Turpinājums no: KĀDĒĻ PILSOŅU KONGRESS JOPROJĀM IR ĻOTI SVARĪGS. 1. daļa
rakstu sērija
Lienes Rijkures saruna ar Pilsoņu Kongresa fonda valdes locekli Zigurdu Strīķi
Pilsoņu Kongress – Latvijas Republikas tiesiska pārstāvība
Liene Rijkure: Pirms vairākiem gadiem tu esi izveidojis Pilsoņu Kongresa mājaslapu – sākumā ar adresi pilsonis.lv, kas joprojām ir redzama https://web.archive.org, tagad pilsonukongress.lv. Esi arī bieži publiski uzstājies. Kādēļ cilvēki joprojām nesaprot, kas ir Pilsoņu Kongress?
Zigurds Strīķis: Cilvēki iedziļinās likumos un juridiskos tekstos tikai tad, ja tas apdraud viņa komunālos maksājumus, darba tiesības, ikgadējo atvaļinājumu. Bet nezin kāpēc nepietiekoši iedziļinās tad, ja tas apdraud viņu valsts pastāvēšanu un tautas nākotni.
Liene Rijkure: Cilvēki masu medijos saņem, manuprāt, maldīgas ziņas, ka esot bijuši divi ceļi uz valsts neatkarības atjaunošanu: Augstākās Padomes jeb parlamentārais ceļš un tad Pilsoņu Komiteju ceļš kā alternatīva.
Zigurds Strīķis: Augstākā Padome savu ceļu sauca par parlamentāro. Lai gan tieši Pilsoņu Kongress bija tas, kurš gāja šo parlamentāro ceļu, izveidojot okupācijas apstākļos pagaidu parlamentu, kas savas pilnvaras nodod tālāk likumīgi ievēlētajai Saeimai. Pat ievērojami 4. maija administrācijas pārstāvji ir atzinuši, ka Pilsoņu Kongresa ceļš ir tiesisks, bet tam trūkst realizācijas mehānismu. Viņi tā apgalvo, lai gan tieši viņi kā latvieši un Latvijas pilsoņi varēja būt šis mehānisms, kurš atjauno 18. novembra Latviju. Bet viņi bija stipri saistīti gan ar kompartiju, gan arī ar Valsts drošības komiteju. Viņi no šīs sistēmas neizrāvās, lai dotu savu ieguldījumu 18. novembra Latvijas atjaunošanai. Varētu pat salīdzināt tā: ja Lietuvā kāds lietuvietis kļuva par komunistu, tad viņš tomēr, pirmkārt, bija katolis un lietuvietis, bet komunists – tikai treškārt. Latvijā diemžēl otrādi: ja kāds bija kompartijā, tad viņš, pirmkārt, bija komunists un tikai pēc tam latvietis, Latvijas Republikas pilsonis. Tā ir problēma mūsu domāšanā.
Liene Rijkure: Nu, vai arī ir iestājies tautas deģenerācijas process ilgstoši pārāk lielā sveštautiešu īpatsvara dēļ?
Zigurds Strīķis: Arī tas, protams, jo Latvija bija valsts, kura no trim Baltijas valstīm visvairāk cieta no okupācijas un kolonizācijas. Bija visvairāk izsūtīto 1941. un 1949. gada genocīdā, tālāk visvairāk iebraucēju no PSRS, vislielākais armijas kontingents bija Latvijā, salīdzinot ar Lietuvu. Acīmredzot arī sava nozīme bija tam, ka lietuviešiem bija lielāka valstiskuma pieredze. Līdz ar to viņiem bija vieglāk pastāvēt par savām tiesībām nekā mums, kas esam bijuši apspiesti un pakļauti svešām varām un atradušies zem svešas elites varas.
Liene Rijkure: Kuri ir galvenie Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa pieņemtie dokumenti, kas Latvijas Republikas pilsoņiem būtu noteikti jāzina?
Zigurds Strīķis: 1990. gada 30. aprīlī un 1. maijā notika Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa 1. sesija. Tas bija notikums, kuram sekoja visi Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas tiešraidē no Lielās ģildes. Pirmajā Pilsoņu Kongresa sesijā pieņēma lēmumu par Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa darbības pamatprincipiem. Pilsoņu Kongresa otrajā sesijā 1990. gada 30. jūnijā šajā dokumentā izdarīja grozījumus. Pirmajā variantā Kongress pārstāv valsts pilsoņus, bet pēc izmaiņu veikšanas Kongress pārstāv 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku, nevis tikai tās pilsoņus:
“Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress ir 1918. gadā pasludinātās, 1920. gadā Krievijas un 1922. gadā Tautu Savienības Padomes atzītās valsts, agrākās Tautu Savienības locekles – Latvijas Republikas – tiesiska pārstāvība.”
Apakšā ir parakstījušies Latvijas Komitejas priekšsēdētājs Aigars Jirgens, Latvijas Komitejas sekretārs Gunārs Plostnieks un Kongresa Redakcijas komisijas priekšsēdētājs.
Tātad Pilsoņu Kongress ir vienīgā institūcija, kas ir tiesīga atjaunot pirmskara pastāvējušo Latvijas Republiku un ir arī tiesīga uzraudzīt, kā to dara jebkura cita institūcija Latvijas Republikas pilsoņu vārdā. Augstākā Padome varēja spert soļus, lai de facto atjaunotu de jure pastāvošo 18. novembra Latviju, bet Augstākajai Padomei bija pienākums rēķināties ar Pilsoņu Kongresa lēmumiem šajā jomā. Tagad ir pagājuši daudzi gadi un diemžēl pārsvaru guva tie Latvijas Republikas pilsoņi, kuri atbalstīja un sadarbojās ar okupācijas varu. Pārsvaru ņēma Augstākā Padome, kas izmantoja plašsaziņas līdzekļus, lai uzspiestu tautai savu viedokli. Mēs zinām, ka Latvija šo vairāk nekā 30 gadu laikā nav veiksmīgi attīstījusies un mēs esam starp Eiropas valstīm pēdējās vietās.
Vai Latvijas okupācija ir izbeigta
Zigurds Strīķis: Vēl viens būtisks Pilsoņu Kongresa dokuments ir pieņemts Pilsoņu Kongresa 7. sesijā, kas notiek jau gadu vēlāk, 1991. gada 14. septembrī. Šeit Pilsoņu Kongress paziņo, ka:
“Augstākās Padomes pieņemtajiem likumdošanas aktiem un slēgtajiem starptautiskajiem līgumiem ir pagaidu raksturs, un tie uzskatāmi par likumīgiem tikai tad, ja nav pretrunā ar:
– starptautisko tiesību normām attiecībā uz okupētu teritoriju, t.sk. 1907. g. Hāgas un 1949. g. Ženēvas konvenciju, kā arī ar 1948. g. konvenciju par nozieguma novēršanu un tā sodāmību;
– Latvijas Republikas Satversmi un citiem likumdošanas aktiem valststiesību un civiltiesību jomā;
– Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa lēmumiem.”
Pats būtiskākais, ka Pilsoņu Kongress šajā dokumentā ir noteicis arī piecus nosacījumus, kuri jāizpilda, lai Latvijas okupāciju varētu uzskatīt par izbeigtu:
“Okupācija uzskatāma par izbeigtu tikai tad, ja:
1) No Latvijas Republikas teritorijas izvests viss padomju karaspēks, atvaļinātās militārpersonas, bijušie VDK un PSRS IeM darbinieki – PSRS pilsoņi un viņu ģimenes locekļi;”
Mēs zinām, ka okupācijas armijas virsnieki tika pārģērbti civilās drēbēs un palika šeit kopā ar savām ģimenēm. Tiek lēsts, ka aptuveni 14 000 okupācijas armijas virsnieku un viņu ģimenes locekļu ir palikuši Latvijā – lieliski apmācīti un, iespējams, ar bruņojuma krājumiem. Tātad šis pirmais nosacījums nav izpildīts.
“2) Evakuēti visi PSRS militārās rūpniecības uzņēmumi un ar tiem saistītās zinātniski pētnieciskās iestādes kopā ar tur nodarbinātajiem PSRS pilsoņiem;”
Arī par šo nosacījumu ir zināms, ka nav izvesti vissavienības pakļautībā esošie uzņēmumi un viņu darbinieki ir palikuši šeit, Latvijā. Viņi ir privatizējuši savus dzīvokļus, vasarnīcas un garāžas, tātad ir labi iesakņojušies turpmākajai dzīvei. No 18. novembra Latvijas likumdošanas viedokļa šīm personām nelikumīgi piešķirta Latvijas pilsonību. Otrais nosacījums nav izpildīts.
“3) Latvijas jurisdikcijā pārņemta 1944. g. KPFSR nelikumīgi pievienotā Abrenes teritorija;”
Mēs atceramies, ka tauta pieprasīja neatdot Abreni, bet, neraugoties uz to, 4. maija administrācija noslēdza robežlīgumu, kurā paredzēja, ka tā tiek atdota Krievijai.
“4) Panākta vienošanās ar PSRS vai Krieviju par okupācijas laikā nelikumīgi ieradušos PSRS pilsoņu repatriāciju;”
Arī to mēs zinām ka šī Ceturtā maija Latvijas administrācija nav neko darījusi, lai panāktu bijušās PSRS pilsoņu repatriāciju uz savām izcelsmes zemēm.
“5) Pieņemts lēmums par visu okupācijas laika nacionalizācijas aktu atcelšanu un likumīgo īpašnieku (mantinieku) tiesību atjaunošanu.”
Īpašumtiesību atjaunošana ir notikusi, ja īpašniekiem ir izdevies pierādīt savas īpašumtiesības, bet arī ar ievērojamiem ierobežojumiem. Neatdeva aptuveni 3000 lauku īpašumus, kuros jau saimniekoja Breša zemnieki. Neatdeva arī tos īpašumus, kuros bija veikta rekonstrukcija vairāk nekā 50 procentu apmērā no to vērtības. Pilsētu namus atdeva ar uzspiestiem īres līgumiem, kuros paredzētā īres maksa nenosedza uzturēšanas izdevumus, nama īpašnieks turklāt bija atbildīgs par īrnieku nenomaksātiem apkures rēķiniem. Nav izpildīts tāds svarīgs punkts kā norēķināšanās ar likumīgajiem īpašniekiem par okupācijas laikā īpašumiem nodarītajiem zaudējumiem un par to izmantošanu 50 gadu laikā. Ja šāda norēķināšanās būtu veikta, vairs nebūtu daudz ko Latvijā privatizēt. Nenorēķinoties ar īpašniekiem radās ļoti liels daudzums īpašumu, kurus 4. maija Latvijas administrācija atdeva privatizācijai komunistu nomenklatūrai un arī okupācijas laikā nelikumīgi iebraukušajiem PSRS pilsoņiem. Ceturtā maija administrācija rīkojās tā, it kā Latvija būtu jaunatklāta neapdzīvota zeme bez valstiskuma, kur sabiedrība tiktu veidota pilnīgi no jauna, neņemot vērā, ka īpašumtiesības Latvijā jau bija veidojušās gadsimtiem ilgi. Arī šie Pilsoņu Kongresa dotie nosacījumi nav izpildīti un ir uzskatāms, ka Latvijas okupācija nav izbeigta.
“Tēvzemei un Brīvībai” sākotnējie mērķi un programma: 23.03.1993.
Zigurds Strīķis: Izmantojot savu pārsvaru plašsaziņas līdzekļos, komunistiskā nomenklatūra 1993. gadā sāka rīkot tā dēvētās piektās saeimas (5. “saeimas”) vēlēšanas, lai gan nebija izpildīti iepriekš minētie pieci nosacījumi. Faktiski šīs vēlēšanas notika okupācijas apstākļos, un tās nevar uzskatīt par likumīgām. Bija ļoti asi strīdi Pilsoņu Kongresā, vai piedalīties “5. Saeimas” vēlēšanās vai nepiedalīties. Ir pat versija, kas jāpārbauda, – 13. Pilsoņu Kongresa sesijā, Kongress nobalsoja pret piedalīšanos Augstākās Padomes rīkotajās tā dēvētajās piektās saeimas vēlēšanās, bet šo balsojumu falsificēja deputāti, kuri gribēja piedalīties šajās vēlēšanās.
“5. Saeimas” vēlēšanās piedalījās vēlēšanu apvienība “TĒVZEMEI UN BRĪVĪBAI”, kuras sastāvā bija vadoši Pilsoņu Kongresa delegāti – Māris Grīnblats, Aigars Jirgens, Andris Ārgalis, Imants Kalniņš, Jānis Straume – un arī delegāti, kas vienlaicīgi bija arī Augstākās Padomes deputāti. “Tēvzemei un Brīvībai” izdotajā 5. Saeimas vēlēšanu programmā ir rakstīts:
“Apvienības “Tēvzemei un Brīvībai” mērķis pēc [1993. gada] 5. un 6. jūnija ir atcelt Latvijas PSR likumdošanu, pilnībā atjaunot Satversmes darbību, Latvijas Republikas likumu un varas iestāžu sistēmu, izveidot Saeimas komisiju, kas izmeklēs pašreizējās administrācijas amatpersonu darbības atbilstību Latvijas valsts un tās pilsoņu interesēm, radīt apstākļus likumīgu Saeimas vēlēšanu sasaukšanai. To apzinās visi mūsu saraksta kandidāti. Viņi ir nepiekāpīgi savos centienos atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku – tiesisku valsti latviešu nācijas izdzīvošanai. Viņu vidū nav bijušo PSKP biedru un padomju varas augstāko slāņu pārstāvju.
Mēs uzskatām,
ka apzināt pilsoņu kopumu, atdot nolaupīto īpašumu, atjaunot represēto godu un cieņu, radīt apstākļus, lai katrs latvietis var atgriezties dzimtenē, ir valsts pienākums,ne tikai katra atsevišķa pilsoņa uzdevums. Ko mēs vēlamies panākt?
Latviju deokupēt
– okupācijas armija jāizved kopā ar visiem, kas jebkādā veidā bijuši ar to saistīti un nav Latvijas Republikas pilsoņi.
Deboļševizēt
– ar likumdošanu uz laiku jāierobežo bijušās PSKP nomenklatūras un PSRS represīvo iestāžu darbinieku tiesības ieņemt valsts amatus.
Dekolonizēt
– visām personām, kas okupācijas laikā nelikumīgi apmetušās Latvijas teritorijā un viņu pēcnācējiem un ģimenes locekļiem, kas nav Latvijas Republikas pilsoņi, jāpiešķir nelegāla imigranta statuss, un, atjaunojot tautsaimniecību, ar starptautisku atbalstu jāpanāk viņu atgriešanās etniskajā dzimtenē vai izbraukšana uz citu valsti.”
Šeit ir ietvertas galvenās Pilsoņu Kongresa prasības Latvijas Republikas atjaunošanai. Diemžēl vēlāk “6. Saeimas” vēlēšanu programmā “Tēvzemei un Brīvībai / LNNK” šīs 5. “saeimas” vēlēšanu programmas prasības ir svītrotas. Arī vēlāk “Tēvzemei un Brīvībai” vadība un “Saeimas” deputāti par tām aizmirst. Tās ir pilnībā svītrotas no apvienības dienas kārtības. Cik es esmu uzzinājis, tad tas ir noticis ar Dzintara Rasnača uzstājīgu spiedienu. Tālāk viss aiziet 4. maija Latvijas republikas sliedēs.
Vēlāk jau pēc 5. “saeimas” vēlēšanām es uzdevu tiešus un personiskus jautājumus vadībai. Vaicāju bijušajam Pilsoņu Kongresa priekšsēdētājam Aigaram Jirgenam, kurš bija konsultants “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijai: “Kā tad paliek ar mūsu Pilsoņu Kongresa mērķiem – ar dekolonizāciju, deokupāciju, deboļševizāciju?” Viņš man atbildēja: “Tu domā 1990. gada kategorijās.” Domāju, ka tas ir ļoti izsmeļoši…
Vaicāju Pilsoņu Kongresa delegātam un arī 5. “saeimas” deputātam Jānim Straumem: “Kad tad beidzot apvienība “Tēvzemei un Brīvībai” ierosinās veikt Latvijas dekolonizāciju?” Viņš dziļdomīgi klusēja, neteica neko. Kaut gan par labu Jānim Straumem jāteic, ka pašā viņa “Saeimas” deputāta darbības sākumā viņš dažas reizes no “Saeimas” tribīnes pateica: “Nu tad tā dēvētā piektā Saeima…” Uz ko viņam tā dēvētās piektās Saeimas priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs asi atteica: “Nu tad tā dēvētās piektās Saeimas tā dēvētais deputāt Jāni Straume!…” Tas laikam viņam atņēma drosmi runāt par 18. novembra Latvijas atjaunošanu.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(550), 2024. gada 26. aprīlis–9. maijs