Saruna ar Latvijas Nacionālās frontes priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Iepriekšējo gadu provokācijas pret tautu
DDD: Šogad Leģionāru gājiens 16. martā noritēja mierīgi. Neviens “antifašists” nebļaustījās, un policija labi pildīja savus pienākumus. Kā jūs vērtējat šīs pārmaiņas?
Aivars Garda: Ja pārlūkotu iepriekšējo gadu intervijas par 16. marta gājieniem, tad varētu pārliecināties, ka izlēcieni, kurus pret mums vērsa okupanti, bija pašas valdības provokācija. Intervijās ir teikts, arī es esmu teicis: ja valdība gribētu, tad tā varētu nodrošināt kārtību. Bet valdība pati nodarbojās ar provokācijām, jo tā negribēja, ka mēs ejam gājienā uz Brīvības pieminekli, tāpēc jau iepriekš baidīja un visādi noniecināja tos, kas piedalās šajā pasākumā. Valsts vadītāji biedēja, ka būšot visādi protesti, kurus nekādi nevar aizliegt, jo dzīvojam demokrātiskā valstī… stāstīja visādas muļķības. Tā saucamie drošības dienesti – gan Drošības policija, gan Valsts policija – biedēja, ka nevajag iet gājienā, jo būšot provokācijas, bet kārtību tie nevarot nodrošināt… Un taisnība – kārtību nevarēja nodrošināt, jo provokācijas bija plānotas un saskaņotas ar valsts vadību, manuprāt, ar nolūku iebaidīt cilvēkus.
Valsts varai daudzus cilvēkus izdevās iebaidīt. Sākotnējos gados 16. marta gājienā devās tikai nedaudzi. 2006. gadā ap Brīvības pieminekli pat tika uzcelts žogs.
DDD: Toreiz notika arī daudzu cilvēku aizturēšanas. Vecrīgā, kad gājām pa ielu, mūs gluži vienkārši iesēdināja policijas busiņā un aizveda uz iecirkni.
A.G.: Pēc tam bija arī tiesa par piedalīšanos nesakcionētā gājienā…
DDD: Lūk, spilgta provokācija!
A.G.: Tas notika Vairas Vīķes-Freibergas laikā. Sēta ap Brīvības pieminekli, protams, tika uzcelta ar viņas ziņu, jo Valsts prezidents ir arī Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs, kas izlemj šādus jautājumus. Vēlāk pie Brīvības pieminekļa Vaira Vīķe-Freiberga, liekot pirkstu pie deniņiem, augstprātīgi norādīja uz “muļķību” tiem, kas viņai pārmeta žoga uzcelšanu, un iecirtīgi stāstīja, ka viņa esot cīnījusies, lai šīs sētas nebūtu… Ļoti nekaunīga, melīga politiķe!
Arī visi nākamie Valsts prezidenti, Ministru prezidenti, bijusī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa – viņi visi 16. martā nodarbojās ar provokācijām pret savu tautu.
DDD: Ja atskatās vēsturē, Latvijā pirmo reizi Latviešu leģionāru piemiņas diena tika atzīmēta 1990. gadā ar ziedu nolikšanu Brāļu kapos. Starp citu, 16. marta gājiens bija iecerēts jau 1989. gadā, taču milicijas ķēdes tam neļāva notikt – gluži tāpat, kā to vēlāk neļāva policija 2006. gadā. Bet deviņdesmito gadu otrajā pusē 16. marta pasākumos jau piedalījās gan augstu stāvošas amatpersonas, gan militārpersonas. 1998. gadā 16. marts tika noteikts kā oficiāla leģionāru atceres diena, un Saeima pieņēma deklarāciju “Par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”, kurā pauda Latvijas oficiālo nostāju par Latviešu leģionu, taču šajā gadā arī sākās masīva Krievijas propagandas kampaņa. 2000. gadā Saeima svītroja 16. martu no atzīmējamo dienu saraksta, bet pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, vērsa represijas un kaunināšanas kampaņu par “Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanu”.
A.G.: Jā, pie prezidenta Gunta Ulmaņa esot atnācis kāds vēstnieks un teicis, ka nevajag šādus gājienus – Eiropa nesapratīs. Lūk, mūsējie uzreiz kā tādi pakalpiņi paklausīja un katru gadu 16. martā taisīja provokācijas pret savu tautu. Kacināja, atļāva tā saucamajiem “antifašistiem” – šiem draņķiem – mūs apspļaudīt, apmētāt ar olām, apsaukāt. Viņiem visu atļāva, tikai lai nebūtu šī latviešu tautas spīta!
Bet šogad, nodrošinot mierīgu pasākumu, valsts vara sevi atmaskoja. Tātad, ja grib, tad var! Tas cilvēkiem ir jāsaprot, ka mūsu vara – pirmās amatpersonas, ministri, deputāti – maigi sakot, visu laiku ir bijuši nelieši.
Šī ir cīņa par tiesībām
Uzraksts uz plakāta:
“Okupanti uz mājām!
Nāvi okupantiem, sarkanajiem fašistiem!”
DDD: Bet varbūt šeit ir saskatāms arī tas, ka beidzot mēs esam izcīnījuši un piespieduši valsts varu nodrošināt kārtību 16. martā?
Aivars Garda: Protams, mūsu spīts (labā nozīmē), neatlaidība, konsekvence ir virzījusi šo pasākumu. Varneši redzēja, ka mēs tik un tā iesim gājienā. Kad Nacionālā apvienība nokļuva pie varas, tā pārņēma vadību. Un ir jāatzīst, ka tad cilvēkiem radās drosme un sajūta, ka viņus atbalsta valsts vara. Tad 16. marta gājienā sāka piedalīties vairāk cilvēku. Pat ar bērniem! Šādā gadījumā, ja kāds draņķis sarīko provokāciju, kurā cieš bērns, tad valsts varai tas ir spēcīgs pliķis sejā.
Esam to jau teikuši, ka 16. marts ir ne vien Leģionāru piemiņas diena, bet tieši latviešu nacionālā protesta diena pret neveikto deokupāciju un dekolonizāciju. Ukrainas piemērs parāda, cik bīstama ir piektā kolonna valstī. Tagad Krievijas piektā kolonna cīnās pret ukraiņiem Donbasā un bučo krievu tankus. Nekas tāds nebūtu iespējams, ja šie kolonisti būtu padzīti. Bet Latvijā ir vēl lielāka, vēl naidīgāka piektā kolonna. Tāpēc 16. marta gājiens ir latviešu protests pret to, ka valdība nav izraidījusi okupantus un kolonistus, tādējādi apdraudot gan mūsu valsts, gan tautas drošību.
Šogad 16. marta gājiens noritēja tā, kā tam bija jānotiek no paša pirmā gada. Mēs, sākotnēji nedaudzi cilvēki, patiešām izcīnījām šīs tiesības. Lai tas iedrošina mūsu tautu! Tāpat Dzīvā Ētika māca, ka arī viens tu esi karotājs. Tādā gadījumā, ja cīnies par taisnīgumu, tevi atbalsta Augstākie Spēki. Dzīvā Ētika saka arī to, ka dzīvi uz priekšu virza aktīvais mazākums, neskatoties uz pūļa tumsonīgo vairākumu, kas pretojas un baidās no pārmaiņām.
Intervēja Līga Muzikante