Saruna ar skolotāju, vīru kopas “Vilki” dalībnieku Andri Balceru
“Dvēseļu putenis” – iedvesmas avots
DDD: Aleksandra Grīna grāmatas “Dvēseļu putenis” atvēršanas svētkos jūs neslēpāt prieku, ka Niklāva Strunkes ilustrētais romāns ir atkal izdots un gaida savus lasītājus – skolu jauniešus. Bērnībā šī grāmata jūs esot iedvesmojusi, latviešu strēlnieki bijuši jums vīrišķības paraugs.
Andris Balcers: Tieši ar šo Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” versiju – Roberta Klaustiņa skolu jaunatnei īsināto un Niklāva Strunkes ilustrēto – esmu audzis. Manuprāt, lai cilvēks izaugtu par kārtīgu latvieti, svarīgi, lai dzīvē būtu apstākļi un pareizie cilvēki. Pirmais jau ir ģimene – vecāki man ir krietni latvieši, nacionāli noskaņoti. Tēvs nu jau gan ir miris. Esmu audzis ģimenē ar tādu pārliecību, ka šī ir mūsu zeme, kas mums bija kādu laiku atņemta, bet sapratām, ka pienāks laiks, kad dabūsim to atpakaļ – bija tāda iekšējā sajūta, kaut gan skolā puikas smējās, ka esmu dulls, teikdams, ka Latvija būs brīva. Augot lasīju nacionālas grāmatas un sapratu, ka nekas mūžīgs (arī impērijas) nav bijis. Bet, protams, cilvēkiem aktīvi jādarbojas – nevar sēdēt mājās, rokas klēpī salicis, un gaidīt, kad kaut kas notiks. Bet daudzi jau tā dara, un gadās, ka nenopelnītā laime dažreiz arī iekrīt klēpī. Tomēr – kādam jābūt urķim, kādam karognesējam, kādam jākrīt, un citi nāk vietā.
Kad kādreiz kā puika lasīju “Dvēseļu puteni”, pat nenojautu, ka abi – Aleksandrs Grīns un 
Niklāvs Strunke – ir bijuši strēlniekos, bet jutu, ka tur ir patiesība, gribējās tiem puišiem līdzināties. Tajā laikā, kad apkārt bija krievu okupācija, ļoti emocionāli, spēcīgi sapratu, ka tie ir mūsu vīri, ka tādiem jābūt latviešiem. Šodien, strādājot pamatskolā un nebūdams vēstures skolotājs, es puikām īsi pastāstu par Latvijas vēsturi, par karu vēsturi. Direktore zina šo manu “grēka darbu” un nepārmet. Mūsu skola ir nosaukta Kalpaka vārdā (Rīgas Oskara Kalpaka Tautas daiļamatu pamatskola – red.piez.).
DDD: Būtu grēks par to nerunāt?
A.B.: Jā, grēks būtu par to nerunāt. Braucot koncertlekcijās ar vīru kopu “Vilki” pa Latvijas skolām, redzu, ka jaunieši ir ļoti aktīvi un cerīgi. Ir, protams, izņēmumi, bet radies iespaids, ka mums aug spēcīgi jaunieši. Kā jau teicu, pamatā ir ģimene. Ja ģimene nav ielikusi bērnos īstu bagāžu, tad, protams, ir pagrūti kaut ko sagaidīt.
Latviešu saimnieka gēns
DDD: Skatoties, kā strādā politiķi, kā virza attiecības ar citām valstīm, mēs, latvieši, tiekam nostādīti pakalpiņu lomā. Latviešus uzskata par kalpu tautu, kas pati nemāk saimniekot. Kur mūsu tautai pazudis saimnieka gēns – varbūt nemaz nav bijis?
Andris Balcers: Saimnieka gēns latviešiem ir bijis un būs arī turpmāk, bet tas ir mīkstināts – turklāt ne tikai no mūsu ienaidniekiem, bet no mūsu pašu attieksmes puses. Daudzi, kas tagad ir valdībā, Saeimā, ir tā sauktā krievu laika paaudze, būtībā mani laikabiedri. Ja man nebūtu bijusi latviski stipra ģimene, būtu varbūt iestājies komjaunatnē, partijā u.tml. Bet man bija pārliecība, ka tie ir mūsu okupanti – ienaidnieki. Protams, bija jāizdzīvo, bet viss ir līdz zināmai robežai – nedrīkst sadarboties ar ienaidnieku. Bet daudzi no tiem, kas tagad ir Saeimā, tik tiešām bija pakalpiņi, taču tā jau ir atsevišķa un gara saruna.
Tomēr latviešos ir saimnieka gēns. Skatoties vēsturē, – Pirmais pasaules karš, Neatkarības cīņas, brīvprātīgie leģionā, nacionālie partizāni, izsūtīšanas – kas aizgāja bojā? Protams, labākie, drosmīgākie, kuri nebaidījās. Man daudzi ir prasījuši, kā mums atgūt brašumu, kareivīgumu, saimnieka apziņu? Ir jāaug. Jāaudzina jaunā paaudze – viņi būs mūsu zemes saimnieki.
DDD: Vai kādreiz nav skumji redzēt, ka it kā tiek mācīts patriotisms – 18. novembris, Latvijas karodziņš pie apģērba, himna, Dziesmusvētki, hokejs u.tml. – bet tajā pašā laikā joprojām netiek runāts par to, ka nav likvidētas okupācijas sekas, vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka krievu valoda ir galvenā, utt. Mēs nezinām, kā viņi – krievvalodīgās okupācijas sekas – rīkotos, ja pēkšņi Krievija iebruktu. Bet jaunieši uztver, ka tas ir normāli – viņiem nekas cits netiek mācīts. Ko šādā situācijā var mainīt?
A.B.: Ikvienam, kurš sevi uzskata par latvieti, ir jādara viss iespējamais, sākot jau ar sevi, ar ģimeni, jāaudzina draugi, kaimiņi, – visiem ir jāstāsta un jāatbalsta patiesība. Tātad nepārtraukti jāstāsta, ka bija okupācija, ka okupanti joprojām pie mums dzīvo. Es jau arī ar puišiem par to runāju. Skolā mācās bērni arī no jauktajām ģimenēm, bet viņiem tāpat mierīgi stāstu patiesību. Arī par 9. maiju runājam – kas ir tie, kuri iet tur, pie tā kauna staba. Tie ir mūsu ienaidnieki. Un par to ir jārunā – nav ko liekuļot.
Bet nelaime, ka mūsu valdība un Saeima piekopj strausa politiku. Ja tagad ir neatkarīga, brīva valsts, tad runājam par visu skaidri un patiesi, lai latviešu tauta un arī ne-latvieši saprot, kas ir Latvija un kam tā pieder un piederēs nākotnē. Tas jau ir negodīgi arī ir pret tiem, kas te dzīvo, ja turpinām manipulēt ar kaut kādām puspatiesībām un ļaujam viņiem nez ko cerēt. Ja gribam patiesu brīvību, ir jāsaka patiesība.
Cik ļausim sev kāpt uz galvas?
DDD: Visu varētu sakārtot diplomātiski, pieņemot un dzīvē realizējot likumus, kas veicinātu Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Taču izvairīšanās valstiskā līmenī risināt šos jautājumus rada pat fizisku konfliktu draudus uz ielām. Starp citu, Putins aicina savējos mājup, bet mūsu valdība klusē, izliekas neko nezinām, kaut gan varētu izmantot šo aicinājumu, lai palīdzētu krievvalodīgajiem aizbraukt no Latvijas. Rodas sajūta, ka mūsu valsts vadītāji nemaz negrib rūpēties par latviešu tautu. Nesen izskanēja ziņa, ka Vējonis gatavojas uz Latvijas simtgadi visiem nepilsoņiem iedot pilsonību.
Andris Balcers: Ne tikai viņš, daudzi to saka – arī bijušais Ulmanītis. Prezidents – tas ir Valsts simbols (kā karogs, kā himna), bet, ja ir apdraudēta tautas izdzīvošana, tad simbolam arī ir jāatbild par saviem vārdiem un darbiem. Bīstamas lietas tautai nedrīkst pieļaut, tad tautai ir jārunā. Viņš ir tautas (caur Saeimu) ievēlēts prezidents un ir atbildīgs tautas priekšā.
DDD: Varbūt viņiem – deputātiem, ministriem, prezidentam – ir tāda visatļautības sajūta tāpēc, ka nav jutuši tautas spēku. Abreni atdeva – tauta klusē; valodas referendumu pieļāva – klusums; tagad prezidents muld par pilsonības piešķiršanu – atkal neviens neiebilst. Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki ir tik pasīvi?
A.B.: Manuprāt, viņi neredz līdzekļus, kā kaut ko mainīt. Vēlēšanās (arī pašvaldību) kandidē vieni un tie paši cilvēki no vienām un tām pašām partijām, un nekas nemainās. Politiķiem ir nesodāmības apziņa, un viņi bieži dara, ko iegribas. Arī ienaidnieki no Krievijas visādā veidā tausta (zondē), kādā veidā un cik tālu var iet – cik tad ļausim sev kāpt uz galvas.
Galvenā nelaime vēl ir tā, ka mums nav veikta deokupācija. Vācieši te arī ļoti ilgi dzīvoja, bet viņi, paldies Dievam, bija samērā augstprātīgi un nošķirti, taču krievi ir ļoti vienkārši, saprecējušies un iemitinājušies arī ar jaukto ģimeņu palīdzību. Latvietis ir audzis viensētās, viņš ir gatavs sisties arī viens, mazākumā, bet krievi pieslienas stiprākajam un iet barā. Viņi visu laiku jūt, ka Latvijas valdība ir neizlēmīga, bailīga, bet Putins demonstrē pasaulei spēku gan reklāmas kampaņās, gan bandītiski iekarojot svešu zemju teritorijas.
DDD: Pasaulei dod pa muti…
A.B.: Jā, un liberālā pasaule raustās no viņa. Un krievi redz – tas ir mūsējais. Gan 9. maijā, gan hokeja spēlē – visur viņi forsē. Mums nevajadzētu neko te uzpūst un liekuļot, bet skaidrot krieviem patiesību, sen jau bija jāmāca arī skolās patiesā vēsture. Latviešu strēlnieki (1918. gadā) visu Krieviju nolika uz ausīm, lai nodibinātu savu valsti, kā bija solīts. Tas arī tika izdarīts. Tāpat arī Kurzemes cietoksnis pēc kara nekrita. Šo vēsturisko patiesību krievi nevar atzīt, tā viņiem visu laiku, piedodiet par izteicienu, ir kā skabarga pakaļā.
Deokupācijai obligāti ir jānotiek. Protams, daļa no viņiem var palikt dzīvot arī Latvijā, bet jāskatās, lai tas būtu proporcionāli.
DDD: Zinātnieki konstatējuši, ja pamattauta savā zemē ir zem 75 procentiem, tad tās pastāvēšana ir apdraudēta.
A.B.: Optimāli būtu, ja latviešu skaits Latvijā būtu virs 75 procentiem. Ja mūsu varneši pieņem vai t.s. sadarbības partneri ārzemēs uzspiež pieņemt noziedzīgi izveidoto situāciju, ka latvieši lielākajās pilsētās ir minoritāte, tad ir jāizvērtē, kam šī valsts ir atjaunota…
DDD: Mūsu vēsture jau liecina, kādi mums bija sabiedrotie – tādi tie ir arī tagad.
A.B.: Filantropu pasaulē nav – pastāv tikai izdevīgums. Ja būsim pašpietiekami, ar stingru mugurkaulu, tad tā mūs arī visur pieņems. Bet, ja kalposim tikai kaut kādu caurumu aizbāšanai, tad šim nolūkam mūs arī izmantos. Tas ir – ko mēs paši gribam.
Nevis iekarot, bet aizstāvēt
DDD: Dažreiz nākas dzirdēt aicinājumus neslavināt latviešus kā karotājus, neheroizēt karus, bet iestāties par mieru. Kāpēc tomēr latviešiem ir svarīgi spēt karot, aizstāvēt savu zemi? Varbūt mums tiešām vajadzētu būt kā miera baložiem?
Andris Balcers: Būtu jau jauki. Bet, ja paskatāmies senākā vēsturē – lielais, spēcīgais, izcili kulturālais baltu tautu kopums kaut kā pamazām tika saspiests un asimilēts. Bet viņi tiešām nāca ar tādu baltā tētiņa ideju…
DDD: Ne zariņa nenolauzu…
A.B.: Jā, tas jau viss ir ļoti labi, bet vienmēr labajam ir sliktais blakus, kas modri izmantos tavu vājību, lai tevi piebeigtu. Un tas vairs nav labi. Indivīds var noslieties uz kaut kādu piedošanu, bet tautai tas nav tik vienkārši. Ja tauta grib pastāvēt, tad par to ir jācīnās. Tāpēc jau ir populārais teiciens: “Ja gribi mieru, gatavojies karam.”
Tātad jābūt stipram – tas ir viens. Otrs – pretinieks jau visu laiku darbojas un cenšas potēt: jūs esat ganiņi, gojas, bauri u.tml. Ja tautā ir kāda spēcīga personība, kas šo tautu var pacelt, tad ienaidnieks mēģina šo personību vai nu savaņģot, vai kā Herbertu Cukuru – izcilu lidotāju – iznīcināt. Tātad vai nu piesavināties, vai iznīcināt, ne vienmēr fiziski. Un mēs padevīgi pakļaujamies. Bet mums jābūt gudriem un stipriem – savas izcilības dažādās jomās neatdot nevienam un aizstāvēt.
DDD: Latviešiem nav jāiekaro citu tautu teritorijas, bet ir jābūt gataviem aizstāvēt savu, vai tā?
A.B.: Jā. Un tāpēc latvietim, karavīram, ir jābūt gatavam Latviju aizstāvēt. Kāpēc par karu ir jārunā? Tāpēc, ka tā ir dzīves skola. Ja ienaidnieks visu laiku kladzina, ka esam kaut kādi ganiņi un bārenīši – nē, paskatieties vēsturē, ka jau no seniem laikiem latvietis ir vareni karojis, arī ar 700 verdzības gadu pasaciņu ir centušies ieaudzināt mums kaut kādu mazvērtības kompleksu. Bet mums ir bijuši, ir un būs spēcīgi karavīri ar savu karotājprasmi, spēku un gudrību.
Bez dekolonizācijas nav drošības
DDD: Vai Latvijā vajadzētu atjaunot obligāto karadienestu? Vai, jūsuprāt, tas kaut ko mainītu?
Andris Balcers: Pašreiz šis jautājums ir atlikts malā, lai gan, manuprāt, neatkarīgai valstij vajadzētu savu armiju ar obligāto militāro dienestu. Daudzi iebilst, sakot, ka mums jau ir Zemessardze, bet, tai arī ir savas problēmas – ilgus gadus tika radīti nelabvēlīgi apstākļi, kā rezultātā daudzi zemessargi aizgāja no dienesta. Par laimi, tagad attieksme pret Zemessardzi ir uzlabojusies.
Ja neieguldīsim savā aizsardzībā, mums būs jāiegulda citu valstu aizsardzībā. 50 gadus jau barojām citu valstu aizsardzības sistēmu. Dienēt savas valsts armijā – tā ir arī laba vīrišķības un patriotisma skola jauniešiem. Man ar to nepalaimējās, jo tajā laikā bija PSRS.
Pretarguments obligātā militārā dienesta ieviešanai varētu būt piektā kolonna. Arī Zemessardzē, kas ir latviešu brīvprātīgs bruņots formējums un kurā esmu nodienējis vairākus gadus, ir daudz krievu jauniešu. Viņi it kā esot patriotiski, bet man nav par viņiem visiem simtprocentīgas pārliecības.
DDD: Man atkal jāpiemin mācītāja Zuikas stāstītais par viņa biedru baltvācieti, kurš atzina, ka nešaus uz vāciešiem, ja viņi iebruks Latvijā. Šaubos, vai šobrīd Latvijā dzīvojošie krievvalodīgie dedzīgi metīsies aizstāvēt Latviju, ja Krievija uzbruks. Var jau teikt sazin ko, bet asinsbalss ir ļoti stipra.
A.B.: Tieši tā. Galvenais jau ir proporcija. Latvijas laikā te arī dzīvoja krievi, bet viņu bija ļoti maz. Daži no viņiem bija pat leģionāri un nacionālie partizāni, kuri karoja pret okupantu armiju. Bet procentuāli viņu bija maz. Tagad tā ir masa, kas visu laiku bļauj – Rossija! Neticu, ka viņi būs lojāli mums. Tur ir šī bīstamība, tāpēc par obligāto karadienestu šobrīd esmu piesardzīgs. Kaut gan krievi iet arī profesionālajā karadienestā, manuprāt, pamatā tas ir peļņas dēļ.
Tātad jārisina ir dekolonizācijas jautājums – tas nav atliekams. Šī ir galvenā prasība, kas jāuztur. Tagad grib pieņemt likumu, ka Latvijas pilsonis varēs izvēlēties savu tautību. Viņi pateiks: “Esam latvieši!” – it kā viss kārtībā. Bet kā būs X stundā, kā Saeimas vēlēšanās, kā referendumā? Tas viss ir miglā tīts.
DDD: Manuprāt, šobrīd jau ir tā X stunda…
A.B.: Tieši tā. Šā brīža bīstamība ir miera un drošības ilūzija. Patiesībā jau nekāda miera nav – latviešu tauta cīnās par izdzīvošanu.
Bīstamā miera ilūzija
DDD: Mums kā nācijai, kā tautai šis stāvoklis ir bīstamāks nekā tad, ja būtu karš, būtu skaidri zināms, kur ir ienaidnieks. Tagad apziņas tiek tā kropļotas, ka īsti vairs nav saprotams nekas.
Andris Balcers: Ar abām rokām esmu par deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju – bez tā nekas labs nebūs. Bet sarežģīti, jo pastāv jauktās laulības.
DDD: It īpaši, ja paskatāmies uz Ušakova jauno ģimeni. Rodas jautājums – ko domā viņa sieva latviete, kur ir viņas nacionālā pašcieņa?
A.B.: Viņa pieslienas varai un spēkam. Mums ir jābūt spēcīgiem, bet, ja tas gēns mūsos ir nīcināts, – vai pietiks laika gaidīt, līdz tas atjaunosies pilnībā?
Ir jāizvēlas prioritātes: manta, vara, karjera vai kādas augstākas vērtības. Bet apzināti tiek darīts viss, lai visu saduļķotu un cilvēkiem saputrotu galvu. Un, ja ar to domāšanu ir tā pašvaki, tad tiešām grūti izvērtēt.
DDD: Tiešām – grūtāk nekā kara laikā. Tad bija skaidrs, ja neaizstāvēsies, tevi nošaus, bet tagad nevar īsti saprast, kas ir kas.
A.B.: Jā, tu ej pie drauga, bet izrādās, priekšā ir ienaidnieks. Viss ir apzināti sajaukts, bet tā vieglāk pārvaldīt…
Sirdsapziņa ar tauku slāni
DDD: Bet sirdsapziņa – vai pie varas esošiem tās nav? Kā var naktīs mierīgi gulēt, zinot, ka esi draņķis?
Andris Balcers: Tiem cilvēkiem kā pingvīniem ir uzaudzis biezs tauku slānis – ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski –, viņiem ir omulīgi, silti. Viņu sirdsapziņas ir aptaukojušās, nemitīgi piekāpjoties. Viņi gluži kā dzērājs atrod attaisnojumu: tas tikai šoreiz tā, aiz bēdām; tad – labs draugs vai kolēģis – kā es viņu iegāzīšu, jāpiekāpjas… un tā bez gala. Visu laiku laipošana.
DDD: Vērtējot Atmodas laiku, mūziķis Aivars Brīze teica, ka, viņaprāt, tolaik par maz lija asinis, tāpēc mēs tik slikti dzīvojam. Ja tad būtu bijušas īstas cīņas, nevis tikai dziesmu padziedāšana, tad tagad mēs spētu novērtēt, ko nozīmē neatkarība un brīvība. Vai piekrītat šādam apgalvojumam?
A.B.: Manuprāt, tas bija tāds projektiņš, ko veidoja – ar vairāk vai mazāk veiksmīgi tēlojošiem aktieriem, ar statistiem, arī ar ļoti patriotiskiem cilvēkiem. Es arī gāju uz barikādēm, iestājos Zemessardzē, kur priekšnieks tajā laikā bija Gorbunovs. Bet tas bija tik rafinēti izdomāts, citu variantu nebija. Jeb – nepieļāva īstenot. Grūti pateikt, vai piekrist Aivaram – varbūt, jā. Neatkarības karš jau ir jāizkaro – dāvāts nekas netiek.
DDD: Tikai siers peļu slazdā ir par brīvu – par brīvības cenu.
A.B.: Varbūt cilvēki cerēja vinnēt kā šahā. Bet, ja uz spēli šahā izaicina lielmeistars, tad tu riskē pazaudēt visu. Atmoda, manuprāt, bija spēle ar iezīmētām kārtīm.
Tomēr, ja mums ir dota iespēja uz neatkarīgu valsti, tad, lūdzu, darām, ko varam. Varam, kā minimums, visur runāt patiesību, Latvijā visur runāt tikai latviski. Ja cilvēki nebaidījās to darīt okupācijas laikā, par ko varēja nošaut, labākais – izsūtīt, vai tad mēs šodien nevaram pat runāt patiesību?
Ja cilvēki nebaidījās iet karā, kur reāli var arī krist, par ko tad mēs šodien runājam – par lopiem? Cilvēkam taču jābūt kaut kādam godaprātam un pašcieņai.
DDD: Cilvēki tomēr baidās. Bet no kā?
A.B.: Tās ir bailes kaut ko zaudēt. Starp citu, nav bijušo čekistu – viņi joprojām ir starp mums, jo lustrācija nenotika.
DDD: Tā ir saruna par tā saucamajiem čekas maisiem, kurus joprojām nevar atvērt.
A.B.: Var jau teikt šo un to, ka tur kādi ir pielikti klāt, kādi izņemti, bet speciālistiem ir jāvērtē – tas vienkārši ir jādara, nevis jāzīlē.
DDD: Vai nav tā, ka pret šo maisu atvēršanu ir tā saucamās inteliģences pārstāvji – politikā aktīvi darbojušies un tautas mīlestību ieguvušie ziedu paklāju favorīti?
A.B.: Baidās tie ietekmīgie, kas tagad ir pie varas. Bet atklātība izsistu kārtis no rokām ienaidniekam.
DDD: Bet ko vienkāršais latvietis lai dara? Viņš tagad izlasa šo interviju – viss ir taisnīgi, pareizi, bet ko viņam darīt?
A.B.: Darām katrs savā ģimenē, darbā, sadzīvē maksimāli visu, ko varam darīt savas tautas labā. Informācijas gūzma ir milzīga, var apjukt, bet jāmācās domāt, vērtēt. Kā jau teicu, ja mūsu brīvības cīnītāji ir riskējuši ar savām dzīvībām cīņās par savu tautu, tad mums šodien ir jābūt vismaz tik drosmīgiem, lai teiktu un aizstāvētu patiesību. Tam ir jābūt par moto – runāt tikai patiesību un darīt maksimāli visu tautas labā.
Nacionālisms ir varens spēks
DDD: Vai runāšana, ka nacionālismam šodien nav vairs nekādas nozīmes, ir tikai tāda demagoģiska, neapzināta muldēšana vai apzināts ļaunums?
Andris Balcers: Tāpēc jau šī cīņa par tautības ierakstiem pasē notiek, ka tas it būtiski, bet speciāli to mēģina nīcināt. Arī par dzimumiem, ar visādām Stambulas konvencijām u.tml. – tāpēc, ka tas kādam ir izdevīgi. Baram vadonis pametīs kādu desas gabalu, šņabi – kas nu kuram baram vajadzīgs – un viss aiziet. Bet, ja cilvēki sanāk kopā brīvprātīgi ar gudrību, tad ar viņiem tā nevar manipulēt – tad viņi ir jāpārliecina. Tas jau nav nekas jauns – pasaulē vienmēr ir bijušas cīņas par nāciju, pret nāciju, bet par to ir jāstāv. Ja Dievs tā iekārtojis, tad tā arī dzīvojam; ja ejam pret to, tad nevaram pastāvēt – pazūdam.
DDD: Kam būtu jānotiek, lai to, par ko mēs tagad runājam, kas mums liekas elementāras, pašsaprotamas lietas, saprastu ikviens? Kas situāciju varētu mainīt?
A.B.: Latvieši tomēr vēsturiski ir dzīvojuši viensētās un nāk kopā tikai svarīgos, izšķirīgos briesmu brīžos. Arī talkās. Tad nāksim visi talkā mūsu valstij, lai tā kļūtu patiešām latviska Latvija, par ko paaudzēs ir cīnījušies mūsu priekšteči. Maksimāli jāvelta spēki tam, lai skolotu un audzinātu jauno paaudzi. Tas ir jādara arī skolās, bet krievu skolās to, manuprāt, nedara. Tādēļ, jau sen visām valsts izglītības iestādēm ir jābūt TIKAI ar latviešu mācību valodu. Visās darbavietās obligātai ir jābūt TIKAI latviešu valodai, ar nelieliem, specifiskiem izņēmumiem dažās profesijās. Tas ir, jārada situācija, ka kolonisti dzīvotu diskomfortā, nevis latvieši. Jāsaprot, ka blakus dzīvo mūsu ienaidnieks, bieži arī – maskējies. Daži mēģina pieslieties, bet pārējie tomēr paliek nelojāli.
Mums, latviešiem, ir jābūt gudriem, taisnīgiem un bezbailīgiem patiesības paušanā. Vienotiem kā savilktai dūrei. Ne mirkli nedrīkstam izlaist no prāta un sirds šobrīd svarīgāko – deokupāciju un dekolonizāciju. Bez tām mūsu tauta izzudīs.
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 11(361) (2016. gada 3.–16. jūnijs) un Nr. 12(362) (2016. gada 17. jūnijs–7. jūlijs)