rakstu sērija
Lienes Rijkures saruna ar Pilsoņu Kongresa fonda valdes locekli Zigurdu Strīķi
Liene Rijkure: Šā gada 28. martā notika ļoti svarīga sanāksme un diskusija, kuru rīkoja latviešu nacionālistu biedrība “Austošā Saule”, ar nosaukumu “Kādam jābūt latviešu nacionālismam?”. Krišjānis Lācis savā referātā atzina: “Taču mana šī vakara lielā raize pašreizējo ģeopolitisko izaicinājumu apstākļos ir tāda, ka ar latviešu politisko nacionālismu, proti, tautas kolektīvo koordinējošo, formveidojošo un mērķvirzošo spēku nudien nav tik labi.” Diskusiju sadaļā tu, Zigurd, uzdevi, manuprāt, ļoti svarīgu jautājumu: “Vai mēs šodien varam runāt par latviešu politisko nacionālismu, nepieminot Pilsoņu Kongresu?” Un diemžēl saņemtā atbilde liecināja, ka jauno cilvēku zināšanas par Pilsoņu Kongresu ir ļoti vājas.
Zigurds Strīķis: Šajā nacionālistu saietā izskanēja aplams apgalvojums, ka Pilsoņu Kongress ir bijusi kustība ar pāris simtu tūkstošiem dalībnieku. Faktiski pilsoņu kustība, bija daudz vērienīgāka. Tautas frontē bija 220 tūkstoši reģistrēto biedru, bet Pilsoņu kustībā iesaistījās četrreiz vairāk Latvijas pilsoņu.
Pēc vispārējām tiesiskām un demokrātiskām vēlēšanām izdevās sasaukt Latvijas Republikas pilsoņu pārstāvniecību, kas noteica ceļu, kādā ir jāatjauno pirms okupācijas pastāvējusī Latvijas valsts. Gatavošanās Pilsoņu Kongresa vēlēšanām notika pēc Igaunijas Kongresa parauga. Igauņi gāja mums dažus mēnešus pa priekšu, un LNNK pārstāvji brauca pie igauņiem pārņemt pieredzi. Pēc vispārējas Latvijas Republikas pilsoņu reģistrācijas 1990. gada 8.–23. aprīlī notika Pilsoņu Kongresa delegātu vēlēšanas. Bija reģistrēti 806 974 Latvijas Republikas pilsoņi, un tālāk jau likumīgās tiesiskās un demokrātiskās vēlēšanās piedalījās 678 117 Latvijas Republikas pilsoņi, kas ir 84 procenti no reģistrētajiem un aptuveni 63 procenti no visiem Latvijas Republikas pilsoņiem. Tā bija īpaši augsta līdzdalība – vairāk nekā jebkurās citās vēlēšanās, kas Latvijas teritorijā ir notikušas pēdējās desmitgadēs. Cilvēki nāca uz vēlēšanām, cerot, ka viņi panāks Latvijas valsts atjaunošanu.
Tātad Pilsoņu Kongress ir likumīgi ievēlēts pārejas posma parlaments, kas pārstāv 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku. Tādējādi Pilsoņu Kongress ir Latvijas pilsoņu Trešās atmodas augstākais politiskais sasniegums. Bet diemžēl komunistiskā nomenklatūra, izmantojot savu pārsvaru plašsaziņas līdzekļos, Pilsoņu Kongresu ignorēja un sāka uzstājīgi runāt par “5. saeimas” vēlēšanām, un šo “5. saeimas” vēlēšanu aģitācija jau sākās aptuveni pusgadu pirms vēlēšanām. Tas daudzus samulsināja.
Vai nacionālisms bar būt bez tiesiskuma?
Zigurds Strīķis: Atskatoties uz nacionālisma vēsturi Latvijā, jāskata 19. gadsimta latviešu nacionālās pašapziņas veidošanās, kas ir saistīta ar “Pēterburgas Avīžu” izdošanu un izplatīšanu Latvijā, ar jaunlatviešu kustību, kas notika lielos cariskās Krievijas un vietējo baltvācu muižnieku ekonomisko, politisko un lingvistisko spaidu apstākļos. Mēs redzam, ka šī nacionālisma kustība rezultējās neatkarīgas Latvijas valsts izveidē 1918. gadā un vēlāk, jau starpkaru posmā. Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laikā nacionālisma kustība iestājās par latviešu politiskās un ekonomiskās ietekmes palielināšanu Latvijas valstī. Savukārt pēckara pretestības kustības, piemēram, 1960. gadu “Latvijas Neatkarības kustība”, kas iestājās pret Latvijas okupāciju, vairāk balstījās uz Latvijas tiesiskā statusa atjaunošanu un ne tik daudz uz nacionālismu, vispārējām cilvēktiesībām vai PSRS disidentu kustību.
Arī tagad, pēc Pilsoņu Kongresa aktīvās darbības posma beigām, 4. maija Latvijas apstākļos mēs nedrīkstam apmierināties tikai ar nacionālismu un nacionālisma kustību, bet mums ir, pirmkārt, jābalstās uz savām tiesībām atgūt savu valsti – uz Pilsoņu Kongresa definētajiem mērķiem, kas pausti tā dokumentos. Starptautiskajās tiesībās to pazīst kā restitutio ad integrum –valsts atjaunošana pirmsokupācijas stāvoklī.
Ja pašlaik balstāmies tikai uz nacionālismu, tad jāņem vērā, ka arī tiem krieviem, okupētājvalsts pilsoņiem, kuriem 4. maija administrācija nelikumīgi piešķīrusi pilsonību, ir tieši tādas pašas tiesības uz krievu nacionālismu Latvijā kā mums, latviešiem, uz savu nacionālismu. Tādā veidā mēs atdodam savas tiesības, upurējam tiesiskumu neizprotamu mērķu labā. Kādēļ gan mums būtu tad jāliek pirmajā vietā tikai nacionālisms?!
Ņemsim vērā, ka pēc baltvāciešu repatriācijas Latvijā bija ievērojami augsts latviešu īpatsvars. Atjaunojot 18. novembra Latviju, arī būtu augsts latviešu īpatsvars, ja mēs īstenotu deokupāciju un dekolonizāciju. Bet tieši šajā jauniešu saietā (“Kādam jābūt latviešu nacionālismam?”)es redzēju, ka viņiem ir ļoti nelielas zināšanas par Latvijas vēsturi un it īpaši par Trešās atmodas laika vēsturi. Skolās to māca izkropļotā veidā, pirmkārt, minot Tautas frontes darbību un Baltijas ceļu, kas bija būtiski notikumi, bet to vienpusēja atspoguļošana izslēdz daudzas citas kustības, kas ir bijušas pirms Tautas frontes pastāvēšanas, un netiek runāts arī par Pilsoņu Kongresu.
Atcerēsimies, ka Atmodas laikā darbojās ne tikai LNNK un Vides aizsardzības klubs, bet arī daudzas citas sabiedriski politiskas organizācijas, piemēram, Nacionālā Sieviešu līga, Likumīgo īpašnieku apvienība, Nacionālā karavīru biedrība, Latvijas Daugavas Vanagu organizācija, Aizsargu organizācija, Latviešu–vācu kultūras biedrība, Krievijas latviešu biedrība, LJA “Tēvzemei un Brīvībai”. Arī politiskās partijas, kas bija sākušas veidoties, piemēram, sociāldemokrāti. Šīs partijas un organizācijas apliecināja savu uzticību 18. novembra Latvijas atjaunošanas mērķiem, bija reģistrējušās Latvijas komitejā, kas ir Pilsoņu Kongresa izpildinstitūcija sesiju starplaikos. Tad bija vismaz 30 šādas politiskās partijas un organizācijas, kuras reģistrējās Pilsoņu Kongresa Latvijas komitejā, apliecinot savu uzticību 18. novembra Latvijas atjaunošanai un Pilsoņu Kongresam kā šī mērķa īstenotājam. Šis saraksts, kaut arī nepilnīgs, ir publicēts arī Pilsoņu kongresa mājaslapā www.pilsonukongress.lv. Plašais organizāciju saraksts liecina, cik liela nozīme tobrīd bija Pilsoņu Kongresam.
Trešās atmodas laiks iezīmējās arī ar ļoti plašu dažādu preses izdevumu izdošanu. Bija laikraksts “Neatkarība”, LNNK izdevums, kuru ir vērts lasīt, lai izsekotu Pilsoņu Kongresa izveides gaitai. Tur tika publicētas arī asas diskusijas starp dažādu viedokļu aizstāvjiem. Bija arī “Latvijas Neatkarīgās Informācijas Aģentūras Ziņotājs”. Tad bija atsevišķo LNNK nodaļu izdevumi. Bija arī laikraksts “Jaunais Laiks”, kuru izdeva Liepājā. Sākot ar 1990. gada vasaru, sāka izdot arī Pilsoņu Kongresa laikrakstu “Pilsonis”. Preses nama tipogrāfija atteicās to iespiest, tādēļ “Pilsoni” iespieda Lietuvā. “Pilsonis” iznāca reizi nedēļā. Redakcija to veda no Lietuvas, mēs saņēmām Rīgā un ar četrām mašīnām izvadājām katrs pa savu maršrutu, pa visiem Latvijas novadiem. Šī Atmodas laika vēstures daļa ir noklusēta un nav pienācīgi pētīta.
No savām tiesībām atteikties nedrīkst!
Zigurds Strīķis: Kad ar Pilsoņu Kongresa 25. gadadienai veltīto Latvijas Nacionālās bibliotēkas veidoto izstādi braucām pa Latvijas bibliotēkām, izrādījās, ka vienā otrā bibliotēkā jau noraksta makulatūrā Atmodas laika izdevumus, aizbildinoties, ka tos neviens nepieprasa… Kaut gan, manuprāt, skolā skolēniem vajadzētu ne tik daudz likt rakstīt sacerējumus par literāriem darbiem, bet domrakstus, balstoties gan uz Atmodas laika laikrakstiem, gan arī uz Latvijas brīvvalsts laika izdevumiem, izveidot apcerējumu par kādiem noteiktiem sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem. Tautai ir jāzina un jāatceras sava vēsture, jo bez vēstures zināšanām mēs nezinām savas tiesības un nespēsim izvairīties no agrāk pieļautajām kļūdām.
Kopš Pilsoņu Kongresa izteiktajām prasībām ir pagājuši gandrīz 35 gadi. Nākošgad būs Pilsoņu Kongresa 35. gadadiena. Mēs zinām, ka, piemēram, kuršu ķoniņi 19. gadsimtā par savām tiesībām cīnījās 80 gadus, bet Polijas valsti atjaunoja pēc 150 gadu pārtraukuma. Arī mums tā ir jādara! Mēs nedrīkstam atteikties no savām tiesībām uz Latvijas atjaunošanu pirmsokupācijas stāvoklī. Mēs nedrīkstam tās iemainīt pret nacionālisma saukļiem.
Šodien varam vērot apšaubāmu un bīstamu tendenci, ka atsevišķi politiskie darboņi aicina rakstīt jaunu Satversmi. Tā kā mēs neesam tikuši galā ar okupācijas sekām, tad mūsu ienaidnieki varētu pastāvēt uz to, ka – ja jau ir cita Satversme, tad jau arī valsts ir cita un iepriekšējās tiesības nav spēkā! Līdzīgi kā Krievija nemēdz atsaukties uz 1920. gada Miera līgumu, kas skaidri nodrošina mūsu tiesības gan uz Abrenes teritoriju gan arī uz neatkarīgas valsts statusu. Argumenti par labu jaunai Satversmei ir dažādi. Viņi apgalvo, ka lūk, Francijā jau ir piektā republika un ka arī Latvijā vajag trešo vai ceturto republiku… Bet ir arī pretējs piemērs – ASV Konstitūcija pastāv jau gandrīz 235 gadus, un nevienam nenāk ne prātā to atcelt vai aizvietot ar jaunu pamatlikumu. Protams, izmaiņas tur ir veiktas, bet pamatprincipi paliek spēkā. Tieši tāpat arī Latvijai ir jāsaglabā sava Satversme. Tāpat arī nav pieļaujams nomainīt himnu “Dievs, svētī Latviju!” ar kādu populāru dziesmu. Tā ir tradīcija, un pie tās ir jāturas.
Liene Rijkure: Daudzi, kuri it kā izprot Pilsoņu Kongresa jēgu un būtību, netic, ka tiesiskums ir iespējams. Visspilgtāk šis viedoklis izpaužas Pilsoņu Kongresa delegāta Jāņa Maurīša runā: “Un par tiesībām ir tā. Es atceros, lasījis Ulmaņlaiku žurnāla “Sējējs” redaktora teikto (viņš ir arī viens no lielākajiem nacionālisma ideologiem 1930. gadu otrajā pusē), ka 1934. gada 16. maija rītā aizsargs nelaiž sociāldemokrātu deputātu Saeimā, un deputāts jautā: “Ar kādām tiesībām?” Uz ko aizsargu puisis atbild: “Ar ieroču tiesībām!” Šis ir tas pats, kad divi spējīgi advokāti jums pierādīs pilnīgi pretējo – un tad izšķirieties, kur ir tā taisnība.” Ko tu teiktu cilvēkiem, kuri apšauba, ka tiesiskums vispār ir iespējams?
Zigurds Strīķis: Dažkārt veiksmīga diktatūra veicina ekonomisko attīstību, bet ir iespējama arī neveiksmīga diktatūra, kas valsti noved atpalicībā. “Taureņu pirts” sarunās dzirdējām, kā viens otrs plāno izveidot tādu pašu varas vertikāli kā Krievijā. Jebkuram diktatoram ir tā dēvētais uzplaukuma laiks, kad viņš, vēl samērā jauns un ar labām idejām, veicina valsts attīstību, bet tad pienāk noriets – tad valsts ir strupceļā, jo nav neviena cita, kurš varētu turpināt valsti vadīt. Esošais diktators neapzinās savu nespēju, necenšas atkāpties, kas bieži vien beidzas ar lielām asins izliešanām, ar ilgstošu valsts stagnāciju un atpalicību. Tādēļ jāpaturpina to pašu demokrātijas un tiesiskuma ceļu, kas sākts 1918. gada 18. novembrī, bet balstoties uz Pilsoņu Kongresa lēmumiem. Tātad no šīs tā dēvētās 4. maija demokrātijas būtu izslēdzami visi prokrieviskie jeb prokremliskie spēki, un tad arī notiktu latviešvalodīgo partiju spektra attīrīšanās. Jo pašlaik nav redzams, ka valdošajām partijām būtu kāds plāns Latvijas valsts ekonomiskajai un demogrāfiskajai attīstībai. Gluži otrādi.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.7(549), 2024. gada 12.–25. aprīlis