“Viņi parādījās Brīvības bulvāra centrālajā alejā uzreiz pēc tam, kad mēs izkrāvām izstādi “Maidana cilvēki” no vēstniecības “busiņa” ar diplomātisko numuru: nenosakāma vecuma sieviete ar grumbainu seju un vīrietis “kamuflāžas” biksēs un šņorzābakos… Uzreiz pirmais jautājums: “Kurš jums atļāva izstādi!” Ne “Laba diena!”, ne “ Здравствуйте…”, pat ne “Šalom!”, uzreiz pie lietas: “Kurš atļāva!” Šeit ir krievu pasaule, šeit pēc Krievijas ož!… Agresīvi depresīvi, pavisam orkiski: “Kurš atļāva?!” ‒ cilvēciska sveiciena vietā… [..]
Pirmais bruņotu vandāļu uzbrukums izstādei “Maidana cilvēki” (dienu pirms oficiālās atklāšanas!) notika tieši stundu pēc “krievu pasaules” okšķeru apciemojuma un vairs nevienu nepārsteidza. Kāda starpība, ka viņiem nepatika, “krievu pasaulei” vienmēr kaut kas nepatīk kaimiņos un nekad sevī. Viņi ienīst spoguļus, viņi tos iznīcina. Izstāde “Maidana cilvēki” bija “krievu pasaules” spogulis, tā parādīja brīvus cilvēkus, un “krievu pasaule” nespēja paraudzīties uz savu nekrietno, nopļēguroto atspulgu Brīvības bulvārī, bet vienīgais pretargumens tās arsenālā ir trula agresija!”
Tā raksta viens no izstādes “Maidana cilvēki” organizatoriem, Krievijas krievs Mihails Aleksejevs. Tikai dažas dienas Rīgas centrā, iepretim Ministru kabineta ēkai bija apskatāma ASV dzīvojošā fotogrāfa Sergeja Meļņikoffa fotoizstāde “Maidana cilvēki”. Jau pirmajā dienā tā piedzīvoja uzbrukumus, bet dažu dienu laikā tika pilnībā nopostīta. Turklāt pēc uzbrukumiem Rīgas dome ar Nilu Ušakovu priekšgalā anulēja izstādes atļauju.
Par notikušo sašutusi bija Ukrainas vēstniecība: “Nožēlu vien izraisa tas, ka ekstrēmistu sauja jau nedēļas garumā mēģina diktēt savus noteikumus Rīgas iedzīvotājiem un viesiem, kuros izstāde izraisīja lielu interesi, un piesavinās sev tiesības lemt – būt vai nebūt šai izstādei Latvijas galvaspilsētā.” “Tā saucamās “krievu pasaules” mēģinājumi mākslīgi politizēt šo izstādi ir viņu bailes pat no vārda “Maidans”,” teikts Ukrainas vēstniecības paziņojumā.
Mihails Aleksejevs: “Kāpēc krievi lien mācīt kaimiņus dzīvot?”
Saruna ar izstādes “Maidana cilvēki” organizatoru Mihailu Aleksejevu
Homo soveticus nemainās
DDD: Kāpēc tieši Rīgā izvēlējāties organizēt izstādi “Maidana cilvēki”?
Mihails Aleksejevs: Kad izstāde bija sagatavota, tā bija domāta lielai starptautiskai turnejai. Sākām izvēlēties pilsētu. Es ieminējos par Rīgu. Pirmkārt, Latvijas valsts pārvar padomju okupācijas sekas un daudz ir izdarījusi neatkarības atjaunošanas ceļā. Otrkārt, 2015. gadā Latvijas Republika ir bijusi Eiropas Savienības prezidentējošā valsts, tātad, nebaidos šī vārda, gājusi Eiropas Savienības priekšgalā. Pirmajai Eiropas galvaspilsētai, kam jāpieņem izstāde, ir jābūt Rīgai. Mūsu fonda Ukrainas direktoru padome to atbalstīja. Lielu palīdzību sniedza Latvijas Ārlietu ministrija, jo izstādi no Kijevas uz šejieni pārveda ar diplomātisko pastu. Citādi mēs būtu patērējuši daudz naudas – muitas maksājumi un apdrošināšanas lietas.
Sākumā problēmas radās ar saskaņošanu Rīgas domē. No mums Radzēviča kunga vārdā par dokumentu saskaņošanu pieprasīja piecarpus tūkstošus eiro. Mēs izbrīnījāmies, sašutām, un summu pazemināja uz pusotra tūkstoti. Sacīja: ja gribat saņemt atļauju, būs jāmaksā par saskaņošanu. Kad par to uzrakstīju twitterī, sacēlās sašutuma vilnis, un naudu prasīt pārstāja ‒ vēl vairāk, Rīgas pilsētas domes jurists saskaņoja termiņus.
DDD: Tikai twitter publikācijas dēļ?
M.A.: Nē, es domāju, tādēļ, ka Ukrainas vēstnieks piezvanīja Ušakova vietniekam, palūdzot sadarboties izstādes organizēšanas noformēšanā.
Viss būtu bijis labi, bet jau pirmajā dienā, kad sākām montēt izstādi, piedzīvojām pirmo uzbrukumu. Ar nazi tika griezti karogi, lauzti eksponāti – vispār pretīgi. Es esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, pēc ilgiem darba gadiem Maskavā tagad atbraucu uz Rīgu ‒ vairs nepazīstu šo pilsētu. Kaut kāda ekstrēmistu čupiņa diktē galvaspilsētai un valstij, ko darīt, kā staigāt…
DDD: Jūs domājat krievvalodīgos ar Ušakovu priekšgalā?
M.A.: Es nelietošu vārdu “krievvalodīgie”, jo tā ir pavisam cita valoda, kurai burti sakrīt… Es runāju un rakstu grāmatas Puškina, Tolstoja, Dostojevska valodā! Vienkārši šiem alfabēts ir tāds pats… Valoda – tā ir katras tautas kultūras DNS, tās saistošais pavediens un vienlaicīgi kultūras stāvokļa indikators. Piesārņota, nevīžīga valoda ir kultūras degradācijas liecība.
Šeit atrodas to pēcteči, kurus ieveda, kad deportēja latviešus. Homo soveticus un viņu pēcteči! Viņi nemainās, viņi radīja savu “krievu pasaulīti”. Tādi ir Eiropā, Amerikā, Austrālijā, Jaunzēlandē, pat Āfrikā tuksnešu vidū. Viņi savā “krievu pasaulītē” nemainās, nesocializējas, viņi ir tik ksenofobiski, ka nav spējīgi ne uz kādu diskusiju, un vienīgais šo cilvēku pretarguments ir agresija.
…un žurkas sasita spoguli
Mihails Aleksejevs: Lūk, pēc notikušajiem uzbrukumiem, tiekoties ar Radzeviča kungu, es teicu, ka vardarbība nav pieļaujama. Ja Pašvaldības policija nav spējīga apturēt vardarbību, lai garantētu drošību uz ielas, tad tas nozīmē tikai vienu – tūristu Rīgā nebūs! Tūristi redz, ka klaiņo pa Rīgu maniaki, ar nažiem griež plakātus izstādēs… Mans personiskais viedoklis, ja par pirmo uzbrukumu būtu cienīgs Rīgas domes Preses dienesta paziņojums un sacelts viss kājās, tad šī “krievvalodīgo pasaulīte” būtu apstājusies. Bet paziņojuma nebija… agresija risinājās pēc viena scenārija: izpostīsim izstādi, kas nepatīk, slēgsim to, izdzīsim no Rīgas, atbalstīsim Nilu Ušakovu! Beigu beigās atbalsts “krievu pasaulei” beidzās pilnībā pašsaprotami – ar nakts grautiņu, izstāde tagad ir drupās. Plakāti ir saplēsti, metāla konstrukcijas sakropļotas. Nu varbūt vajag uztaisīt izstādi “Maidana cilvēki pēc vandāļu uzbrukuma”.
Man ir milzīgs šoks, ka bijušajā Eiropas kultūras galvaspilsētā jau pēc gada naktīs staigā ar nažiem un uzbrūk eksponātiem…
DDD: Jūs nevarējāt iedomāties šādu scenāriju?
M.A.: Jā, nevarēju. Nesen atbraucu no Krievijas – 20 gadus tur nostrādāju par žurnālistu un zinu, ka tur var notikt viss kaut kas: dažādas ielu manifestācijas, cilvēku piekaušana, bet man liekas, ka Eiropas kultūras galvaspilsētā tā nevar būt. Tagad zinu, ka var. Tātad strādāsim, lai tas tā nebūtu.
DDD: Kāds bija jūsu izstādes mērķis?
M.A.: Mērķis – parādīt Maidanu. 25 gadus pēc okupācijas izauga jauna, brīvu cilvēku paaudze. Un viņi uzskata, ka tas, kas notiek apkārt, ir dabiski. Bet ir cilvēku paaudze, kas zina un redz atšķirību, un ļoti gribējās parādīt, ka cilvēki no kaimiņvalsts burtiski raujas uz brīvību, lai nonāktu tādā pasaulē, kur jūs dzīvojat bez starpgadījumiem 25 gadus. Un to, ka šī valsts suverenitāte, sava zeme nav tikai vārdi – ļaudis ar asinīm maksā par kustību vajadzīgajā virzienā. Gribējām parādīt šo cilvēku sejas jaunajai paaudzei, par godu revolūcijas, Maidana piemiņai.
Esmu priecīgs, ka mani atbalstīja; droši vien pamēģināsim vēlreiz izstādīties un parādīt, kaut gan izstāde ir izpostīta un nāksies meklēt līdzekļus, lai to atjaunotu. Izstāde tiks rīkota atkal Brīvības bulvārī, centrālajā alejā, tikai tuvāk Brīvības piemineklim.
Saprotiet, mēs ar Sergeju Meļņikoffa kungu bijām nolikuši spoguli “krievu pasaules” žurku, homo soveticus priekšā. Viņi tika ievesti jūsu zemē pēc pamatiedzīvotāju deportēšanas. Žurkas pēc tālās, aizsnigušās Krievijas valsts pasūtījuma un ar “Ušakovskas” pilsētas mēra nolaidību šo spoguli sasita. Bet mēs esam pilni apņēmības nolikt spoguli atkal. Atkal un atkal – līdz skaistajā Latvijā (un Baltijas reģiona valstīs kopumā) nepaliks nevienas žurkas!
DDD: Par ko, jūsuprāt, liecina šis vandālisms?
M.A.: Pastāstīšu jums kādu amizantu notikumu. Iepriekšējo reizi, kad biju Rīgā, nokļuvu “sarkanā” taksītī ar krievvalodīgu šoferi, kurš sūdzējās, cik te ir slikti, augstas cenas par dzīvokli, par apkuri, par komunāliem pakalpojumiem, tāpēc braukšot uz Lielbritāniju, jo nepietiekot šeit līdzekļu – ne šīs pensijas, ne pensijas no Putina, ne darba, bet nesen bijis Krievijas vietniecībā un tur devuši ordeni… Lūk, tas ir piektās kolonnas fokuss. Saprotiet, tā nav vienkārši piektā kolonna, tas ir finansējums separātiskai darbībai pilnā apjomā – pabalsti, pensijas, kaut kādas virsnieku priekšrocības, nesaprotami aizsardzības fondi un sazin kas vēl, kas nāk no Krievijas.
Tā ir gigantiska sistēma – arī krievvalodīgā prese, kas te pinkšķ, diedelē… Esmu pārsteigts par neprofesionālismu šejienes krievvalodīgajā presē. Tā pat nav krievu valoda. Kaut kādi cilvēki te uzstājas par ekspertiem. Es tādiem cilvēkiem ne vien roku nepaspiestu, bet nelaistu pār redakcijas slieksni. Taču šeit viņi uzstājas par ekspertiem. Piemēram, ir tāds Mihails Deļagins, kurš regulāri atrodams “MK” slejās – kaut kāds institūts viņam, kaut kādi fondi, bet Maskavā vispār tādu “ekspertu” neesmu redzējis. Belkovska kungs atbrauc un sabaida ar Pleskavas desantu… Putins tūlīt, tūlīt uzbruks… Turklāt tonis krievvalodīgajai presei ir čīkstošs – lūk, cik labi bija padomju laikos.
Ja ne, tad laimīgu ceļu!
Mihails Aleksejevs: Es esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, bijušajā Sarkanarmijas ielā, gāju krievvalodīgā skolā, no kuras netālu bija arī latviešu skola. Satikāmies ar latviešu puikām, apmainījāmies ar “laipnībām”. Bet vēlāk kaut kā sapratāmies. Pieaugušie brīdināja: nedraudzējies ar latviešiem, viņi ir nelietīgi – viņi smaida, bet iekšēji nav tādi. Tad man nebija, ko atbildēt, jo nezināju ko. Bet tagad saku: tu, krievs, dzīvo dzīvoklī, no kura izveda cilvēkus nomirt salā uz Sibīriju, un tu gribi, lai tev klanās un smaida?!
DDD: Diemžēl latvieši daudz ko pacieš un nereti tiešām klanās un smaida…
M.A.: Tā nevajag. Nesen aptiekā kāda krievvalodīga dāma sāka jokot, bet turpat stāvēja latviešu meitene un lauztā krievu mēlē teica: “Atvainojiet, es nesaprotu, man krievu valoda nav dzimtā.” Pagaidīju, kad dāma izgāja, un tad meitenei sacīju: “Nekad neatvainojieties, ka jūs kaut ko nesapratāt; te ir jūsu zeme, jods ar viņu, kad viņa iemācīsies valsts valodā jokot, tad arī sapratīsit. Ja ne, tad laimīgu viņai ceļu!” Šis tracis, ko propagandē Krievija, ka šeit apbižo krievus, visu laiku noved pie tā, ka pamatiedzīvotāji sāk atvainoties. Par ko? Šī taču ir jūsu zeme ‒ par ko atvainoties, lai dzīvotu mierīgi? Kas gribēs socializēties – sapratīs jūs. Kas gribēs saprast jūsu kultūru, valodu, cienīt jūs, tie būs jums vienlīdzīgi partneri. Kas negribēs, tad jods ar viņiem! Lai brauc prom.
DDD: Latvieši ikdienā nereti jūt šovinistisku attieksmi pret sevi.
M.A.: Es uzskatu, ka tas ir zemiski. Tas pierāda “krievu pasaules” kultūras trūkumu. Nesaprotami, ko tu lien ar tādu stulbu neatlaidību svešā dzīvē un zemē, vai tev nav savas?! Krievu valodā ir lieliski vārdi – labas kaimiņattiecības. Ar tām valstīm, kurām ģeogrāfiski ir robežas, nepieciešams būt labām kaimiņattiecībām. Nav jālien aiz robežas mācīt, kā dzīvot, sagrābt teritorijas u.tml.
Šeit ir vajadzīga lustrācija!
Mihails Aleksejevs: Kad dēls mani veda no Krievijas uz Latviju, redzēju ‒ kādus 200‒250 kilometrus pirms robežas pilnīgi viss ir sagrauts, drausmīgas govju kūtis, ceļi sadragāti, braucām kā pa citu planētu. Bet aiz Latvijas robežas viss, kā pieklājas – drausmīgs kontrasts. Kāpēc krievi lien mācīt kaimiņus dzīvot? Lai paskatās uz sevi! Lai lepojas ar savu zemi!
Šobrīd dzīvoju Pierīgā, mierīgā vietā, un man patīk šis dabiskais skaistums – dārziņi, strūklakas, viss sakopts utt. Bet Krievijā gandrīz pie katras piepilsētas mājas samesti kaut kādi dēļi, piedrazota zeme ar dažādām pudelēm un mēsliem. Man visu laiku ir bijis pretīgi uz to skatīties. Pirmie iespaidi, ko guvu un aprakstīju, kad mani no Latvijas atveda uz Krieviju, bija bezkaunība un agresija – un notiekošā neloģiskums. Tur savu zemi piesārņo, noplicina un gaida, ka būs cita zeme, kur apmesties. Cilvēks dzīvo kā tārps…
Visi krievu TV kanāli, kurus var redzēt Latvijā, ir nonākuši līdz smieklīgumam. Rodas iespaids, ka tur, Krievijā, ir tāpat kā Eiropā, tikai pensija zemāka. Nē, tā tas nav. Es varu jebkurā telekanālā pastāstīt par krievu cilvēka ikdienu. Esmu nesen ieradies no turienes, un varu tieši, atbilstošā lielumā apliecināt, ka tā ir pilnīgi cita dzīve. Tur ir mežonīga agresija.
DDD: Bet kā mums Latvijā uzlabot esošo situāciju?
M.A.: Manuprāt, Latvijai ir vajadzīga lustrācija otrajā vilnī. Pirmais vilnis bija pašā sākumā ‒ veiksmīgi pārvarēts, kā man šķiet. Cilvēki, kam tikai no svara, ko rītos iedzert – 100 gramus šņabja vai alu, no valsts lēmumiem ir nošķirti. Tas ir ļoti pareizi. Otrajā vilnī – no ekonomikas vajag nošķirt cilvēkus, kuri ir politiski neitrāli.
DDD: Kā jūs to domājat?
M.A.: Reāls piemērs: kad izstādei meklējām iespēju, apstaigājām, apzvanījām praktiski visu Latvijas biznesu, visas lielākās kompānijas pārstāvjus, iedevām katram pa prezentācijas materiālam, pastāstījām. 99,9% pateica, ka nedos naudu Maidana izstādei ‒ tā ir politika, bet viņi, lūk, esot politiski neitrāli. Viņi finansē slimnīcās klaunus, kaķīšus, puķu izstādes. Teicu: “Ziniet, ja atnāks zaļie cilvēciņi, beigsies gan kaķīši, gan jūsu puķu izstādes, turklāt uz līdzenas vietas!” Tāpēc šeit ir vajadzīga lustrācija!
DDD: Ko darīt ar tiem sveštautiešiem, kas Latvijā neprot uzvesties?
M.A.: Nezinu, kāpēc krievvalodīgie Latvijā jūtas tik apbižoti. Tas laikam ir propagandas elements. Viņi visi sten: ak, mūs te apspiež! Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, teikšu, ka mana dēla fonds grib uzstāties ar interesantu pilsonisku iniciatīvu. Ir tāda juridiska procedūra – viens, otrs administratīvs pārkāpums nerezidentam, un simtprocentīga deportācija. Lūk, tam tā jābūt Latvijā. Divi, trīs tiesību pārkāpumi nerezidentiem gadā – atņemt vīzu, un deportācija. Kriminālnoziegums nerezidentam – termiņu nosēdēji, un deportācija. Eiropas vērtības – tas ir skaisti, bet tās nedrīkst piemērot mērkaķiem. Mērkaķiem ir vajadzīgi kaut kādi citādi likumi. Ja viņiem patīk lielais Putins – Dieva dēļ, lai dodas pie viņa, es vēl biļeti nopirkšu pats no saviem līdzekļiem!
Viss būs kulturāli un pieklājīgi
DDD: Mans jautājums ir par Latvijas dekolonizāciju.
Mihails Aleksejevs: Bez šaubām, tā ir nepieciešama. Bet arī šajā procesā Eiropas vērtībām ir jādominē, dekolonizācijai ir jānotiek civilizēti – tai jābūt korektai, juridiski precīzai procedūrai, ne jau dzīt cilvēkus kaut kādos lopu vagonos u.tml.
DDD: Bet mīkstajos vagonos, ar komfortu?
M.A.: Nu, jā, plackartā… Bet tai ir jānotiek.
Ja cilvēks pa 25 gadiem nav ne socializējies, ne iemācījies valsts valodu – trūkst vārdu! Es neaicinu visus krievvalodīgos ēst pelēkos zirņus, pīrādziņus ar speķi un dancot. Es mīlu valsti ne tādēļ, ka tur ir pelēkie zirņi un pīrādziņi ar speķi. Bet cilvēkiem, kuri nav tik daudz socializējušies, ir ieslēgušies savā personiskajā lokā un cenšas pasaulē ap sevi radīt agresiju un uzspiest savu, no valsts ir jāaiziet. Un tā ir juridiska un pilnīgi legāla, normāla procedūra.
Pirmajā kārtā jādodas prom tiem, kuri neievēro Eiropas likumus, neciena Eiropas vērtības – kuri neredz sevi Eiropā. Dieva dēļ, nav ko sevi izvarot un dzīvot, kur ir slikti, brauciet prom, dārgie! Galu galā “Latvijas Atjaunošanas Fonds” tuvākajā laikā palaidīs kādus grantus – iedzīvināsim likumīgu deportācijas programmu ar plackartes vagoniem, ceļazīmēm utt. Nekādas vainas – viss būs kulturāli un pieklājīgi.
DDD: Jūs esat šī fonda prezidents – vai tiešām jūsu organizācija var palīdzēt šajā lietā?
M.A.: Krievijai ir tautiešu pārcelšanās programma. Un, lūk, mēs arī varam iedot 200 eiro biļetei – un laimīgu ceļu! Dēls domā pat šova veidā – uz Krievijas robežas paņemt pasi, lai tev, kā Krievijas pilsonim, iedotu izziņu par sodāmības atbrīvošanu, un lai mēģina ar mentiem sabiedroties, ne ārzemniekiem, bet ar Krievijas pilsoņiem, ja viņu aptīrīs – nu, pilna nosloga dzīve. Pēc mēneša paskatīsimies – ja būs izdzīvojis, atgriezīsim civilizācijā, varbūt sāks cienīt…
Viņu laiks beidzas…
Mihails Aleksejevs: Lai realizētu dekolonizāciju, ir vajadzīga noteikta, precīza juridiska procedūra. Latvija ir Eiropā, un tās spēks ir likumā, un uzdevums ir mierīgi noformēt procedūru, lai darbotos viss mehānisms – bez naida, bez kaislībām. Kā bankomātā, ja tev nav naudas, tad tev neko nedod, kartiņa iznāk atpakaļ, un tu deportējies uz Krieviju, un viss. Tavs kredīts – Eiropas uzticība – ir izsmelts, un laimīgu ceļu!
Es nedomāju, ka tam tā jābūt tikai Latvijā, tam zināmā mērā ir jānotiek visās valstīs, kas atbrīvojušās no okupācijas. Citādi tas turpināsies mūžīgi – visi sarežģījumi Eiropas Savienībā, jukušie deputāti, partija Zapčel utt. Izrādās, ka tās ir cilvēktiesības… Bet par kādiem cilvēkiem ir runa? Par homo soveticus, post soveticus.
DDD: Vai, jūsuprāt, kaut kas ir mainījies starptautiskajās attiecībās, lai šis process notiktu?
M.A.: Pēc 2014. gada marta ļoti daudz kas ir mainījies. Jūs droši vien manījāt, ka cilvēku apziņa un visi tie politiskie līderi, kas tagad valda pasaulē, atsēž savus gadus. Atnāks citi, kuri pratīs īstenot reālu pretspara politiku šai agresijai, bezprātam, pasaules līdzsvara izjaukšanai. Es pat neteiktu, ka tas būtu pretspars “krievu pasaulei”, bet trieciens agresijai kopumā. Domāju, ka viss šis liesmainās merkeles, obamas laiks beidzas. Tāpat kā pēc aukstā kara viss atslāba…
DDD: Bet Putins?
M.A.: Putins Krievijai, ziniet, ir epizode – aizies Putins, atnāks Drjutins, bet Krievija paliks tādā veidā, kādā tā ir. Runā, ka Putinam ir pieci dubultnieki, un viņš pats jau sen neparādoties. Vispār viņam arī nevajag parādīties, jo Putins ir krievu mentalitātes kvintesence, kurš radās tāpēc, ka viņam vajadzēja rasties.
Ja valstī 70 gadus nogalina, izposta, noraida visu talantīgo, gudro, vērtīgo, veiksmīgo, visu neparasto – kas paliek? Paliek cilvēki, kas kolektīvi domā kā Putins. Mani šobrīd neinteresē Putins; mani interesē, kas būs pēc tam. Cik tas būs baisi pasaulei, un kādus līdzekļus vajadzēs tērēt, lai šo samazgu bedri iztīrītu? Lūk, uzdevums. Un tam ir vajadzīgi citi politiķi.
Kurš no mums ir siloviks?
Mihails Aleksejevs: Pašreizējās sarunas par brīnišķīgām partnerattiecībām ar Krieviju ir bezjēdzīgas – viņi nesaprot partnerību. Es teikšu, ka cilvēks, kurš dzīvo Krievijā, tavu mēģinājumu uz konstruktīvu dialogu pieņem kā vājumu – tu esi lohs, ar tevi var izrēķināties, apsolīt, ko vajag, bet pēc tam izmest.
DDD: Tikai dūri saprot?
M.A.: Pat ne dūri. Tas ir nācis no tatāru jūga, ka tev ir jānosaka savs statuss, lai ar tevi runātu, – tev ir jābūt vai nu no silovikiem (spēka struktūru pārstāvis – red.piez.), vai jākontaktējas ar silovikiem, vai jāstrādā pie viņiem. Tiekoties tev ātri ir jānosaka savs statuss, kurš no jums ir galvenais, kuram ir spēks griezt. Tātad nav nekādas partnerības; kad sāksi runāt par partnerību, uz tevi skatīsies kā uz idiotu. Saprotu, ka jaunai sievietei brīvā valstī ir grūti to klausīties, bet diemžēl tā tas ir.
DDD: Ko jūs latviešiem novēlētu?
M.A.: Saglabāt savu valsti! Nosvinēt Latvijas simtgadi. Ceru, ka nodzīvošu līdz tam brīdim – tad pievienošos.
Jūs daudz tālāk esat aizgājuši, bet Krievija sāk no dziļa pagraba. Vēl daudzām paaudzēm nāksies to pārvarēt – mežonīgo korupciju, vardarbību, visas tās šampaniešu pudeles, ko tur atstāj milicijas nodaļās, trakas spīdzināšanas jebkuros līmeņos, pratināšanas… Nevajag locīt ceļus tādu cilvēku priekšā, pūlēties viņiem pieslieties, bet vajag kā ukraiņiem teikt tieši – “krievu pasaule” ir tur, bet šeit ir mana zeme, ja gribi dzīvot manā valstī, esi laipns un bez ierunām cieni pamatiedzīvotājus!
Intervēja Līga Muzikante