Mirkli pirms 2023. gada Ziemassvētkiem laikraksta “DDD” redaktore Liene Apine, māksliniece un pedagoģe Ieva Skangale, laikraksta “DDD” galvenā redaktore Līga Muzikante, māksliniece un producente Liene Rijkure satikās ierakstu studijā, lai par latviešu tautai vissvarīgākajām lietām runātu raidījumā “Latviešu nācijas sirdsapziņai”.
To ikvienam ir iespēja ne tikai lasīt laikrakstā “DDD”, bet arī noskatīties interneta vietnē youtube.com.
Saruna gadumijā
Labdien, mīļie latvieši!
Liene Apine: Dzīvojam laikā, kurā ļoti daudzas dažādas lietas ir svarīgas, uzmanību vērtas, bet visā tajā jūklī, manuprāt, pazūd būtiskākais. Tādēļ gribas šodien pieturēties un atgriezties pie tā, ko bieži vien neviens vairs neuzskata par svarīgu apspriest. Un tas ir: latviešu tauta, mūsu tautas intereses, liktenis un nākotne. Ko mēs, ikviens latvietis, varam darīt un kas mums būtu jādara savas tautas labā. Lai iesāktu šo sarunu, varbūt nodefinēsim, kas tad ir nacionālisms, kas tad ir – būt latvietim?
Liene Rijkure: Es domāju, ka mēs noteikti skatīsimies uz lietām, uz notiekošo no latviešu nacionālista skatu punkta. Un kas tad ir nacionālists? Es domāju, ka jau daudzus gadus, lai noniecinātu nacionālisma labumu, to ļoti bieži apzināti jauc ar šovinismu. Padomju laikā mēs teicām – lielkrievu šovinisms. Tā ir tāda parādība, kad kāda tauta iedomājas sevi pārāku pār citām. Bet, lai noniecinātu nacionālismu, šovinismam raksturīgo pārākumu pār citiem piedēvē nacionālismam. Taču tas absolūtu tā nav! Patiesībā katrā tautā ir vajadzīgi nacionālisti, jo bez nacionālistiem tauta faktiski būs zudusi. Kāda funkcija tad ir nacionālistiem? Es to parasti salīdzinu ar cilvēka organismu. Ja, piemēram, uzbrūk kāds vīruss ļoti kaitīgs, tad antivielas dod pretī un iznīcina šo vīrusu. Tātad tā ir dabiska imunitāte. Un šo lomu uzņemas tautā nacionālists. Pirmkārt, viņiem ir asa izjūta pret to, kas apdraud tautas pastāvēšanu. Citiem varbūt tādas nav, bet nacionālistiem ir. Viņu loma vienmēr ir ļoti svarīga, it īpaši ļoti grūtos brīžos, kad tauta piedzīvo kādu kritisku momentu.
Līga Muzikante: Īstenībā nacionālisms ir normāls, pareizs un patiess dvēseles stāvoklis. Tā ir katra cilvēka mīlestība uz savu tautu, rūpes par savu tautu, savas tautas kopības apzināšanās. Un tieši tā, kā Liene Rijkure teica, ja ir ārējai ienaidnieks, tad nacionālisms kļūst par tautas imunitāti. Nacionālisms ir arī tas, kurš veido tautas kultūru. Tātad caur nacionālo kultūru, caur nacionālismu mēs atšķiramies. Cilvēce ir dažāda caur tautām, un nacionālisms ir tas, kas šo dažādību veicina. Tas ir patiess nacionālisms, nevis šovinisms. Šovinisms ir samaitāts nacionālisms.
Ieva Skangale: Notiek arī nacionālisma jaukšana ar nacismu. Nacisms ir līdzīgs šovinismam. Šovinisms gan vairāk ir raksturīgs impērijām un lielvalstīm savas masas pārsvara dēļ, bet nacionālisms ir pretējs, tas ir pozitīvs termins. Nacionālisms ir mīlestība pret savu tautu un rūpes ne tikai par sevi, par savu ģimeni, par saviem draugiem, bet par tautu tās kopībā. Proti, vēl augstāks apziņas līmenis, iekšēja prasība, lai visa tauta būtu laimīga. Kā Šteins saka – mums ir Dieva dotās tiesības uz dzīvību, mājokli, brīvību un laimību. Ja tev sāk sāpēt jau visas tautas liktenis, tad tu vari sevi saukt par nacionālistu. Tā ir arī zināma spēja ziedot laiku, lai apskaidrotu savus tautiešus par to, ka kultūra pasaulē nav kaut kāda abstrakta, internacionāla, bet ir ļoti konkrēta tautas kultūra, kura ir jākopj, un šajā procesā ir jāpiedalās visai tautai. Bet šobrīd mēs tiekam sašķelti pa kaut kādām kopienām, apriņķa biedrībām, un cilvēkiem zūd izpratne, kas ir tauta un kas ir tautas dzīvības pamats, un kas ir tās likteņa kopība, jo arī vēsture mums nemāca.
Liene Apine: Latviešiem pietrūkst nācijas izjūtas. Mēs mērām savu piederību tautai tikai ar to – vai zinām tautas dziesmas, vai spējam kaut kādus latvju svētkus svinēt un vai, piemēram, 18. novembrī piespraužam pie apģērba sarkanbaltsarkanā karoga lentīti. Man liekas, ka aizmirst un apzināti izvairās no paša būtiskākā – pienākuma pret savu tautu. Piederība kādai tautai nes sev līdzi arī pienākumu rūpēties par šīs tautas nākotni. Tas nozīmē, kā tu jau, Ieva, teici, spēju nolikt savas intereses otrā plānā, pievēršoties kopīgam labumam. Un kas tad šobrīd ir mūsu tautai tās būtiskākās, nepieciešamākās lietas vai darbības, ko mums, ikvienam latvietim, jāparāda? Manuprāt, tā ir pašaizliedzība un drosme.
Liene Rijkure: Kad medijos tiek intervēts kāds demogrāfs, tiek atzīts fakts, ka latviešu tauta izzūd, tātad tā ir izzūdoša tauta. Bet pati galvenā nelaime ir tā, ka mediji iestāsta, ka tas esot normāli, ka tā mēdzot būt, ka tautas izzūd un nākot citas vietā. Tam es gan nepiekrītu, neviena tauta pati no sevis neizzūd, tā ir vai nu viltus ceļā iznīcināta, vai varmācīgā veidā. Un pats galvenais, kas pietrūkst latviešiem kā tautai šajā brīdī ir, griba dzīvot kā tautai. Tiek potēta samierināšanās ar iznīkšanu – bez pretošanās.
Līga Muzikante: Patiesībā tautas visos vēstures laikos izzūd nevis karojot, nevis slimību rezultātā, bet tieši pazaudējot šo vēlmi cīnīties par sevi – tautas izšķīst. Un šobrīd latviešu tauta ir tieši uz izšķīšanas robežu, ja ne pārkāpusi to, tieši tādēļ, ka Latviju vēl joprojām bradā okupanti. Mēs neesam veikuši dekolonizāciju. Un cilvēks, kurš mīl savu tautu, tas noteikti sāks rūpēties par to, lai kaut kā veicinātu okupantu aizvākšanos. Nevar atjaunot valsts savu neatkarību pēc okupācijas un kolonizācijas, kāda bija Latvijā – masveida kolonizācija, neveicot deokupāciju, dekolonizāciju. Ja ir pasludināta neatkarība, bet nav veikta deokupācija, dekolonizācija, tad neatkarības nav un tautas iznīkšana turpinās, un arī valsts iznīkšana turpinās. Lūk, par šo īstam nacionālistam, pirmkārt, ir jādomā un jārūpējas.
Liene Apine: Interesanti, ka joprojām netiek veikta deokupācija un dekolonizācija, lai gan tieši šajos vēsturiskajos-politiskajos apstākļos būtu visas iespējas ne tikai vēlēties, bet beidzot arī atklāti runāt un rīkoties, lai mēs veiktu deokupāciju, dekolonizāciju, lai tiktu vaļā no šiem krievu okupantiem. Kā tev šķiet, Ieva, kāpēc tieši tagad, šajos apstākļos, kad mēs redzam, kā krievu okupanti ārdās Ukrainā, latvieši neredz, kas notiek pašu mājās?
Ieva Skangale: Jāņem vērā šie trīsdesmit trīs baigie gadi, kuru laikā mēs esam mērķtiecīgi maldināti. Praktiski pie varas ir padomju nomenklatūras pārstāvji vai viņu ģimenes locekļi, pēcteči, kas turpina fīrēt visus VIDus, KNABus utt. Tie, kas izveda latviešus, kas sastādīja rakstus, kas sadarbojās ar okupācijas varu, viņi joprojām ir pie ruļļiem. Viņiem ir privātās kompānijas, kur viņu vārdi bieži vien nefigurē. Piemēram, cilvēki nezina, ka bēdīgi slaveno “Rail Baltica” Rīgas mezglu, kas pagaidām izskatās pēc ceļa uz nekurieni, īsteno kompānijas, kas pieder bijušajiem KGB un VDK darbiniekiem. Tā nav fantāzija – lai žurnālisti parok dziļāk, gan jau atradīs ļoti interesantas lietas. Šajā sistēmā, ko šie ļaudis kūrē, latvieši trīsdesmit trīs gadus ir vadāti pa tādu apmātības trīsstūri, kas pamatā ir meli, bailes un valsts noslēpums. Un šajā trīsstūrī kā akacī, kā Bermudu trīsstūrī mēs tiekam pazudināti. Paši nespējam aptvert, kā tas var būt: it kā brīvvalsts, bet brīvības nav; it kā mājoklis mums pienākas, bet ar nodokļiem viss izdarīts tā, ka pamēģiniet nesamaksāt divus mēnešus un redzēsim, kāds tad būs mājoklis. Arī laimības taču latviešiem nav. Bērni arī tagad nedzimst, un tas jau ir pieradīts, ka latvieši kā dzīvnieki nebrīvē negrib vairoties.
Nacionālisti, kurus mēs iepriekš minējām, ir tās jūtīgās sargu bites stropā, kuras uztur savas tautas neatšķaidīšanos un ienaidnieka neiekļūšanu viņu vidū. Mūsu situācijas sarežģītība ir tāda, ka aiz šiem meliem, ka esam brīvi, tiek slēpta baisā patiesība: puse Latvijā ir svešo, kurai pievienojas aizvien jauni citu rasu, citu krāsu, ideoloģiju un vērtību sistēmas ļaudis. Latvieši tiek padarīti vājāki ar sašķelšanu bagātajos un nabagajos, Austrumu un Rietumu propagandai pakļautajos. Mēs kā kopība tiekam izirdināta. Un valsts noslēpums, kas tad tas ir? Mēs neviens nezinām, kas tas ir. Un, pēc visa spriežot, patiesais noslēpums ir tas, ka Latvija ir paredzēta iznīcināšanai. Šis ir tas noslēpums, kas slēpjas aiz tiem deviņiem zieģeļiem. Vai mēs izrausimies, vai mēs spēsim vispār pārvarēt šo Bermudas trīsstūra nāvīgo magnētismu?!
Liene Apine: Pieminējām žurnālistus, masu medijus. Jau vairāk nekā divdesmit gadus izdodam laikrakstu “DDD”. Ne reizi vien dzirdam pārmetumus, ka rakstām vienu un to pašu – tikai par dekolonizāciju un deokupāciju. Gribas ar ironiju jautāt: “Līga, vai tad tiešām nav par ko citu rakstīt, vai tu neredzi labās lietas, kas ir notikušas?”
Līga Muzikante: Diemžēl nav, par ko citu rakstīt! Ja mēs paskatāmies uz pārējiem medijiem, tad redzam, ka tie dara tieši to pašu – runā par vienu un to pašu: kladzina tikai par integrāciju. Protams, par dekolonizāciju, deokupāciju, kā mēs, viņi neraksta. Tā kā mēs esam vienīgais medijs, kas par to raksta, tad mums tas ir jādara tik ilgi, kamēr šis process tiek īstenots dzīvē, kā gan citādi. “DDD” atšifrējums jau ir – deokupācija, dekolonizācija, deboļševizācija. Un šobrīd valstij un arī tautai nav svarīgāka uzdevuma! Ja mēs neatbrīvosimies no okupācijas sekām, tad ne tautai, ne valstij jau nav nākotnes. Visi šie 33 gadi, kā Ieva minēja, par to liecina: nav īstas, normālas dzīves šeit, Latvijā, viss ir uz latviešu tautas pazemošanas rēķina. Abrene tika atdota uz tautas pazemošanas rēķina, okupantu bērneļiem tiek piešķirta pilsonība uz tautas pazemošanas rēķina, viss notiek uz tautas pazemošanas rēķina. Latvietis tikai samierinās un samierinās, un tā tas viss virzās. Bet “DDD” iznāks tik ilgi, protams, tā mums ir iecerēts, kamēr šis process tiks īstenots dzīvē. Paveras starptautiskie apstākļi, bet mums, latviešiem, ir jāgrib atbrīvoties no okupantiem. Šobrīd vairums negrib, vairums arī baidās, un īstenībā es teiktu, ka šobrīd latvieši nav pelnījuši savu valsti, nav pelnījuši laimīgu dzīvi, tā kā mums himnā teikts, nav pelnījuši laimē diet – absolūti nav pelnījuši. Lai būtu pelnījuši, mums kopīgi par to jāparūpējas.
Liene Rijkure: Es arī pazīstu daudzus cilvēkus, kuri burkšķ: cik tad var tos pātarus par DDD skaitīt, priekš kam tas, jau 33 gadi pagājuši, vesela paaudze izaugusi brīvajā Latvijā, vajag vēl pagaidīt dažas paaudzes, un viss tāpat nokārtotos. Tā tas viņuprāt. Bet laikam tie cilvēki nezina, ka viens no trim valsts pamatelementiem ir pilsonība, turklāt pilsoņu kopums ir pirmajā vietā! Un šis te pilsoņu, iedzīvotāju kopums okupācijas laikā vispār ir izjaukts, iepludināti padomju okupanti un kolonisti, un viss šeit ir atstāts. Un valdošais noziedzīgais režīms viņiem pat ir devis iespējas priviliģētā kārtā kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tātad mūsu pilsoņu kopums ir totāli izpostīts. Deokupācija un dekolonizācija ir valsts, nevis tikai “DDD” avīzes pamatjautājums. Noziedzīgi, ka par to uztraucas tikai daži laikraksta veidotāji, lai gan izpostīts ir pilsoņu kopums – tātad valsts pamats!
Liene Apine: Kad tika nojaukts t.s. okupantu piemineklis, jeb okupeklis, tad atklājās, ka tie, kuri gadiem ilgi pretojās aicinājumiem to nojaukt, patiesībā to vien ir gaidījuši, ka šis piemineklis tiks nojaukts. Kāds šovs tika rīkots Latvijas Televīzijas pirmajā kanālā: tur Sandra Kalniete un Krišjānis Kariņš ar asarām acīs sita sev uz pleca par to, cik viņi to varonīgi veikuši. Un tas liek uzdot jautājumu: vai šie cilvēki ir lieli nelieši un izliekas, vai varbūt viņos kaut kur ir sapratne, ka jālikvidē okupācijas sekas?
Ieva Skangale: Pirmkārt, neaizmirsīsim, ka šie cilvēki ir politiķi. Kādā privātā sarunā Dagmāra Beitnere-Le Galla (kura pati bija 13. Saeimas deputāte – red.piez.) man teica – tikai naivais var iedomāties, ka var būt Ministru prezidents, ieņemt redzamus valsts amatus, ja tu neesi kādā no slepenajām organizācijām. Sāksim jau ar to. Tā ir godkāre. Ir īpaša sistēma, kā šīs slepenās organizācijas uzrunā ļaudis pēc attiecīgām cilvēka rakstura īpašībām un kvalitātēm. Un tā acīmredzot ir bieži vien tāda vēlme būt kaut kur tur, kur mirstīgie tā kā nevar būt. Un notiek iesaistīšanās, tās ir daudzas un bezskaitlīgas gan ļoti slepenas, gan arī t.s. baltās masona spārna organizācijas, kā “Lauvu klubs”, “Klubs 21”, kā “Rotari”. Tās gan nav slepenas, tajās iesaistās cilvēki, kuri to neslēpj. Es runāju, ka ir vēl slepenākas organizācijas, kurās cilvēki iestājoties dod zvērestu. Pat Gēte, kurš arī bija masons, par to ir rakstījis. Sabiedrībā tiek radīts iespaids, ka piederēt šai organizācijai ir kaut kas ļoti varens un cēls. Bet Gēte rakstīja: te smird pēc pazemes smārda, pēc līķiem un puvekļiem. Un cik ilgi mēs ļausim tam visam notikt, un cik ilgi būsim tā visa kalpībā?! Un, kā mēs zinām, tolaik, vēl kad, piemēram, Mocarts un pārējie dižgari bija šo organizāciju biedri, tās vēl nebija ar tādu spēku pārņēmušas visas pasaules politiku. Un šobrīd šie ļaudis, saprotot, ka viņi runā melus un ir neģēļi, viņiem jau nav citu iespēju, varbūt vienīgais ieiet vannas istabā un nošauties, lai ar asinīm neaptašķītu visu māju. Melu jūklī tauta neredz izeju un nesaprot, ko darīt, ap ko vienoties. Politikā ielaiž tikai tos un tās partijas, kuras spēj iekļauties šajā noziedzīgajā sistēmā. Es bieži domāju, ka lielākā daļa no viņiem ir neģēļi. Bet izskatā tomēr arī muļķi – ja tu iesaisties šajās organizācijās, tad tas par tādu nobriedušu personību tomēr neliecina.
PIETIEK BAIDĪTIES! OKUPANTI IR BEIDZOT JĀPADZEN!
Liene Apine: Esmu pamanījusi vēl ko savādu: pat mūsu domubiedri, latvieši, kurus mēs gribētu pieskaitīt pie īsteniem nacionālistiem, okupantu pieminekļa nojaukšanu uzskata par apliecinājumu deokupācijai un dekolonizācijai. Reiz kāds pat izteica aicinājumu slēgt laikrakstu “DDD”, jo esot jau izvirzītie mērķi sasniegti. Kas šiem cilvēkiem liek šādi domāt: vai viņiem ilgas pēc deokupācijas un dekolonizācijas ir tik spēcīgas, ka viņi mēģina katrā sīkumā saskatīt kaut kādus nozīmīgus procesus, vai arī tomēr ir kaut kāda baiļu piegarša? Mēs apzināmies, ka deokupācija un dekolonizācija, t.i., padzīt okupantus, – tas nebūs kā cept pīrādziņus un greznot Ziemsvētku piparkūkas.
Liene Rijkure: Protams, es jau arī redzu, cik daudz latviešu ar prieku uzņem kampaņu “Atkrievisko Latviju”. Tas jau arī savā ziņā parāda, ka tiešām ir noriebusies šī krieviskā vide visapkārt, ka nevar vairs izturēt. Vienīgi – tā ir naiva ilūzija, ka mēs tagad atkrieviskosim un latviskosim šos pārkrievotos un krievus, ka tad nu būs mums šeit vienota un laimīga tauta, kas tad dziedās un dies. Tā, es domāju, ir naiva doma. Tagad, kad sakās karš Izraēlā ar Palestīnu, es atradu vecu žurnāla “Rīgas Laiks” izdevumu, kurā bija intervija ar vienu Izraēlas ģenerāli. Uz žurnālistu jautājumu: “Ko jūs uzņemat armijā?” – viņš atbildēja: “Mēs uzņemam ebreju vīriešus un sievietes, bet neuzņemam arābus, jo mēs viņiem neuzticamies.” Latvieši viņu intervēja, un tādēļ viņš teica: “Jums ir savādāk, jums ar krieviem ir citādāk.” Es gribu teikt, ka nekas mums nav citādāk, mums tagad arī armijā un Zemessardzē ir krievi, un, cik es saprotu, savā starpā viņi sarunājas krieviski. Un mēs, naivie latvietīši, domājam, ka tagad mēs ar viņiem kopā varēsim kaut ko izdarīt. Varbūt vajag pamācīties no izraēļiem nebūt tik naiviem!
Liene Apine: Veidojot grāmatu “Homoseksuālisms – cilvēces negods un posts”, bija iespēja vairākkārt aprunāties ar rabīnu Barkānu. Viņš vienmēr teica: “Jums, latviešiem, vajag pamācīties no mums, žīdiem, kā turēties kopā. Jā, mēs strīdamies savā starpā, bet tiklīdz mums ir apdraudējums no ārpuses, mēs esam vienoti. Un, ja kaut viens žīds uzzina, ka kādam žīdam citā pasaules malā ir grūti, viņš to uztver kā personisku apvainojumu un steigsies viņam palīgā. Tas nekas, ka viņi pēc tam sakausies, sastrīdēsies, viens otru apzags, bet uz āru būsim vienoti.” Man šie vārdi liek padomāt arī par lojalitāti.
Vai latviešu valodas zināšanas vien ir uzskatāmas par lojalitātes apliecinājumu? Es šādā uzstādījumā tomēr saskatu latviešu gļēvumu. Tā vietā, lai pateiktu, ka ar latviešu valodas zināšanu un lietošanu vien nepietiks, tiek skandināts, ka galvenais ir runāt latviski! Lojalitāte, manuprāt, ir pavisam kas cits. Mums, latviešiem, nav jābaidās pajautāt “lojālajiem”, latviski runājošajiem, “latviskotajiem” – krievam, uz ko viņš šaus, ja Latvijā iebruks Krievija. Un šobrīd šis jautājums pat ir ļoti aktuāls!
Līga Muzikante: Tieši tā, par šo jautājumu ir ļoti nopietni jāpadomā, un tas ir jāsaprot. Es ieteiktu arī katram latvietim izkāpt no tās savas komforta zonas un pabraukāt kaut vai Rīgas sabiedriskajā transportā, un paklausīties, kāda ir vide. Krieviska! Un tāda vide ir visās lielākajās pilsētās Latvijā. Nebūsi naivi, ka šī krieviskā vide ārēja iebrukuma gadījumā, proti, Krievijas iebrukuma gadījumā, pēkšņi kļūs latviska. Protams, ka tā ir reāla piektā kolonna Latvijā. Un šis drauds ir pavisam, pavisam nopietns. Tie latvieši, kuri iedomājas, ka var kaut kā latviskot okupantus, iemācot viņiem tikai latviešu valodu, un nosauc šo procesu par atkrieviskošanu, īstenībā veic nežēlīgu darbu. Iemācot okupantam latviešu valodu, tādējādi tiek dota iespēja viņam noslēpties, maskēties. Krievu okupants jau ārēji pēc izskata ne ar ko īpaši neatšķiras. Atšķiras dvēseles, jo okupanti šeit ir patiešām nacisti. Krievu okupanti šeit jūtas kā uzvarētāji. Viņos nav patiesa nacionālisma, bet ir nacisms. Ja viņos būtu patiess nacionālisms, kas īstenībā ir ļoti cilvēciski skaistas jūtas, tad viņi atrastos Krievijā un ņemtu Putinu pie rīkles, sakot: klau, vecais, beidz ārdīties! Bet viņi šeit pilda savu šovinistisko uzdevumu. Viņi ir Krievijas piektā kolonna, un viņu ir ļoti daudz. Ja viņu būtu tik maz kā Lietuvā, tad mēs varētu neuztraukties, tur, manuprāt, ir kādi 5 procenti, bet šeit, Rīgā, ir vismaz 60, ja ne 70 procenti – vairākums. Daugavpilī droši vien pat visi 90 procenti. Un tā ir visās lielākajās pilsētās. Tas latvietis, kurš saka: “Ko var par to dekolonizāciju diendienā malt un malt…” – tāds īstenībā ir nežēlīgs pret savu tautu. Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad šādiem latviešiem tiek dots laikraksta “DDD” eksemplārs, bet viņi vīzdegunīgi atgaiņājas: “Nē, šito avīzi nelasu; nē, šitās muļķības!” Varu tikai atbildēt tādiem: “Jūs esat nežēlīgi, cietsirdīgi latvieši, jums nerūp sava tauta, jo okupantu klātbūtne ir mums visiem kopā neatrisināta problēma. Ne jau mums, četrām sievietēm, vien vajag viņus dabūt prom! Mums, visiem latviešiem, visiem kopā viņi ir jāmet laukā, ja mēs vēlamies, lai latviešu tautai būtu arī nākotne, lai to nebūtu mūsu bērniem, mazbērniem asiņainā slaktiņā jādara, lai mūs neiznīcinātu.” Lūk, par šo ir ļoti nopietni jādomā, un ne tikai jādomā, bet arī jārīkojas, ir jāmaina savi dzīves uzskati – pietiek baidīties un būt naiviem!
Ieva Skangale: Jā, pirms padomju okupācijas bija apmēram 5–7 procenti krievu – pārsvarā vecticībnieki, kuri bēga no reliģiskajām vajāšanām un kuriem šeit, Daugavas augštecē, atļāva apmesties. Bet vispār latviešiem sev ir jāuzdod jautājums: kā tas iespējams, ka pēc padomju okupācijas beigām tava Tēvzeme ir pilna ar svešajiem? No vienas puses, latviešiem mēģina iestāstīt, ka mūsu zeme ir brīva, bet no otras – redzam, kas patiesībā notiek. Izcērt mežus, laukus noplicina, pārdod visu svešajiem, iznīcina rūpniecību, skolā nemāca latviešu kultūru, nemāca vēsturi. Latvieši paliek aizvien slimāki, aizvien nabadzīgāki, puse tautas pamet tēvzemi, bet te dzīvo kaut kādi svešie. Kā tas juridiski ir iespējams? No visām okupētajām teritorijām pēc okupācijas beigām kolonisti vai okupanti ir aizvākušies, bet no Latvijas ne. Kā nākas, ka tas ir iespējams? Ja atceramies, Vaira Vīķe-Freiberga tikās Amerikā ar Bušu. Atgriežoties viņa žurnālistam dedzīgi skandēja: “Mēs viņus (krievvalodīgos) mēģināsim integrēt, mēs viņu integrēsim, mums izdosies. Un mums ir tāds uzstādījums kopā ar Ameriku, mums ir jārada precedents.” Es vienmēr domāju, uz ko ir vērsts šis precedents, kādēļ tas bija Latvijai jādara?
Liene Apine: Droši vien tādēļ, lai iznicinātu mūsu tautu un atbrīvotu Latviju no latviešiem. Īstenībā ar gļēvu vairākuma klusēšanu gadu desmitiem tikusi īstenota noziedzīgā integrācija. Neviens latvietis, izņemot, protams, tos “šausmīgos radikālistus un briesmīgos nacionālistus” no “DDD” un viņu atbalstītājus, nav iebildis pret okupantu integrāciju. Vēl vairāk – Vairai Vīķei-Freibergai, kura ar zobiem un nagiem cīnījās par Abrenes atdošanu Krievijai, kuras dēļ tika samazinātas prasības zināt latviešu valodu, pūlis klāja ziedu paklājus. Tas ir stindzinoši baisi! Man šos latviešvalodīgos pūļcilvēkus pat negribas saukt par tautiešiem. Tautietis nozīmē, ka viņš ir kā mans ģimenes loceklis. Man ir kauns par viņiem, un es pat nezinu, kas varētu to mainīt. Laikam tomēr ļoti smagi, kritiski apstākļi. Mums, protams, šķiet, ka sen jau ir sasniegts pieļaujamās pacietības mērs, bet diemžēl daudziem joprojām viss patīk. Gļēvums un bailes liek justies labi pazemojumā un pašcieņas trūkumā. Bet tādas kā mēs šiem pūļcilvēkiem esam neērtas – viņi labāk redz mūs ejam nekā nākam. Man liekas, ka glābt mūsu tautu var tikai ļoti slikti ārējie apstākļi.
Ieva Skangale: Atgriežoties pie tā precedenta, kas Latvijai jādara un kāpēc. Ja mēs ģeopolitiski pieņemam, Amerika pārstāv kaut kādu, tomēr no Krievijas atšķirīgu pasaules redzējumu, nerunāju pozitīvu vai negatīvu, bet atšķirīgu. Tomēr, pēc pašreizējiem notikumiem spriežot, ka visās valstīs tiek ieviesta ciparizācija, datorizācija – viss, viss vienādi, loģiski tu nonāc pie secinājuma, ka viņi darbojas kopā. Bet, kad V.V.-Freiberga runāja par precedentu, kuru Latvija radīšot, “integrējot” okupantus, vienīgais tāds izskaidrojums, ko es atradu sev, bija tas, ka pirms kādiem 15 gadiem bija sarunas, ka Krievija tiks uzņemta NATO… Un Vācijā par to visi bija ļoti lielā sajūsmā, jo viņi domāja, ka krievi vairs nav barbari, bet normāli cilvēki. Bet es tomēr redzu, ka tika gatavots kaut kāds plāns, ka krievi tiks asimilēti un iekļauti daudzās valstīs – un Latvijai ir jārada precedents, nav jāveic deokupācija, lai pārējās Eiropas tautas arī samierinātos. Arī Čērčila atmiņās mēs redzam izteikumus, ka būs tiem eiropiešiem kaut kā vienā brīdī ar tiem krieviem jāatrod kopīga valoda un jāsadzīvo. Bet, kas attiecas uz šā brīža situāciju, kurā militārie draudi patiešām aug, savukārt latvieši bāž galvu smiltīs, – tā ir nežēlība pret sevi, pret saviem bērniem. Latvieši grib dzīvot kaut kādās absolūtās ilūzijās.
Skatos uz savu kaimiņu – viņš te ir dzimis, otrā paaudze, kas te jau ir dzimusi. Tātad viņa māte te ielīda kā ekonomiskā migrante, viņai piedzima meita, un tai savukārt piedzima bērns. Ja tā māte vēl sveicinās reizēm latviski, bet runāt neprot, tad tie bērni, kuriem jau ir pāri par 20 un 25, pat nesveicinās – pat krieviski. Un viņu, šeit dzimušo, uzstādījums ir – šeit ir roģina. Un viņi pilnībā ir pārliecināti, ka te ir viņu zeme. Rietumu propagandas uzstādījumi, savukārt, atbalsta to, ka nav jau nekādas tēvzemes, visi dzīvo visur, visi kaifo par kaut kādiem kopējiem helovīniem un neviens nedrīkst runāt par nacionālo jautājumu, jo tas ir briesmīgi, tas ir arhaiski.
Tā, lūk, mēs, kolēģes, taču esam “pagātnes dinozauri” un vispār – “naida cēlājas”. Daudzi latvieši uzskata, ka mēs šķeļam Latvijas tautu. Es viņiem jautāju, kas ir tā Latvijas tauta – vai latvieši kopā ar okupantiem? Vai tā ir tā jaunā Latvijas tauta? Ir ļaudis, kuri tic krievu propagandai tik ļoti, ka tikai viss sliktais nāk no Rietumiem, kaut gan mēs redzam, ka identiskas programmas un procesi notiek gan Austrumos, gan Rietumos. Un mēs tikai kopā, draudzīgi varam pārvarēt šo situāciju. Bet šobrīd Putins audzē muskuļus, Krievija novirza aizvien vairāk militārajam budžetam. Arī no ārzemju kanāliem aizvien biežāk parādās ziņas, ka Eiropa principā gatavojas karam ar Krieviju tuvākā vai tālākā nākotnē – trīs gadu līdz astoņu diapazonā, un mēs, Latvija, Baltija, būsim tas karalauks.
Līga Muzikante: Man liekas, ka globālajiem, lielajiem spēkiem, kas vada procesus, ir ļoti izdevīgi un savām interesēm nepieciešami visā pasaulē izveidot tādas sprādzienbīstamas vietas – punktus. Kas ir visērtākais sprādzienam? Nacionālais jautājums un reliģiskais jautājums. Eiropā spriedze šobrīd tiek uzturēta vairāk ar reliģiju, tur musulmaņi nāk iekšā. Latvijā to nevajag, šeit nevajag musulmaņus, jo šeit jau ir sprādzienbīstama vieta ar okupantiem – tātad samilzis un speciāli neatrisināts nacionālais jautājums. Ja pavērojam, pa visu pasauli ir šādi punkti, kuri kādam izdevīgā, vajadzīgā gadījumā var tikt aktivizēti. Nav patīkami apzināties, ka mēs šādā punktā dzīvojam, bet tas vēl jo vairāk uzliek atbildību, ka mums ir kaut kas jādara, lai mēs nebūtu kā tādas cērpamas aitas uz nokaušanu.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.24(542), 2023. gada 22. decembris–2024. gada 11. janvāris un Nr.1(243), 2024. gada 12.–25. janvāris