Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
DDD: Kādu jūs redzat latviešu tautas stāvokli 2016. gada sākumā?
Aivars Garda: Ja mēs vērtējam pēc tā, kā latviešu tauta izturas pret saviem okupantiem, tad stāvoklis nav uzlabojies. Mūsu tauta aizvien vēl guļ – bez pašcieņas, nejūtot apdraudētību no okupantu puses. Tas ir ļoti slikti, par to daudz esam rakstījuši un runājuši, bet pārliecināt mūsu tautu ir grūti. Acīmredzot lielai daļai – pūlim – ir tikai merkantilas intereses, un ir pārāk maz to, kas prot domāt par tautas labumu kopumā, spēj saskatīt šīs briesmas mūsu tautai apstāklī, ka neesam atbrīvojušies no okupantiem. Tas parāda, cik mūsu tauta ir naiva un neizsargāta. Kurš mums ir licis būt naiviem?
DDD: Par ko naiviem?
A.G.: Okupanti te joprojām dzīvo, bet latvieši nejūt apdraudējumu un naivi prāto, ka okupanti integrēsies, asimilēsies un viss būs labi. Kaut gan visi esošie pierādījumi liecina, ka atbrīvoties no okupantiem ir obligāta lieta. Piemēram, referendums par krievu kā otru valsts valodu, uz kuru Nils Ušakovs aizskrēja kā karognesējs, tāpat arī notikumi Ukrainā. Kas būtu vainojams, ka mēs nenovēršam šo apdraudējumu? Tikai mēs paši varam sākt to darīt, jo okupanti dzīvo tur, kur viņus pieņem. No turienes, kur viņus negrib un nepieņem, viņi bēg prom. Esam jau rakstījuši, kā viņi bēg no Azerbaidžānas, arī no Vidusāzijas republikām.
DDD: Šeit, Latvijā, ir augstāks dzīves līmenis nekā Vidusāzijas republikās, tāpēc viņiem te ir labi.
A.G.: Jā, bet te ir arī labāka izturēšanās pret okupantiem – esam laipni, labvēlīgi, runājam krieviski. Šajā ziņā grēko arī latviešu ārsti, pārdevēji, skolotāji, ierēdņi, tiesneši, prokurori, policisti un citi. Bet it īpaši grēko latviešu politiķi, runādami krieviski, tādējādi veicinot krievisku vidi un propagandējot aplamo integrācijas politiku. Latvijas valsts rīcībā ir Valsts valodas likums. Pat, ja tāda likuma nebūtu (ja atceramies, Padomju Savienības laikā Lietuvā un Igaunijā gluži vienkārši nerunāja krieviski), ja pa šiem gadiem ārsti, ierēdņi un citi būtu konsekventi pieturējušies pie latviešu valodas un triekuši prom tos okupantus, kas nākuši pie viņiem ar kaut kādiem lūgumiem krieviski (bez tulka), tad – vai nu viņi būtu spiesti mācīties latviešu valodu, līdz ar to parādot cieņu mums, vai arī braukt prom. Latvijas Nacionālās frontes ieskatā integrēt un asimilēt viņus nav iespējams.
DDD: Okupantu ir pārāk daudz.
A.G.: Viņu ir pārāk daudz, un mūsu ir pārāk maz. Var iznākt tikai ačgārns process –viņi mūs asimilē, jo tepat blakus ir lielā Krievija. Un šis apstāklis arī visu izšķir.
DDD: Bet ko latvietis, kurš lasa šo avīzi, var darīt? Valdība un Saeima spītīgi nerisina šo jautājumu, kaut gan tas būtu pirmais uzdevums, kas jāizdara. Ko tāds vienkāršs latvietis var darīt, lai neiekristu grūtsirdībā, jo nekas nav panākams?
A.G.: Mēs jau avīzes slejās esam rakstījuši, ka ikviens mūsu lasītājs var nest savu artavu, ar domām vēršoties, lai okupanti aizbrauc! Katra doma ir enerģija, un, ja piesātinām Latvijas gaisu (ēteru) ar domām, ka okupantiem no šejienes ir jābrauc projām, tad viņiem šeit radīsies neērti dzīves apstākļi – kaut ko viņi sajutīs nelāgu.
Protams, ir nepieciešams savu nostāju parādīt arī ārēji. Mūsu lasītājiem izdevības gadījumā vajag teikt okupantiem tieši acīs, ka viņi šeit nav vajadzīgi, nav vēlami, lai brauc projām. Protams, ja nepieciešamas pateikt okupantam, lai viņš saprastu, ka viņam jādodas prom, var to darīt arī krievu valodā, bet tikai tāpēc, lai viņš saprastu, ka viņam jābrauc projām.
Mums, mazskaitlīgai tautai, ir jābūt ļoti modrai un piesardzīgai pret citas tautas uzspiestu dzīves veidu. Mēs varam ātri izzust, jo esam skaitliski neliela tauta – mums ir jābūt spēcīgiem garā. Visas mūsu valdības, kas bijušas, visi politiķi (izbijušie un esošie) ir pelnījuši tādu sodu, kādu grūti pat iedomāties. Pakļaujoties viņiem, mūsu tauta ir novesta tik neapskaužamā stāvoklī. Pateicoties šiem kangariem, mūsu tautai ir arī bailes nostāties pret okupantiem. No bailēm ir jāatbrīvojas ikvienam cilvēkam (pats Dievs to ir lēmis), un tās var pārvarēt, tikai darot to, no kā ir bail. Ja bailes okupantam teikt, lai viņš brauc prom, tad tieši tas arī ir jāpasaka. Radīsies konflikta situācija – trolejbusā, uz ielas, poliklīnikā, ierēdņa kabinetā vai jebkur citur – nekas, bet būsim parādījuši savu pašcieņu.
DDD: Tagad mūsu tautu apdraud arī jauni imigranti – tā saucamie bēgļi. Tāpat neesam pasargāti no antivērtību, piemēram, homoseksuālisma, propagandas.
A.G.: Ja tā saucamie bēgļi sāks šeit nākt lieliem kvantumiem, tad tās tiešām būs lielas briesmas. Bet tas nenozīmē, ka okupantu palikšana tāpēc būtu attaisnojama, jo viņu vietā varētu ienākt jauni imigranti. Viņu vietā bēgļi neienāks – okupantu esamība vai neesamība nav šķērslis vai iemesls bēgļu straumei. Ja sāksies lielā tautu staigāšana, tā skars visu pasauli, ne tikai mūs. Par to mēs gandrīz katrā numurā rakstām. Galvenais – tautai nedegradēties, nedemoralizēties.
Homoseksuālisma propaganda ir liela problēma, kas degradē tautu. Homoseksuālisms neatbilst augstākajai patiesībai. Tas neatbilst dabiskajiem likumiem un nevar apmierināt arī normāla cilvēka kultūras prasības. Un tieši tāpēc, ka cenšas mums “iesmērēt” kaut ko tādu kā normālu parādību, mēs arī par to rakstām.
DDD: Mums kādreiz pārmet, kāpēc mēs narkomāniju vai alkoholismu tā neapkarojam kā homoseksuālismu?
A.G.: Bet neviens jau nesaka, ka dzērājs – tas ir labi, ka narkomānija ir laba lieta. Taču liberālajā politikā tautai mēģina iestāstīt, ka, lūk, homoseksuālisms – tā esot laba un normāla lieta. Un daudzi cilvēki tā sāk domāt.
DDD: Vai jūs ticat latviešu tautas nākotnei?
A.G.: Jā, es ticu. Lai arī tādu kā mūsu avīzes lasītāji nav pārāk daudz, nav latviešu tautas vairākums, tomēr viņi ir latviešu tautas zieds. Nekautrējos tā teikt, jo domāt skaisti, domāt patiesīgi – tas patiešām ir zieds. Arī šis nelielais skaits ir pietiekams, lai tik kritiskajā brīdī, kādā pašreiz atrodas visa pasaule, kad gaidāmi pasaules mēroga notikumi, kataklizmas, par kuriem esam rakstījuši, tauta izdzīvotu. Šajās kataklizmās izdzīvos tie cilvēki (atsevišķi indivīdi un tautas), kas parādīs vēlmi, tiecību uz skaistumu, uz taisnīgumu – tātad uz patiesu kultūru.
DDD: Kāds ir jūsu vēlējums mūsu lasītājiem 2016. gadam?
A.G.: Nepadoties, meklēt sev jaunus domubiedrus – vai nu iedodot palasīt avīzi “DDD”, vai aprunājoties ar viņiem. Lai veidojas domubiedru grupas. Tagad ir ļoti grūti sapulcināt vienkop latviešus, it īpaši grūti tas ir opozīcijai, kas esam mēs.
Ja mūsu valdība nebūtu nodevīga, tad valdībai cilvēki klausītu. Kāpēc cilvēki aizgāja nobalsot par latviešu valodu? Tāpēc, ka viņus aicināja valdība. Cilvēkiem, it īpaši pūlim, ir raksturīgi klausīt tam, ko saka valdība. Bet valsts vara šobrīd nodod latviešu tautu. Tāpēc mums – tiem, kuri izprot situāciju, – ir garīgi jāturas kopā, jāsūta labas, stingras domas izplatījumā. Par okupantu aizbraukšanu, par bēgļu straumes apturēšanu, par patiesām vērtībām – lūk, domas, kuras domājamas katru dienu.
Intervēja Līga Muzikante