Vilhelms Ļuta
Latvija nu jau gadiem ilgi turpina steberēt ES valstu astē. Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz katru iedzīvotāju, mums ir divreiz zemāks nekā rietumzemēs. Arī nabadzības riska ziņā ieņemam priekšpēdējo vietu.
Jājautā, kas tad īsti notiek ar nāciju, kura ulmaņlaikos pārticības jomā spēja ieņemt pirmās vietas pasaulē. Izskaidrojums tam nav tālu jāmeklē. Pirms kara latvieši bija brīvi, neatkarīgi, patriotiski noskaņoti un līdz ar to visu varoši. Toties tagad esam apspiesti, nīkuļojam, turpinot kalpot okupantiem. Uz nācijas pleciem ir uzkrauta piektā kolonna, kurai gribot negribot ir jāatdod trešdaļa no pašu sarūpētā.
Lai izkārpītos no okupācijas važām, pēc valstiskuma atjaunošanas uzreiz bija jāķeras pie valsts deokupācijas un dekolonizācijas. Te ir runa par procesu, ko izvirzīja Aivara Gardas vadītā Latvijas Nacionālā fronte. Tikai pateicoties šīs patriotiskās programmas izpildei, nācija varētu atbrīvoties no pretvalstiski noskaņotiem nepilsoņiem, Latvijā izmitinātajiem krievu virsniekiem ar to ģimenēm un Kremļa sasūtītajiem spiegiem.
Ir dīvaini konstatēt, ka varneši ar skaudru naidu vērsās pret Latvijas Nacionālās frontes patriotiem, tajā pašā laikā pazemīgi laizot pēcpuses okupantiem, kas ir zvērējuši uzticību fašistiskajam Putinam.
Tagad, kad krievi apkauj savus brāļus ukraiņus, izlaupa viņu valsti, ir svarīgi atgādināt Krievijas zvērīgo attieksmi arī pret latviešiem vairāk nekā simt gadu garumā.
Abi pasaules kari, kuros impērija pretēji starptautiskajiem noteikumiem piespiedu kārtā iesaistīja latviešus, pret nāciju vērstās represijas, izraisītās epidēmijas un bads ir pagaisinājis vairāk nekā 700 tūkstošus mūsu tautiešu jeb 43 procentus no to kopskaita. Tik smagus pamatiedzīvotāju zaudējumus nav cietusi neviena tauta pasaulē. Salīdzinājumā minēsim kaut vai holokaustu, kas ebreju tautu samazināja par 29 procentiem.
Savulaik gan Norvēģijā, gan Dānijā pamatiedzīvotāju skaits bija mazāks nekā Latvijā. Abās šajās valstīs gadsimta laikā iedzīvotāju daudzums ir pieckāršojies. Turpretī Latvijā šāda veida izaugsmi apturēja genocīds. 1920. gadā Latvijā bija 1,16 miljoni latvju, tagad 1,17 miljoni. Tātad vesels gadsimts demogrāfiskajā ziņā ir nodzīvots pa tukšo.
Jāatgādina, ka Vācija par katru holokaustā nogalināto bija spiesta samaksāt 75 tūkstošus ASV dolāru. Tas nozīmē, ka arī Latvijai par katru genocīdā nogalināto ir jāsaņem tāda pati cena, kopā 52,5 miljardi ASV dolāru.
Līdztekus demogrāfiskajiem satricinājumiem smagu robu okupanti iecirta arī republikas tautsaimniecībā. Pirmā pasaules kara laikā krievi no Latvijas evakuēja 537 lieluzņēmumus ar to iekārtām un strādniekiem. Ceturtā daļa no visām ēkām izpostīta un sagrauta. Mājlopu skaits arī samazinājās par ceturtdaļu. Pārtikas krājumi tika pilnībā iztukšoti. Materiālie zaudējumi toreiz tika novērtēti par 1281 miljoniem zelta rubļu. No šīs summas izdevās atgūt tikai četrus procentus.
Necilvēciskā krievu attieksme pret latviešiem ārkārtīgi krasi izpaudās arī pēc PSRS iebrukuma 1940. gadā. Staļinisti bija izlēmuši Latvijas “buržujus” vienā mirklī padarīt par proletāriešiem. Šim nolūkam nekavējoties tika nacionalizēti visi lielākie uzņēmumi, zemniekiem atņēma zemi. Lata vērtība tika samazināta desmitkārt, to vietā ieviešot plikus rubļus. Cilvēkus atbrīvoja no jebkādiem uzkrājumiem. Pensionāriem atcēla pensijas. No Latvijas bankas tika nolaupītas 1,6 tonnas zelta, kā arī ārzemju valūta un sudraba monētas 20 miljonu latu vērtībā.
Arī pēckara laikā valsts iztukšošanas tempi nesamazinājās. No visiem ieņēmumiem, ko ieguva Latvija, 82 procenti bija jāatdod Maskavai. 1949. gadā zemniekiem konfiscēja mantas 152 miljonu rubļu vērtībā un “kulakus” lopu vagonos aizveda uz Sibīriju. Lai iedzīvotāji “neuzbarotos”, regulāri tika rīkotas t.s. naudas reformas. Tajās parasti vecos rubļus apmainīja pret jaunajiem proporcijā simts pret vienu.
Izmantojot profesora Modra Šmuldera iepriekšējos aprēķinus, jau 2001. gadā tika konstatēts, ka Krievija kā PSRS mantiniece Latvijai ir parādā 210 miljardus dolāru par okupācijas laikā nodarītajiem zaudējumiem. Diemžēl valdība šo aprēķinu turpināšanu pārtrauca.
Varnešu amorālās tuvredzības dēļ jau kopš valstiskuma atjaunošanas okupācijas seku radīto zaudējumu apjoms nerimstas pieaugt. 1991. gadā tika pieļauts, ka Kremlis piesavinās 26,7 miljonus dolāru, kas piederēja Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. 1994. gadā valdība bez iebildumiem piekrita uzturēt 23 tūkstošus impērijas atvaļināto virsnieku, sniedzot tiem visas sociālās garantijas. Ekonomiskās krīzes laikā Krievija atļāvās Latvijai neatdot 82 procentus no saviem parādiem.
Krievija joprojām uzskata, ka kādreiz iekarotajai zemei pašai ir jāsamaksā par pakļaušanos verdzībai un okupantiem pienākas privilēģija dzīvot uz citu tautu rēķina. Putins ir pārliecināts, ka uz Krieviju neattiecas starptautiskie paziņojumi par to, ka kara noziegumiem nepastāv noilgums.
Politiķu izvairīšanās no cīņas, lai nācija atgūtu okupantu nodarītos zaudējumus, faktiski ir kangarisms. Vienlaikus tā ir arī nevēlēšanās saprast, ka Putins latviešiem un citām tautām nolaupītos resursus izmanto ukraiņu izkaušanai.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.1(543), 2024. gada 12.–25. janvāris