Pēc Latviešu leģionāru piemiņas gājiena 16. martā pie Brīvības pieminekļa izvērtās interesantas sarunas. Katram ir iespēja ne tikai laikrakstā “DDD” izlasīt Aivara Gardas, Edgara Bindemaņa, Zigurda Strīķa un Gundara Kalves teikto, bet arī noskatīties Lienes Rijkures filmētās intervijas internetā: https://www.youtube.com/@lienerijkure.
Aivars Garda: Šī ir tautas protesta diena par neveikto dekolonizāciju
Līga Muzikante: Kāda ir 16. marta gājiena un vispār šī datuma atzīmēšanas jēga mūsdienās?
Aivars Garda: Mēs, Latvijas Nacionālā fronte un avīze “DDD”, uzskatām, ka šī ir tautas protesta diena pret to, ka nav veikta dekolonizācija jau vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas. Un tieši tas, ka mēs, Latvijas Nacionālā fronte un avīze “DDD” uzskatām šo datumu par tādu, kā es teicu, tieši tāpēc pret mums arī bija vērstas visādas represijas. Valdošie saka: “Jā, lūdzu, varat nākt pieminēt varoņus, bet nepaudiet politiskus izsaucienus… Ejiet to darīt uz kapiem, nevis pie Brīvības pieminekļa.” Visas varas partijas baidās tieši no tā, ka leģionāru diena var pārvērsties par protesta dienu valsts varai. Līdz pat šodienai valdības locekļiem ir aizliegts piedalīties gājienā.
L.M.: Pēc būtības jau leģionāru cīņa nav beigusies?
A.G.: Tieši tā, nav beigusies.
L.M.: Daudzi nesaprot, kas tad ir jādara ar tiem, kas te palikuši no okupācijas laika.
A.G.: Kas jādara? Jāizraida okupanti – un viss. Kā es teicu Latvijas Televīzijai, tēlaini izsakoties: “Aiz krāgas un ārā!” Mūsu varas cilvēki pietēlo, ka to izdarīt ir ļoti grūti. Nu, nav taču grūti. Visu laiku okupācijas pieminekli nedrīkstēja aiztikt, kaut gan mēs, avīze “DDD”, vairāk nekā 20 gadus teicām, ka nav nekādu problēmu – tas ir jānovāc. Pēkšņi novāca. Un nekas ļauns nenotika. Tāpat ir arī ar okupantiem, vajag tikai sākt. Viņi visi ir zināmi, lojalitātes viņiem nav, bet tā nav mūsu darīšana – lojalitāti viņiem noskaidrot. Ja viņi grib, lai paši skaidro lojalitāti, bet mēs ņemam sarakstus – tos, kas ir ieklīduši šeit PSRS laikā un viņu pēcnācēji visās paaudzēs, – ārā un viss. Tie, kas stāsta, ka latviešiem ir jāpārbauda okupantu lojalitāte, tikai pēc tam var runāt par izraidīšanu, ir lieli viltnieki. Ja mēs sāktu pārbaudīt lojalitāti, tas aizņemtu kādus simts gadus. Tad jau dekolonizācijai nav nekādas jēgas.
L.M.: Ir kādi izņēmumi?
A.G.: Nu, ja nu ļoti kāds civilokupants vai viņa pēctecis ir kaut ko sevišķi labu izdarījis mūsu valsts, mūsu tautas labā, tad ar īpašu Saeimas lēmumu var piešķirt šādu atļauju, dzīvot Latvijā. Visiem okupantiem, kuriem nelikumīgi tika iedota pilsonība pēc 1991. gada, ar vienu Saeimas lēmumu tā ir jāatņem. Un pēc tam viņi ir jāizraida.
L.M.: Bet ko darīt ar jauktajām ģimenēm?
A.G.: Lai tās pašas izdomā: ja grib, var palikt šeit, ja ne, lai brauc uz Krieviju.
L.M.: Kāpēc, tavuprāt, nerunā par šīm problēmām, tiek noklusēts tas, ka nav notikusi deokupācija un dekolonizācija, it kā tas nebūtu vajadzīgs?
A.G.: Jā, tas ir arī man tāds jautājums. Bet kādam ir ļoti vajadzīgs, lai šeit būtu šī piektā kolonna. Un šī piektā kolonna, gandrīz miljons kolonistu, bija deviņdesmito gadu sākumā. Uz katru latvieti pa vienam. Tagad, ja kaut kas notiks, viņi šaus mugurā mums – reāli.
L.M.: Reāls nacionālās drošības apdraudējums?
A.G.: Jā, protams.
L.M.: Atstāt okupētājvalsts piekto kolonnu mērķtiecīgi un apzināti – tas taču ir noziegums pret cilvēci?
A.G.: Jā, pret latviešu tautu un cilvēci – precīzi. Mūsu valsts vara ne vien atstāja piekto kolonnu Latvijā, bet pat piešķīra tās pārstāvjiem pilsonību. Vai tas nav supernoziegums pret latviešiem?!
L.M.: Paldies!
Edgars Bindemanis: Baidās pat paskatīties uz manu plakātu
Līga Muzikante: Edgar, pagājušo gadu šo plakātu 16. marta gājienā neļāva nest, vai tā? Kas ir mainījies?
Edgars Bindemanis: Varbūt, ka tas kāts bija par garu, – es smejos tikai. Es domāju, ka publikācija [pirms gada] jūsu avīzē palīdzēja. Tur bija tā ģenerālsekretāre, pienāca ar vēl kaut kādu vīrieti un atļāva…
L.M.: No Nacionālās apvienības?
E.B.: Jā…
L.M.: Kāpēc stāvi ar plakātu šādu?
E.B: Tāpēc, ka esmu gandrīz pēdējais mohikānis, Uldis Freimanis ir nost, Rubiķis jau pavecs, man arī jau pilni 79 gadi. Tas ir apbrīnojami, pienāca LTV1 – cik nelaimīgs bija, ka piecu soļu atstatumā tas operators un intervētājs neko nesaskata… nu, smieklīgi! Cilinskis ar Parādnieku bija gājienā, es pajautāju viņiem: “Cilinski, kad tevi atstādināja no ministra posteņa, kas bija Saeimas priekšsēdētāja?” Viņš taisnojās: “Nē, tas neesot svarīgi, tur Straujuma bija valdības priekšsēdētāja…” Nu, tas jau ir skaidrs. Bet Mūrniece taču bija Saeimas priekšsēdētāja, un kas tā par Nacionālo apvienību, ja ir deklarācija par Latviešu leģionāriem, kurā pēdējais punkts ir par goda un cieņas aizskaršanu.[1] Tur nekāda kompromisa vairs nevar būt! Bija jāpasaka viņai [tā laika valdības vadītajai]: “Ei… beidz te ākstīties, izlasi vienkārši to punktu!” Kas tā par Nacionālo apvienību! Parādnieks baidījās pat paskatīties… nu, smieklīgi!…
Zigurds Strīķis: Latviešu leģionāru cīņa nav beigusies
Līga Muzikante: Tu esi Latvijas dekolonizācijas likumprojekta autors. Pirms cik gadiem šo likumu rakstīji?
Zigurds Strīķis: Tas bija 2002. gads. Šo konkursu rīkoja apgāds “Vieda”, un žūrija lēma, ka man ir godalgota pirmā vieta. Diemžēl šis projekts nav īstenots dzīvē, bet labi, ka katru reizi mēs par to atgādinām. Katrai tautai ir jādzīvo savā zemē, sava zeme jākopj un tur arī jāveido sava nākotne.
L.M.: No saviem mērķiem sasniegt Latvijas dekolonizāciju tu neesi atteicies?
Z.S.: Es neesmu attiecies. Esmu turpinājis Pilsoņu Kongresa darbību, esmu Pilsoņu Kongresa fonda valdes loceklis… Es uzskatu, ka, tikai balstoties uz Pilsoņu Kongresa pamatnostādnēm, ir iespējams atjaunot brīvu Latviju.
L.M.: Vai Otrais pasaules karš Latvijai, latviešiem ir beidzies?
Z.S.: Nē, nav beidzes, jo Otrā pasaules kara sekas nav novērstas, joprojām Latvijā ir gan PSRS armijas virsnieku pēcnācēji, gan arī ir ievestie kolonisti, kas ir pretrunā ar visām starptautiskajām vienošanās normām.
L.M.: Leģionāru cīņa nav beigusies?
Z.S.: Nav beigusies.
L.M.: Būtībā šis gājiens ir kā tāds protests, kā pieprasījums?
Z.S.: Jā. Būtībā šis gājiens ir prasība atjaunot vēsturisko taisnību. Un atcerēsimies, ka tas karš nebija mūsu karš, mēs to neesam uzsākuši. Esam arī viena no Eiropas tautām, kas visvairāk cieta, Latvija zaudēja trešo daļu savu iedzīvotāju, zaudēja savus jauniešus, savus vīrus, kuri gāja bojā Austrumu frontē. Lielākā daļa bija iesaukti, nebija brīvprātīgie. Daudzi apzinājās, ka šis nav viņu karš, viņu cīņa, bet tā bija vienīgā iespēja pasargāt Latviju no sarkano okupantu atgriešanās. Viņi cīnījās par Latviju, viņi cīnījās par savām ģimenēm, par savu tautu.
L.M.: Un tā saucamie atbrīvotāji atbrīvoja mūs no brīvības pēc tam?
Z.S.: Viņi šeit palika uz 50 gadiem pēc tam vēl…
L.M.: Nav jau nekur devušies prom.
Z.S.: Un šī it kā neatkarīgā Latvija nemaz nav 18. novembra Latvijas turpinājums, tā ir jaunradīta valsts uz Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas pamata. Un tā tika radīta, lai šeit iemūžinātu okupācijas sekas. Ja mēs tiešām gribam likvidēt okupācijas sekas Latvijā, tad mums ir jābalstās uz tiem pamatprincipiem, ko noteica Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress. Pilsoņu Kongresa mājas lapa ir: www.pilsonukongress.lv
L.M.: Ko tu novēlētu latviešiem ceļā uz dekolonizāciju?
Z.S.: Visvairāk es gribētu novēlēt skaidru prātu, kas ļautu mums atšķirt draugus no ienaidnieka, savējos no tiem, kuri izliekas par mūsu draugiem. Un ir jāseko līdzi notikumiem pasaulē, jo visi esam saistīti. Kas notiek ASV, Eiropas Savienības vadībā, tas viss ļoti skar mūs – varbūt ne uzreiz, bet jau pēc dažiem gadiem
L.M.: Paldies!
Gundars Kalve: Mums jārada nekomfortabla vide okupantiem
Līga Muzikante: Tu esi kaujinieks, cīnītājs… Jautāšu par karu – vai Otrais pasaules karš Latvijā ir beidzies, tavuprāt?
Gundars Kalve: Ar tādu nelielu iesēdienu tas ir atjaunojies. Vienu brīdi varēja domāt, ka tas ir it kā beidzies, bet izrādās, ka tomēr ne. Tā ka dzīvojam tādā māņu pasaulē šobrīd – jā, karš turpinās un ar jauniem apgriezieniem, vēl lielākiem.
L.M.: Tu karo Ukrainā, tautas valodā runājot, sit okupantus Ukrainā.
G.K.: Jā.
L.M.: Bet kas notiek ar okupantiem Latvijā – ko ar viņiem darīt?
G.K.: Es varētu pateikt, ko domāju, bet tad mani ieliks cietumā… Tā vienkārši sakot, ir jādara maksimāli tas, lai viņi justos te nekomfortabli. Lai viņi te justos kā ciemiņi, kā nevēlami īpatņi un paši brauktu projām. Bet tie, kas ar labu nesaprot, – tie ir jāsēdina vilcienos un jāved projām līdz robežai, tālāk lai paši domā, kā ķepuroties. Jādara viss, kas mūsu spēkos nekara apstākļos, jo kara apstākļos jau ļoti vienkārši tas notiek.
L.M.: Ko nozīmē piektā kolonna valsts teritorijā, kāda ir tās bīstamība?
G.K.: To ļoti labi parādīja Ukraina. Doņecka un Luhanska principā pārgāja okupantu rokās bez kaujām. Arī, sākoties lielajam karam, Hersona, Tokmaka, Makijivka un vēl neskaitāmas citas pilsētas – ja tā tēlaini var teikt, vārti tika atvērti. Agrāk teica, ka cietokšņi krīt bez kaujas, atverot vārtus, – jā, tā arī šoreiz notika. Tas, ka kolonnas izbrauca cauri bez šāvieniem, turklāt ir ļoti pamatotas aizdomas, ka bija apzināta nodevība no Ukrainas armijas puses, kas bija Janukoviča un krievgaidu pusē. Un Latvijā ļoti līdzīga situācija varētu būt. Es pa gabalu skatos, kas notiek Daugavpilī, Rēzeknē, vēl citās pilsētās. Man ir pārliecība – ja mēs neizmēzīsim to salašņu baru, kas tur sēž un šobrīd uzmetušies par vietvalžiem, nekā laba tur nebūs.
L.M.: Šķiet, Rīga jau arī daudz neatpaliek?
G.K.: Rīga neatpaliek, bet tomēr, lai kā tur nebūtu pēc ilgiem gadiem, vairāk vai mazāk latvieši vada Rīgu – cik valda, to es nezinu. Tomēr monstra nogāšana, arī šodienas pasākums, kurā nav to kliedzēju, bļāvēju, svilpēju, – tas jau tomēr liecina, ka esam kaut kādas darbības veikuši uz pozitīvo. Bet, protams, Rīga ar visiem pieguļošajiem mikrorajoniem krieviskajiem – tas ir apdraudējums.
L.M.: Centrāltirgū aizejot, var redzēt, kāda ir patiesā vide Rīgā?
G.K.: Jā. Sen neesmu bijis Centrāltirgū. Pirms pusotra gada, braucot uz Igauniju, kad vajadzēja ar autobusu doties, es ierakstīju mūsu nacionālistu grupā savus secinājumus. Tur bija ļoti skarbi vārdi man jāmin par to, ko redzēju Centrāltirgū, ap autoostu. Jā, skumīgi.
L.M.: Kāds tev būtu novēlējums latviešiem?
G.K.: Būt drosmīgiem, būt labiem saimniekiem savā zemē un vajadzības gadījumā arklu vietā ņemt rokās ieročus, lai ar ieročiem cīnītos par mūsu tiesībām, par tīru latvisku Latviju, par latviešu Latviju.
L.M.: Paldies!
G.K.: Paldies arī jums!
[1] Deklarācija par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā, noteic, ka “…Latvijas valdības pienākums ir: 1) prasīt no okupētājvalstīm un to tiesību pārņēmējām valstīm, lai tās saskaņā ar starptautisko tiesību normām samaksātu Latvijas pilsoņiem, to ģimenes locekļiem un mantiniekiem kompensācijas par zaudējumiem, kas viņiem radušies sakarā ar prettiesisku mobilizāciju okupētājvalstu armijās; 2) rūpēties par latviešu karavīru goda un cieņas aizskārumu novēršanu Latvijā un ārzemēs.”
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.6(548), 2024. gada 22. marts–11. aprīlis