Liene Apine
Ar skumjām jāsecina, ka latviešiem neveicas ar valsts vadītājiem. Laikam neglītākās mūsu tautas rakstura īpašības liek izvirzīt priekšgalā vai nu nodevējus, vai absolūti tumsonīgus cilvēkus. Palasot, piemēram, Kārļa Skalbes rakstīto, jāsecina, ka pat valsts dibināšana bijusi grūts process, kur patiesas kultūras un idejas cilvēki cīnījušies ar pašlabuma un mankurtisma instinktiem pārņemtiem indivīdiem. Par laimi, latviešiem izdevās nodibināt savu valsti, taču nodevības dēļ to drīz okupēja krievi, kuri joprojām atrodas Latvijā, jo vairums latviešu turpina sevī kultivēt gļēvumu un nodevību. Tieši tādi ir arī valsts vadītāji – bez valstiskas domāšanas un izpratnes par vispārības labumu. Protams, varam jau sevi mierināt, ka visa pasaule šobrīd jūk prātā, godinot amoralitāti, neglīto un iznīcību nesošo, bet tas nav attaisnojums. Tas ir tikai izskaidrojums, kādēļ pat iestāde ar cēlu nosaukumu “Kultūras ministrija” patiesībā ir kā kloākas caurums, kas ar morālās degradācijas smaku indē cilvēkos skaistuma izjūtu.
Iepriekšējā laikraksta numurā publicēts Rēriha Miera Pakts, kuram Latvija diemžēl nav pievienojusies, lai gan latviešu tautas pagājušā gadsimta kultūras dižgari aicināja Latvijas valdību to darīt. Arī pēc tā sauktās neatkarības atjaunošanas neviens no kultūras ministriem 15. aprīli neierakstīja kalendārā kā Kultūras dienu. Pat Rērihu gleznu kolekcija nav radusi pienācīgu vietu Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, lai gan, pateicoties pirmskara Rēriha biedrības pašaizliedzībai, Latvija ir viena no retajām pasaules valstīm, kas var lepoties ar bagātīgu gleznu krājumu.
Šāda nekulturālība nepārsteidz, jo pēc tā sauktās neatkarības atjaunošanas Latvijas kultūras ministri nav izcēlušies ar cēlu un kulturālu domāšanu. Retajam ir bijusi izpratne par skaisto, cēlo un patiesi vērtīgo, lai gan vārds “kultūra” patiesībā nozīmē gaismas godināšanu. Jā, ir bijuši ministri, kas spējuši lieliski noorganizēt plašus tautas svētkus, uzstāties tautastērpos, bet īstas izpratnes par kultūras būtību un uzdevumu tikai dažiem ik pa laikam pavīdēja. Ar katru nākamo ministru kultūra tikusi tikai aizvien vairāk degradēta, atbalstot homoseksuālistus, integrāciju un tā saukto laikmetīgo mākslu, kuru nodēvēt par mākslu var laikam tikai psihiski slimi indivīdi.
Latvijas iedzīvotājus, latviešu valodu nodēvējot par “Latvijas valodu”.
Viens no smagākajiem noziegumiem, kas tiek īstenots pret latviešu tautu, ir “integrācija”, ko tagad sauc par saliedēšanu. Latviešu tautas iznīcināšana, ko nosauca par “integrācijas politiku”, notiek Kultūras ministrijas uzraudzībā, jo tieši šī ministrija ir atbildīga par šī procesa veiksmīgu īstenošanu. Ilgus gadus, šķiežot miljonus caur Sabiedrības integrācijas fondu, šis noziegums tika īstenots Nacionālās apvienības (NA) vadībā, jo tieši šīs partijas pārstāvji bija kultūras ministri. Tagad ministrija ir Progresīvo pārstāves Agneses Loginas rokās, un, šķiet, ikviens būs pamanījis, ka viņai var piedēvēt dažādas lietas, tikai ne kultūras izpratni un mīlestību pret latviešu tautu. Ar kremliniem raksturīgu progresīvismu pat apstākļos, kad karš Ukrainā pamazām atver acis daudziem krievmīļiem Latvijā par okupantu un kolonistu nežēlību, ministre pretojas Nacionālās drošības koncepcijā ierakstītajam, ka no 2026. gada 1. janvāra Latvijas sabiedrisko mediju veidotajam saturam ir jābūt tikai latviešu valodā un valodās, “kas ir piederīgas Eiropas kultūrtelpai”.
Nekultūras politikas sekas
Lai gan NA pārstāvji paši ilgus gadus liekulīgi ir vadījuši integrācijas jeb latviešu tautas iznīcināšanas procesu, tieši viņi ierosināja Saeimai lemt par Agneses Loginas demisijas pieprasījumu. Šā gada 18. aprīļa Saeimas plenārsēdē tika skatīts šis priekšlikums, izraisot plašas debates. Dzirdot, ko vairums Saeimas deputāti – tā sauktās “simts gudrās galvas” – pauž no tribīnes, nav brīnums, ka latviešu tauta dzīvo uz iznīcības robežas, nav brīnums, ka nav likvidētas krievu okupācijas sekas, īstenojot Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju.
“Kultūras” ministre Agnese Logina pati gan nepiedalījās, tomēr viņas izpratnes līmeni bija uzticēts aizstāvēt Kultūras ministrijas parlamentārajai sekretārei Agnesei Lācei:
“Pirms visi kopā dosim iespēju interpretēt ministres [Agneses Loginas] izteikumus un darbus, aicināšu sadzirdēt faktus, un tie ir nepārprotami: vairāk nekā 10 gadus Kultūras ministriju vadījuši Nacionālās apvienības ministri, kuriem šo gadu laikā ir bijusi iespēja atrisināt tieši šogad un tik pēkšņi šim politiskajam spēkam tik svarīgos jautājumus, taču stiprāka par vēlmi atrisināt šos neērtos jautājumus bija izvēle tos neaiztikt, noklusēt, atlikt, jo tagad mēs redzam, ka tie izsauc asu reakciju gan sabiedrībā, gan politisko spēku retorikā, un iespējams, ka politiski gudrāk bija rīkoties tieši tā – atlikt, vilcināt, lai sagaidītu ministru, kas uzņemas risku nebūt populāram, bet rīkoties vienotas, saliedētas un nākotnei drošākas sabiedrības vārdā. [..]
Atgādināšu, ka mazākumtautības pēc to definīcijas ir mūsu pilsoņi, nevis cittautieši, nevis ikviens cittautietis, mūsu pilsoņi. Un Satversmē esam pateikuši, ka cienām mūsu mazākumtautības un viņu tiesības kopt savu kultūras savpatnību. Tāpat Saeima Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā ir skaidri pateikusi, ka sabiedriskie mediji veido raidījumus, to fragmentus un citus pakalpojumus mazākumtautību valodās, lai veicinātu sabiedrības integrāciju.
Saturs mazākumtautību valodās, tai skaitā krievu valodā, ir arī citās Eiropas Savienības valstīs, kas robežojas ar Krieviju – Somijā, Igaunijā, Lietuvā un Polijā. Un, jā, ministre ir bijusi drosmīga, lai skaidri pateiktu – krievu valodai kā mazākumtautību valodai ir jābūt pārstāvētai sabiedriskajos medijos. [..]
Gribu atkārtoti uzsvērt, ka Kultūras ministrija un līdz ar to mediju politikas veidošana “Nacionālās apvienības” pārziņā ir bijušas vairāk nekā 10 gadus. Tas ir laika periods no 2014. gada, kad ir bijis nepārprotami skaidrs, ka Krievija nebūs mums draudzīgs kaimiņš un ka mediju politikā ir jādara vairāk, lai novērstu apstākļus divkopienu sabiedrības pastāvēšanai, bet diemžēl šobrīd populārākais dienas laikraksts valstī iznāk krievu valodā un krievu valodā raida vairāk nekā trešdaļa no Latvijā dzirdamām radio programmām. Mediju nozare bez pamatnostādnēm tika atstāta četrus gadus, četrus gadus bez dokumenta, kas ir svarīgākais mediju politikas plānošanas dokuments un kas iezīmē nozares attīstības virzienu. Un tie ir jūsu neizdarītie darbi. [..]”
Saukt okupantus, kolonistus un viņu pēctečus par mazākumtautību, lielu gudrību nevajag, lai neteiktu vairāk. Ar šādu terminu kropļošanu nodarbojušies visas valdības pēc tā sauktās neatkarības atjaunošanas, dēvējot cilvēkus, kuri piedalījušies noziegumā pret cilvēci, par “mūsu krieviem”, kurus Putinam neatdosim.
Diemžēl piepildījās ļaunākais, par ko brīdināja laikraksts “DDD”, aicinot Saeimu 2005. gadā neratificēt “Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”, kuru uz Latviju no Eiropas brauca aizstāvēt toreizējais bēdīgi slavenais komisārs mazākumtautību jautājumos Makss van der Stūls. Tieši neizpratne par mazākumtautību jēdzienu jeb iespēja šo terminu piedēvēt okupantiem un kolonistiem radījusi situāciju, ka Latvijā latvieši joprojām nav saimnieki savā zemē! To atzīst arī Aleksandrs Kiršteins, kurš konvencijas ratificēšanas laikā bija Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs.
Aleksandrs Kiršteins, pievienojoties aicinājumam atlaist no darba kultūras ministri Loginu, 18. aprīļa sēdē no Saeimas tribīnes saviem kolēģiem atgādināja dažus nesenās vēstures faktus:
“Pirmā [Nacionālās drošības] koncepcija pieņemta 2011. gadā, un tur 3.3. punktā bija ierakstīts, ka pilsoniskās sabiedrības vienotības apdraudēšanas novēršana ir viens no galvenajiem valsts uzdevumiem. Konkrēti par latviešu valodu mēs lasām šādas rindas:
“Latviešu valoda kā valsts valoda un sabiedrību vienojošs elements nav nostabilizējusies vairākās jomās, piemēram, biznesā un informatīvajā vidē. Prognozējams, ka nākotnē Latvijā saasināsies valodu konkurence, kurā latviešu valoda var nonākt neizdevīgākās pozīcijās salīdzinājumā ar citām valodām. [..]”
Tas ir rakstīts pirms trīspadsmit gadiem – vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kas netika izdarīts trīspadsmit gados, to mēs konstatējām 2023. gadā, rakstot šo jauno Nacionālās drošības koncepciju, ierakstot, ka tiek noslēgts vienotas informatīvās telpas process un no 2026. gada 1. janvāra sabiedriskie mediji saturu veidos tikai valsts valodā.
Kultūras ministre Logina un, kā mēs tagad dzirdējām, arī ministrijas parlamentārā sekretāre Lāces kundze lieto jēdzienu “mazākumtautas”, attaisnojot krievu valodas saglabāšanu sabiedriskajos medijos. Faktiski mēs dzirdējām klasisku neizpratni, absolūtu neizglītotību, kas tad ir mazākumtautības jeb minoritātes. Tad, kad Latvija ratificēja Eiropas Padomes Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, bija ļoti lielas debates par šiem jautājumiem. To ļoti labi atceros, jo biju Ārlietu komisijas vadītājs. Konvencijas izpratnē mazākumtautība vai minoritāte ir tautība, kura dzīvo savā autonomajā teritorijā 1000 gadu, nu, ne mazāk par 500 gadiem, un kura nepārvietojas no vienas vietas uz otru, bet, mainoties valstu robežām, paliek šajā teritorijā.
Pēc šīs koncepcijas tagadējā Latvijā mazākumtautība ir tikai līvi, kuri praktiski ir asimilējušies un izveidojuši latviešu tautu Livonijas valstī. Vai krievi var būt Latvijas mazākumtautība? Nevar būt nekādā veidā, viņi nevar būt arī minoritāte. Atsaukties uz vecticībniekiem arī nevar, jo viņi neieradās Latvijā, bet 17. gadsimta beigās – Polijā, kuras varas iestādes atļāva viņiem apmesties Latgalē. Tātad nav iespējams aizstāvēt krievus Latvijā, atsaucoties uz mazākumtautību vai minoritāšu konvenciju. [..]
Jautājums, kādēļ mēs atkal atgriežamies pie jautājuma, kas tika izvirzīts jau 2011. gadā? Kāpēc nekas nav izdarīts? Tāpēc, ka mēs esam mīksti pēc dabas. Nu, atzīsimies! Un te nav ko vainot nekultūras ministri Loginu, kura vispār vēsturi nav mācījusies, jo skolās jau arī vēsturi nemāca. Mums ir viena, ko es negribu arī saukt par krieviem, bet krieviski runājošo grupa, kas staigā pa visu valsti. Viņiem nav autonomās teritorijas. Viņi nav minoritāte. Bet kāpēc šī problēma radās? Tāpēc, ka gļēvā veidā mēs neesam devuši formulējumu kolonistiem. Tas prasītu konkrētu rīcību.
Alžīrija, atgūstot neatkarību, izraidīja visus francūžus. Pareizi? Mēs pat nemācāmies no Ukrainas. Ukrainas prezidents pateica, ka pēc Krimas atgūšanas visiem, kas ir iebraukuši no Krievijas bez Ukrainas varas iestāžu atļaujas, būs jāatgriežas atpakaļ savā etniskajā dzimtenē un viņu īpašumi tiks konfiscēti. Tātad pēc Krimas okupācijas pagājuši ir 10 gadi, un viņiem nav nekādu tiesību tur saukties ne par mazākumtautību, ne par kaut ko vēl. Un tad ir jautājums latviešiem: 10 gadi paiet, jūs esat kolonists vai okupants? 20 gadi paiet: jūs arī esat kolonists vai okupants? Un tad 45 gadi paiet pēc Latvijas okupācijas – un pēkšņi visi kļūst sākumā par nepilsoņiem un pēc tam par minoritātēm?!
Es domāju, ka tomēr būs jāformulē, kas tad ir bijušie kolonisti, ja negribam lietot vārdu “okupanti” vai viņu pēcnācēji. Ja mēs nespējam sakārtot šādu te juridisko sistēmu un dot precīzu vērtējumu, ar ko patiesās minoritātes jeb mazākumtautības atšķiras no iebraucējiem, okupantu un kolonizatoru pēctečiem, tad ir otrs priekšlikums, kas, vērojot notikumu attīstības gaitu, nebūs ilgi jāgaida no Progresīvajiem. Drīz viņi nāks ar ierosinājumu mainīt Latvijas nosaukumu uz LPSR. To “S” varētu izmest, atstājot “Latvijas Padomju Republika”, un tad mums būtu oficiālā valoda – krievu valoda. Ilgi nebūtu jāgaida, kamēr latviešu tauta vispār izzustu.”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(550), 2024. gada 26. aprīlis–9. maijs