Saruna ar Saeimas deputāti Ingūnu Rībenu

 

Par tikumību

 

DDD: Lielu pretestību publiskajā telpā izpelnījies priekšlikums Izglītības likumā ieviest vārdu “tikumība”. Latviešu tautai šis vārds nav svešs. Vai tikumība neietilpst slavinātajās Eiropas vērtībās?

Inguna Rībena: Par to, ka mūsdienu sabiedrība piedzīvo daudz lielāku morālo nekā materiālo krīzi, esmu runājusi jau ilgi, arī savos rakstos tam pieskārusies. Ja atceraties, toreiz, kad iznāca šīs bēdīgi slavenās Karlīnas un Kārļa grāmatiņas un Amerikas vēstnieks mums stāstīja par to, kādu ekonomisku pienesumu šis praida notikums dos Latvijai, es minēju, ka žēl, – esot tikai dažas nedēļas Latvijā, vēstnieks domā, ka mēs varētu savas vērtības, savu morāli apmainīt pret pārdesmit tūkstošiem latu viesnīcnieku un krodzinieku kabatās. Jau toreiz rakstā “Ļaujiet mums palikt pie īstām un patiesām vērtībām”, ko nopublicēja interneta portāls “Delfi” un kas atrodams arī manā mājas lapā www.ingunaribena.lv, runāju par to, ka materiālā krīze ir nieks, salīdzinot ar morālo krīzi, kādā mēs dzīvojam. Morale franču valodā ir tikumība.

DDD: Tātad, jūsuprāt, priekšlikums – atsaukties Izglītības likumā uz tikumību – nāk tieši laikā?

I.R.: Jūnija sākumā piedalījos “Latvijas Radio 5 – Pieci.lv” Domnīcas diskusijā par to, vai repam ir vieta sabiedriskajā medijā, un, ja ir – ko iesākt ar rupjībām? Patiesībā es īsti nesapratu, kādā slengā tie jaunie cilvēki sarunājas. Tā nav ne latviešu, ne angļu valoda – tā ir tāda valoda, kurai man drīz būs vajadzīgs tulks, kāds jaunietis, kurš var pastāstīt, par ko tur vispār runā.

Kad pie manis un mana frakcijas biedra Edvīna Šnores vērsās mūsu kolēģe Jūlija Stepaņenko ar jautājumu, vai mēs būtu ar mieru atbalstīt viņas priekšlikumu Izglītības likumā ielikt jēdzienu “tikumība”, man nebija ilgi jādomā. Absolūti negaidīta un pārsteidzoša bija panika un viļņošanās, ko radīja dažas organizācijas.

Kā minēju savā runā Saeimā un pēc tam Delfos nopublicētajā rakstā “Tikumības rēgs pār Latviju”, nebiju gaidījusi, ka vārds tikumība nelielā sabiedrības daļā radīs tik skaļu vētru un satraukumu. Rezultātā mēs apjēdzām, ka acīmredzot patiesībā stāsts ir pavisam par ko citu nekā to, ko mēs sapratām ar vārdu tikumība. Un arī prezidentu debatēs – ja atceraties, LNT tika uzdots jautājums par vēlmi Izglītības likumā ietvert jēdzienu tikumība. Vienīgais, kurš uztvēra šo domu līdzīgi mums, bija Egils Levits, viņš teica, ka tikumība ir ārkārtīgi būtisks jēdziens, jo tas nozīmē arī maksāt nodokļus, nebūt korumpētam un visplašākajā vārda nozīmē tikumība izpaužas visās dzīves sfērās.

DDD: Manuprāt, tikumības jēdziena pretinieku vājums visspilgtāk izpaudās mirklī, kad tos, kuri atbalsta rūpes par tikumību, nosauca par Maskavas pakalpiņiem.

I.R.: Kad sākās vulgārā, primitīvā apsaukšanās par putinistiem un iešanu Krievijas pavadā, atbildēju, ka Krievijas politika un vardarbīgā Ukrainas okupācija vistiešākajā veidā saistās ar tikumību, precīzāk – ar tās trūkumu. Pārsteidz, ka cilvēki par šo jēdzienu var domāt tik šauri, klišejiskās robežās un reducēt tikumību vien uz jautājumiem no jostas vietas uz leju.

DDD: Tas parāda to, ka cilvēki, kuri brūk jums virsū, tieši tā arī domā. Ne velti ir teiciens – katrs spriež pēc sevis.

I.R.: Katrs uz jebkuru tekstu projicē pats sevi un saprot tik, cik spēj saprast.

DDD: Tad droši vien arī tie bļāvieni, ka tikumības jēdziena ieviešana ir vārda brīvības ierobežošana, demokrātijas ierobežošana, liek domāt, ka viņi paši to visu ierobežo?

I.R.: Tieši tik primitīvi vulgāri un skumji laikam arī ir.

 

Tukšas čaulas bez satura

 

DDD: Kāpēc, jūsuprāt, pazudusi latviešu nacionālajā kultūrā daudzinātā tikumība? No vienas puses tiek popularizēti visādi nacionālie svētki, gadskārtu svinēšana, bet no otras – patiesa nacionālisma izpausme tiek apkarota.

Inguna Rībena: Šis laiks ir tāds formāls, ārējs – tādas čaulas līmenī, neiedziļinoties, neaizejot līdz būtībai un saturam. Lai gan ir manāmi soļi arī pretējā virzienā.

Nesen kolēģis Ivars Brīvers iedeva paskatīties “Latvijas etnokultūras centra” veidotu filmu par jauniešiem, kas atjauno mūsu seno amatu prasmes, interesējas par mūsu vissenāko vēsturi, izcelsmi, par senajām ciltīm un tām vēstures parādībām, kas radījušas Latviju tās vislabākajā nozīmē. Tas bija patīkams pārsteigums, ka ir jaunieši, kas par ko tādu vispār interesējas un lietas labā arī ko dara.

Savukārt, paskatoties, kas notiek publiskajā telpā, un paviesojoties Latvijas Radio-5, kas ir sabiedriskā medija jauniešu radiostacija (mērķauditorija – jaunieši no 15 līdz 30 gadiem), paklausoties valodu un dzirdot pārraides ar bezgalīgo seksa un vaļības klātbūtni, pārņem izmisums. Degradācijas process ir patīkams un viegls.

DDD: …bet sekas atbaidoši riebīgas.

I.R.: Un tas viss skan sabiedriskajā medijā, kura uzturēšanai izmanto arī manus maksātos nodokļus!

Vēl vairāk – tas domāts manas tautas jauniešiem, kuriem tas vairs nav ne īpaši pārsteidzošs, ne neparasts. Laiku pa laikam ielūkojoties presē un žurnālos, kas domāti padsmitniekiem – izņemot seksu un pārējās tēmas zem jostas vietas, nekas cits vispār netiek apskatīts.

DDD: Bet kāpēc tas tā notiek? Kam tas ir izdevīgi? Kāpēc tādām lietām nauda atrodas, pat no valsts budžeta, bet…

I.R.: … lai uzņemtu filmu “Dvēseļu putenis”, naudas nav.

DDD: Jā, par lietām, kas ir patiesi nepieciešamas mūsu tautas izdzīvošanai, tās dvēseles attīstībai pat runāt nedrīkst, nerunājot par to, ka kāds iedotu naudu. Vai tiešām jūsu kolēģi Saeimā nesaprot, cik svarīgi pretoties morālajai degradācijai?

I.R.: Daudzi tiešām nesaprot. Cilvēki savā attīstībā ir dažādi. Ir cilvēki, kuri, tēlaini izsakoties, iet pirmajā klasē, trešajā klasē, piektajā klasē, un dažs labs varbūt ticis līdz devītajai. Kad runā devītās klases skolnieki, tad ceturtā klase taisa lielu ļembastu, jo viņiem tas vienkārši nav saprotams. Pati esmu izaudzinājusi četrus bērnus, zinu, ka diemžēl nav iespējams nolikt pirmās klases bērnu pamatstājā sev priekšā un 24 stundu laikā, pat stāstot visgudrāko un labāko, nevar nevienu tūlīt nākamajā dienā sūtīt uz piekto klasi. Tās izmaiņas nav tik ātri veicamas.

Par prezidentu netika ievēlēts Egils Levits. Neko sliktu negribu teikt par Raimondu Vējoni, kuru pazīstu no 2002. gada – abi bijām ministri vienā valdībā, bet Levits būtu pieteicis citu garīguma latiņu.

DDD: Starp citu, vai, jūsuprāt, iznākums būtu cits, ja prezidentu vēlētu tauta?

I.R.: Parlamentu arī galu galā ievēl tauta. Varam diskutēt – tautai vai parlamentam vajag vēlēt prezidentu, bet patiesībā tā ir tāda divpakāpju vēlēšanu sistēma, un tiklab tauta tad var arī skatīties, kādus deputātus tā ievēl Saeimā.

 

Pirmklasnieki taisa brēku…

 

DDD: Aivars Garda bieži vien, lai raksturotu cilvēka apziņas attīstības procesu, izmanto salīdzinājumu ar klasēm, kuru tikko pieminējāt arī jūs. Problēma jau ir tajā, ka tie trešklasnieki iedomājas, ka ir gudrāki par tiem, kuri iet devītajā klasē.

Inguna Rībena: Ir jau demokrātijas laiks, un saprotu, ka nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, bet neņemos apgalvot, ka šai sistēmai pieder manas absolūtās simpātijas. Negribu izcelt sevi un teikt, ka esmu tikusi līdz tai devītajai klasei – katrā gadījumā ir cilvēki, kuru priekšā jūtos maza un…

DDD: Jūs apzināties, ka ir gudrāki par jums?

I.R.: Jā. Man vienmēr ir bijis svarīgi ieraudzīt savu īsto vietu. Ja vien man ir bijusi iespēja kādus procesus vadīt, esmu pulcinājusi ap sevi iespējami gudrākus cilvēkus. Mēģinu dzīvot saskaņā ar lielo trīsvienību – Ceļš, Patiesība, Dzīvība. Saprotu, ka absolūtajai Patiesībai mēs varam tikai mēģināt tuvoties, bet pilnībā sasniegt to nevaram. Varam vien censties pēc iespējas patiesāk novērtēt, izvērtēt, rīkoties. Tas ved pie tā, ko saucama par godīgumu.

DDD: Šis ir tāds laiks, kad pie teikšanas ir nevis tie gudrākie un godīgākie, bet skaļākie un nekaunīgākie.

I.R.: Paldies Dievam, ne visur.

DDD: Domātājs nesteigsies ieņemt kādu amatu, nepajautājot sev, vai es spēšu to pildīt, vai manas prasmes, zināšanas būs pietiekamas. Savukārt kāds, kurš varbūt pat lasīt neprot, nekautrējas uzņemties atbildību par atombumbu.

I.R.: Daļēji to nodemonstrēja iepriekšējā Saeima, kur ienāca Zatlers ar savu partiju. Tā retrospektīvi paskatoties – kad ienācu Saeimā, un man pūrā jau bija ne tikai Rīgas 800-gade, kas bija liels un komplicēts projekts, bet arī kultūras ministres amats, man piedāvāja vadīt komisiju; bijīgi teicu, ka nevaru, jo nevienu dienu parlamentā neesmu strādājusi, ka īsti nezinu, kā lietas notiek, kādas ir tradīcijas u.tml. Turpretī jaunie, kuri ienāca 11. Saeimā, nekautrējās cīnīties par amatiem. Viņiem, protams, ir savas ambīcijas, un nenoliedzu, ka jaunieši ir gudri, zina valodas, ar datoru vispār rīkojas kā dievi, salīdzinot ar manu paaudzi, bet nenovērtēt pieredzi man liekas muļķīgi un nepareizi.

Viens ir salasīties dažādas gudrības, bet otrs – dzīvē pieredzēt, kā šīs vērtības darbojas, klūpot, krītot un kāpjot, tā skola ir pavisam cita. Tāpēc vienmēr ir patīkami kontaktēties ar cilvēkiem no Austrumiem, jo tur valda cieņa pret pieredzi un gadiem. Interesanti, ka Taivānas parlamenta pārstāvji, piemēram, viesojoties Izglītības komisijā, sāk iepazīstināšanas rituālu nevis ar amatā augstāko, bet ar gados vecāko. Eiropas un Rietumu civilizācijā pastāvošais mūžīgās jaunības un seksīguma kults vērtības degradē.

 

Patiesa brīvība ir atbildība

 

DDD: Skolas ir spilgts piemērs, kā degradējies skolotāja jēdziens – cieņa pret skolotāju ir zudusi, uzvaru svin nekaunība un visatļautība, kas slēpjas aiz absurdām tiesībām, ignorējot jebkādus pienākumus.

Inguna Rībena: Mūsu laikā ir nojaukta jelkāda veida subordinācija – objektīva un subjektīva. Es saprotu, ka politiķi un valsts vara ir sadarījuši daudz nekrietnību, un līdz ar to, jēdziens “parlamenta deputāts” vai “ministrs” sabiedrībā ne vienmēr tiek uztverts ar godu un cieņu. Bet tas, ka vairs netiek godāti vecāki, skolotāji liecina par totālu vērtību devalvāciju. Šī pārspīlētā visatļautība degradē jebkādas vērtības. Manuprāt, patiesas brīvības vietā stājusies visatļautība, kas nav viens un tas pats. Atkal jāpiemin diskusija “Latvijas Radio 5” studijā. Komentāri pēc raidījuma bija ļoti primitīvi un sekli.

Līdzībai minēšu reizi, kad abi ar arhitektu Gunāru Birkertu, braukdami no Liepājas, kur bijām Liepājas koncertzāles projekta žūrijā, diskutējām par Nacionālo bibliotēku. Kaut arī mans viedoklis par viņa projektētās ēkas arhitektūru atšķīrās (abi esam arhitekti), tomēr man pat neienāca prātā, ka tas varētu būt augstāks vai vērtīgāks, jo manai paaudzei ir iemācīta cieņa pret sirmu galvu.

 

Zivs pūst no galvas…

 

DDD: Runājot par tikumību, jūs pieminējāt prezidentu, liekot saprast, ka prezidentam ir liela ietekme sabiedrības morāles celšanā vai gremdēšanā. Atminos Vairas Vīķes-Freibergas laiku, kad sākās praidi. Prezidentei televīzijā tika atgādināts, ko Mozus teicis par homoseksuālismu, ka tas ir nāves grēks. Vaira Vīķe-Freiberga uz to vīzdegunīgi atbildēja, ka tāds uzskats esot novecojis. Vai piekrītat, ka šāda prezidentes nostāja, morāle ļoti kaitēja mūsu tautas garīgajai attīstībai, morālei?

Inguna Rībena: Acīmredzot sabiedrības slāņi, kuros apgrozās prezidentes kundze, zina kaut ko vairāk par ierindas cilvēkiem. Pirms dažiem gadiem Vaira Vīķe-Freiberga svinēja 75 gadu jubileju, un žurnālā “Sestdiena” bija publicēta liela intervija ar viņu. Šo faktu atceros tādēļ, ka tieši ap to laiku manas draugu ģimenes puisītis, kuram bija 5 gadi, atnācis mājās no bērnudārza, teica savai vecaimammai, kas arī ir prezidentes kundzes vecumā: “Ome, vai tu zini, ka tikai Latvija ir tāda valsts, kur jāprecas vīrietim ar sievieti, visur citur pasaulē var precēties kas ar ko grib.” Tad ome, kā jau gados vecāks cilvēks, bija ļoti pārsteigta un aprāja savu mazdēlu, lai tādas muļķības nerunā. Savukārt, kad intervijā prezidentes kundzei tika jautāts, vai viņai patiktu, ja viņu ar kungu sauktu par vecvecāku Nr. 1 un vecvecāku Nr. 2, prezidentes kundze nemaz nebija pārsteigta par šo jautājumu un atbildēja, ka tā tas pasaulē notiekot – viss plūst, viss mainās, kaut kādi apstākļi koncentrējas, un lietas, kuras agrāk esam saukuši vienādi, sākam saukt citādāk, utt.

DDD: Bet tieši šāda iecietīga attieksme pret nenormālām parādībām grauj sabiedrības morāli! Tad cik tālu nonāksim – vai tas, ka teikšu: “Vīrietis un sieviete,” – būs kaut kāds apvainojums?

I.R.: Nesen jau Delfos varēja lasīt, ka Zviedrijā ir pieņemts trešais personas vietniekvārds nekatrā dzimtē – “viņš” un “viņa” vietā. Savulaik katoļu arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs, brīdinot sabiedrību, to nosauca par tuvojošos trešo totalitārismu. Latvijā cilvēki tikai tagad pamazām sāk saprast, cik spēcīgs ir degradējošo “vērtību” lobisms. Parlamentā šis spiediens kļūst aizvien jaudīgāks, un gadu no gada pieņemas spēkā.

DDD: Bet kā izturēt šo degradējošo spiedienu, kā pretoties, ko cilvēkam darīt? Pa Rīgas ielām staigā praidisti no visas Eiropas un lielās ar savu dzīvesveidu. Neesmu dzirdējusi, ka kāds normāli, dabiski orientēts cilvēks lielītos ar savu dzīvesveidu.

I.R.: Man būtu iebildumi arī pret heteroseksuāliem cilvēkiem, ja viņi izietu ielās, uzkrītošā veidā piedauzīgos tērpos demonstrējot savu seksualitāti, un vēl īpaši pievēršot bērnu uzmanību. Mūsu laikam ir sajucis un saputrojies viss – publiskais ar intīmo, brīvība ar visatļautību, labais ar ļauno.

 

“Teikšu to pašu – turēties!”

 

DDD: Daži mūsu lasītāji pat ar asarām acīs jautā – ko darīt, vai tiešām būs vēl sliktāk? Kā izdzīvot cilvēkam šajā laikā? Vai nolaist rokas?

Inguna Rībena: Nolaist rokas gan nevajadzētu. Bet patiess ir Jurgas Ivanauskaites citētais no budistu grāmatām, ka tad, kad Kalijuga tuvosies savam norietam, aizvien vairāk cilvēku kļūs par barbariem, un tad, kad visi būs kļuvuši par barbariem, būs pienācis šim civilizācijas esības posmam gals, un mēs ar vienu soli būsim tuvāk Maitreijai –laikam, kas iemieso mīlestību un līdzcietību.

DDD: Dzīvās Ētikas Mācībā jau teikts, ka būs tik slikti, ka pat suns riebumā novērsīsies…

I.R.: Kad Dievs gāja nopostīt Sodomu un Gomoru par netiklību, izvirtību, meliem un liekulību, pa ceļam Viņš satika Ābrahamu, kas teica: “Mīļais Dievs, Tu iesi nopostīt šīs pilsētas kopā ar visiem taisniem un godīgiem cilvēkiem, kas tur dzīvo?” Bet Dievs saka Ābrahamam: “Atrodi man piecdesmit taisnus cilvēkus.” Ābrahams meklē. Sākumā piecdesmit, tad četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Nespēdams atrast, viņš jautā Dievam: “Dievs, ja es desmit taisnus cilvēkus atradīšu, tu mainīsi savus lielos plānus un nenopostīsi šīs pilsētas?” Dievs atbild: “Atrodi tos desmit.” Kā mēs zinām – neatrada pat desmit, tikai vienu – Latu, kuru izveda ārā no pilsētas, un Sodoma un Gomora tika nopostītas.

Šo stāstu man pirms desmitās Saeimas vēlēšanām izstāstīja mans draugs – mācītājs, kuru nejauši satiku uz ielas. Uz jautājumu “kā klājas?”, atbildēju: “Slikti klājas, es neko nevaru ietekmēt, neko nevaru izdarīt, tam, ko es runāju, nav nekādas nozīmes, kļūst tikai sliktāk. Un tie ir mani pēdējie mūža jaudīgākie gadi, kad tiešām varētu vēl ko izdarīt.” Viņš klausījās, smaidīja un teica, ka laikam ilgi neesmu lasījusi Pirmo Mozus grāmatu – un izstāstīja šo līdzību.

Pat, ja tu neko nevari ietekmēt, pietiek, ka tu esi un turies pie noteiktām vērtībām un principiem. Un, ja jūs man jautājat, ko teikt cilvēkiem, ko viņiem darīt, tad teikšu to pašu – turēties! Kamēr mēs vēl desmit Latvijā esam, tikmēr mūs nesagaida Sodomas un Gomoras liktenis.

Vulgārais vairākums uzspiež savu

 

Inguna Rībena: Brīžiem domāju, ka daudz mazāk jēgas ir ar šo visu netiklību un ļaunumu (teikšu pat – nāves kultūru) cīnīties. Tas ir mazāk auglīgi nekā vienkārši apliecināt patiesas vērtības. Kā man tēvs kādreiz teica: “Nevajag ar to cīnīties, labāk dari kaut ko dzīvi apliecinošu – iestādi koku, iemāci mazbērnam tautasdziesmu, nopļauj zālāju, uzkul debesmannu utt., netērē bezgalīgi laiku un nezaudē enerģiju.” To, starp citu, varu teikt arī sev. Šobrīd sniedzu pamācības, bet, būdama emocionāls cilvēks, bieži nedēļas beigās esmu enerģētiski tik iztērējusies, ka jūtos kā Fēnikss pelnos. Palīdz atrašanās klusumā, dabā un ģimenes vidū.

Pirms vairākiem gadiem kādā Lauksaimniecības ministrijas konferencē tika parādīta diagramma, ka 2050. gadā uz pasaules jau būs 9,1 miljards iedzīvotāju, un nepieciešamība pēc pārtikas pieaugs par septiņdesmit procentiem. Tā sauktās nāves kultūras – izvirtības, narkomānijas, homoseksuālisma – neierobežota reklāma, farmācijas bizness, saindēta pārtika… liekas, kāds gluži pragmātiski nodarbojas ar cilvēku skaita samazināšanu…

Varētu pārtikas un resursu jautājumu risināt inteliģentāk, mācot cilvēkus dzīvot pieticīgāk. Daudzi jau tagad spiesti dzīvot pieticīgi, bet, vai tie trīs procenti, kuriem pieder deviņdesmit septiņi procenti visas pasaules bagātības, vairs maz ir spējīgi samazināt savu patēriņu, dzīvot pieticīgāk, lai kaut kā solidarizētos ar planētas iedzīvotājiem? Tāpat varētu teikt par Rietumu civilizāciju kopumā. Vai, izmetot maizi, kas vairs nav pirmā svaiguma, spējam iet atpakaļ pieticības virzienā? Iespējams, jā – ir dažādas kustības un indivīdi, kas šo ceļu kaut kā iezīmē un demonstrē sabiedrībai, bet vulgārais, nedomājošais vairākums uzspiež savu. Kurš uzvarēs – ej nu sazini.

 

Gaismu gaidot…

 

DDD: Kā jau runājām iepriekš, uzvarēs Gaisma, atnākot Maitreijai. Tikai mums ir jāparāda sava nostāja, apzināti jāizvēlas labais vai ļaunais. Mēs esam atbildīgi, pirmkārt, lai mūsu domas un darbi nekaitētu, bet palīdzētu Baltajai Brālībai.

Inguna Rībena: Nesen iegādājos Harija Tumana brīnišķīgo grāmatu “Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”. Mūsu laiks ir tehnoloģiski unikāls – ar visiem i-foniem, datoriem un citiem rīkiem. Bet cilvēka apziņas līmenī patiesībā gadu tūkstošos nav mainījies pilnīgi nekas. Ar ko varonis atšķiras no verga? Varoņiem bez savas kailās dzīvības ir vēl kāda cita, augstāka vērtība, kuras dēļ viņi ir gatavi iet nāvē. Bet vergi melos, zags, nodos, pārdos – darīs visu, lai tikai saglabātu pliko dzīvību.

DDD: Ir izvēle…

I.R.: Izvēle ir mūsu ziņā, bet dievi mūs vēro un lemj likteņus. Tik vienkārši: dari, kas jādara – notiks, kam jānotiek. Sekot sirdsapziņai, lai varētu mierīgi stāties mūžības priekšā.

Iepriekšējais gadsimts mums ir atņēmis varoņus. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs nesen mierināja: “Ko tu tā pārdzīvo varoņu neesamību? Tas varbūt ir labi – ir tāds vergu laiks, kas nodrošina tautas ataudzi.” Arī mūsu tautas dziesmās: “Kad atnāca grūti laiki, ar migliņu piesedzos.” Patiesībā tas ir gudri – piesegties, lai izdzīvotu, līdz tautas dzīvais spēks atjaunojas.

DDD: Imanta nevaid miris, bet tikai apburts kluss…

I.R.: Jā. Arī Imants Ziedonis teica, ka jāpaiet laikam, lai tauta atzeltu. Mēs pastāvam tik bezgala senā vēsturē, un, ja vēl aizvien, ejot cauri visiem smagajiem laikiem, esam saglabājušies, tas kaut ko nozīmē. Skumji par šo laiku, par degradētajām vērtībām. Tomēr ir cerība, ka mēs tās ģenētiski, kaut kādā DNS koda līmenī nododam no paaudzes paaudzē.

DDD: Tātad, jūsuprāt, nacionālā, latviskā identitāte tomēr ir ļoti svarīga – neaicināsiet no tās atteikties un iekļauties globālajos procesos?

I.R.: Saprotu jūsu ironiju… Latviju var glābt nacionālā identitāte. Mums tā ir mūzikā un dziesmās kodēta. Atceros, padomju laikos reiz Dailes teātrī visa zāle piecēlās kājās un dziedāja “Pūt, vējiņi”. Tajā mirklī pa ķermeni gāja skudriņas, likās – var atdot dzīvību par Latviju.

Savulaik Arhitektūras fakultātē studentiem lūdzu nosaukt tās ēkas un objektus, kuros, viņuprāt, iemiesota mūsu identitāte. Jaunieši minēja Brāļu kapus, Brīvības pieminekli, Doma baznīcu (lai gan cik tur latviskuma, drīzāk jau tā atspoguļo tās kultūras, kas mums pāri gājušas), jūgendstila Rīgu, Latvijas lauku viensētas u.tml. Un, lai cik grēcīgi arī arhitektei nebūtu tā teikt, domāju – pat ja nebūtu neviena no šiem objektiem, man liekas, mēs kā tauta pastāvētu. Gadu simtiem zem svešām varām dzīvojot, esam varējuši iznest no paaudzes paaudzē tikai to, kas tika nodots no mutes mutē, runājot un dziedot.

Citām tautām ir atšķirīgi. Ja atceraties, poļi pēc Otrā pasaules kara pa akmenim, pa gabaliņam karaļa pili salika kopā – viņiem acīmredzot tā identitāte ieprogrammēta citādāka. Kamēr šī ēka stāv kā Polijas varenības simbols, poļi kā tauta pastāv.

 

Par ko ir jārunā mākslai?

 

Inguna Rībena: Man, protams, ir prieks, ka mēs gatavojamies skolēnu Dziesmusvētkiem, ka mums ir lielie Dziesmu un deju svētki, man ir prieks, ka iepriekšējā sasaukumā izdevās panākt, lai svētku noslēguma diena reizi piecos gados beidzot būtu valsts svētku diena starp mūsu daudzajām bēdu, sēru un piemiņas dienām. Savukārt skumji ir tas, ka Latvijas Radio un Radio-5 jauniešiem tikpat kā neskan tautasdziesmas, kas bezgala dziļi uzrunā dvēseli. No bērnības visspilgtāk atceros mirkļus, kad man dziedāja dziesmas. Stāstu to savai vedeklai, ka svarīgāk par visu ir bērniem dziedāt dziesmas – ar vārdiem tā racionāli nemaz nevar aprakstīt, cik dziļi un emocionāli tas ietiecas zemapziņā.

DDD: Atceros mācītāju Kārli Zuiku, kurš par pēdējiem Dziesmusvētkiem teica – es uz Dziesmusvētkiem vairs neiešu, tur nav ko klausīties, viens vienīgs murgs, nevis dziesmas! Vai, jūsuprāt, tā arī nav apzināta rīcība, lai vājinātu latviešu tautas garu?

I.R.: Jūs runājat par daudzajiem jaundarbiem. Mums ir vajadzīgi komponisti, un, lai viņu būtu, valstij jādod arī pasūtījumi. Vai tiem jāatvēl tik liels laiks Dziesmusvētkos, riskējot sagādāt cilvēkiem vilšanos? Tam jābūt īpaši izsvērtam un izvērtētam…

DDD: Protams, vajag attīstīties, vajag ļaut jaunām vēsmām ienākt kultūrā, bet vai visu varam tik nekritiski pieņemt? Mākslai vajadzētu cilvēkos audzināt skaistuma izjūtu, spēju atšķirt labo no ļaunā, bet, manuprāt, notiek pretējais – skaistuma izjūta tiek degradēta. 

I.R.: Par ko ir jārunā mākslai? Senā grieķu trīsvienība – patiesais, labais un skaistais. Ne velti 2003. gadā, būdama kultūras ministre, atļāvos pārtraukt Latvijas līdzdalību Venēcijas biennālē. Tas bija neredzēts gadījums. Protams, saņēmu visas iespējamās kritikas un vērtējumu, ka nekad vairs tāds negants cilvēks nekļūs par kultūras ministru. Daudz pateicīgāk ir kalpot nozarei, nevis iestāties par vērtībām.

DDD: Kas tad notika?

I.R.: Toreiz Venēcijas biennāles konkursā bija vinnējusi grupa, kuras mākslinieciskais “lielums” bija – nolaist no vēnas asinis, sajaukt tās ar miltiem, Grindeksā saražot kapsulas un San Marko laukumā Venēcijā tās izbarot baložiem. Mazlietiņ vulgarizēju, bet principā tā. Protams, mūsdienās kultūras ministrs nedrīkst cenzēt mākslu – svēta lieta. Bija jāatrod līdzekļi, kā šo bezgalīgo naudas ķēzīšanu izbeigt. Konkursam bija pieteikušās tikai divas vai trīs grupas, tātad viens no diviem – vai nu Latvijā nav nekāda interese par līdzdalību Venēcijas biennālē, vai arī nav bijusi pieejama informācija. Ja tā, kāpēc tērēt milzu summu vienam projektam?

DDD: Skumji skatīties, kas šobrīd notiek Kultūras ministrijā. Saprotu, ka nevēlaties atklāti kritizēt ministri, kas nāk no jūsu partijas, tomēr apgalvot, ka viss ir lieliski, nebūtu godīgi no jūsu puses.

I.R.: Ja nozarē valda ārkārtīgs klusums un miers, tad visiem ir pa spalvai. Ministre labi ierakstās starptautiskā apritē un visumā ir analītisks, gudrs, loģisks, konstruktīvs cilvēks. Novēlu Dacei laiku ministres amatā, lai kļūtu par nozares vektoru, vērtību virzītāju.

DDD: Patiešām – Kultūras ministrijai vajadzētu būt nacionālās identitātes uzturētājai, idejas virzītājai! Protams, tas mūsdienu situācijā radītu vienu skandālu pēc otra, bet tā būtu patiesās kultūras uzdevuma īstenošana dzīvē.

I.R.: Jau 2003. gadā kādā kino apaļajā galdā uzdrošinājos vaicāt, kāpēc mums, nodzīvojušiem divpadsmit gadus savā neatkarīgā valstī, nav neviena nacionāli nozīmīga daiļdarba ekranizējuma? Toreiz avīze “Diena” mani izsmērēja gar sienu – ka visādi politiskie ielikteņi un ministri sāks diktēt, par ko jābūt filmām. Vēlāk radās Ēķa un Graubas “Rīgas sargi” un “Baigā vasara” – mazāk mākslinieciski kvalitatīvas, tomēr cilvēku atbalsts šīm filmām bija grandiozs! Savlaicīgi domājot par valsts gadsimta jubileju un nespējot panākt Nacionālā kino centra ieklausīšanos, parlaments centru apgāja un piešķīra līdzekļus, lai varētu uzsākt filmas “Dvēseļu putenis” pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem veidošanu. Tā ir procesā.

 

Lai būtu pleca sajūta!

 

DDD: Latviešiem nav nācijas izjūtas – cilvēki vispirms domā par savu personīgo labumu, tautas intereses noliekot otrajā vai pat kādā vēl tālākā plānā. Starp citu, vai jūs nepārsteidz ačgārnā reakcija vai adekvātas reakcijas trūkums uz to, kas notiek Ukrainā? Protams, ir jānosoda Krievija par tās agresiju Ukrainā, bet nedrīkst nedomāt, cik bīstamā situācijā atrodamies paši. Politiķi runā par kaut kādiem mistiskiem zaļiem cilvēciņiem, kuri varētu ienākt arī Latvijā, aizmirstot, ka viņi jau sen te ir. 

Inguna Rībena: Es patiesībā par to esmu runājusi ne reizi vien – gan Lestenē, gan 2012. gada martā “Latvijas Avīzē” rakstā “Par vēsturi un valsti”. Tā atkal ir ne gluži bibliska, bet sena, fundamentāla patiesība: ja vēsture vai kādi lieli dzīves notikumi (tautas, indivīda), iepriekšējo paaudžu domas, darbi un gaitas netiek patiesības gaismā izvērtēti, tad vēsture mēdz atkārtoties – gan mūsu individuālajās dzīvēs, gan arī tautas dzīvē. Ja no situācijas, ko liktenis lēmis piedzīvot, nav izdarīti vajadzīgie secinājumi, tad tā mēdz atkārtoties.

Pēc neatkarības atjaunošanas mums bija tik daudz vajadzību no pasaules, pirmkārt, jau visāda veida materiālo vajadzību, ka visā “krāšņumā” izpaudās mūsu pazemīgais kalpa gars. Laikā, kad biju kultūras ministre, notika arī Lestenes Brāļu kapu atklāšana. Nominēju to kā valstiski svarīgu pasākumu – kā gan citādāk uztvert otru lielāko Brāļu kapu atklāšanu Latvijā 60 gadus pēc kara! Eiropai Otrais pasaules karš ir holokausts, Krievijai tā ir lielā uzvara, un pa starpu esam mēs ar savu vēsturi. Tieši šie 25 gadi mums tika doti, lai to izrunātu. Piekrītu Rainim: “Tiks piedots tev, ja nevarēji, bet mūžam ne, ja negribēji.” Mēs pat neesam gribējuši paši izprast, kur nu vēl citiem izskaidrot, savas tautas un valsts vēsturi. Dažam labam ārlietu ministram esmu jautājusi – kāpēc mēs neskaidrojam savu un visu Austrumeiropas vēsturi pasaulei? Esam no divām lielvarām pārstaigāti un sabradāti. Viens ārlietu ministrs man atteica – vēstnieki jau paši nezina šo vēsturi, jo viņi tikai padomju skolās gājuši.

Ja būtu piespieduši pasauli ieklausīties, tad, pilnīgi iespējams, būtu piespieduši arī Krieviju kā PSRS mantinieci pārvērtēt savus noziegumus. Iespējams, visa pasaule tagad dzīvotu ar pilnīgi citu Krieviju. Atsevišķi ņemot, to nevarēja ne Latvija, ne Igaunija, ne Lietuva, ne Polija, bet kopā mēs to būtu varējuši, ja vien būtu gribējuši.

Lietuviešiem ir brīnišķīga filma “Ekskursante” par Otro pasaules karu, igauņiem tikko bija filma “1944”, kurā trīsdesmit sekunžu laikā pasaka, kāpēc bija vajadzīgs leģions. Skumji, ka Latvijā nebija nekādas intereses par šo filmu, Igaunijā tai bija ļoti augsts novērtējums.

DDD: Jā, nebija informācijas. Jārunā taču par visu ko – par to, kā Rinkēvičs lepojas, par divkopienu valsti, par toleranci, bet ne par svarīgāko un būtiskāko, kas veido tautas apziņu.

I.R.: Tagad arī es reti kāpju tribīnē, lai runātu – esmu radošs cilvēks, bet nogurusi, redzot vienu un to pašu, vienu un to pašu, un tas kuģis attālinās, nevis pietuvinās. Visas šīs lietas ir izrunātas līdz apnicībai, līdz bezgalībai.

DDD: Bet ir jārunā – atkal un atkal, lai tie, kuri domā tāpat kā jūs, nejustos vientuļi. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka domāt taisnīgi, vēlēties taisnīguma atjaunošanu ir pareizi.  

I.R.: Jā, dzirdot, ka arī citi domā tāpat, rodas pleca sajūta un saproti, ka neesi viens.

 

Intervēja Liene Apine