Saruna ar Nacionālās pretošanās kustības dalībnieku Valteru Rudzīti
Pikets pie Nacionālā teātra
DDD: 1990. gada 4. maijā LPSR Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Šogad tiek atzīmēta šī notikuma 25. gadadiena. Un jūs šajā datumā organizējat piketu pie Latvijas Nacionālā teātra. Kādēļ?
Valters Rudzītis: Piketa devīze ir: “Kaut beidzot varneši sāktu domāt par OKUPĀCIJAS seku novēršanu!” – tajā viss ir izteikts. Esmu iesniedzis pasākuma pieteikumu Rīgas domē, un tas ir apstiprināts. Ja tā var teikt, mans “jājamzirdziņš” ir nelikvidētās okupācijas sekas. Latvijas deokupācija ir galvenais, par ko esmu cīnījies, cīnos un cīnīšos.
DDD: Kāpēc izvēlējāties tik neparastu vietu – Latvijas Nacionālo teātri?
V.R.: Tas ir tāpēc, ka 4. maijā plkst. 12 Latvijas Nacionālā teātra telpās notiks Saeimas svinīgā sēde par godu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 25. gadadienai. Lūk, un es nolēmu šeit organizēt piketu no plkst. 11 līdz 14 – tātad piketa sākums ir stundu pirms svinīgās sēdes.
Uz svinīgo sēdi 4. maijā ieradīsies ne tikai esošie Saeimas deputāti, valdības locekļi, bet arī ārvalstu vēstnieki, bijušie politiķi, “sabiedrības krējums”. Tādējādi es uzskatu, ka ar piketu, kura mērķis ir pievērst uzmanību nelikvidētajām okupācijas sekām, šo problēmu var pacelt pat starptautiskā līmenī. Plakāti būs ne tikai latviešu, bet arī citās valodās, tiks sagatavoti arī bukletiņi angļu valodā, kur izskaidrota Latvijas deokupācijas nepieciešamība. Izdales materiālus esmu iecerējis dot ārzemju vēstniecību darbiniekiem, ja viņi vēlēsies uzzināt kaut ko tuvāk par piketa jēgu un saturu.
DDD: Tātad jūsu mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka tā saucamais 4. maija režīms nav papūlējies novērst okupācijas sekas?
V.R.: Jā. Un tāpēc svinīgās sēdes laiks un vieta, manuprāt, ir ideāls variants, lai vērstu arī starptautiskās sabiedrības uzmanību, ka cilvēki, kas pēdējos 25 gadus ir bijuši pie varas, neko nav darījuši šajā jautājumā.
Lūk, tādēļ aicinu arī “DDD” lasītājus aktīvi piedalīties šajā piketā – tā ir laba izdevība. Var atnākt arī bez plakāta. Taču, protams, piketā ir iespēja paust domas par visu – gan par krievu valodas referendumu, kas patiešām bija valsts apvērsuma mēģinājums, kuru nedrīkstēja pieļaut ne Valsts prezidents, ne deputāti; gan par pirmskara žīdu īpašumiem, ko prasa ebrejs, kuram īstenībā nemaz nebija jābūt šeit, Latvijā; tāpat arī par krievu skolu jautājumu – tas viss ir saistīts ar okupācijas sekām.
DDD: Arī par dekolonizāciju, par piektās kolonnas izraidīšanu…
V.R.: Protams. Tāpēc ļoti gribu starptautiskā līmenī šo jautājumu pacelt. Manuprāt, tas būtu jārisina mūsu Valsts prezidentam un ārlietu ministram kopā ar ASV un Angliju, jo šīs valstis diemžēl, skaties kā gribi, mūs pārdeva Staļinam. Pēc tam tēloja, ka it kā nosoda okupāciju, bet paši taču mūs pārdeva!
“Tieši tas man liek cīnīties!”
DDD: Diemžēl daudziem latviešiem šo 25 gadu laikā jau ir nolaidušās rokas, vairums ir samierinājušies, ka nav izcīnīta patiesa Latvijas brīvība, nav atjaunota 1918. gada Republika. Bet jūs bieži rīkojat kādu piketu – vai nav sajūta, ka cīnāties kā pret vējdzirnavām?
Valters Rudzītis: Teikšu godīgi, sajūta pārāk laba man nav, tomēr tieši tas man liek cīnīties, nevis padoties. Biju pat nolēmis iet pensijā, bet nekādi nevaru aiziet… Mani visu mūžu nav interesējusi personiskā labklājība, bet taisnīgums – nespēju paciest netaisnīgumu. Tāpēc manas rokas nav nolaidušās, man ir pārliecība, ka kaut ko panāksim, jo realitāte ir ievedusi Latviju strupceļā. To nevar neredzēt.
Faktiski naturalizācija, ko valsts vadītāji piekopa, bija jāpārtrauc jau 1996. gadā pēc Saeimas deklarācijas par Latvijas okupāciju pieņemšanas. Saeimai bija jāpārtrauc naturalizācija! Ja reiz atzīstam, ka bijām okupēti, tad okupācijas sekas nekavējoties bija jānovērš, nevis jāturpina tās nostiprināt. Un tos, kuri parakstījās par krievu valodu, nekavējoties bija jāizraida no Latvijas, lai viņi brauc uz turieni, kur ir viņu valoda un viss pārējais, kas viņiem vajadzīgs.
DDD: Viņi visi ir Latvijas pilsoņi – naturalizētie – tātad viņiem būtu jāatņem pilsonība.
V.R.: Jā, obligāti.
Daudz esmu rakstījis arī par to, kā Izraēla palestīniešus slepkavo. Piemēram, ASV it kā būtu ļoti taisnīga, bet dod Izraēlai bruņojumu, lai viņi to darītu. Tas nu pavisam nav taisnīgi! Taisnības acīmredzot pasaulē nav, bet es laikam tāds naivs esmu, ka gribu panākt taisnību?
DDD: Tas nav naivums – par taisnību ir jācīnās, jo neviens uz paplātes to nepasniegs. Jūs darāt to, ko nespējat nedarīt – cīnāties. Šīs cīņas ir nepieciešamas arī pašam cilvēkam, jo tādējādi mēs augam garīgi. Bet kā jums šķiet, kāpēc vairums latviešu tik pasīvi uztver acīmredzamo netaisnību? Vai ar mūsu tautu kaut kas nav kārtībā?
V.R.: Nav gan!… Te gribētos pieminēt Aivara Gardas vārdus, ka daudzi par to visu runā un domā tikai “zem segas”, bet atklāti iestāties par taisnību baidās. Arī no mūsējiem – Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem – man ir tikai kādu piecu sešu cilvēku atbalsts, lai gan kādreiz taču bijām daudzi. Šajā ziņā igauņi ir aktīvāki – malači!
Varbūt vaina meklējama tajā, ka mēs pārāk vienkārši tikām pie t.s. brīvības un tagad gaidām, ka kāds atkal kaut ko izdarīs mūsu vietā. Man ļoti patika Ināras Mūrnieces teiktais, ka ukraiņi cīnās arī mūsu vietā. Un, ja tāda persona tā pasaka, domāju, ka tas jau ir kaut kas labs. Politiķi sāk apjēgt, ka Latvijā nelikvidēto okupācijas seku dēļ var būt tādas pašas problēmas, kādas ir Ukrainā. Priecājos arī par Edvīna Šnores nostāju, uzskatu, ka mums vajadzētu tādu Valsts prezidentu kā Šnore.
Un tomēr man rada raizes, ka mēs kā tauta vienkārši klusiņām kaut ko gaidām un vienlaikus vairums diemžēl netic mūsu tautas un valsts nākotnei. Vairums negrib par to cīnīties un noskatās, kā to dara atsevišķi cilvēki… Man arī bieži saka: “Ko tu tur ņemies, tas viss jau ir nogulēts.” Bet es atbildu: “Vai būs labāk, ja neviens neko nedarīs?” Cilvēkiem der padomāt, vai okupācijas laikā varēja iedomāties, ka Latvijai būs iespēja atjaunot neatkarību. Tomēr šis brīdis pienāca. Un tāpat pienāks brīdis, kad tiks novērstas okupācijas sekas, taču par to ir jācīnās. Pašiem vien jādara – neviens klāt neko nenesīs. Un bezdarbībā gaidīt mēs nedrīkstam, jo tad brīvību nesasniegsim. Tāpēc paldies jums – laikrakstam “DDD” – par drosmi! Es pat brīnos, kur ņemat spēku?
DDD: Dzīvās Ētikas Mācībā mēs ņemam spēku.
V.R.: Jūs tiešām esat cerību stariņš. Es cilvēkiem stāstu par jūsu avīzi – daudzi brīnās, neko nezina. Ir ļoti jāpopularizē jūsu avīze – tā ir cerība, kas cilvēkus var iekustināt. Es domāju, ka reiz pienāks mūsu laiks, lai gan var paiet gadi.
Cerība ir jauniešos
DDD: Jūsuprāt, kas ir jādara, lai mēs kā tauta un valsts būtu drošībā? Protams, piektās kolonnas izraidīšana ir uzdevums numur viens, taču…
Valters Rudzītis: Es domāju, ka vajag nostiprināt aizsargu organizācijas – pacelt to līmeni, jo tagad tā mums ir tukša vieta. Ir jāiesaista visa tauta. Latvija, protams, ir maza, bet tautas pašaizsardzības prasmei ir ļoti liela jēga. Arī skolās ir jāieaudzina Dzimtenes mīlestība, lai gan, šķiet, tas nav viegli.
DDD: Manuprāt, tas nav arī nemaz tik grūti, ja vien būtu skolotāji, kas gribētu to darīt. Šobrīd liekas, ka pašiem skolotājiem ir jāsāk ar sevi – jāieaudzina sevī Dzimtenes mīlestība, tad viņi spēs to ieaudzināt arī skolēnos.
V.R.: Protams. Bet problēmas Latvijā ir milzīgas. Turklāt krievu skolās ir skolotāji, kas neatzīst pat Latvijas neatkarību – ko tad tāds var bērniem ieaudzināt?!
DDD: Viņi audzina piekto kolonnu, reālu spēku, kas var izārdīt Latviju no iekšienes.
V.R.: Tāpēc ir nepieciešams novērst šīs okupācijas sekas, tā ir vienīgā iespēja. Es ļoti ceru, ka kaut kad – septiņu līdz desmit gadu laikā – viss mainīsies uz labu. Ātrāk diez vai tas notiks.
Ko vēl vajadzētu darīt? Esmu par to, lai skolās ieviestu Ētikas mācību. Jaunieši daudz ko nezina, bet neteikšu, ka viņiem nekas neinteresē. Gluži pretēji! Man ir bijuši kontakti ar jauniešiem, un esmu pārliecinājies, ka tad, kad fakti tiek apspriesti patiesā gaismā, viņi izrāda interesi.
DDD: Jā, arī es to esmu novērojusi. Manuprāt, ar jauniešiem ir jārunā atklāti, drosmīgi, cieņpilni un pēc būtības, tad viņi atsaucas. Tas tikai pierāda, cik ačgārna ir audzināšana, jo jaunieši ir izslāpuši pēc patiesības.
V.R.: Tik tiešām izslāpuši – es to jūtu. Tā ir vienīgā cerība, ka mēs varētu pāraugt.
DDD: Tas ir, pārdzimt?
V.R.: Jā, izaugt par īstiem cilvēkiem. Jo okupācijas laiks tik tiešām ir ļoti samaitājis mūs. Visa sistēma ir bijusi ļoti ačgārna, un cilvēki šobrīd vēl joprojām neprot pārorientēties.
DDD: Domāju, ka arī Eiropas Savienība ar savām antivērtībām un patērētājkultu neveicina garīgo izaugsmi.
V.R.: Protams.
Pārvariet slinkumu!
DDD: No jūsu teiktā izriet, ka latviešiem ir jāveidojas par kultūras tautu, kas spējīga cīnīties par savām tiesībām uz savu valsti, uz savu eksistenci un attīstību. Ko jūs ieteiktu mūsu avīzes lasītājiem, kā rīkoties, kā atrast savus domubiedrus, kā pulcēties, kā darboties? Cilvēks jūtas vientuļi bez domubiedru atbalsta. Varbūt tiešām pārvarēt savu slinkumu un sadūšoties 4. maijā atbraukt vismaz uz Rīgu, aiziet uz piketu pie Nacionālā teātra un iepazīties ar saviem domubiedriem?! Jaunu kontaktu nodibināšana jau būtu solis uz priekšu.
Valters Rudzītis: Jums taisnība, tas būtu labi. Tieši šādos pasākumos ir iespēja sapazīties. Ja ir redzams pamatkodols, tad ir vienkāršāk pienākt klāt. Starp citu, nesen ar labu, jaunu cilvēku iepazinos piketā pie Saeimas. Līdz tam nebiju viņu redzējis, bet tagad vienmēr viņš piedalās mūsu pasākumos.
DDD: Mēs arī ar avīzes starpniecību sakām, lai latvieši veido šādas domubiedru kopas jeb šūniņas. Lai nestrīdas savā starpā, bet apzinās kopīgo mērķi – brīvu Latviju, un šis mērķis ir sasniedzams neatkarīgi no piederības kādai organizācijai.
V.R.: Tieši tā.
Latvijas problēma – nenovērstās okupācijas sekas
DDD: Jūs kādreiz esat publiski izteicies, ka ir atšķirība starp nacionālās pretošanās kustības dalībnieku un vienkārši politiski represēto. Kāpēc jūs tā uzskatāt?
Valters Rudzītis: Atšķirība ir ļoti liela. Es uzskatu, ka lielāki cietēji tiešām bija izsūtītie – viņus, nevainīgus cilvēkus, naktī izrāva no gultām, lai salādētu lopuvāģos un vestu nezināmā virzienā. Viņi daudz ir pārcietuši, tāpēc lielākoties vairāk neko negrib – baidās no visa kā, grib mierīgi nodzīvot savu mūžu… Un es viņiem nepārmetu – saprotu viņus. Viņu liktenis ir bijis drausmīgāks. Mums, nacionālās pretošanās dalībniekiem, bija vieglāk, jo mēs zinājām, uz ko ejam, pretojoties okupācijai. Jebkurš, kas okupācijas laikā kaut ko darīja – rakstīja, stāstīja, izplatīja u.tml. – zināja, ko viņš dara, un rēķinājās ar iespējamām represijām.
DDD: Tomēr gan vieni, gan otri jūs tikāt politiski represēti un esat apvienojušies vienā organizācijā – Latvijas Politiski represēto apvienībā. Vai arī pašā organizācijā atspoguļojas šīs atšķirības?
V.R.: Manuprāt, ļoti. Arī pēdējā Konferencē to varēja redzēt. Kāda Alūksnes delegāte bija pat speciāli uzņēmusi manu runas laiku – pateica, ka man nozaga vienu minūti un 46 sekundes (smejas). Viņiem pavisam nepatika tas, ko saku. Ar to gan biju rēķinājies, tāpēc galveno tomēr pateicu.
Galvenokārt vēlējos uzsvērt, ka nevaram tā vienkārši sanākt kā uz ballītēm, papļāpāt un aiziet. Ir tiešām jādomā par Latvijas nākotni! Nopēlu arī Politiski represēto apvienības pašreizējā vadītāja Gunāra Resnā uzvedību un paustos uzskatus. Kā man atreferēja, valdes sēdē esot bijusi runa par Krimas okupāciju, un Resnā kungs esot teicis: “Ziniet, Krima viņiem bija jāokupē.” Nu, ja tā ir taisnība un tādus vārdus saka Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs…
Tāpēc apvienības Konferencē es norādīju, ka mums atkal ir draudīga situācija, un, manuprāt, mēs nemaz nereaģējam uz to, jo, ja Ukraina zaudēs, tad būs mūsu kārta… Ukraina karo arī par mums. Atgādināju, ka pērnā gada 25.–26. jūlijā Vaidavā notika Baltijas valstu bijušo politieslodzīto pirmās kopāsanākšanas 25 gadu atceres pasākums ar devīzi “Latvijas problēma ir nenovērstās okupācijas sekas”. Par šo pasākumu ļoti plašas publikācijas bija Igaunijas un Lietuvas presē, kā arī “Latvietis Amerikā”. Bet no Latvijas bija ieradusies un pasākumu atspoguļoja tikai jūs – avīze “DDD”. Starp citu, LPRA vadītājs Gunārs Resnais ļoti nemīl jūsu avīzi… Un arī pirms Vaidavas pasākuma, uzzinot tā devīzi, viņš pazuda…
Lūk, uzstājoties LPRA Konferencē, es izstāstīju, ka pēc Vaidavas pasākuma man zvanīja darbiniece no Okupācijas muzeja un jautāja, vai arī Resnā k-gs ir bijis. Noskaidrojusi, ka viņš nav bijis, zvanītāja sacīja: “Vai tad jūs nesaprotat, ka viņš vēlējās pazīmēties starptautiskā pasākumā, bet, uzzinot devīzi, “sirdsapziņa” to neļāva. Viņš tāpat kā Bērziņš uzskata, ka mums šeit okupācijas naidīgie krievvalodīgie ir jāmīl!”
Pirms 25 gadiem, kad tika organizēta apvienība, tāda Resnā kunga nebija pat tuvumā, “sēdēja krūmos”. Toreiz visu smagumu iznesa Edmunds Būmanis, kuru Resnais tagad pat nelaiž valdē! Nu viņš ir kungs. Viņš uzrādās ap 1993. gadu, pēc tam pat kļuva par Saeimas deputātu. Uzzināju no citiem valdes cilvēkiem, kuri ir kaut cik normāli, ka viņš ļoti smuki it kā esot pārtaisījis LPRA statūtus… Tagad arī valdes sastāvu izvēlas viņš – tādus, kuri domā zem deķa, bet atklāti neko nerunā. Savu viņš norunā, un viss kārtībā.
Trūkst domāšanas Latvijas interesēs
DDD: Tas, ka jūs saskatāt atšķirību starp politiski represētajiem, kuri cieta apstākļu dēļ, un nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kuri tika represēti savas darbības dēļ, ir interesanta nianse. Jūsuprāt, kāpēc Latvijas Politiski represēto apvienības vadībā nenonāk cilvēks, kurš būtu patiešām nacionāls un aktīvs cīnītājs par mūsu tautas tiesībām?
Valters Rudzītis: Daudziem biedriem jau nemaz neinteresē jautājumi, kurus mēs te pārspriežam. Taču 14. februārī, kad notika kārtējā Konference, bija balsojums par apvienības vadītāju, un vadītājs Freimanis jau pie mikrofona teica: “Tagad jums paziņošu jauno priekšsēdētāju…” Un piepeši atskan: “Paga, paga!” – viens no skaitītājiem esot izvilcis no kabatas 13 mandātus un saucis: “Vai, es aizmirsu, tie taču arī par Resno ir balsojuši – un tagad viņš uzvarējis!” Kā viņam kabatā varēja tikt Resnais? Tieši par Kaļķi savāca mandātus vispirms, pēc tam par Resno vāca – un nevis kabatā, bet kastē. Tas nebija godīgi, un man ir žēl, ka neizsauca šo mandātu īpašniekus un nejautāja, par kuru viņi ir balsojuši.
DDD: Vai tad jūsu organizācijā ir tik dzelžaina disciplīna, ja valdes locekļi baidās kaut ko iebilst?
V.R.: Jā, diemžēl tā ir. Vienīgais cilvēks, kas no priekšnieka nebaidās, ir viņa sekretāre Dagnija Liepiņa. Viņa visu saka acīs, un šo kundzi ciena visi represētie. Faktiski arī visus pasākumus organizē Dagnija Liepiņa. Un Resnais labi zina, ka atbalsts nav viņam, bet Liepiņai.
Valdē nav neviena Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka – visi tikai izsūtītie. Veci cilvēciņi, kam prieks pasēdēt: lūk, esmu valdē u.tml. Viņi zina, ja kaut ko teiks, vairs nekur neņems… Un viņi ir arī tie, kas netic, ka varam kaut ko mainīt. Diemžēl sanākšana izsūtītajiem nodaļās ir tikai tāda kafijas padzeršana, kūciņu baudīšana un papļāpāšana. Tā viņiem notiek t.s. valdes sēdes. Nekādas domāšanas Latvijas interesēs. Apvienības valdes sēdēs, cik zinu, notiek tikai Resnā monologs.
DDD: Kā jums šķiet, vai priekšnieks varētu pacelt šos cilvēkus garā, pamudināt uz taisnīgu cīņu, ja gribētu?
V.R.: Varētu gan! Tagad tie, kuri domā, faktiski ir nobīdīti malā – valdē viņiem neiekļūt. Konferencē no visiem runātājiem neviens nebija, kurš runātu par labu Resnā kungam. Man pat kļuva viņa žēl – kāds viņš tur sēdēja… Viņu kritizēja.
DDD: Tomēr atkal ievēlēja?
V.R.: Paradoksāli, bet, jā. Šķiet viņam pašam likās, ka tomēr neievēlēs – pavisam maziņš bija sarucis. Bet, ļoti iespējams, atradās draugs starp balsu skaitītājiem, kas tomēr ievilka…
DDD: Ar “paga, paga…”?
V.R.: Nu, ja.
DDD: Kā jūs vērtējat pārējās nacionālās organizācijas? Vai, jūsuprāt, tās darbojas, kā vajadzētu?
V.R.: Runājot godīgi, Latvijas Nacionālo partizānu apvienība varbūt uz trijnieku darbojas, varbūt pat vairāk… Par Latvijas Nacionālo karavīru biedrību man diemžēl nav informācijas. Par “Daugavas Vanagiem” – viņi, šķiet, nezina īsti, ko grib… Diemžēl nedarbojas arī Latvijas Aizsargu organizācija. Savulaik Zemessardzes dibināšana, manuprāt, bija domāta tieši tādēļ, lai atbīdītu malā, likvidētu aizsargus. No aizsargiem baidījās: ja būtu tādi kā Latvijas laikā – nu, ideāli, tad būtu kārtībā! Tāpēc valsts vara no viņiem baidījās, kļuva tramīga no domas, ka latvieši varētu atjaunot Aizsargu organizāciju, kāda tā bija pirms kara, tāpēc bija vajadzīgi zemessargi – citādāki nekā aizsargi.
Vēl viena problēma – Zemessardzē var iestāties arī kolonisti. Piedodiet, ja kolonists iestājas zemessargos, tad, uz kuru pusi viņš šaus Krievijas iebrukuma gadījumā?
DDD: Labs jautājums!
V.R.: Neteikšu, ka pilnīgi visi ir pār vienu kārti metami, bet…
DDD: Jūsuprāt, kādēļ organizācijas, kuras varētu lieliski cīnīties par okupācijas seku likvidēšanu, to īsti nedara?
V.R.: Kādreiz ienāk prātā doma, ka mēs kaut kādā mērā esam diezgan riebīga tauta –galvenais ir izcelties, un nav svarīgi, kas būs pēc tam. Gluži kā tām tantēm un onkuļiem tajā valdē – paspīdēt, jo esi organizācijas vadībā! Un ar šīs vēlmes piepildīšanu centieni arī beidzas, un viss, ko saka Resnais, kļūst par okei!
Man jau liekas, šis brīdis atspoguļo faktu, ka mūsu tautas labākos kadrus okupācijas plānotāji iznīcināja – palika tikai sliktākie… Tā nu mēs atražojamies, manuprāt, citā kvalitātē. Tas jau bija komunistu mērķis – dabūt nost labākos.
DDD: Un izaudzināt paaudzi, kurai faktiski viss vienalga.
V.R.: Jā, ieviest mankurtismu. Var jau būt arī ar partijām tik bēdīgi nemaz nebūtu, ja visi negribētu kļūt par līderiem – ka tikai jauna partija, jauna partija, bet jēgas nekādas. Diemžēl tos, kas šobrīd iekļūst Saeimā, Saeima arī samaitā. Uzskatu, ka zināmā mērā tā ir noticis ar partiju “Visu Latvijai” – sākumā viņi centās, piemēram, Jānis Iesalnieks, bet savējie viņu noēda. Es uzskatu, kamēr “Visu Latvijai!” nebija partija, viņi darīja daudz vairāk nekā tagad.
DDD: Nacionālo apvienību var uzslavēt par 16. marta gājienu.
V.R.: Jā, šo uzslavu viņi ir pelnījuši
Kaut kas mainās uz labu!
Valters Rudzītis: Tāpēc es novēlu visiem “DDD” lasītājiem apzināties šī brīža nopietnību un ne tikai izlasīt jūsu avīzi, bet ar kaimiņiem, paziņām, draugiem un radiem pārrunāt visus šos jautājumus, lai tik tiešām domātu par Latviju – tas ir galvenais. Jūsu avīze patiesībā ir kolosāla – ar baudu es izlasu katru rakstu. Daudzas labas idejas gūstu. Man ļoti patīk arī mana kaimiņa, Burtnieku agronoma Lucāna kunga rakstītais.
Tāpēc lai lasītāji pastāsta tālāk, ka šāda avīze ir. Lai netur sveci zem pūra, bet parāda “DDD”, cenšoties panākt, lai šo avīzi lasītu arvien vairāk latviešu!
DDD: Manuprāt, galvenais ir nebaidīties.
V.R.: Jā, galvenais ir nebaidīties. Tagad jau bailēm vairs nav nekāda pamata. Ļoti daudzi vadošie jau sabiedriskajā telpā sāk atzīt, ka integrācija ir pilnīgi izgāzusies – tātad paši to atzīst!
DDD: Bet risinājumu nepasaka.
V.R.: Domājot ar galvu, taču ir pilnīgi skaidrs, kāds te var būt risinājums – viņi vienkārši vēl baidās to pateikt. Tomēr man ir ļoti liela pārliecība, ka kaut kas mainās uz labo pusi. Mēs vairs nevaram dzīvot šādi, jo tad Latvijai nav nākotnes.
DDD: Kā uz pulvermucas esam.
V.R.: Un tas ir ļoti bīstami. Pirmos vienmēr sit tos, kuri ir vājāki un neizlēmīgāki. Abreni V.V.-F. un Kalvītis pārdeva par sprāguša ēzeļa ausīm… un ko panāca? Ja tev ir stingra mugura, no tevis baidās, un ir daudz drošāk dzīvot.
Tāpēc lai jums tiešām veicas! Padies par jūsu darbu!
DDD: Paldies jums par sarunu un par jūsu darbu!
Intervēja Līga Muzikante