Namboks, melis

Džeks Londons

 – Baidara, vai ne? Rau! Baidara gan, un tajā viens cilvēks, kas ar airi iras nemākulīgi.

Aiz vārguma un satraukuma drebēdama, vecā Baskvahvana paslējās uz ceļiem un paraudzījās jūras klaidā.

– Namboks ar airi allaž apgājās nemākulīgi, – viņa, atmiņās kavēdamās, sapņaini murmināja un, ar roku aizēnodama acis pret sauli, vērās pār sudrabā virmojošajiem ūdeņiem. – Namboks allaž bija nemākulīgs. Es atminos…

Bet sievietes un bērni sāka skaļi smieties, un smieklos skanēja labvēlīga zobgalība; vecās sievas balss kļuva klusāka un klusāka, līdz pēdīgi lūpas kustējās bez skaņas.

Kugahs pacēla sirmo galvu no grebjamā kaula un sekoja viņas skatienam. Baidara turēja kursu uz krastu, kaut gan reizēm stipri novirzījās uz vienu vai otru pusi. Iekšā sēdētājs īrās vairāk ar spēku nekā ar veiklību, tāpēc krastam tuvojās līkloču līnijā, it kā izvēlēdamies lielākās pretestības ceļu. Kugaha galva atkal noslīga pār darbu – uz valzirga ilkņa, ko turēja starp ceļiem, viņš iegreba zivs muguras spuru – tādas zivs, kāda nekad nav peldējusi pa jūru.

– Droši vien tas cilvēks ir no kaimiņu ciemata, – viņš pēdīgi ieminējās, – viņš brauc pie manis mācīties izgriezt kaulā rakstus. Tas ir ļoti nemākulīgs cilvēks. Viņš nekad neiemācīsies.

– Tas ir Namboks, – vecā Baskvahvana atkārtoja. – Vai gan es nepazīšu savu dēlu? – viņa spalgā balsī noprasīja. – Es saku un teikšu vēl: tas ir Namboks.

– Tā tu esi teikusi jau daudzas vasaras, – kāda no sievietēm laipni pārmeta. – Tikko ledus izgājis no jūras, tu jau sēdi un vēro augām dienām un, tikko ieraugi kādu laivu, tā saki: “Tas ir Namboks.” Namboks ir miris, ak, Baskvahvana, un mirušie neatgriežas. Nav iespējams, ka mirušie atgrieztos.

– Namboks! – sirmgalve iebrēcās tik skaļi un skanīgi, ka visi ciematnieki satrūkušies paskatījās uz viņu.

Ar mokām Baskvahvana pietraucās kājās un steberēja pa smiltīm lejup. Viņa gandrīz paklupa pār bērneli, kas gulēja saulītē, un māte steidza mierināt raudošo mazuli, nikni lamādamās sirmgalvei pakaļ, taču tā nemaz neklausījās. Bērni, aizsteigdamies tai priekšā, drāzās lejup uz liedagu, un, kad cilvēks baidarā piebrauca tuvāk, gandrīz apgāzdams laivu ar kādu neveiklu aira vēzienu, bērniem sekoja arī sievietes. Kugahs nolika valzirga ilkni sānis un, smagi atspiezdamies uz spieķa, arī soļoja lejup, bet viņam pakaļ pa divi un pa trīs gausi slāja vīrieši.

Baidara sagriezās ar sānu pret krastu, un atplūstošās bangas ik brīdi draudēja to piegāzt ar ūdeni, taču viens no kailajiem puišeļiem ieskrēja ūdenī un izvilka laivas priekšgalu augstu krasta smiltīs. Cilvēks piecēlās kājās un, it kā ko meklēdams, pārlaida skatienu rindā stāvošajiem ciematniekiem. Netīrs, pagalam nonēsāts svītrains svīteris vaļīgi karājās ap viņa platajiem pleciem, ap kaklu kā jūrniekam bija apsiets sarkans katūna lakatiņš. Ietērpu papildināja zvejnieka berete uz īsi apcirptās galvas, dungriņi un smagi nemītas ādas zābaki.

Taču tik un tā viņš šķita apbrīnojama parādība šiem vienkāršajiem zvejniekiem no lielās Jukonas Deltas, jo tie, visu mūžu raudzīdamies Beringa jūrā, šai laikā bija redzējuši tikai divus baltos cilvēkus – tautas skaitītāju un nomaldījušos jezuītu priesteri. Viņi bija nabadzīgi ļautiņi, jo viņiem nebija ne zelta zemes dzīlēs, ne vērtīgu zvērādu pārdošanai, tāpēc baltie šeit nerādīja ne acu. Bez tam arī Jukona gadu tūkstošiem ilgi bija skalojusi jūrā sanešus no Aļaskas pussalas, līdz pēdīgi kuģi jau uzskrēja sēklī, kad zeme pie apvāršņa vēl nemaz nebija redzama. Tālab no purvainās piekrastes, ko saposmoja gari līči un apjoza neskaitāmu dūņainu salu arhipelāgi, balto cilvēku kuģi vairījās, un zvejnieku ciltis pat nezināja, ka tādi vispār ir pasaulē.

Kugahs, Ilkņu Grebējs, pēkšņi sāka steigšus kāpties atpakaļ, aizmetināja kāju pats aiz sava spieķa un novēlās zemē.

– Namboks! – viņš izsaucās, visiem spēkiem ķepurodamies, lai tiktu kājās. – Namboks, kuru vējš aizdzina jūrā, ir atgriezies!

Vīri un sievietes satrūkušies virzījās atpakaļ, bet bērneļi laidās mukt, izšmaukdami pieaugušajiem starp kājām. Vienīgi Opikvons turējās dūšīgi, kā jau pienākas ciemata vecākajam. Viņš paspēra soli uz priekšu un ilgi un vērīgi aplūkoja atbraucēju.

– Tas ir Namboks, – viņš pēdīgi paziņoja, un, no viņa balss noskaņas sapratušas, ka šaubu vairs nevar būt, sievietes šausmās iegaudojās un paskrējās vēl tālāk atpakaļ.

Svešinieka lūpas neapņēmīgi kustējās un brūnais kakls raustījās neizteiktu vārdu gūzmā.

– La, la, tas ir Namboks, – ķērca Baskvahvana, cieši raudzīdamās tam sejā. – Es arvien esmu teikusi, ka Namboks atgriezīsies.

– Jā, Namboks ir atgriezies. – Šoreiz ierunājās Namboks pats, pārlicis kāju pār baidaras bortu un stāvēdams ar vienu kāju krastā, ar otru laivā. Atkal rīkle tam raustījās un cilājās, tvarstot pēc aizmirstajiem vārdiem. Un, kad pēdīgi vārdi bija atradušies, tie skanēja svešatnīgi, bet indiāņu rīkles skaņas pavadīja lūpu spurkšķieni.

– Esiet sveicināti, ak, brāļi, – viņš teica, – brāļi no tiem senajiem laikiem, kad krasta vējš vēl nebija aizdzinis mani jūrā.

Viņš izkāpa smiltīs ar abām kājām, bet Opikvons atvēcinājās no viņa ar rokām.

– Tu esi miris, Nambok, – viņš teica.

Namboks iesmējās.

– Es esmu trekns.

– Mirušie nav trekni, – Opikvons atzina. – Tu esi labi nobarojies, bet tas ir visai dīvaini. Vēl neviens cilvēks, kas sabiedrojies ar krasta vēju, pēc tam nav atgriezies gadiem pa pēdām.

– Es esmu atgriezies, – Namboks vienkārši atbildēja.

– Bet kas zina, varbūt tu esi ēna, tā Namboka gaistoša ēna, kurš kādreiz bija. Ēnas atgriežas.

– Es esmu izsalcis. Ēnas neēd.

Tomēr Opikvons šaubījās un mokpilnā nesapratnē berzēja ar roku pieri. Arī Namboks bija samulsis un, laizdams skatienu gar zvejniekcilts ļaužu rindu, nevienās acīs nelasīja laipnu apsveikumu. Vīrieši un sievietes čukstējās savā starpā. Bērneļi bikli zagās atkal atpakaļ, lodādami gar vecākiem, un suņi ar saboztu spalvu pieplakuši līda pie viņa kājām, aizdomīgi ošņādami.

– Es tevi esmu dzemdējusi, Nambok, un es devu tev zīst krūti, kad tu biji maziņš, – Baskvahana žēlabaini teica, virzīdamās viņam tuvāk. – Un, vai nu tu esi ēna vai neesi, es došu tev ēst.

Namboks gribēja doties mātei klāt, bet brīdinoši baiļu un draudu kliedzieni viņu apstādināja. Viņš svešā valodā norūca kaut ko, kas izklausījās itin kā “velns parāvis”, un tad noteica:

– Es neesmu ēna, es esmu cilvēks.

– Ko gan kāds var zināt, ja runa ir par noslēpumainiem spēkiem? – Opikvons jautāja pa pusei pats sev, pa pusei cilts ļaudīm. – Mēs esam, un pēc viena elpas vilciena mūsu vairs nav. Ja cilvēks var kļūt par ēnu, vai gan ēna atkal nevar kļūt par cilvēku? Namboks bija, bet viņa vairs nav. To mēs zinām, bet mēs nezinām, vai šis te ir Namboks vai Namboka ēna.

Namboks atkāsējās un tad atbildēja:

– Vecos laikos, sen atpakaļ, tava tēva tēvs, Opikvon, arī aizgāja projām un vēlāk atkal atgriezās gadiem pa pēdām. Toreiz neviens viņam neliedza vietu pie ugunskura. Stāsta… – Viņš ieturēja zīmīgu pauzi, un visi saspringti gaidīja turpinājumu. – Stāsta, – Namboks atkārtoja, apzināti novilcinādams galveno, – ka Sipsipa, viņa klooch, esot dzemdējusi divus dēlus pēc viņa atgriešanās.

– Bet viņš nebija biedrojies ar krasta vēju, – Opikvons aizrādīja. – Viņš aizgāja uz to pusi, kur zemei sirds, un tas ir lietu dabā, ka pa sauszemi cilvēks var tikai iet un iet.

– Un pa jūru tāpat. Bet ne par to ir runa. Stāsta… ka tava tēva tēvs stāstījis daudz brīnumaina par to, ko pieredzējis.

– Jā, daudz brīnumu viņš stāstīja.

– Arī man ir daudz brīnumu, ko stāstīt, – Namboks izgudrēm paziņoja. Un, redzēdams, ka ciematnieki jau sāk svārstīties, piemetināja: – Un dāvanas man arī ir.

Izņēmis no baidaras apbrīnojami mīkstu un košu šalli, viņš to aplika mātei ap pleciem. Visas sievietes reizē izdvesa aizgrābtu nopūtu, bet vecā Baskvahvana čamdīja un glāstīja spilgto drānu, dungodama pie sevis bērnišķā līksmē.

– Viņam ir daudz, ko stāstīt, – Kugahs nomurdēja.

– Un dāvanas, – kāda sieviete piebalsoja.

Opikvons saprata, ka viņa cilts ļaudis vai svilst aiz ziņkārības, un galu galā arī viņu pašu urdīja kāre paklausīties šos nedzirdētos stāstus.

– Lomi bija labi, – viņš apdomīgi teica, – un tauku mums ir bagātīgi. Tā ka iesim, Nambok, un dzīrosim.

Divi vīri pacēla baidaru plecos un uznesa augšā pie ugunskura. Namboks gāja līdzās Opikvonam, un ciematnieki viņiem sekoja, tikai dažas sievietes vēl pakavējās, lai glaudīgiem pirkstiem pataustītu šalli.

Kamēr notika mielošanās, runāja maz, kaut gan daudzi ziņkāri skatieni slepus zagās uz Baskvahvanas dēla pusi. Tas Namboku mulsināja, tomēr ne jau aiz viņa kautrīgās dabas, bet tālab, ka roņa tauku smaka šķebināja, bet viņš visiem spēkiem centās to neizrādīt.

– Ēd, tu esi izsalcis, – Opikvons pavēlēja, un Namboks, abas acis aizmiedzis, iebāza roku podā ar smirdošajām zivīm.

– La, la, nemaz nekaunies. Roņu šogad bija daudz, un spēcīgi vīri arvien ir izsalkuši.

Baskvahvana apmērcēja taukos sevišķi iesmakušu laša strēmeli un, taukiem pilot, laipni pasniedza to dēlam.

Kad aizdomīgas piezīmes Nambokam vēstīja, ka viņa kuņģis vairs nav tik panesīgs kā agrāk, viņš, izmisumā nezinādams, ko iesākt, piebāza pīpi, aizdedzināja to un sāka smēķēt. Ciematnieki čamstinādami turpināja maltīti un ziņkārīgi vēroja viņu. Tikai retais varēja lepoties, ka ir tuvāk iepazinies ar šo dārgo nezāli, lai gan reizi pa reizei no ziemeļpuses eskimosiem bija izdevies maiņas tirdzniecības ceļā iegūt pa šķipsniņai vispretīgākās kvalitātes tabakas. Kugahs, kas sēdēja Nambokam blakus, lika saprast, ka arī viņam nebūtu nekas pretī ievilkt dūmu, un tā nu viņš starp diviem kumosiem iebāza mutē pīpes dzintara iemuti un ar taukos pilošām lūpām sāka šmakstināt. Namboks, to redzēdams, piespieda pie vēdera trīcošu roku un atpakaļ sniegto pīpi atvairīja. Lai paturot pavisam, viņš teica, jo šis jau no paša sākuma esot domājis Kugahu ar to apbalvot. Ciematnieki laizīja pirkstus un slavināja Namboka devīgumu.

Opikvons piecēlās kājās.

– Tagad, ak, Nambok, dzīres ir beigušās, un nu mēs gribam klausīties par tiem brīnumiem, ko tu esi pieredzējis.

Zvejniekcilts ļaudis sita plaukstas un, paņēmuši pa rokai katrs savu darbu, gatavojās klausīties. Vīrieši centīgi drāza šķēpus vai izgrieza rakstus valzirgu ilkņos, sievietes kasīja taukus no kotikādu iekšpuses un burzīja tās, lai kļūtu mīkstas, vai arī šuva segas ar dzīslu pavedieniem. Namboka skatieni klaidoja, vērojot šo ainu, taču tā nešķita tik pievilcīga, kā viņš savās atmiņās bija iztēlojies un cerējis ieraudzīt. Ilgajos klejojumu gados viņa domas arvien bija kavējušās tieši pie šīs ainas, bet tagad, kad cerētais bija piepildījies, viņš jutās vīlies. Kāda nabadzīga un nožēlojama dzīve, Namboks nodomāja, nemaz nevar salīdzināt ar to, pie kādas viņš jau bija sācis pierast. Nu nekas, viņš tiem kaut mazlietiņ atdarīs acis, un viņa paša acis no šīs domas iedzirkstījās.

– Brāļi, – viņš iesāka lepni un pašapmierināti, kā jau cilvēks, kurš gatavojas stāstīt par dižiem darbiem, ko paveicis, – vasaras nogalē pirms daudzām vasarām, toreiz, kad es aizbraucu, pieturējās tieši tāds laiks, kāds solās būt pašreiz. Jūs visi vēl atminaties to dienu, kad kaijas lidoja zemu un no zemes pūta stiprs vējš, un es vairs nejaudāju noturēt savu baidaru pret vēju. Es cieši sasēju baidaras pārvalku sev ap vidu, lai ūdens netiek iekšā, un augu nakti cīnījos ar vētru. Bet no rīta nekur nebija redzama zeme – visur tikai jūra, un krasta vējš visu laiku turēja mani stingri savās rokās un nesa projām vien. Trīs šādas naktis es pārcietu, un triju nakšu rītausmas zemi neparādīja, bet krasta vējš mani nelaida vaļā.

Kad pienāca ceturtā diena, es biju pa pusei prātā jucis. Aiz barības trūkuma nespēju vairs cilāt airi, galva man griezās riņķī vien, un mocīja negantas slāpes. Taču jūra vairs nebija dusmīga, pūta maigs dienvidu vējiņš, un, paskatījies apkārt, es ieraudzīju kaut ko tādu, ka šķita – nudien esmu sajucis prāta.

Namboks apklusa, lai izvilktu no zoba tur iesprūdušu laša gaļas šķiedru, bet vīri un sievas gaidīja, darbu pametuši un kaklus izstiepuši.

– Tā bija laiva, liela laiva. Ja visas laivas, kādas vien esmu redzējis, saliktu kopā par vienu, arī tad tā vēl nebūtu tik liela.

Atskanēja neticīgi izsaucieni, un Kugahs, kam uz muguras bija daudz gadu, grozīja galvu.

– Ja katra baidara būtu smilšu graudiņš, – Namboks turpināja, nelikdamies par to zinis, – un ja būtu tik daudz baidaru, cik šeit liedagā ir smilšu graudiņu, tad arī vēl nesanāktu tik liela laiva, kādu es ieraudzīju ceturtās dienas rītā. Tā bija ļoti liela laiva, un to sauca par šoneri. Es redzēju, ka šis brīnišķīgais priekšmets, šis milzīgais šoneris, nāk tieši man virsū, un uz tā es ieraudzīju cilvēkus…

– Pagaidi, ak, Nambok! – Opikvons pārtrauca. – Kādi bija šie cilvēki? Vai lieli?

– Nē, parasti cilvēki – kā jūs un es.

– Vai lielā laiva brauca ātri?

– Jā.

– Laivas sāni bija augsti, cilvēki īsi, – skaidrības labad Opikvons atzīmēja datus. – Un šie cilvēki īrās ar gariem airiem?

Namboks pasmīnēja.

– Airu nemaz nebija, – viņš teica.

Visas mutes palika vaļā, un iestājās dziļš klusums. Opikvons aizņēmās no Kugaha pīpi, lai pārdomādams ievilktu pāris dūmu. Kāda no jaunākajām sievietēm nervozi iesmējās, un visas acis nosodoši pavērsās pret viņu.

– Tātad airu nemaz nebija? – Opikvons klusu pārvaicāja, padodams pīpi atpakaļ.

– Dienvidvējš pūta no muguras, – Namboks paskaidroja.

– Taču ar vēju vien laiva kustas lēni.

– Šonerim bija spārni, rau, šitādi. – Namboks iešņāpāja smiltīs mastu un buru siluetu, bet vīri, satupuši apkārt, rūpīgi pētīja uzmetumu. Patlaban vējš pūta spēcīgi, un uzskatāmākai ilustrācijai Namboks, satvēris aiz stūriem, paplēta mātes šalli, līdz tā piepūtās kā bura. Baskvahvana lamājās un ķepurojās, taču vējš viņu stūma lejup pa liedagu kādas pēdas desmit, līdz vecā sieva aizelsusies atdūrās krastā izskalotu koku kaudzē. Vīri, dziļdomīgi krekšķinādami, apliecināja, ka sapratuši, taču Kugahs pēkšņi atgāza sirmo galvu.

– Ho, ho! – viņš skaļi smējās. – Aplama ierīce šī lielā laiva! Galīgi aplama! Vēja rotaļlieta! Kurp pūš vējš, turp virzās laiva. Neviens, kas dodas ceļā ar šādu laivu, nevar pateikt, kurā krastā piestās, jo viņš taču brauks tikai pa vējam, bet vējš pūš uz visām pusēm, un neviens nezina, uz kurieni.

– Tā tas ir, – Opikvons svinīgi apstiprināja. – Pa vējam braukt ir viegli, pret vēju cilvēkam smagi jāpūlas; tā kā cilvēkiem lielajā laivā airu nebija, tad viņi arī nepūlējās.

– Kāda vajadzība pūlēties! – Namboks nikni atsaucās. – Šoneris spēja braukt arī pret vēju.

– Bet pasaki – kas tad to š.. š… šoneri dzina uz priekšu? – Kugahs novaicāja, tīšuprāt stomīdamies ap svešo vardu.

– Vējš, – nepacietīgi attrauca Namboks.

– Tātad vējš dzina to š… š… šoneri pret vēju. – Vecais Kugahs gluži atklāti pamirkšķināja Opikvonam un, visapkārt dārdot skaļiem smiekliem, trieca tālāk. – Vējš pūš no dienvidiem un dzen šoneri uz dienvidiem. Vējš pūš pret vēju. Vējš pūš vienā virzienā un tai pašā laikā arī pretējā. Tas ir ļoti vienkārši. Mēs sapratām, Nambok. Mēs skaidri sapratām.

– Tu esi muļķis.

– Patiesība plūst no tavām lūpām, – Kugahs lēnprātīgi atbildēja. – Es tikai uzreiz nevarēju aptvert, kaut gan tas ir tik vienkārši.

Namboka seja bija tumši pietvīkusi, un viņš aši izrunāja kādus vārdus, ko neviens agrāk nebija dzirdējis. Ciematnieki atkal atsāka kaulu grebšanu un zvērādu kasīšanu, bet viņš sēdēja cieši sakniebtām lūpām, lai nepasprūk mēle, kurai taču neviens netic.

– Šis š… š… šoneris, – Kugahs nesatricināmi taujāja tālāk, – vai tas bija taisīts no liela koka?

– Tas bija taisīts no daudziem kokiem, – Namboks strupi atcirta. – Tas bija ļoti liels.

Viņš atkal ieslīga īgnā klusēšanā, bet Opikvons piebikstīja Kugaham, un tas neticīgā izbrīnā nogrozīja galvu, nomurdēdams:

– Ļoti dīvaini.

Namboks uzkodās uz ēsmas.

– Tas vēl nav nekas, – viņš, neko ļaunu nejauzdams, ierunājās, – jums būtu vajadzējis redzēt tvaikoni. Kas ir smilšu grauds pret baidaru, kas ir baidara pret šoneri – tas ir šoneris pret tvaikoni. Bez tam vēl – tvaikonis ir taisīts no dzelzs. Viscaur no dzelzs.

– Nē, nē, Nambok, – cilts vecākais atsaucās, – kā tad tas var būt? Dzelzs vienmēr grimst dibenā. Liec vērā, es no kaimiņu ciemata vecākā biju iemainījis dzelzs dunci, un vakardien šis dzelzs duncis man izslīdēja no pirkstiem, iekrita jūrā un nogrima. Visām lietām ir savs likums. Nekad nav bijis lietas bez likuma. Tas mums ir zināms. Bez tam mēs zinām, ka vienas sugas lietām ir viens likums un ka visam, kas gatavots no dzelzs, ir viens likums. Tā ka ņem savus vārdus atpakaļ, Nambok, lai mēs vēl varam turēt tevi cieņā.

– Bet tas tomēr ir tā, – Namboks pastāvēja pie sava. – Tvaikonis ir viscaur no dzelzs un negrimst.

– Nē, nē, tas nevar būt.

– Pats savām acīm es to redzēju.

– Tas nav lietu dabā.

– Bet pastāsti man, Nambok, – pārtrauca Kugahs, bažīdamies, ka stāstu vairs neturpinās, – pastāsti man, kādā veidā šie cilvēki atrod ceļu pār jūru, kad nav redzama zeme, uz kuru stūrēt.

– Saule parāda taku.

– Bet kā?

– Pusdienlaikā šonera vecākais paņem tādu priekšmetu, caur kuru viņa acs raugās saulē, un tad viņš saulei liek nokāpt no debesīm līdz zemes malai.

– Bet tā taču ir ļauna burvestība! – Opikvons izsaucās, bailēs sastindzis par šo apgrēcību. Vīrieši šausmās saslēja rokas augšup, bet sievietes sāka kunkstēt. – Tā ir ļauna burvestība. Nav labi novirzīt no ceļa lielo sauli, kas aizdzen nakti un sūta mums roņus, lašus un siltu laiku.

– Kas par to, ja burvestība? – Namboks dusmīgi attrauca. – Es arī esmu raudzījies saulē caur šo priekšmetu un piespiedis sauli nokāpt no debesīm.

Tuvāk sēdošie steigšus atvirzījās no viņa nostāk, un kāda sieviete aizsedza sejiņu bērnam sev pie krūts, lai Namboka acis to nenoraudzītu.

– Nu, bet tajā ceturtās dienas rītā, ak, Nambok, – vedināja Kugahs, – ceturtās dienas rītā, kad tev virsū nāca šis š… š… šoneris?

– Spēks man bija galīgi izsīcis, un aizbēgt es nevarēju. Tā mani uzvilka uz borta, lēja man rīklē ūdeni un deva labu barību. Jūs, mani brāļi, esat divas reizes redzējuši balto cilvēku. Šie cilvēki visi bija baltie, un to bija tik daudz, cik man ir pirkstu rokām un kājām. Redzēdams, ka visi viņi ir laipni, es atguvu drosmi un nospriedu paturēt cieši prātā visu, ko redzēšu, lai kādreiz varētu to izstāstīt. Viņi man iemācīja savu darbu, deva labu ēdienu un ierādīja vietu, kur gulēt.

Dienu pēc dienas mēs braucām pa jūru, un katru dienu vecākais novilka sauli no debesīm un lika tai pastāstīt, kur mēs atrodamies. Kad viļņi bija miermīlīgi, mēs medījām kotikus, un man bija liels brīnums, ka gaļu un taukus viņi allaž aizsvieda, bet paturēja vienīgi ādu.

Opikvona lūpas sparīgi noraustījās, un viņš jau grasījās iebilst pret tādu izšķērdību, taču Kugahs viņam piebikstīja ar kāju, lai cieš klusu.

– Pēc ilga laika, kad bijām smagi strādājuši, saule bija aizgājusi un sals koda kaulā, vecākais pagrieza šonera priekšgalu uz dienvidiem. Dienu pēc dienas mēs braucām uz dienvidaustrumiem, zeme nekur nebija redzama, un mēs jau bijām pavisam tuvu ciematam, no kura nākuši šie cilvēki…

– Kā viņi zināja, ka tuvu? – nespēdams vairs nociesties, Opikvons noprasīja. – Zeme taču nebija redzama. Namboks nikni paglūnēja uz viņu.

– Vai tad es neteicu, ka vecākais lika saulei nokāpt no debesīm?

Kugahs nomierināja Opikvonu, un Namboks turpināja.

– Kā jau sacīju, kad bijām pavisam tuvu tam ciematam, sacēlās milzīga vētra, bet naktī mēs bijām bezpalīdzīgi un nezinājām, kur atrodamies…

– Tu taču nupat stāstīji, ka vecākais zinājis…

– Ai, paliec jel mierā, Opikvon! Tu esi muļķis un nekā nesaproti. Kā jau sacīju, naktī mēs bijām bezpalīdzīgi, un tad es cauri negaisa auriem saklausīju bangotnes brāzmas piekrastē. Nākamajā mirklī šoneris, briesmīgi krakšķēdams, kaut kur atsitās, un es peldēju pa ūdeni. Krasts daudzu jūdžu garumā bija klintīm klāts, tikai vienā vietā maza strēmelīte smilšaina liedaga, un liktenis bija lēmis, ka es ieķēros ar rokām smiltīs un neskarts izrāpos no bangotnes. Citi vīri laikam bija sašķaidīti pret klintīm, jo neviens no tiem neizpeldēja krastā, tikai vecākais, un viņu arī es pazinu vienīgi pēc gredzena pirkstā.

Kad uzausa diena, no šonera vairs nebija ne pēdu; es pievērsu seju zemei un devos uz priekšu, lai sameklētu ko ēdamu un paraudzītos cilvēku sejās. Tā es nonācu pie kādas mājas, kur mani ieveda iekšā un deva paēst, jo es biju iemācījies viņu valodu, un baltie cilvēki arvien ir laipni. Šī māja bija lielāka nekā visas mājas, ko esam būvējuši mēs un ko pirms mums būvējuši mūsu tēvi.

– Tad nu gan bija varena māja, – teica Kugahs, neticību nomaskēdams ar izbrīnu.

– Un daudz koku izlietots, tādu māju būvējot, – piemetināja Opikvons, pārņemdams stafeti.

– Tas vēl nav nekas, – Namboks nicīgi paraustīja plecus. – Kādas ir mūsu mājas pret šo māju, tāda bija šī māja pret tām, ko man vēlāk nācās redzēt.

– Bet cilvēki tajās nebija lieli?

– Nē, parasti cilvēki, kā jūs un es, – Namboks atteica. – Es biju nogriezis sev spieķi, lai ērtāk staigāt, un, turēdams prātā savu apņemšanos visu redzēto pavēstīt jums, es spieķī iegriezu robiņu par katru cilvēku, kas dzīvoja šinī mājā. Es tur paliku daudzas dienas un strādāju, un par to viņi man deva naudu – tā ir manta, par ko jūs nekā nezināt, bet kas ir ļoti laba.

Kādu dienu es šķīros no turienes, lai staigātu tālāk pa zemi. Tā iedams, es satiku daudz cilvēku, tā ka robiņus spieķī man vajadzēja griezt mazākus, lai visiem pietiktu vietas. Reiz es nonācu pie kaut kā ļoti dīvaina. Uz zemes man pie kājām gulēja dzelzs stienis manas rokas resnumā un krietna soļa attālumā – otrs dzelzs stienis…

– Tad tu biji bagāts vīrs, – Opikvons paziņoja, – jo dzelzs ir vērtīgāka par visu citu pasaulē. Tur varētu izgatavot daudz dunču.

– Nē, tā taču nebija mana.

– Tu to atradi, un atrastais tev pieder pēc likuma.

Nē, tā nav. Baltie cilvēki to tur bija nolikuši. Bez tam šie stieņi bija tik gari, ka neviens cilvēks tos nespētu aiznest, – cik tālu vien es spēju saskatīt, tiem nekur nebija gala.

– Nambok, dzelzs ir tā kā par daudz, – Opikvons brīdinoši aizrādīja.

– Jā, es tikko spēju ticēt pats savam acīm, taču acis tā rādīja. Bet, kamēr skatījos, es izdzirdu… – Viņš strauji pavērsās pret vecāko. – Opikvon, tu esi dzirdējis, kā auro sakaitināts jūraslauva. Iedomājies sava prātā tik daudz jūraslauvu, cik jūrā viļņu, un iedomājies, ka tie visi izveido vienu jūraslauvu, – lūk, kā aurotu šāds jūraslauva, tā auroja tas, ko es izdzirdu.

Zvejniekļaudis skaļi klaigāja izbrīnā, bet Opikvona žoklis noslīga lejup un tā arī palika atkāries.

– Un tālumā es ieraudzīju nezvēru, apmēram tādu kā tūkstoš vaļu. Tas bija vienacains, vēma dūmus un šausmīgi skaļi sprausloja. Es pārbijos un trīcošām kājām skrēju pa stidziņu starp abiem stieņiem. Taču nezvērs tuvojās vēja ātrumā, un pēdīgi es pārlēcu pār dzelzs stieņiem, kad tas jau pūta karstu dvašu man sejā …

Opikvons atkal spēja pievilkt savu žokli.

– Un … un tad, ak, Nambok?

– Tad viņš pa stieņiem paskrēja man garām un nenodarīja man nekā ļauna. Kad kājas atkal jaudāja mani noturēt stāvus, tas jau bija pazudis no acīm. Tajā novadā tā ir pavisam parasta parādība. Pat sievietes un bērni no tā nebaidās. Cilvēki liek tiem strādāt, šiem nezvēriem.

– Tas ir – tāpat kā mēs liekam strādāt suņiem? – Kugahs apvaicājās ar neticīgu dzirkstīti acīs.

– Jā, kā mēs liekam strādāt suņiem.

– Un kā tad viņi pavairo šos – šos briesmoņus? – Opikvons jautāja.

– Viņi tos nemaz nevairo. Cilvēki tos prasmīgi izgatavo no dzelzs, baro ar akmeņiem un dod dzert ūdeni. Akmeņi pārvēršas par uguni, ūdens pārvēršas par tvaiku, un ūdens tvaiks kā elpa plūst pa to nāsīm un…

– Labi jau, labi, ak, Nambok, – Opikvons pārtrauca. – Pastāsti mums par citiem brīnumiem. Šis mums ir apnicis, jo mēs to nesaprotam.

– Jūs nesaprotat? – Namboks izmisis atvaicāja.

– Nē, mēs nesaprotam, – vīrieši un sievietes gaudīgi atsaucās. – Mēs nespējam saprast.

Namboks iedomājās par mašīnām, kas reizē pļauj un kuļ, un par mašīnām, kas rāda dzīvas cilvēku ēnas, un par mašīnām, no kurām skan cilvēku balsis, un atskārta, ka viņa cilts ļaudis tiešām nekā nesapratīs.

– Vai drīkstu vēl pateikt, ka es pats ar šo dzelzs nezvēru esmu braucis cauri visai zemei? – viņš sarūgtināts vaicāja.

Opikvons paslēja augšup rokas ar delnām uz āru, atklāti izrādīdams, ka netic nekam.

– Saki vien, saki, ko tikai gribi. Mēs klausāmies.

– Tātad es braucu ar šo dzelzs nezvēru, par ko es viņam devu naudu…

– Tu stāstīji, ka viņu barojot ar akmeņiem.

– Bet es arī stāstīju, tu, muļķi, ka nauda ir kaut kas, par ko jūs nekā nezināt. Kā jau teicu, es braucu ar dzelzs nezvēru cauri visai zemei, cauri daudziem ciematiem, līdz pēdīgi nokļuvu lielā ciematā pie sāļa jūraslīča. Mājas tur slēja jumtus līdz pašām zvaigznēm, un gar tiem slīdēja mākoņi, un viss bija pilns ar dūmiem. Šā ciemata rēkoņa bija tāda kā jūras rēkoņa vētras laikā, un cilvēku tur bija tik daudz, ka es aizmetu savu spieķi un vairs pat nepieminēju robiņus, ko biju tajā iegriezis.

– Būtu tu griezis pavisam sīkus robiņus, – Kugahs pārmetoši teica, – tad tu būtu varējis atnest mums šo vēstījumu.

– Griezis sīkus robiņus! – Namboks dusmās uzbrēca. – Paklausies Kugah, tu, kas greb kaulā! Ja arī es būtu griezis vissīkākos robiņus, tik un tā nebūtu pieticis ne ar vienu spieķi, ne ar divdesmit spieķiem, – nē, nepietiktu ar visiem jūras izskalotajiem kokiem piekrastē starp kaimiņu ciematu un mūsējo. Un, ja arī jūsu visu, ieskaitot pat sievietes un bērnus, būtu divdesmit reižu vairāk un ja katram būtu divdesmit roku un katrā rokā pa spieķim un duncim, – tikpat jūs nespētu iegriezt robiņus par visiem cilvēkiem, ko es tur sastapu, tik daudz viņu bija un tik ātri viņi nāca un gāja.

– Visā pasaulē nevar būt tik daudz cilvēku, – iebilda Opikvons, jo bija apstulbis un nejaudāja savā prātā aptvert tādu daudzumu.

– Ko gan tu zini par visu pasauli un tās lielumu? – Namboks atcirta.

– Bet vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt.

– Kas gan tu esi, ja iedomājies noteikt, kā var būt un kā nevar?

– Ar prātu ir apjēdzams, ka vienā vietā tik daudz cilvēku nevar būt. Viņu laivas tā pieblīvētu jūru, ka tur pietrūktu vietas. Un ik dienas viņi iztukšotu jūru no zivīm, tomēr visi nebūtu paēduši.

– Tā var gan likties, – Namboks sacīja, izbeigdams pārrunu, – tomēr tas bija tā, kā es teicu. Pats savām acīm es to redzēju un tāpēc aizsviedu savu spieķi. – Viņš plati nožāvājas un piecēlās kājās. – Esmu tālu īries. Diena bija gara, un es esmu piekusis. Tagad es gribu gulēt, un rīt mēs varēsim runāt tālāk par visu, ko esmu redzējis.

Baskvahvana bikli kliboja pa priekšu, gan lepodamās ar savu brīnišķīgo dēlu, gan arī baidīdamas no tā, aizveda viņu uz savu iglu un apguldīja, ievīstīdama nospeķotās, smirdošās zvērādās. Bet vīri palika sēžam pie ugunskura, noturēdami sapulci, kurā daudz sačukstējās un klusiņām strīdējās.

Pagāja stunda, otra, Namboks gulēja, bet vīri vēl arvien apspriedās. Vakara saule slīga uz ziemeļrietumiem un ap vienpadsmitiem apstājās gandrīz tieši ziemeļu pamalē. Tad vecākais un kaulu grebējs aizgāja no sapulces un pamodināja Namboku. Tas blisinādamies pavērās viņu sejās un pagriezās uz sāna, lai gulētu tālāk. Opikvons satvēra viņu aiz pleca un mierīgi, bet noteikti purināja tikmēr, kamēr viņš nāca pie atmaņas.

– Mosties, Nambok, celies augšā! – Opikvons pavēlēja. – Ir laiks.

– Vai atkal dzīres? – Namboks atsaucās. – Nē, es neesmu izsalcis. Ēdiet vien paši un ļaujiet man gulēt.

– Laiks doties projām! – Kugahs ierēcās.

Taču Opikvons runāja mierīgāk.

– Tu biji mans baidaras biedrs, kad bijām vēl zēni, – viņš teica. – Kopīgi mēs pirmo reizi izgājām roņu medībās un vilkām lašus no venteriem. Un tu, Nambok, mani izrāvi atpakaļ pie dzīvības, kad jūra bija sakļāvusies virs manis un straume mani vilka dziļumā pie melnajām klintīm. Kopā mēs badojāmies un drebinājāmies salā, un saritinājušies mēs gulējām zem vienas zvērādas, cieši kopā saspiedušies. Aiz tā visa un arī tāpēc, ka bijām draugi, mani rūgti apbēdina tas, ka tagad tu esi tāds melis. Mēs nespējam saprast, un galvas mums apdullušas no visa, ko tu stāstīji. Tas nav labi, un tālab sapulcē tapa daudz pārspriests. Tā nu mēs izlēmām sūtīt tevi projām, lai mūsu galvas paliktu skaidras un spirgtas un lai tās nemulsinātu stāsti par neizskaidrojamām lietām.

– Visas lietas, par kurām tu stāstīji, ir ēnas, – Kugahs pārņēma sarunas pavedienu. – Tu tās atnesi no ēnu pasaules, un uz ēnu pasauli tev tās jāaizved atpakaļ. Tava baidara ir sagatavota, un ciltsļaudis gaida. Viņi nevar aiziet gulēt, pirms tu neesi projām.

Namboks bija apstulbis, taču uzklausīja vecākā balsi.

– Ja tu esi Namboks, – Opikvons teica, – tu esi bīstams un neiedomājams melis; ja tu esi Namboka ēna, tad tu runāji par ēnām, un nav labi, ja dzīvie cilvēki uzzina par tām pārāk daudz. Mēs domājam, ka lielais ciemats, par ko tu runāji, ir ēnu ciemats. Tajā pulcējas mirušo dvēseles, jo mirušo ir daudz, bet dzīvo maz. Mirušie neatgriežas. Nekad vēl mirušie nav atgriezušies – vienīgi tu ar saviem brīnumstāstiem. Nav pareizi, ka mirušie atgrieztos, un, ja mēs to pieļautu, mums draudētu liels posts.

Namboks pazina savus cilts ļaudis un apzinājās, ka sapulces lēmums ir negrozāms. Tāpēc viņš ļāva sevi novest lejup līdz ūdens malai, kur viņu iesēdināja baidarā un iespieda viņam rokā airi. Kaut kur jūras pusē klaigāja noklīdusi meža zoss, un bangas sašķīda smiltīs, mīksti un dobji šalkdamas. Pār zemi un ūdeņiem klājās dūmakains mijkrēslis, un ziemeļu pamalē neskaidra un biedinoša gruzdēja saule, ietinusies asinssarkanā miglā. Kaijas lidoja zemu. Pūta skaudrs un auksts krasta vējš, un melnie mākoņu vāli aizmugurē solīja skarbu laiku.

– No jūras tu atnāci, – Opikvons pravietiski skandēja, – un atpakaļ jūrā tev jāaiziet. Tad atkal iestāsies līdzsvars un viss nokārtosies pēc likuma.

Baskvahvana piekliboja pie pašas putu līnijas ūdens malā un izsaucās:

– Es tevi svētīju, Nambok, par to, ka tu atcerējies mani!

Bet Kugahs, atgrūzdams baidaru no krasta, norāva šalli viņai no pleciem un iesvieda to baidarā.

– Ir tik auksti garajās naktīs, – Baskvahvana gaudās, – sals spiežas līdz pat vecajiem kauliem.

– Tā ir tikai ēna, – Kugahs atteica, – un ēnas tev siltumu nedos.

Namboks piecēlās, lai viņa balsi varētu sadzirdēt krastā.

– Ak, Baskvahvana, māte, kas esi mani dzemdējusi! – viņš sauca. – Klausies, ko saka Namboks, tavs dēls. Viņa baidarā ir vieta diviem, un viņš vēlas, lai tu brauktu viņam līdzi. Jo viņš ceļos turp, kur ir papilnam zivju un tauku. Tur sals nemaz neuznāk un dzīve ir viegla, un no dzelzs darināti priekšmeti padara cilvēku darbu. Vai tu esi ar mieru nākt, ak, Baskvahvana?

Viņa brīdi vilcinājās, kamēr baidara jau strauji attālinājās, tad sasprindza balsi trīcoša diskantā.

– Esmu veca, Nambok, un drīz kāpšu lejup ēnu valstī. Tomēr es nevēlos doties turp, pirms mans laiks nav pienācis. Esmu veca, Nambok, un man ir bail.

Gaismas staru kūlis pāršķēla dūmaku virs jūras, ietīdams laivu un cilvēku sarkanzeltainā mirdzumā. Klusums noslīga pār zvejniekcilti, un bija dzirdamas tikai krasta vēja gaudas un zemu lidojošo kaiju klaigas.

 

 

Cienījamie lasītāji!

Pēc tam, kad esat izlasījuši šo brīnišķīgo Džeka Londona stāstu “Namboks, melis”, jūs saprotat, kāpēc laikraksts “DDD” to nolēma publicēt. Cerams, ka mūsu lasītāji ieteiks izlasīt to arī saviem draugiem, radiem, paziņām, kaimiņiem un citiem.

Ja kāds teiks, ka tagad nedzīvo tādi tumsoņi kā uz Namboka dzimtās salas, atbildiet, ka viss ir relatīvs. Mums blakus dzīvo vēl lielāki tumsoņi, kas varbūt nebrīnās par koka un dzelzs kuģiem, dzelzceļa sliedēm, bet tumsonība ir vēl lielāka neizpratnē par dekolonizācijas nepieciešamību. Ja kāds teiks, ka dekolonizācija nav iespējama, atbildiet, ka Nambokam salinieki arī neticēja, ka dzelzs kuģis negrimst. Pajautājiet, vai mūsu nodevīgie valstsvīri un sievas ir mēģinājuši veikt dekolonizāciju, lai teiktu, ka tā ir neiespējama.

Latviešiem obligāti jāceļ sava tautas pašcieņa, latvieša pašcieņa. Pajautājiet oponentiem, vai viņi labāk gribētu būt Namboks, kas stāsta muļķiem patiesību un tiek izraidīts no cilts, vai tumsoņi, kuri muļķīgi noliedz Namboka teikto tikai tāpēc, ka to paši nav redzējuši un tas neiekļaujas viņu šaurajā pierītē.

Atcerieties, ka mūsu valsts vadītāji, politiķi pēc sava relatīvā stulbuma, tumsonības ne ar ko neatšķiras no Namboka ciltsbrāļiem. Sakiet to viņiem acīs. Smejieties viņiem sejās. Patiesi, viņi to ir nopelnījuši!

 

Sirsnīgi jūsu,

Aivars Garda


« Atpakaļ