
DDD: Tātad Baznīcai un mācītājiem būtu jāvērš ticīgo uzmanība – redziet, latvieši, te ļaunais jūsu prātus jauc, sakot, ka “mums nav jāpretojas rusifikācijai, mums ir jāpieņem okupācijas sekas, nav jāprasa valdībai deokupācija un dekolonizācija”. Bet vai tad, ja nepretojamies ļaunumam, mēs neesam pret labo – aizliedzam to, ko Dievs grib?
J.P.: (Smejas.) Jā, tā jau tas ir.
DDD: Vai tad jāpretojas tikai tam ļaunumam, kas mēģina ielauzties Baznīcā, bet ārpus tās jāizliekas ļaunumu neredzam? Ir taču jāpretojas ļaunumam arī ārpus Baznīcas?
J.P.: Jā, tā tas ir. Mums šajā ziņā ar jums nav īpašu problēmu.
DDD: Bet kādēļ Baznīcas un mācītāju darbos neredzu pretošanos ļaunumam, kas apdraud latviešu tautas pastāvēšanu?
J.P.: Liela daļa jau ir nolaidusies arī tieši reliģiskajā ziņā. Tas ir ļoti slikti. Ja visi mūsu garīdznieki būtu svēti, tad vispār problēmu nebūtu.
DDD: Tos cilvēkus, kas 9. maijā ārdās pie tā saucamā “Uzvaras pieminekļa”, Putins aicina mājās – palīdzēsim viņiem aizbraukt. Visi izliekas šādus aicinājumus nedzirdam, atrunājoties ar mīlestību un nevēlēšanos kurināt nacionālo naidu. Varu uz to atbildēt, ka, manuprāt, patiesa mīlestība izpaustos tad, ja mēs palīdzētu šiem cilvēkiem beigt grēkot. Šiem cilvēkiem ir jābeidz darīt ļauni darbi Latvijā, latviešu zemē un jāceļ savas valsts un tautas labklājība pašiem savā zemē – zemē, ko Dievs viņiem novēlējis. Tā taču ir Dieva gribas īstenošana – vai ne?
J.P.: Jā, tā ir. Otra lieta, ja viņš ielien svešā zemē un ir rupjš, tas nāk jau no neticības Dievam. Ticīgais šādā situācijā saprastu, nebūtu agresīvs un respektētu. Tas viss jau saistās kopā. Bet mūsu garīdzniecībai tā ir liela atbildība, jo cilvēki skatās, ko tad garīdznieki saka, ko dara. Ja paši garīdznieki sāks pakļauties, tad ir pavisam švaki.
DDD: Diemžēl garīdznieki nav latvieši ir nacionālu pašcieņu, jo tad mācītu saviem draudzes cilvēkiem rūpēties par savu tautu un valsti.
Ar vārdiem nepietiek – vajadzīgi darbi
DDD: Savā laikā jautāju mācītājam Zuikam, kas ir patiesa grēku nožēla. Viņš atbildēja, ka patiesi nožēlojis grēkus ir tas, kurš cenšas vairs nedarīt sliktu.
Jānis Pujats: Jā.
DDD: Cilvēks var pat neteikt, ka nožēlo – svarīgi, ka viņš pieņem lēmumu tā vairs nedarīt, pieliekot visas pūles, lai kļūtu labāks.
J.P.: Tieši tā. Bez apņemšanās tā nožēla ir tikai vārds.
DDD: Tukšs vārds. Nesen dzirdēju, ka Vatikāns izsludina vispārēju grēku piedošanu. Man nav skaidrs, kā tā darbojas? Vai tiem, kas tagad veicina homoseksuālisma izplatību pēc aizsūtītā pieprasījuma arī atlaidīs grēkus?
J.P.: Patiesībā neviens Pāvests nevar izmainīt grēku nožēlas būtību. Ja cilvēks nemainās, nekādu grēku piedošanu viņš nesaņem. Vai tas būtu žēlsirdības gads vai kas tamlīdzīgs – nekas to neglābs. Ja viņš iet pie grēksūdzes un tiešām grib laboties, tad viņš saņem piedošanu, ja ne – nepalīdzēs nekādi ārējie apstākļi.
DDD: Ne naudas maksāšana, ne rokas uzlikšana, ne svētais ūdens – nekas?
J.P.: Nekas nelīdzēs. Kas Evaņģēlijā ielikts, pie tā jāturas un jāmēģina ārējo dzīvi tam pakārtot – citādi glābiņa nebūs.
DDD: Bet, ja jums būtu jāizvēlas starp cilvēku, kurš iet katru svētdienu baznīcā, izsūdz grēkus un visu nākamo nedēļu dara tieši to pašu, ko viņš jau iepriekš ir nožēlojis, un cilvēku, kurš neiet baznīcā, bet katru dienu cenšas kļūt aizvien labāks un pieļautās kļūdas cenšas vairs nepieļaut, – kuru jūs izvēlētos? Kurš ir tuvāks Dievam?
J.P.: Bez šaubām, tuvāk ir tas otrais, kurš cenšas labot. Svētie Raksti saka – cilvēks redz to, ko acs rāda, bet Dievs skatās sirdī. Tā kā Dievs pirmām kārtām izvērtē katra cilvēka iekšējo dzīvi.
Esmu taisnīguma pusē!
DDD: Mūsu lasītāji ir pamanījuši, ka jūs esat bijis visās tiesās, kur Leonards Inkins mēģina atspēkot viņam izvirzītās nepatiesās apsūdzības. Kas jūs mudina būt viņam blakus?
Jānis Pujats: Zināmā mērā mēs esam draugi. Ja draugam ir klapatas un ja ir svarīgi, lai arī cilvēki tiesā būtu, tad ir jāiet – un katru reizi sanāk pilna tiesas zāle. Pēdējā reizē cilvēki stāvēja pat kājās, jo bija ierādīta mazāka telpa. Ja cilvēki ir ieinteresēti šajās lietās, tad, manuprāt, arī tiesnešiem zināmā mērā ir respekts. Un tas, ko spriež tur, atbalsojas arī sabiedrībā.
DDD: Ja jūs redzētu, ka Leonards Inkins ir rīkojies nepareizi, jūs viņu neatbalstītu un blakus viņam nebūtu?
J.P.: Jā, tā ir patiesības sakne. Es vispār brīnos, ka šajā lietā ir iesaistījusies Izraēlas vēstniecība – tā varēja no tās atkratīties ļoti vienkārši. Kaut kāds katehisms – nu, kurā gan reliģijā nebūtu kaut kāda novirze, par kuru neatbild attiecīgais reliģijas vadītājs. Šajā gadījumā kaut kāds jūdaisma novirziens vai kaut kādi ļaundari tur to sarakstījuši – kāpēc tur noņemties?! Varēja uzrakstīt paziņojumu, un miers, nevis tiesāties. Bet tā tiesāšanās ir tāda jocīga lieta – it kā aizstāv to katehismu vai kā…
DDD: Vai nejūtat, ka šobrīd notiek jebkādu patiesu vērtību apzināta degradēšana? Tiek minēts tāds jēdziens kā “Rietumu kultūras vērtības”. Man liekas, ka tas ir kaut kāds mākslīgs veidojums, aiz kura paslēpj visu slikto un attaisno visas nejēdzības.
J.P.: Es domāju, ka pie īstenajām Rietumu vērtībām jāpieskaita tieši kristīgās vērtības. Šūmanis, pēckara Francijas ārlietu ministrs, ievadīja Eiropas Savienības ideju, kas būtu – tautu savienība, balstīta uz kristīgām vērtībām. Ja pieņems tagad valdošo seksuālo izvirtību un sajukumu, tad Eiropas Savienība pazaudēs pašu galveno ideju, kas dibināta uz Dieva baušļiem. Protams, tie tērauda, akmeņogļu u.tml. karaļi ir saimnieciskā puse, bet saimnieciskais bez garīguma ir nestabils. Ja šis sajaukums izjauc ģimenei, kur tad vēl viss pārējais?!
DDD: Dzīvības un nāves piemērs parāda – ja gars atstāj miesu, tad iestājas nāve. Tāpat arī ir ar sabiedrību – ja tautu atstāj tās nacionālais gars, tad tauta iet bojā. Un, ja cilvēku un tautu atstāj garīgā tikumība, tauta izirst un iet bojā.
J.P.: Jā.
DDD: Kāpēc garīdzniecība tik maz iesaistās tautas morāles, nacionālās, pašcieņas nosargāšanā?
J.P.: Tā iesaistās, bet ir ļoti liela disproporcija. Visi tie līdzekļi, kas ir valsts rīcībā – televīzija, žurnāli, radio –, ir milzīgs spēks, kuram Baznīca nespēj stāties pretim. Cilvēki tūlīt pēc padomju laika kā izslāpuši krita ar joni pēc tās brīvības, un 90. gadu sākumā bez jebkāda dekrēta, pa kluso, bez valsts atļaujas jau dabūja uz ekrāniem pilnā atklātībā lesbiešu un homoseksuālisma propagandu. Līdz ar to sasmērējās viss pārējais – tā ir ļoti lipīga. Ja cilvēks to ir redzējis un izmēģinājis, viņš ar to sāk dzīvot ikdienā. Tas, ko mācītājs saka no kanceles, tādā gadījumā viņam ir ļoti tāls. Nelaime ir tā, ka tik ātri jaunā valsts pārsviedās uz šādu bezgarīguma satvaru. Tās nelielās grupas, kuras palika kopā ar Baznīcu, arī tagad turas. Bet liela daļa uzkārās uz visatļautības āķa.
DDD: Principā, ja gribi dzīvot saskaņā ar Dieva Gribu, tad, pirmkārt, tev jābūt kārtīgai sievietei vai vīrietim, kārtīgam, taisnīgam latvietim un jāaizstāv savas nacionālās intereses, jo Viņš ir radījis nāciju un tautu. Un otrkārt, ja redzi cilvēku, kurš šīs lietas mēģina iznīcināt, tad tev pret viņu ir jāvēršas.
J.P.: Jā. Bet parasti jau tas ir ļoti delikāts jautājums. Neviens negrib ieklausīties otrā – viņš domā, ka ir autonoms, ka viņš pats ir tas gudrais. Un, ja viņam nav ticības, tad viņš pieņem egoistisko variantu. Mēs jau arī katru svētdienu runājam par visu, bet vārds paliek vārds.
DDD: Ja tas nekrīt auglīgā augsnē, tad nekā…
J.P.: Jā. Un kā to katrs klausītājs uzņem – cits ir vairāk sagatavots, cits mazāk.
DDD: Atgriežoties pie tā, ar ko mēs sākām, vai pareizi sapratu, ka, līdz nebūs parādījusies Zīme, līdz nebūs notikusi otrreizēja Kristus Atnākšana, situācija pasaulē nekļūs labāka?
J.P.: Var gadīties. Nekas labs nav paredzams. Visi politiskie bloki mēģina zem Eiropas Savienības likumiem turpināt izvirtības procesu, kas var ļoti, ļoti pasteidzināt kritienu uz leju.
DDD: Principā šobrīd latviešu tautai, tēlaini izsakoties, šauj pa abām kājām – gan pa seksuālās tikumības, gan nacionālās pašapziņas balstu.
J.P.: Jā, jā. Bet ir jāturas, cik varam, jo tomēr mūsu pusē ir Dievs. Lai viss mežs būtu zaļš, pietiek, lai katrs koks kļūtu zaļš. Tāpēc vispirms jau padari sevi derīgu, tad arī katram tas mazais lauciņš var būt…
DDD: Tātad varam noslēgt šo sarunu ar vēlējumu – katram sevī būt stipram, katram sevī uzcelt templi Dievam…
J.P.: Jā. Nezaudējot kontaktu ar Dievu. Te nav vajadzīgs ne radio, ne telefons, ne kāda cita aparatūra – Viņš ir tiešā kontaktā ar tevi, ja tu pats esi ar Dievu. Un tas ir spēka avots. Un, ja padomā – kaut vai 100 gadu – tas ir viens moments pret mūžību. Nevar par to nedomāt. Tie, kuri netic, patiesībā ir tuvredzīgi, jo atstāj sevi briesmām.
DDD: Droši vien cilvēki cer, ka tad, ja nozieguma vietā pie rokas nepieķer, tad no soda iespējams izvairīties.
J.P.: Evaņģēlijā ir teikts – pat visi mati uz jūsu galvas saskaitīti, par katru vārdu jums būs jādod norēķins. Tas nozīmē, ka absolūti nekas nezūd. No vienas puses, tas ir ārkārtīgi labi – katra cilvēka pašaizliedzība ir fiksēta. No otras puses – krājas arī negatīvā bagāža. Kristus ir matemātiķis – vienā līdzībā Viņš ir teicis: Ja tev ir 10 000 karavīru, bet pret tevi iet 20 000, tad sēdies un aprēķini, vai varēsi noturēties. Ja ne, tad ej un prasi mieru. Tā ir tīrā matemātika (smejas). Tāpat arī mums. Vispirms parēķini, kādas ir iespējas nākotnē – ticība piedāvā tādas, bet neticība draud ar nebūtību. Tātad daudz iespēju nav.
DDD: Sirsnīgs paldies jums par sarunu!
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 12(362) (2016. gada 17. jūnijs – 7. jūlijs) un Nr. 13(363) (8.–21. jūlijs)