Saruna ar amatnieku, antiglobālistu Normundu Vīru 
DDD: Latviešu tauta visu laiku ir bijusi spiesta cīnīties par savu izdzīvošanu. Vai šobrīd ir kaut kas mainījies, vai varam teikt, ka esam brīva un neatkarīga nācija?
Normunds Vīrs: Esmu pārliecināts, ka nekas nav mainījies. Genocīds pret latviešu tautu turpinās, tiekam mērķtiecīgi iznīcināti. Latviešu šobrīd ir mazāk nekā pirms Otrā un pat Pirmā pasaules kara. Par mūsu tautas vēsturi liecina ikvienas latviešu ģimenes liktenis. Manā ģimenē gāja bojā 14 cilvēki, 12 jauni vīrieši, no kuriem puse iekrāsoti brūnā, bet otra puse – sarkanā krāsā, un divas vecmammas māsas meitiņas.
Manuprāt, plāns pakļaut Latvijas valsti bija vēl pirms Molotova-Ribentropa pakta, jo latvieši tika iznīcināti vēl pirms padomju okupācijas. No 1938. gadā Maskavā arestētajiem septiņiem mātes brāļiem izdzīvoja tikai Roberts. Tas bija mērķtiecīgs genocīds.
DDD: Ja latviešu iznīcināšana notika pirms 1939. gadā noslēgtā Bāzu līguma (Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS), tad jautājums, vai tiešām Ulmanis nezināja, kas patiesībā notika ar latviešiem Krievijā, vai arī zināja un vienkārši nodeva savas tautas intereses?
N.V.: Vai varētu būt, ka to zināja vienīgi Latvijas diplomāti PSRS un ārlietu ministrs Munters? Tajā laikā, lai attaisnotu savu rīcību šai iznīcināšanai, visi nolemtie tika nodēvēti par spiegiem vai “padomju tautas” ienaidniekiem. Pēc nāves viņus gan padomju vara it kā reabilitēja, taču ar grūtībām, jo visi dokumenti esot bijuši pazuduši… Vēlāk gan izrādījās, ka tie ir meli.
Domājot par to, kāda informācija par represijām pret latviešiem nonāk plašsaziņas līdzekļos, neatstāj sajūta, ka stāsti ir ļoti tendenciozi. Atmiņā nāk reiz piedzīvotais, kad piedāvāju toreizējiem raidījuma “Labvakar!” vadītājiem Ojāram Rubenim un Edvīnam Inkēnam stāstu par saviem radiniekiem – septiņiem mātes brāļiem – Sibīrijā, kur vienīgā izdzīvojušā Robertonkuļa stāstu esmu ierakstījis pat audiolentē. Viņi izlikās nedzirdam manu piedāvājumu, taču nedaudz vēlāk TV raidījumā Ojārs Rubenis intervēja kādu kundzīti, kura dalījās ar atmiņām par Sibīrijā piedzīvoto. Klausoties kundzes teikto, sapratu, ka arī atmiņām par izsūtījumu ir jābūt politkorektām – sabiedrība drīkst dzirdēt tikai to, cik labi cilvēki izsūtītos sagaidīja, kā par viņiem visi rūpējās, un ka paši latvieši ir nodevuši cits citu. Es vēlos šo mītu kliedēt.
Cilvēkiem ir jāsaprot, no kurienes radies aplamais uzskats, ka latvieši paši cits citu ir nodevuši. Piemēram, bruņoti cilvēki paņem vienu kaimiņu uz otra kaimiņa māju un viņam jautā: vai šis kungs ir, teiksim, Rūdolfs Pētersons? “Nu, jā, tas ir Rūdolfs Pētersons,” skan atbilde. Nu, skaidrs. “Bet jūs esat tas Plūmiņš?” “Jā, esmu Plūmiņš.” Tātad dokumentos iznāk, ka viņi viens otru ir nodevuši vai uzrādījuši. Tas ir absurds! Saraksti tika sastādīti jau iepriekš. Tas ir mīts, ka latvieši paši savējos ir nodevuši.
Pieņemsim, ja es būtu tādu sarakstu stādījis, kurā, piemēram, būtu kāds no “DDD” redakcijas, es tūlīt jums piezvanītu un pateiktu, ka esat sarakstā. Jūs paspētu paslēpties, un neviens netiktu izvests. Manuprāt, ir skaidrs, ka ne jau latvieši cits citu izveda uz Sibīriju. Tas bija vajadzīgs okupācijas varai.
Šodien manai ģimenei nav loģiskas pēctecības vairākiem īpašumiem Jūrmalā un Kurzemē. Molotova-Ribentropa pakts tika atzīts par prettiesisku, bet šī pakta un represiju rezultāta ģimenei zaudētās īpašumtiesības ir spēkā.
DDD: Droši vien kāds apgalvojumam, ka latviešu tauta joprojām tiek iznīcināta, iebilstu, jo šodien taču nevienu ar varu nekur neved. Varbūt apgalvojums, ka genocīds pret latviešu tautu turpinās, ir pārspīlēts?
N.V.: Divdesmit piecus gadus mums skaitās neatkarība, bet vairāk dzirdu runājam un uztraucamies par holokaustu nekā par latviešu tautas problēmām. Tad es nesaprotu, vai esam kaut kāda Izraēlas satelītvalsts? Ja tomēr esam neatkarīga, nacionāla valsts, kādēļ tik maz runā par latviešu tautas vajadzībām?
Ja cilvēkam nolietu litru (piekto daļu) asiņu, viņš būtu vārgs un slims. Tāda šobrīd ir mūsu tauta, jo, tēlaini izsakoties, piektā daļa asiņu tautai ir nolieta – daļa tautas ir aizbraukusi, vairs nav savā zemē. Protams, ka genocīds turpinās. Tas ir pieņēmis citas formas, bet pastāv.
Runā par demokrātiju, bet kā šī demokrātija dzīvē izpaužas? Pasē obligāti ir pirkstu nospiedumi. Jebkurai vecmāmiņai, kas dzīvo laukos, tagad jāmeklē dators, lai elektroniski deklarētos, jo citādi viņai neviens nemaksās par nedaudzajiem hektāriņiem. Un galvenais – dzīvojam melu pasaulē. Un tas neattiecas tikai uz Latviju – visas pasaules globālie meli tiek iebaroti cilvēkam kā patiesība.
Seksperti, kā es viņus saucu, un annālītiķi – visi cīnās un stāsta melus, melus un melus… Tikai man gribas jautāt: ja mums ir tik daudz cilvēku ar augstākām izglītībām, kas izlaisti no universitātēm, bilancspējīgi grāmatveži, ekonomisti utt., tad kāpēc mūsu valsts 25 gadu garumā tikai vienu gadu bijusi ar pozitīvu bilanci? Diplomāti arī dzīvo no tautas naudas – ēd melnos ikrus, dzer vislabākos šampaniešus, dejo, bet tad pēkšņi sākas problēmas un kari. Vai tad viņi slikti ir dejot sākuši, Putinam, Obamam vai Izraēlas vēstniecei kāds uz kājas uzkāpis, kursus nav izgājuši – kas par lietu? Mēs viņus barojam, viss it kā labi, bet mūs noved pirmskara situācijā! Būtībā mūs baro ar meliem.
Politikā nejaušību nav
DDD: Vai okupācijas seku likvidēšana nenotika nejaušu apstākļu sakritības dēļ, vai tomēr apzināti netika veikta deokupācija un dekolonizācija?
Normunds Vīrs: Nekas nav nejauši – noteikti tā bija apzināta izvairīšanās no okupācijas seku likvidēšanas. Varu jau nepaņēma cilvēciņi, kas karodziņus nesa – es arī nesu karodziņu, bet pie varas neesmu ticis, un neviens nekad mani tur nelaidīs. Mēs tam neesam paredzēti. Varu no augšas pārņēma tie paši čekisti, komunisti, viņiem pievienojās bandīti, reketieri – visi kopā apvienojās būtībā mafiozā struktūrā.
Vēsturi veido uzvarētāji, tajā maz patiesības. Mums pasniedz, ka mēs it kā izcīnījām savu neatkarību, bet tie ir meli. 4. maija republika ir komunistu turpinātāja republika – viņi paši sevi pielika pie varas. Gudri cilvēki jau to zina, kas viņi visi tur bija. Es domāju, ka čeka apzināti gatavoja tos “tautas varoņus”…
DDD: …ietērpjot džemperos ar auseklīšiem.
N.V.: Starp citu, Dainis Īvāns Latvijas neatkarības gadadienā sēdēja kopā ar Gorbunovu un Godmani. Šie trīs personāži ir “trīs zvaigznes debesīs” pie Latvijas vēstures debesīm. Viens 1987. gadā teica, lai neviens latvietis pie Brīvības pieminekļa nedomā rādīties; otrs ir bijis divreizējs Latvijas premjers, kas ieviesis vienu otru “labu lietu” Latvijā, piemēram, izglāba privātbanku (“Parex banku”) ar tautas naudu, lai baņķieri varētu iziet no krīzes kā miljonāri. Un tā būtībā tiek darīts visur. Pasaules titultautai valstis būtībā ir kā veikali, kas tiek atvērti un aizvērti, nosaukumi mainīti u.tml., kad tas ir vajadzīgs.
DDD: Tātad dziesmotās revolūcijas laikā mums tika uzspiesta viltus demokrātija?
N.V.: Jā, jo patiesa demokrātija, kā zināms, ir tautas vara. Vai Latvijā tāda ir? Šie partijas cilvēki, kurus mēs it kā ievēlam, būtībā vairāk apkaro cits citu, nevis cīnās par tautas interesēm. Kādas profesijas viņi atceras divdesmit piecu gadu garumā? Viņi min tikai trīs profesijas (pirms 12. Saeimas vēlēšanām pat bija vienu aizmirsuši) – viņiem ir policisti, skolotāji un mediķi. Vairāk bez šīm trim profesijām viņi neko nezina, tad par ko runāt?!
DDD: Droši vien daļa vainas ir jāuzņemas cilvēkiem, kuri ir vienaldzīgi pret valstī notiekošo un ļauj pie varas esošajiem šiverēt savās egoistiskajās interesēs.
N.V.: Pārsvarā cilvēki vispār negrib par politiku runāt, jo viņiem riebj viss, kas notiek – cilvēki pamatā grib strādāt, lai risinātu savu finansiālo jautājumu. Un tādu, kuri gatavi ziedot savu laiku, lai par kaut ko parunātu, ir ļoti maz – visi tikai dzenas pēc naudas.
Partijnieku organizēts teātris
DDD: Tikko atzīmējām Barikāžu 25. gadadienu. Liela daļa no tiem, kuri bija uz Barikādēm, atzīst, ka ne par šādu Latviju viņi ir cīnījušies…
Normunds Vīrs: Es arī biju uz Barikādēm.
DDD: Tad kam tādas Barikādes bija vajadzīgas?
N.V.: Barikādes bija Centrālkomitejas, to pašu partijnieku, organizētas. Lika kolhozu priekšsēdētājiem savest tehniku, baļķus un būvmateriālus. Tas viss bija teātris. Tauta masu skatos, protams, darbojās no visas sirds. Pēc Viļņas noteikti no augšas bija pavēle uztaisīt kaut ko līdzīgu – vairs ne tik briesmīgu, bet pietiekami ticamu.
DDD: Bieži vien, runājot par neatkarības atgūšanas laiku, sarunbiedri atzīst, ka tad, ja toreiz brīvību izcīnītu ar ieročiem, nevis dziesmām, tad šodien dzīvotu labākā Latvijā. Vai jūs tam piekrītat?
N.V.: Es esmu pacifists – esmu pret asins izliešanu, jo mana dzimta ir nesusi jau pietiekami daudz cilvēkupuru. Es neuzskatu, ka kari un asinis kaut ko atrisina. Arī pilsoņu karu stihiska izcelšanās ir mīts, kas radīts kādas grupas interesēs. Aiz jebkura kara ir varas un naudas intereses. Kari ir organizēta masveida slepkavība ar iepriekš izplānotu mērķi, ar visiem ģenerāluzbrukumiem utt., kur tiek konkrēti saskaitīts, cik zābaku pāri vajadzīgi, cik automāti, lielgabali, tanki, karakuģi, lidmašīnas u.tml. Un visu to var paveikt tikai cilvēki, kas drukā naudu, nozog no savas tautas vai aizlienē no tiem, kas drukā naudu.
Visas tautas ir pašpietiekamas
DDD: Vai pareizi saprotu, ka, jūsuprāt, nav jēgas karot, jo visu nosaka nauda un tās drukātāji?
Normunds Vīrs: Kāda jēga latviešu puišiem bija krist ar ieročiem rokās, ja šodienas Latvija nav neatkarīga? Saprotu, ka tie, kuri patiesi mīl Latviju un latviešu tautu, ir gatavi cīnīties, bet diemžēl viņu pašaizliedzību un varonību izmato nelieši, kas skaita naudu un tiecas pēc varas. Atcerēsimies, piemēram, latviešu strēlniekus, kuri karoja Krievijā, lai iegūtu Latvijas valsti. Viņi bija daļa no Latvijas neatkarības, bet vai par viņiem kāds tagad atceras? Vai kāds runā par to, ka viņiem bija svarīga Latvijas neatkarība, par to viņi arī cīnījās – vienalga kur un kā. Ja manas mātes septiņiem brāļiem un vectēva sešiem kritušajiem brāļiem karu vietā katram būtu kaut vai pa vienam bērnam, mūsu dzimta būtu desmitkārt lielāka. Ja ņemtu visus tos vīrus, kuri nolika galvas par savu zemi, cik mums tagad būtu liela, spēcīga tauta?!
Ikviena tauta ir pašpietiekama, un stāstīt tautai, ka tā ir maza, atkal ir viens no meliem un mītiem. Stāstīt latviešiem, ka viņi ir maza tauta un var dzīvot tikai ar Austrumiem vai Rietumiem – tas ir pilnīgs absurds. Mani radi Vācijā reiz teica – nu, jā, jūs mūs negribējāt, tad nu jums jādzīvo ar krieviem… Tauta nav mazs bērns – ja tai ir sava valoda, kultūra un zeme, tad tā pelnījusi brīvu izvēli saimniekošanai savā zemē. Ziemeļos aiz polārā loka tūkstošiem gadu dzīvo par latviešiem mazskaitlīgākas tautas, bet tās ir pašpietiekamas – ir sava valoda, kultūra – un neredzu, kā Normunds Vīrs varētu bagātināt vai uzlabot viņu dzīvi. Visdrīzāk es tur neizdzīvotu vienu dienu, bet šo tautu gara spēks ir tik liels, ka skarbā daba nespēj piespiest viņus meklēt sev citu mājvietu.
DDD: Kāpēc mums vispār kāds no Rietumiem vai Austrumiem būtu jāgrib, vai mēs nevaram dzīvot paši par sevi?
N.V.: Jā, tieši tā. Un vēl nākas dzirdēt – jums vajag labākus politiķus, vairāk strādāt un Dievam ticēt. Labi politiķi vispār ir gandrīz nereāla kategorija. Ir vai nu slikti vai mazāk slikti politiķi – nekad pasaulē viņi nav bijuši labi, savu tautu viņi būtībā allaž ir apzaguši.
Nodevēji tiek pie varas
DDD: Bet, ko tad mums, latviešiem, darīt, kā lai sevi aizstāvam?
Normunds Vīrs: Es uzskatu, ka reāli nav mums Latvijā patriotu, ja neskaita dažas meitenes. Starp vīriem, kuri nēsā ieročus, mums patriotu nav. Vai kaut viens no kangariem, kuri te visu laiku šiverē, ir cietis, vai kādam no viņiem kaut vai torti kāds ir iesviedis sejā, nerunājot nemaz par kaut ko nopietnāku?! Kas mums Eiropas Parlamentā pārstāv Latviju? Redzam taču – Ždanoka, Godmanis, Mamikins, Rubiks, Dombrovskis, Pabriks un Kalniete – kurš no viņiem ir par neatkarīgu Latviju?! Nepamet sajūta, ka pie varas tiek tikai tie, kuri ir nodevuši savu tautu… Vai Straujumas valdības garajā deklarācijā tika pieminēta “Citadeles” pārdošana, bēgļu uzņemšana, “Liepājas metalurga” “glābšana”, 80 miljonu aizdošana “investoram”?
DDD: Visticamāk, tas nav nejauši, ka tautas daļa, kas ir nacionāli un patriotiski noskaņota, nav militāri spējīga aizstāvēt savu tautu un valsti.
N.V.: Mūsdienās nav. Pat, ja mēs visi apbruņotos un mājās katram būtu ierocis – tas būtu stipri zem jautājuma zīmes. Ja pieņemam kaut kādu Šveices armijas modeli, varbūt daļēji. Bet arī tas, manuprāt, ir mīts. Protams, ar zobiem varam cīnīties – arī blusa var sakost suni, bet…
DDD: Bet, ko tad darīt – jāiet uz kapiem, bez jebkādām izredzēm uz dzīvi patiesi brīvā valstī?
N.V.: Sievas vectēvs, piemēram, atteicās iet karot abās armijās. Viņš gan samaksāja par to ar izsūtījumu uz Sibīriju, sievas nāvi un diviem saviem bērniem bērnu namā. Uzskatu, ka patiess spēks ir mierīgā nepakļaušanās, ko indieši savā laikā gudri izmantoja, pamazām izspiezdami angļus no savas zemes…
DDD: Bet ko tad latviešiem darīt? Kā izvairīties no kara situācijas?
N.V.: Manuprāt, godīgāk ir atteikties piedalīties karā nekā ņemt rokā šaujamo. Tā ir mānīga drošības sajūta, paņemot rokā ieroci. Paņemot rokās ieroci, tu kļūsti par kāda cita mērķi vai ienaidnieka tēlu.
DDD: Vai tiešām jāsamierinās, ka nevaram neko darīt?
N.V.: Pašlaik mēs dzīvojam naudas pasaulē. Kāds ir latvieša garīgās izaugsmes ceļš? No sākuma viņš bija Gustiņš, pusaudžu gados viņš kļūst par Gustavo, pēc tam viņš ir Arstarulsmirus. Mums nav savas ideoloģijas, sava pamata. Dievturību – latviešu reliģiju – speciāli centās diskreditēt. Biju tam liecinieks.
Kad gāju Politehniskajā institūtā uz kora mēģinājumiem, redzēju uzzīmētu plakātu ar uzrakstu: Latvijas geju apvienība aicina savās rindās stāties cilvēkus, kas atzīst latvisko dzīvesziņu – Dievturības uzskatus. Varēja secināt, ka geji un dievturi ir kaut kas radniecisks. Pilnīgā sviestā tur viss bija sarakstīts. Biju aizgājis uz dievturu pasākumu, kad īsi pirms tam viņi bija mērķtiecīgi sašķelti. Gudrākā inteliģentākā daļa bija atdalīta no jaunatnes. Tas tika darīts apzināti, un arī tagad tautas skaldīšana ir viena no metodēm, kā maldināt tautu.
DDD: Latviešiem nav nacionālās ideoloģijas, kas apvienotu kopīgam darbam tautas un valsts labā.
N.V.: Latviešu tautas vīru korī dziedošais “Gaudeamus” dziedonis melnādainas Džordžs Stīls teica, ka “nacionālisms ir ekstrēmisms, patriotisms ir pareizāka stāja”. Laikam ar to tika domāts amerikāņa patriotisms. Tātad kaut kādas teritorijas sagrābšana, pamatiedzīvotāju noniecināšana ir laba… romiešu tauta, amerikāņu tauta, padomju tauta – nav tādu tautību. Tās bija un ir impērijas, kas iekaroja lielas zemes platības un ar vardarbību un asinīm pakļāva daudzas tautas.
DDD: Jo savas tautas mīlēšana ir nosodāma.
N.V.: Jā. Piemēram, mums ir aizsargājamie augi, dzīvnieki, kas ir Sarkanajā grāmatā, bet tauta mums ir nevajadzīga – pat rakstīt pasē to nevajag. Tautu, kas ir apveltīta ar savu valodu, savu zemi, globālisti maksimāli iznīdē. Tāpēc esmu antiglobālists, jo uzskatu, ka globalizācija ir iznīcinošais process.
12.klases Vēstures grāmatā ir rakstīts, ka Pirmo pasaules karu aizsāka globalizācijas process. Lielvalstis nebija gatavas šim procesam, un sākās Pirmais pasaules karš. Tātad bija kaut kādi globalizatori, kuri bija tam gatavi. Šis ir tas naudas veidojums, federālā rezervju banka u.tml.
Ja mēs būtu bijuši godīgi, kad pasludināja neatkarību, mums vajadzēja pasludināt pilnīgu neitralitāti jebkādos starptautiskos konfliktos un paziņot apmēram šādi: “Mūsu tauta ir pazaudējusi divos pasaules karos un represijās pusotra miljona savu cilvēku, tas ir vairāk nekā esam tagad, tādēļ nepiedalāmies nekādās globālajās militārajās kataklizmās. Ja gribat kā cilvēkēdāji mūs kā aitas kaut un likt uz galda, tad, lūdzu, te mēs stāvam, te ir mūsu zeme, bet saimniekot te nevienam svešam neļausim.” Apmēram tā varētu teikt godīgs latviešu politiķis, piemēram, prezidents.
Meli par migrantiem
DDD: Bet tagad jauna problēma – migranti, kas nekontrolēti ierodas Eiropā. Mums stāsta, ka solidāri ir jāuzņemas atbildība par šiem cilvēkiem. Par ko mums ir jāatbild?
Normunds Vīrs: Lai kādam teiktu, ka viņš ir atbildīgs, ir jābūt pārliecinātam, ka viņš ir vainīgs pie notiekošā, bet tos vainīgos jau nemeklē. Mums stāsta, ka viņi bēg no pilsoņu kara, no kaut kādiem etniskiem konfliktiem, bet tie ir kārtējie meli. Šo pilsoņu karu jau veicināja ārējie spēki. Tagad Sīrijā noslepkavoti jau pāri par 250 000 cilvēku. Pilsētas bombardēja NATO, Izraēla, Krievija. Un visam tam motīvs ir cīņa pret terorismu? Un kas tad ir tie 250 000 cilvēku? Tie nav terorisma upuri, bet pamatā uzlidojumu un bombardēšanas upuri? Mums nemeklē īstos vainīgos.
PSRS karaspēks neoficiāli Sīrijā bija jau vismaz 1984. gadā, Afganistānā bija 1979.–1989. gadā, kur aizgāja bojā vairāk nekā miljons afgāņu – pārsvarā mierīgie iedzīvotāji –, pēc tam oficiāli ienāca NATO. Šajos “pilsoņu konfliktos” skaidri saskatāmas abu karojošo spēku “draugu” vai, labāk teiksim, kūdītāju aprises, kuri cītīgi no abām pusēm piegādājuši kara ugunskuriem malku-ieročus un savus militāros speciālistus. Vēlāk tika iznīcināta Irāka un Lībija. Palasiet Muamāra Kadafi “Zaļo grāmatu”! Viņš var daudziem atvērt acis uz mūsu demokrātijām, neskatoties uz to, ka pats jau noslepkavots guļ mūža miegā.
Pašlaik no augstām tribīnēm politiķi runā, ka ir jāvēršas pret nelegālo ieroču tirdzniecību. Iespējams, bet tā ir niecīga daļa no šā nāvi nesošā biznesa. Vai nevajadzētu vērsties pret legālo ieroču ražošanu un tirdzniecību, kur peļņas ieguvēji slēpjas aiz valstīm un tautām?…
DDD: Tad jau atkal jāatgriežas pie tiem globālistiem…
N.V.: Jāatgriežas pie globālajiem kara uzrīkotājiem. Bet viņus acīmredzot sargā tik ļoti, ka mums pasniedz tikai šo varas teātri. Rāda Merkeli, Putinu, Obamu. Bet iedomāties, ka reāli Obama ir visas Amerikas galvenā persona, kas visu pārvalda, ir vienkārši naivi.
Atbildība tiek nokrauta nevis uz vainīgajiem, bet vienkāršajiem cilvēkiem. Ja, pieņemsim, notiek slepkavība (Ņemcova, Kenedija – jebkāda), gadiem tiek izmeklēts, kurš vainīgs, kurš pasūtītājs, visādas teorijas tiek piemērotas, bet, ja notiek karš, mums to pasniedz kā plūdus – kas par to, ka tur miljoni tika nošauti, karoja taču.
Es uzskatu, ka tā saucamie bēgļi ir mākslīgi radīta problēma, tas ir kā uzpūsts augonis uz tautas miesas.
DDD: Taču tā saucamie bēgļi te būs – ko mums darīt, kāda būs mūsu nākotne?
N.V.: Ja nestāvēsim tam pretī, tad mūsu nākotni var redzēt, aizbraucot uz Parīzi.
DDD: Bet, kā stāvēt pretī?
N.V.: Es uzskatu, tikai likumīgi, un pašvaldību likumu ietvaros tas pagaidām ir iespējams, par ko mēs informējām www.stopimigracija.lv. Un, ja jūsu pašvaldības vadītāji vērtēs savu iedzīvotāju intereses zemāk par migrantu interesēm, pārvēliet tos. Mums nav jābūt gataviem jauniem izaicinājumiem. Mums pēc starptautiskajām tiesībām vēl nav atrisināti vecie izaicinājumi. Salīdzinājumi ar mūsu bēgļiem Otrā pasaules kara laikā ir nekorekti. Neatceros, ka pēc diviem pasaules kariem Tuvos Austrumus vai Āfrikas zemes būtu pārplūdinājuši bēgļi no Latvijas un pārējās Eiropas. Protams, neliela daļa sabiedrības ir par bēgļu uzņemšanu.
Dzirdēt un redzēt!
DDD: Vai šie jaunie imigranti būs papildus drauds latviešu tautas nākotnei?
Normunds Vīrs: Jā, tas ir papildus drauds. Ja morāle mums ir tik zema kļuvusi, tas ir liels drauds. Sieviešu būs maz – kas atbrauks, pārsvarā būs vīrieši. Ja būs bērni, tad zinām, ka 90 procenti no tiem būs zēni. Ja mūs mierina, ka bēgļi jau nekad nav teroristi, ka tikai otrās, trešās paaudzes… Vai tad laika bumbu tagad ieliekat, un mums jāpriecājas, ka tā sprāgs tikai pēc 20 gadiem pie mums kā Parīzē – mūsu bērniem?
Mums melo visos līmeņos. Ja apskatās uz mūsu premjerministriem – viņi visi obligāti ir darījuši kādu kangarisku darbu. Viņi nav saimnieki šajā zemē. Viens ir Abreni atdevis, otrs sagrāvis cukura ražotnes, trešais latu likvidējis utt., katrs kaut ko ir iznīcinājis, un katrs no viņiem ar to ir izpelnījies ceļazīmi uz Eiropas Parlamentu. Tātad vajag izdarīt kaut ko ļaunu savai valstij, un tu jau esi atzīts – vari peldēt lielajos ūdeņos. Acīmredzot ar tādiem vadītājiem neesam saimnieki savā zemē.
DDD: Atkal jautājums – ko darīt? Ko darīt man, vienkāršam latvietim, kurš nepeld lielajos ūdeņos?
N.V.: Jā, ko darīt? Galvenais būtu neatdot savas pozīcijas. Savu zemi, savus cilvēkus. Bet ar to paliek aizvien grūtāk.
Iekšēji ir jācīnās pretī visiem spēkiem. Es pārsvarā ne uz vienām vēlēšanām negāju, uzskatīju to kā protestu. Tad mani “saskaloja”, ka, ja tu neej, tad tie sliktie spēki vinnē. Patriotisku jūtu vadīts, kādas pāris reizes aizgāju uz vēlēšanām. Bet, vai tu ej vai ne, tas nerisina būtībā neko.
Migrācijas jautājumā atkal redzams, ka mūsu vara diemžēl nepārstāv tautu. 80 procenti tautas ir pret bēgļu uzņemšanu pat aptaujā, ko viņi nevar noslēpt. Bet kaut ir tikai 20 procenti par, tas tiek pieņemts – tātad tautas patiesās vēlmes netiek ņemtas vērā. Pilsēta vispār iesūc cilvēkus, pārstrādājot viņus par kosmopolītiem u.tml. Tātad stāvēt par savu zemīti, lai tai būtu nākotne, var tikai, šajā vietā dzīvojot, – laukos.
Vairāk domāt pašiem nekā klausīties, ko tev melo t.s. eksperti un analītiķi. Ar meliem nekad nevar panākt nevienu labu lietu. Arī valdošajai varai – vai nu ir slikti konsultanti, vai paši tik ļoti atrāvušies no reālās dzīves savās superskaistajās pilīs un bagātajā dzīvē, ka viņi pat nespēj iedziļināties šajos jautājumos, un ar šiem meliem ved visus uz bezdibeni. Pārsvarā esam padarīti akli un kurli, un kopā ar visu pasauli ejam uz bezdibeni.
DDD: Tātad ir jāmācās dzirdēt un redzēt, lai bezdibenī neiegāztos.
N.V.: Tieši tā.
Intervēja Liene Apine
Intervija publicēta laikrakstā “DDD” Nr. 5(355) (2016. gada 4. – 17. marts) un Nr. 6(356) (2016. gada 18. marts – 7. aprīlis)