Saruna ar Valsts valodas centra direktoru Māri Baltiņu
Kas apdraud latviešu valodu?
DDD: Latvija ir neatkarīga, nacionāla valsts. Vai latviešu valoda – viens no nacionālas valsts stūrakmeņiem – ir drošībā?
Māris Baltiņš: Domāju, ka tā nekad nevarēsim teikt. Pasaulē šobrīd cilvēki runā septiņi tūkstoši dažādās valodās – latviešu valoda ir viena no tām.
Latviešu valodā runā vairāk par pusotru miljonu cilvēku – gan tie, kam tā ir dzimtā valoda, gan tās apguvēji. Tai ir valsts valodas statuss, tā ir Eiropas Savienības oficiālā valoda – no šī viedokļa mēs varam būt pilnīgi apmierināti. Bet tā saucamo superlielo valodu jeb valodu, kurās runā desmitiem vai simtiem miljonu cilvēku, ar kuriem atrodamies tiešā kontaktā, potenciāls apdraudēt latviešu valodu, protams, ir pietiekoši liels – gan vārdu pārņemšanā, gan pielietošanā.
Es domāju, ka jebkurai valodai ir pamats zināmām bažām, un tas prasa rīcību, kas stiprinātu savas valodas pozīcijas. Ar to mēs, Valsts valodas centrs, visus šos gadus esam nodarbojušies – ar lielākām vai mazākām sekmēm, kas izriet no politiskām un finansiālām nostādnēm, bet varam teikt, ka kopumā situācija daudzējādā ziņā ir stabilāka nekā 1991. gadā. Ir, protams, lietas, kas var radīt šaubas un neapmierinātību, kāpēc tas progress tomēr nav bijis tik labs, kā gribētos.
DDD: Jebkura valoda dzīvo tik ilgi, kamēr ir cilvēki, kas tajā runā. Latviešu valodas pastāvēšana ir cieši saistīta ar latviešu tautas un valsts likteni. Padomju okupācija atstāja savu negatīvo ietekmi, taču līdz šim brīdim nenovērstās okupācijas sekas ir vienkārši postošas. Jūs taču piekritīsit, ka latviešu valodu apdraud lielais kolonistu un nelojālo naturalizēto pilsoņu skaits?
M.B.: Negribētu teikt, ka šo grupu varam uzskatīt par absolūti homogēnu – cilvēki dažādi uztver šo situāciju, bet, protams, mūsu situācija būtu gluži citādāka, ja mēs būtu kaut vai tāda neliela nācija kā islandieši, kuri visu laiku dzīvojuši un attīstījušies mierā, un varējuši kopt savu valodu visās sfērās, kur uzskatījuši to par lietderīgu un iespējamu. Mazām nācijām to nav viegli izdarīt, un mums, kā jau to zinām, šī padomju laika politika ierobežoja daudzās sfērās nacionālās valodas lietojumu. Protams, ir šī demogrāfiskā proporciju maiņa daudzās vietās, proti, šeit ienāca cilvēki ar gluži citu lingvistisku pieredzi, ko nevaram pielīdzināt Latvijas vēsturiskām mazākumtautībām.
DDD: Gribu teikt, ka šie ienācēji sabojāja vēsturiskās mazākumtautības. Ja Latvijas laikā lielākā daļa mazākumtautību pārstāvju zināja latviešu valodu, tad padomju okupācijas laiks un pēcokupācijas periods līdz mūsdienām šiem cilvēkiem ir devis iespēju nevēlēties apgūt un ikdienā lietot latviešu valodu.
M.B.: Ja gribam īsti precīzi izteikties par seno mazākumtautību ģimeņu pēctečiem, tas tad būtu ļoti plašu pētījumu vērts darbs, jo tad varētu izsekot visdažādākiem notikumiem un lingvistiskām attieksmēm. Bet, protams, cilvēki, kas zināmā mērā piederēja lingvistiski priviliģētai grupai, ir zaudējuši tās privilēģijas, kas tiem bija padomju sistēmā – lietot tikai savu valodu un nepūlēties apgūt kādu citu. Šī privilēģiju zaudēšanas ideoloģija ļoti daudziem no viņiem attieksmi pret latviešu tautu un valsti nerada tik pozitīvu, kā īstenībā tām vajadzētu veidoties.
Marsiešu desants pie Uzvaras pieminekļa
DDD: Jūs taču piekritīsit, ka integrācija ir izgāzusies? Ja šāds pretdabisks process tomēr būtu noticis, šodien 9. maija svinētāju pie Uzvaras pieminekļa nebūtu tik daudz, bet referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu pat visbriesmīgākajos murgos nevienam nerādītos.
Māris Baltiņš: Bet šinī ziņā varam skaidri un gaiši pateikt, ka šī 9. maija svinību atdzimšana, liela mērā ir kaimiņvalsts tautiešu politikas sekas. Pirms gadiem piecpadsmit tie jaunieši jau nemaz tik spontāni neplūda, ja nu vienīgi kāds gāja pavadīt vecmāmiņu vai vectētiņu. Tā, manuprāt, ir pilnīgi cita situācija un cita morālā attieksme tiem, kas patiešām ir kara šausmas pārdzīvojuši. Bet tam jau tagad tiek piešķirta savādāka nozīme, nevis vienīgi upuru piemiņa.
DDD: Ņemot vērā to, kas notiek Ukrainā, kāds stāvoklis valda Eiropā, vai jums nerada bažas lielais “zaļo cilvēciņu”, kas ik gadu svin 9. maiju un balso par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā, skaits mūsu valstī? Krievija nevarētu izvērst savu propagandu, ja šeit tam nebūtu labvēlīga augsne.
M.B.: Es domāju, ka propagandu izvērst var vienmēr, bet jautājums, cik tā ir sekmīga. Jūs jau labi zināt, ka regulāri tiek aktualizēti tādi aizvainojuma momenti, kuriem faktiski nav nekāda pamata. Ja runājam par tiem pašiem nepilsoņiem, viņiem jau nav liegts naturalizācijas kārtībā censties iegūt pilsonību, bet viņi to nevēlas, jo uzskata, ka tā viņiem būtu jāsniedz kā dāvana, kā pašsaprotama lieta. Tā tad ir pilnīgi cita situācija. Es domāju, ka šī daļa var radīt (un rada) bažas. Tāda lingvistiska neiecietība palielinājās (paldies Dievam, tagad tā ir mazinājusies) ar to laiku, kad tika izsludināts valodu referendums. Es domāju, ka tie referenduma iniciatori nebūt nebija tik vientiesīgi, lai cerētu, ka šādā veidā tiks grozīts kaut kas Satversmē. Bet viņi to izmantoja kā tādu cilvēkus mobilizējošu pasākumu. Tātad šis bija paņēmiens, lai sasniegtu zināmu mērķi.
Mīkstmiesīgā valdība
DDD: Mani pārsteidza, ka latvieši, kā šīs zemes saimnieki, kuriem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, visu laiku it kā attaisnojas, mēģina kaut kā pielabināties naidīgi noskaņotajiem krievvalodīgajiem. Vai nebūtu tomēr jāmaina taktika un stingrāk jānāk ar saviem noteikumiem? Nav noslēpums, ka latviešiem ir tendence runāt krieviski. Pat valsts amatpersonas – ja tiek uzrunāti krieviski, uzreiz runā krieviski. Vai situācija nebūtu citāda, ja valsts amatpersonas, policijas, medicīnas darbinieki, ierēdņi visi konsekventi runātu latviski? Cilvēki būtu spiesti iemācīties latviešu valodu, bet tiem, kuri nevēlas, būtu jārada apstākļi aizbraukšanai no šejienes. Ir taču Deklarācija par Latvijas okupāciju, kurā skaidri ir noteikts, ka mums ir jāveicina šo cilvēku repatriācija. Man nav pieņemama šī mīkstmiesīgā attieksme. Vai jūs piekrītat tam, ka, šādi uzvedoties, esam nolaidīgi pret savu valodu?
Māris Baltiņš: Nepārprotami – jā.
Tas bija iemesls, kāpēc Valsts valodas centrs nāca ar iniciatīvu, lai, pirmkārt, valsts amatpersonas, sniedzot intervijas Latvijā reģistrētiem plašsaziņas līdzekļiem, lietotu tikai valsts valodu, jo valodai nekad nav plika saziņas funkcija, bet valsts valodai ir arī simboliska jēga. Par to pat politiķi tā īsti nav padomājuši. Otrkārt, lai darbavietās, valsts un pašvaldību iestādēs, it sevišķi klientu klātbūtnē, tiktu lietota valsts valoda – kā rekomendācija – ar domu, ka klienti var būt kaut ar dažādām valodas prasmēm, bet valsts valodas lietojums jebkurā situācijā ir visneitrālākais.
Jāsaka, diemžēl nesagaidījām tik pozitīvu attieksmi, kādu varētu sagaidīt no politiķu puses. Es labi saprotu, kāpēc man krievu valodā rakstošie plašsaziņas līdzekļi uzdeva dažādus jautājumus, uz kuriem patiesībā visai korekti atbildēju. Daudzi šie paziņojumi bija tādi, ka tas esot izteikts nacionālisms u.tml. Tas, protams, nav pareizi. Daudzi valsts un pašvaldību darbinieki, kuru pienākums sava darba izpildes funkcijās ir lietot valsts valodu noteiktā prasmes līmenī, to arī dara. Tāpēc nav nekāda pamata teikt, ka viņiem tas nebūtu jādara. Un mani kolēģi skaidri pateica, ka neredz iemesla, ja teiksim, ir trīs konduktori dzelzceļa vagonā, kuri veiksmīgi spējuši pārbaudīt biļetes, lietojot valsts valodu, sastopoties paši, tūdaļ pāriet uz krievu valodu.
DDD: Atrodoties vilciena vagonā, viņiem visu laiku jālieto latviešu valoda, jo viņi jau joprojām atrodas darbā.
M.B.: Jā, viņi jau nav atsevišķi kaut kur maliņā, lai apspriestu kaut kādus privātus jautājumus. Šeit jau ir runa par to, ka cilvēks veic darba pienākumus, tādēļ visu laiku ir jārunā latviešu valodā. Un šī nolaidīgā attieksme ir ļoti šaubīga.
Tāpēc, ņemot vērā šo lingvistisko attieksmi, man ir zināmas bažas par lēmumu svešvalodu apgūšanu ieviest no pirmās klases. Neesmu pārliecināts, ka tas dos pareizu signālu daudziem cilvēkiem. Un nav runa par to, vai cilvēks labi vai slikti apguvis svešvalodu, bet par to, ka dažiem var ienākt prātā, ka atbildēt svešvalodā varētu būt svarīgāk par dzimto latviešu valodu. Tas šajā gadījumā gan ir skaidri jāpasaka un katram jāliek aiz auss. Protams, tas, kurš labi apgūst svešvalodu, iegūst zināmas iespējas, bet tas nekādā ziņā nevar notikt, ierobežojot dzimtās valodas prasmi un lietošanu. Un, kā jau teicu, daži cilvēki var izdarīt tādus secinājumus, kas no valodas politikas viedokļa, nemaz nav tik nevainīgi.
Arī sētniecei ir jārunā latviski!
DDD: Nesen LNF vērsās Valsts valodas centrā ar sūdzību par sētnieci, kura nerunā latviešu valodā. Kādam tas var likties sīkums, bet, manuprāt, attiecībā uz valsts valodu – nav tāda termina kā sīkums. Sētniece, ko Rīgas pašvaldība pieņēmusi darbā, nespēj kontaktēties ar iedzīvotājiem latviešu valodā. Mani kā latvieti aizskar, ka cilvēks, kurš strādā pašvaldības, turklāt vēl Latvijas galvaspilsētā, neprot latviešu valodu. Viņa tika sodīta. Vai nebūtu jāpadomā, ka jāsoda ne vien konkrētais cilvēks, bet arī darba devējs, kurš pieņēmis darbā cilvēku, kurš nemāk runāt un nerunā valsts valodā.
Māris Baltiņš: Tur, protams, ir šī dubultsituācija, proti, ja cilvēks slēdz darba līgumu, personālnodaļas speciālisti jau bieži vien redz to formālo dokumentu, redz valodas prasmes apliecības esamību. Ja tās apliecības nebūtu, tad, protams, darba devējs būtu saucams pie administratīvās atbildības, jo skaidri ir noteikts, kādai valodas prasmei ir jābūt. Un, ja šis cilvēks pēc valodas apliecības ieguves nav šo valodu lietojis, tad, ņemot vērā to noteikto zemo līmeni, no tās prasmes lietot latviešu valodu maz kas vairs būs palicis. Bet galvenais jau ir viņa gribēšana vai negribēšana.
Ja cilvēkam, strādājot kādā darba jomā, viņa valodas prasmes līmenis ir nepietiekošs, bet redzam, ka viņš izrāda vēlmi šo līmeni uzlabot, tad mūsu mērķis nebūtu viņu sodīt ar naudas sodu. Ja šīs vēlmes nav, tad situācija ir citāda. Tātad pret cilvēkiem, kuriem ir vēlme apgūt valodu, vienmēr jāizturas ar sapratni un iecietību.
DDD: Es pati esmu dzīvojusi dažādās pasaules valstīs, lai iemācītos svešvalodu, un esmu bijusi priecīga, ka tajā brīdī cilvēki, kas bija man apkārt, man ir palīdzējuši apgūt attiecīgo valodu, un neviens nav smējies, gluži pretēji. No kurienes radušies mīti, ka latvieši izturas naidīgi pret tiem, kuri ar viņiem runā lauzītā latviešu valodā? Es, piemēram, tādu situāciju neesmu piedzīvojusi. Esmu piedzīvojusi gan to, ka, tiklīdz latvietis izdzird kādu slikti runājam latviski, viņš uzreiz pāriet uz krievu valodu. Tādējādi latviešu valoda izzūd. No kurienes rodas tādi izdomājumi?
M.B.: Jūs jau precīzi aprakstījāt šo lingvistiski nepareizo attieksmi – nevis mēģināt ar šo cilvēku sazināties latviski, lai viņš ar laiku šo valodu zinātu labāk, bet iet vieglāko ceļu. Izņemot, protams, ārkārtas situāciju (ugunsgrēku, satiksmes negadījumu vai kādu cits dzīvību apdraudošu notikumu), kur šī komunikācija vienkārši ir vajadzīga. Ir jau arī definēti šie izņēmumi, kad jāatkāpjas no noteiktiem principiem. Bet vienmēr jau ir tādi, kuri teiks – es jau būtu mācījies, ja vien citi man būtu palīdzējuši. Es domāju, ka vairāk tas ir paša attieksmes jautājums – grib vai negrib mācīties.
Rīgā pietiekami redzam, piemēram, tos pašus lielveikalus, kur strādā jauni cilvēki, kuri nepieder pie pamatnācijas, bet ļoti sekmīgi tiek galā ar paskaidrojumiem latviešu valodā, lai ko jūs arī nopirktu. Tas, protams, zināmā mērā ir atkarīgs arī no darba devēja attieksmes.
Ja tā jūsu pieminētā sētniece zinātu, ka viņas darba devējs nebūs priecīgs par šādu viņas attieksmi pret latviešu valodu, arī viņa varbūt pieietu tai lietai pavisam citādāk. Bet, ja šeit tiek pieļauts – tas jau nekas, galvenais, slauki tikai ielu, tad jau būs labi, tad tā arī ir, – tad sētniece nerunā latviski. Bet zinām, ka sētniekam daudzos gadījumos var nākties kontaktēties ar cilvēkiem, kuri lūdz parādīt ceļu starp mājām, it īpaši, ja tas ir jaunajos rajonos, kur to ne vienmēr var viegli atrast. Tas jau neaprobežojas tikai ar mirkli, kurā sasveicināmies, kad viņš slauka kāpnes.
Integrācija???
DDD: 1996. gadā Saeima pieņēma Deklarāciju par Latvijas okupāciju, kas noteica, ka padomju okupācijas laikā iebraukušajiem ir jārepatriējas uz savām etniskajām dzimtenēm. Valdība šo deklarāciju ignorēja, uzsākot absurdu integrācijas procesu. Tagad pat valdības pārstāvji atzīst, ka integrācija ir izgāzusies. Kādas ir jūsu domas? Māris Baltiņš: Nekur, manuprāt, netika cieši pateikts, ka integrācija var notikt tikai uz valsts valodas bāzes. Vienmēr jābūt tieši šim pamatnostādījumam – ja cilvēki vēlas tuvināties, ko šī integrācija faktiski arī nozīmē, tad gluži tāpat kā matemātikā viņi meklē kopsaucēju, kāds tas varētu būt.
Ir gluži skaidrs, ka situācijā, kad kāds neprot valsts valodu un kāds prot, cilvēks var integrēties vienīgi, apgūstot valsts valodu un to lietojot. No tā viedokļa visi sociolingvistikas lietpratēji allaž ir deklarējuši, ka, vienkārši organizējot neskaitāmus kursus neselektīvām cilvēku grupām (turklāt vēl par brīvu), bez jebkādas cilvēku atbildības, nekādi rezultāti nav panākami. Ir valstis, kur cilvēks, liekot eksāmenu, samaksā zināmu naudas summu, bet, kad viņš šo eksāmenu attiecīgi nokārto, daļu no samaksātās naudas viņš dabū atpakaļ. Ja cilvēks patiešām apmeklē šādus kursus, tad viņš arī jūtas atbildīgs par rezultātu
DDD: Mūsu gadījumā šie bezmaksas kursi principā ir lieka nauda šķiešana.
M.B.: Tie varētu būt ļoti mērķtiecīgi situācijās ar bezdarbniekiem, kad varam tiešām pateikt, ka šim cilvēkam iepriekš bijis darbs, ja viņam nav bijis jākontaktējas ar cilvēkiem, bet varbūt ir motivācija atgūt savu aktīvo stāvokli darba tirgū. Bet ir aplami apgalvot to, ko ļoti bieži stāsta dažāda veida eksperti, kas ir Austrumu kaimiņa propagandas varā, ka nevajag taču nevienu sodīt, bet vajag dot iespēju apmeklēt bezmaksas kursus. Mēs arī skaidrojam, ka sodīšana nevar (un nekad nav bijusi) pašmērķis, bet abiem šiem procesiem ir jābūt līdzsvarā. Turklāt, ja ir noteiktas situācijas, kad cilvēkiem vajadzētu uzlabot savas zināšanas (ja viņam šīs zināšanas ir, bet viņš gribētu pakāpties augstāk) – tad tur motivācija varētu būt lielāka. Bet vienkārši mācīt tāpēc, ka tā vajag, – tas nerada atdevi, kādu ir domāts iegūt.
Trūkst tiesu prakses par latviešu diskrimināciju
DDD: Vērojot no malas mūsu sarunu un vispār situāciju Latvijā kopumā, paliek tīri tā neērti – vai tad esam saimnieki savā zemē vai neesam? Kāpēc tad nevaram kādu sodīt par to, ka viņš, kas ne jau tikko iebraucis, bet vairākus desmitus gadus nodzīvojis Latvijā, un nezina latviešu valodu?! Mums, manuprāt, ir pienākums tādu sodīt.
Māris Baltiņš: Lieta ir tāda, ja kādam ir šāda attieksme, viņš nevar izvirzīt nekādas pretenzijas, lai iegūtu labāku stāvokli, jo faktiski viņš nav tam gatavs. Tieši tāpat, ja cilvēkam nav prasme strādāt attiecīgā amatā, viņš sevi ir novirzījis malā – tādā marginālā situācijā.
DDD: Bet jums taču ir jāatzīst – ja Rīgā kāds ir “margināls”, tad tas ir latvietis. Jaunieši, kuri nezina krievu valodu, ar grūtībām var dabūt darbu Rīgā.
M.B.: Pirmkārt, man ir jāteic, ka daļēji arī ar mūsu iniciatīvu tika panākti attiecīgi grozījumi Darba likumā, kur nemotivētas prasības pēc jebkuras svešvalodas prasmēm tiek uzskatītas par vienlīdzīgas attieksmes pārkāpumu. Diemžēl nav tiesas procesu, kuros darba devēji par nepamatoti, nemotivēti izvirzītām prasībām zināt, piemēram, krievu valodu, būtu sodīti.
DDD: Vai nebūs strīdi par to, kas ir motivētas prasības zināt svešvalodu?
M.B.: Situācijā, ja cilvēks strādā gaterī, vai viņam ir jāzina svešvaloda – varbūt tomēr ir? Bet tad man ir jābūt spējīgam pamatot, kāpēc šīs valodas prasmes šādā darbā viņam ir nepieciešamas. Kad bija diskusijas Saeimas komisijās, tad viens no argumentiem, kāpēc daudzi nevēlējās šo jautājumu virzīt, bija tas, ka mums nav tiesas lietas par šiem gadījumiem. Man, piemēram, nav skaidrs, kāpēc. Varu vēl saprast, ka restorānā viesmīlim ir jāzina valodas, bet, vai katram viesmīlim ir jāzina krievu, vācu, angļu valoda, arī man par to ir drusku jāšaubās. Arī starptautiskās aviokompānijās darbiniekiem pie apģērba ir piesprausti attiecīgi karodziņi – ja kāds varbūt zina spāņu, ja brauc uz Austrumiem, varbūt japāņu un ķīniešu valodas, bet tas nebūt nenozīmē, ka visi to zina. Tāpat neesmu pārliecināts, vai Rīgā pasta nodaļās visiem, kuri sēž aiz lodziņa, obligāti ir jāzina krievu valoda. Bet to gan gribu teikt, ka nav šo tiesas gadījumu. Tas it kā šķietami maskē…
DDD: Vai saprotu pareizi, ka jūs būtībā aicināt latviešus būt aktīviem un vērsties tiesā par šādiem diskriminācijas gadījumiem?
M.B.: Ja kāds uzskata, ka viņam šāda iemesla dēļ tiek atteikts darbs, vai tiek izvirzītas nemotivētas prasības, ja nav objektīva izskaidrojama, kādēļ tādas valodas zināšanas būtu vajadzīgas, es aicinātu vērsties tiesā. Viena no lielākajām problēmām ir tieši šī: proti, nerodoties tiesu praksei, šāda tiesību aizstāvēšana ir ļoti apgrūtināta. Lai tad kāds, lūk, ņem un tiesā izšķir, vai ir motivēta prasība pēc krievu (kaut vai angļu u.tml.) valodas prasmes, piemēram, viesmīlim vai lielveikala pārdevējam.
DDD: Mans priekšstats ir tāds, ka valsts politika nav latviešu valodas aizstāvības pozīcijās, jo gaida, lai vienkāršais ierindas latvietis tiesā cīnītos par katru diskriminācijas gadījumu. Es uzskatu, ka valsts amatpersonām ir vienaldzīgs latviešu valodas liktenis.
M.B.: Arī es teiktu, ka ir pilnīgi vienalga, bet, ja vienkāršie cilvēki nedemonstrē un neparāda savu attieksmi… Neesmu politologs, bet politiķis jau tomēr skatās pēc tā, kādu gaisotni viņš jūt sabiedrībā
DDD: Nav pieprasījuma – nav piedāvājuma?
M.B.: Savā ziņā – jā. Ja nav vēlmes un intereses – varbūt politiķi gribētu stingrāk par šo jautājumu uzstāties, bet nejūt, ka būs šis sabiedrības atbalsts.
DDD: Jūs aicinājāt visus runāt latviski – pats atzināt, ka politiķu noraidošā attieksme jūs pārsteidza.
M.B.: Jums taisnība, mūsu aicinājums nebūt neradīja tik veiksmīgu atbalstu; daži pat prasīja, vai tas nav pret Informācijas atklātības likumu. Bet Informācijas atklātības likums nekādi nav definējis, ja runājam par šiem raidošajiem plašsaziņas līdzekļiem, ka būtu problēmas raidorganizācijām likt titrus, pārskaņot u.tml. Jāatzīst, ka lielākoties tā ir nevis plašsaziņas līdzekļu uzspiesta, bet pašu politiķu izdarīta izvēle – runāt krievu valodā.
Gribu atgādināt kādu politiski ļoti negatīvu piemēru. Visi atceras, kā savulaik cieta (taisnīgi vai netaisnīgi) toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris, kurš izvēlējās runāt nevis savā dzimtajā valodā, bet svešvalodā. Lai gan Slaktera angļu valodas zināšanas nav sliktākas par vienu otru, kas intervijās Latvijā runā krieviski, viņš atstāja visai žēlīgu iespaidu. Manā saprašanā, ja politiķis negrib atstāt žēlīgu iespaidu, tad viņam par šo aspektu vajadzētu padomāt.
Kad latvieši ir mazākumā…
DDD: Atgriezīsimies pie neapstrīdama fakta – latvieši Latvijā, īpaši dažās lielākajās pilsētās ir mazākumā. Ja tuvākajā laikā šī katastrofālā situācija nemainīsies, latviešu tauta un, protams, arī latviešu valoda pazudīs.
Māris Baltiņš: Tā es gluži nedomāju, bet gribētu teikt, ka progress būs lēns. Protams, mēs būsim papildus riskā, ka te var parādīties jaunas migrantu grupas, kas šo līdzsvaru var vēl vairāk sašķobīt.
DDD: Jūs droši vien zināt, ka Putins aicina savus tautiešus atgriezties Krievijā. Vai esat sarunās ar mūsu valsts vadītājiem ierosinājuši izmantot šo aicinājumu, lai no Latvijas aizbrauktu tie, kuri gadiem ilgi nevēlas runāt latviešu valodā?
M.B.: Tā nav mana kompetence.
DDD: Bet jūs taču esat valsts valodas sargs – jums ar visiem legālajiem līdzekļiem jārūpējas par latviešu valodas saglabāšanu!
M.B.: Jā, saprotu, bet neesmu gluži vienīgais, kas veido valsts valodas politiku.
DDD: Bet jūs esat viens no – un arī latvietis.
M.B.: Par to nav šaubu, bet šādā stilā šīs sarunas nav bijušas.
Domāju, ka valodas nezināšana ierobežo cilvēku – arī profesionālā ziņā.
DDD: Bet redzam, ka pie mums cilvēki, kuri nezina latviešu valodu, ieņem labus amatus, pelna lielu naudu. Jūs taču to nenoliegsit?
M.B.: Ir, protams, viens segments tāds, nevar jau šo grupu homogenizēt.
DDD: Iedomāsimies, ka visi latvieši kļūs atbildīgi par savu valsti un valodu un sāks sūtīt jums iesniegumus par katru gadījumu, kur kāds nelieto latviešu valodu. Vai jūsu centrs būs spējīgs reaģēt?
M.B.: Mums cilvēku pietiek, lai mēs varētu izvērtēt visus gadījumus. Galvenokārt esam pielikuši spēkus divos virzienos. Pirmkārt, lai uzlabotu inspektoru kvalifikāciju (viņu prasmes). Otrkārt, lai nostiprinātu dokumentēšanas juridisko spēku (pierādījumu bāzi u.tml.), lai nebūtu tā, ka mūsu lēmumi varētu tikt apgāzti tiesā – nevis tāpēc, ka pārkāpumu nav bijis, bet tāpēc, ka šī pierādījumu bāze būtu neprecīzi dokumentēta. Un uzskatu, ka pietiekoši sekmīgi mēs pēdējā laikā esam darbojušies, piesaistot vairākus cilvēkus ar augstāko juridisko izglītību, esam veikuši zināmus organizatoriskus grozījumus savā kontroles nodaļā, proti, sadalot šo nosacīti lielo nodaļu divās nodaļās, no kurām viena ir atbildīga par Rīgu un tās reģionu, bet otra – par pārējo Latviju. Pretējā gadījumā ir bijis, ka vienai vai otrai pusei netiek tik operatīvi šī palīdzība sniegta, bet tagad varam teikt, ka abām šīm daļām spējam pievērsties vienādā mērā, ko arī mani kolēģi dara.
DDD: Kādi ir jūsu darba rezultāti – vai cilvēki labojas pēc jūsu inspektoru apciemojumiem?
M.B.: Vairumā gadījumu, jā. Apmēram puse pārkāpumu ir saitīti ar valsts valodas nelietošanu atbilstoši profesionālām vajadzībām, trešdaļa saistīti ar marķējuma un instrukciju neesamību valsts valodā.
Kā mēs stiprinām valsts valodu?
DDD: Saprotu, ka uzņēmēju galvenā interese ir piesaistīt pēc iespējas vairāk pircēju. Bet, vai esat vērsušies, piemēram, pie Lattelekom vai LMT vadības ar aizrādījumu, ka viņu paradums sniegt informāciju divās valodās (latviešu, krievu) īstenībā mazina nepieciešamību apgūt latviešu valodu?
Māris Baltiņš: Šo starptautisko kompāniju labākā prakse, es gribētu uzskatīt, ir vairums banku, kur jums piedāvā līgumu latviski. Protams, ja jūs teiktu, ka gribat angliski vai krieviski, jums arī tādu piedāvātu. Bet gribu pateikt, ka tā tad būs jūsu izvēle, nevis tas, ka jums iedos šādu papīru, kas ir divos veidos apdrukāts. Es, protams, varu saprast, ja tas notiek valstī, kur pastāv divas valsts valodas, tad tas varbūt atbilstu konstitucionālajiem principiem u.tml., lai gan arī tas negarantē, ka šajās valstīs visi prot abas valodas.
Informācijai divās valodās būtu komerciāla loģika, ja tas ir starptautisks uzņēmums, kuram kantoris ir, piemēram, Maskavā. Bet tas, ka jebkurš informatīvais materiāls ir divvalodīgs, pēc būtības ir nepareizi. Pret to es katrā ziņā gribētu kategoriski iebilst.
Sliktākais šajā praksē, manuprāt, ir tas, ka mēs faktiski demotivējam šo cittautieti apgūt valsts valodu, jo pasniedzam tādu informāciju, ka, protams, jūs jau te mācāties, bet svarīgo vienalga dosim jums krieviski.
Jau diskusijās par tautas skaitīšanu esam skaidri pateikuši, ka individuālā anketa, kad es jau tiekos konkrēti ar cilvēku – tās atbilstoši starptautiskām rekomendācijām ir dažādās valodās, lai tiešām mēs iegūtu precīzu informāciju apkopojumu. Tā ir galēji cita situācija, nevis tas, ka aizsūtu jums vēstulīti, ka notiks šī tautas skaitīšana, un, kad pie jums ierodas šis skaitītājs, tad saprotat, ka viņš ir valsts pilnvarotais. Tāda vēstule drīkst būt tikai valsts valodā. Tāpat arī tas, kas attiecas uz citiem uzaicinājumiem – tur mēs esam kategoriski.
DDD: Vai tas ir normāli, ka mediķiem ir jāmācās krievu valoda, lai varētu kontaktēties ar pacientiem? Piemēram, Anglijā latvieši dodas pie ārsta ar tulku, ja paši nezina angļu valodu.
M.B.: Es teiktu, ka arī gribētu nošķirt šīs divas lietas. Nav slikti, ka viņš zina valodu, bet kategoriski nebūtu pieļaujams, ka tas tiek uzstādīts par obligātu prasību. Situācijas, protams, var būt dažādas, un ir arī dažādas medicīnas nozares, kur vairāk vai mazāk ir vajadzīga attiecīgā valoda, bet šāds uzstādījums, kā jau teicu, nebūtu pieļaujams.
DDD: Kāds būtu jūsu vēlējums latviešiem?
M.B.: Es gribētu teikt divas lietas. Pirmkārt, katrs gadījums, kad izvēlamies runāt valsts vai kādā citā valodā, ir jāvērtē ne tikai no paša individuālās pozīcijas (ērtības), bet arī no valsts valodas politikas viedokļa – tātad vai nu es stiprinu šo politiku, vai ne.
Otrkārt, arī dzimtā valoda ir jāmācās visu mūžu, proti, ja mēs tajā nelasām, nerakstām, nedomājam disciplinēti, bet kā nu kuru reizi sanāk, valodu zaudējam. Tātad ir jādomā tajā, un jālieto tā kvalitatīvi. Valodas kvalitāte nenozīmē, ka mēs atsevišķās situācijās nevaram lietot žargonus, saīsinājumus, dīvainus izteicienus, bet gan, ka protam tos lietot īstajā laikā. Ja valodu nekopj, tā primitivizējas un zaudē savu izteiksmību un izteiksmes iespējas.
Pirms 100 vai vairāk gadiem, kad daži Rīgas baltvācieši teica, ka šī valoda ir nabadzīga un neko prātīgu tajā pateikt nevar, daži nacionāli publicisti rakstīja: ja jūs valodu zināt tikai tajā līmenī, kādā sarunājaties ar ķēkšām, tad tā, protams, ir tāda, kāda tā ir, un ne par kādu valodas bagātību runāt nevar.
Intervēja Liene Apine