YouTube kanālā “Okupanti Ejiet D” pirms gada parādījās dziesmas, kas satricināja līdzšinējo klusuma sienu ap okupantiem Latvijā. Tajās nebija pieklājīgu pusvārdu vai diplomātisku aplinkus runu – bija trāpīgi, nešpetni un līdz kaulam asi panti, kas cirta tieši un nepārprotami:
“Glumas čūskas pa manu zemi rāpo… Mūsu senči asinis šeit lēja, okupanti mūsu mātēm virsū rēja. Mosties, latvieti! Okupantu čūskas vēro! Par citu zemi tās sēro! Mūsu simbolus tās nepratīs! Mūsu sāpes neatzīs! Sūti ellē okupantus! Samin čūskas, latvieti!”
Šie klipi izsita no līdzsvara okupantu aizstāvjus un vienlaikus iedvesmoja tos latviešus, kuri jau sen bija gaidījuši tiešu un nepielūdzamu balsi mūzikā. Kurš uzdrošinājās skaļi pateikt to, ko daudzi klusībā domā? “DDD” devās meklēt atbildes un satikās ar videoklipu autoru.
Kristaps Beķeris: Bailes zuda kara zonās Ukrainā
Saruna ar uzņēmēju Kristapu Beķeri
DDD: Vai nebaidies izplatīt šādas dziesmas “Ejiet d… okupanti”?
Kristaps Beķeris: Nebaidos, un tam ir iemesls. Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā es būtībā gatavojos sliktākajam scenārijam arī Latvijā. Domāju, ka karš tūlīt atnāks pie mums. Lai tas nenotiktu, izjutu ārkārtīgi lielu vēlmi palīdzēt ukraiņiem. Jo, ja karš nebeigsies tur, tas nāks pie mums! Man likās, ka mēs, latvieši, vēl guļam un neviens īsti nav sapratis, kas patiesībā notiek. Tajā brīdī sāku aktīvi meklēt, kā iesaistīties. Caur kustību “Tviterkonvojs” pievienojos ukraiņu grupai, kas organizē palīdzību. Sākumā palīgā gāja pārsvarā vecāka gada gājuma latvieši, kas bija gatavi atdot pēdējo pensiju, pēdējo zeķi uzadīt… jo viņi zina, ko nozīmē okupācija! Tie bija mani pirmie iespaidi – redzēju kārtīgus sešdesmitgadīgus vīrus, kas pameta darbus un devās palīgā. Jaunā paaudze pamodās vēlāk.
Vairākas reizes devos uz Ukrainu – braucu arvien dziļāk un dziļāk… Vedu mašīnas, pārvadāju arī bēgļus. Daudz runāju ar ukraiņiem, dokumentēju. Man bija svarīgi ne tikai palīdzēt, bet arī izprast notiekošo. Daudz kas kļuva skaidrāks, kad Augstākās Radas deputāts aizveda mūs uz Buču, Irpiņu, Hostomeļi un parādīja okupantu pastrādātās šausmas.
DDD: Saprati, ka tie ir reāli noziegumi?
K.B.: Jā, pārliecinājos – redzēju visu savām acīm. Arī ar vietējiem parunāju. Uzzināju vairāk par nogalināšanām, izvarošanām… Redzēju ļoti daudzas izpostītas dzīvojamās mājas, lielveikalus, benzīntankus, lidlauku, skolas un slimnīcas…
Ukrainā sapratu, ka latviešus nevar salauzt
Kristaps Beķeris: Pirmās reizes no Ukrainas mājās braucu ļoti emocionāls. Pārdzīvoju. Taču jo biežāk uz Ukrainu devos, jo lielāku drosmi pats ieguvu. Ieraudzīju, ka ne visi latvieši ir mīkstpēdiņi! Mani līdzbiedri bija lieliski – tādi, kuriem var uzticēties, kuri nepametīs. Mums pievienojās inteliģenti cilvēki no dažādām profesionālajām sfērām. Palīdzību ukraiņiem mēs uztvērām kā savu pienākumu. Pārliecinājos par mūsu nenogurdināmību – saskatīju, ka mūs nevar salauzt. Apjautu, ka šis ir tas īstais latviešu kods.
Mūsu entuziastu grupa uzsāka cīņu arī sociālajos tīklos pret hibrīdkaru, sevišķi TikTok, kur tiek izplatīta kremļa propaganda – ka Latvija kā valsts nav izdevusies, ka krievus te apbižo utt. Esam iesnieguši daudz sūdzību gan policijai, gan Drošības dienestam. Daudzi pārkāpēji ir aizturēti.
DDD: Drošības dienestu aktivitātes ir jūtamas un pamanāmas?
K.B.: Jā, man vismaz tāds iespaids ir radies. Attiecībā uz aktivitātēm internetā Latvijas valdībai būtu jāpieņem lēmums visos sociālajos tīklos ļaut reģistrēties tikai ar saviem personas datiem, neatkarīgi kādus segvārdus izmanto lietotājs. Tas atvieglotu pierādījumu vākšanas bāzi. Kā arī par likumpārkāpumiem, kas vērsti pret Latvijas valsti – slavinot okupantu noziegumus un simbolus, aktīvāk piespriest administratīvos un, smagākos gadījumos, kriminālprocesus. Jo ir personas, kuras pārpratušas vārda brīvības definīciju.
Okupanti saprot tikai spēka valodu
DDD: Tu teici, ka esi zaudējis bailes no krievu okupantiem – to varētu novēlēt katram latvietim.
Kristaps Beķeris: Bailes zuda, braukājot pa kara zonām Ukrainā. Kad sāku publicēt dziesmu klipus internetā, daudzi man teica: klausies, viņi taču zina, kur tu esi, atradīs tevi – tu iesi pa parku, mugurā dunci iedurs… Bet es esmu latvietis – vai man jāsēž bailēs savā zemē, kad runāju taisnību?! Piedodiet, es nekad nesamierināšos ar to, ka savā zemē nevaru būt latvietis ar savām vērtībām! Lai baidās tas mentālais krievs! Protams, viņi barā jūtas droši un mēģina dažādi “izrādīties” – gan psiholoģiski, gan draudiem. Neteikšu, ka vienmēr visu esmu uztvēris bezbailīgi. Kad tev draud, tu nezini, kas zem tā slēpjas… Šie morālie kropļi draud un lielās: “Mēs, krievi, šitādi un tādi, mūs tūlīt nāks lielā krievija atbrīvot, un tu redzēsi – tevi pirmo sagrābs…” Visa viņu bravūra vienā brīdī pazūd. Turklāt ir tāda kategorija latviski runājošo, kā es viņus saucu – “vatņiki”, kuri savas dzīves traumas mēdz transformēt krievijas propagandā. Pret tādiem nedrīkstam izrādīt nekādu toleranci!
DDD: Okupanti spēj iegūt varu tikai tad, ja latvietis baidās. Ja mēs nebaidītos, viņi no šejienes laistos prom.
K.B.: Jā – tevi sāk cienīt, kad saprot, ka esi nesalaužams. Tad tevi liek mierā. Es ticu, ka krievi sāks cienīt Ukrainu tāpēc, ka ukraiņi ir garā stipri un nesalūst. Nākotnē viss būs otrādi: ukraiņi būs pirmā, krievi – otrā šķira…
DDD: Krievs saprot tikai spēka valodu?
K.B.: Krievu teiciens “Ja sit, tad mīl!” šeit ir pilnīgi vietā – viņš sāk cienīt to, kas viņu sit, un sist var dažādi. Es situ ar konkrētību.
Latviešiem vajadzīgs kāds katalizators
DDD: Tev ir dziesma ar vārdiem: “Okupantu pilna Latvija, pidari vatņiki smird un bojā Latviju. Ejiet d…! Kroplis Putins slepkavo bērnus, nejūtas vainīgs – garīgi slims! Visa pasaule kaut ko pacieš… esmu konkrēts: krievu okupanti, ejiet d…” Liela daļa latviešu – sārtvaidzīši-baltrocīši – vīzdegunīgi novēršas no tik tieša teksta un pazemīgi turpina sadzīvot ar okupantiem iedomātā mierā un svētībā.
Kristaps Beķeris: Kad tu krievam ļoti tiešā veidā parādi viņa vietu, viņš to saprot. Esmu dusmīgs uz latviešiem, piemēram, par valodas jautājumu! Cieņa nāks tikai tad, kad paši latvieši beigs sevi pazemot, apzināsies un aizsargās savas vērtības. Ja tu sevi necieni un nemīli, tad tevi arī neviens nemīlēs. Tad arī tas krievs tevi nekad nemīlēs, necienīs – tu, latvieti, viņam jau vienmēr esi pielaizījies. Lūk, tieši tāpēc manī radās šis skarbums.
Latviešiem ir vajadzīgs kāds katalizators. Pirms 2022. gada cilvēki varēja teikt: “Kristap, tu nekad neesi lamājies!” Varu atbildēt, ka savu toleranci pazaudēju karā – jo karš ir nežēlīgs; tur ar mīlestību nekas nenotiek, tur viss ir nežēlīgi. Redzot šausmas, ko krievu pasaule pastrādā, citādi nevar kā vien rupji lamāt okupantus. Tikai ar skarbumu var aizklauvēties līdz to smadzenēm, kuri vēl nav sapratuši, kas īsti notiek. Kad biju Ukrainā, baidījāmies, ka nebūs ētiski visu filmēt un fotografēt – jo tās ir traģēdijas. Ukraiņi mums teica: “Nē, fotografējiet un filmējiet tieši – rādiet visai pasaulei, kāda ir krievu pasaule; mēs gribam, lai to redz!”
Mums jāizmanto šis kara laiks
Kristaps Beķeris: Tā fanātiskā krievu mentalitāte ir jāizbeidz un jāpiespiež visus integrēties, jo no tā ir atkarīga mūsu valsts nākotne! Mēs, latvieši, baidāmies pateikt, ka esam saimnieki savā zemē. Šis kara laiks tam ir jāizmanto. Vajag reformēt izglītību, noteikt, ka latviešu valoda te ir vienīgā valoda, un mums nav jātērē valsts resursi, lai dublētu medijus citās valodās. Piemēram, Daugavpils vai daži Rīgas mikrorajoni ir piemērs tam, ka mūsu valstī šī integrācijas politika ir pārāk gausa. Tā sauktās “krievu partijas” neko nav darījušas, lai viņu elektorāts šajā valstī integrētos un ar to lepotos. Mums šeit ir liels darbs darāms, un ļoti nepieciešami politiskie līderi, kas šo vairāk aktualizētu, ja vēlamies, lai mūsu nākamās paaudzes var akcentus likt uz ekonomiskām, nevis sociālām problēmām. Visiem, kuriem šie nacionālie jautājumi ir ļoti neērti, ir jādod iespēja doties citur.
DDD: Nevis jādod iespēja, bet īstenībā okupanti ir jāizraida.
K.B.: Protams. Mums viņi nav jāuztur, nav jāmaksā nodokļi un jāuztur sociālie dienesti par nelojāliem cilvēkiem.
DDD: Turklāt tādi draņķi kā Rosļikovs un Ušakovs gluži labi runā latviski, tātad ar valodas iemācīšanu vien nekas nav līdzēts.
K.B.: Lūk, tāpēc zvērestam ir jābūt pamatotam ar atbildību. Ja esi zvērējis stiprināt valsts valodu, bet dari visu pretēji, manuprāt, tavai politiskajai karjerai ir jābeidzas tajā pašā dienā – kā minimums. Vajadzētu sekot krimināllietai, jo tā ir darbošanās pret valsts interesēm. Tas ir attiecīgs pants.
Ceru, ka mūziķi sasparosies!
Kristaps Beķeris: Tāpēc es visādi cenšos aizklauvēties līdz cilvēku prātam. Viens ir sociālie mediji, otrs – kultūra, māksla, mūzika. Mēs visi klausāmies mūziku! Pats īsti neprotu nodziedāt, kā to spēj mākslīgais intelekts, man nav arī neviena, kam paprasīt, kurš tik rupji varētu izpildīt okupantiem veltītu dziesmiņu. (Smejas.) Tā kā šīs tehnoloģijas labi pārzinu un man patīk arī dzeju rakstīt, nolēmu pats sadzejot dziesmu vārdus un ar mākslīgā intelekta palīdzību ietērpt tos mūzikā.
DDD: Tātad klipos dzied mākslīgais intelekts, bet vārdi ir tavi?
K.B.: Jā – visu šo dziesmu vārdi ir mani. Nereti nav vajadzīgi gari un sarežģīti teksti; der vienkāršība. Viens klips ieguva tādu popularitāti, ka pats biju pārsteigts – skatītāju skaits pieauga ģeometriskā progresijā! Liāna Langa pārpublicēja; Elksniņa asistente sāka draudēt ar tiesāšanos… Un es tikai priecājos, ka viņa un citi paši sevi asociē ar okupantiem. Es priecājos, ka viņi parāda, kas patiesībā ir. Nu jau vairākas dziesmas esmu radījis. Ļoti cerēju, ka man kāds sekos – dziesmas guva lielu publicitāti. Daži pat ierosināja sūtīt tās uz Eirovīziju.
DDD: Cik forši!
K.B.: Parādījās cilvēki, kas gatavi sponsorēt, lai taisu vēl citus klipus. Ļoti daudz atbalstītāju! Cerēju, ka mūsu mūziķi vai influenceri sasparosies. Vēlētos, lai viņi dotu signālu – lai stāsta: šai okupantu vardarbībai ir jāapstājas. Cerēju, ka tiks uzrunāti Latvijā mītošie krievi: “Ja jūs esat par mieru, tad protestējiet – ejiet visā Eiropā, protestējiet, lai tas kroplis Putins apstājas! Kā tad jūs esat par mieru, ja nevienā brīdī neesat parādījuši attieksmi pret to, kas notiek? Tātad jūs atbalstāt šo karu; jūs esat krievi ar mentāli saskalotām smadzenēm!”
Intervēja Līga Garda
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 9(575), 2025. gada 26. septembris–23. oktobris