Mēs klūpam, ceļamies un atkal ejam,
Viss kopā veido mūsu Nākotni.
No augšuptiecības mēs spēkus smeļam,
Ved sirdsuguns vienmēr uz Sākotni.
Vien Bezrobežība ir mūsu mājas,
Kur Augstās sfēras ugunsdziesmu dzied.
Tā mūsu gaita ugunsziediem klājas,
Kas smaržo, aicina un Dailē zied.
Nav Dailei beigu, pārtop viss ik brīdi –
Te saule noriet, atkal jauna aust.
Un Tālās Pasaulēs ir vienmēr rīti,
Kur mūžam Jauni Ausmas ziedi plaukst.
Lai nebīstamies pretvēja, bet ejam,
Kur Celsmes vētrā Ugunsziedi plaukst!
Ja sirds ved augšup – Ugunsvārtus veram –
Zied Mūžības un Dailes smaržu lauks.
Tā viss ir pārveidē, un vecais aizies,
Vien kausā krātās pērles glabā sirds.
Un, kad uz zemes atkal atgriežamies,
Šīs pērles mūsu ceļa zīmēs mirdz.
Mēs nākam kausu savu papildināt,
Vien jāiespēj ir Uguns ceļu rast.
Un apziņa ir jāspēj izsmalcināt,
Lai Dailes dārza ziedi nesasalst.
Un tā, lūk, nākam, ejam, atkal nākam,
Jo Tālās Pasaules mūs gaida, sauc.
Lai Jauno Rīta Zvaigzni sasniegt varam, –
Ir jātiecas, kur Celsmes Vētra trauc.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(550), 2024. gada 26. aprīlis–9. maijs