Aivars Gedroics
Pēdējā laikā Latviešu mediju vidū aktualizējies jautājums par to, ko nozīmē jēdziens “krievvalodīgie”, uz ko tas attiecināms un vai to vispār vajagot lietot. Ir ļautiņi, kas apgalvo, ka tādas ļaužu grupas vispār neesot, bet esot krievi, baltkrievi, ukraiņi, gruzīni, armēņi… utt. – vārdu sakot, visi, kas nepieder pie Latviešu, bet citām tautām, un tos nevajagot bāzt vienā maisā un apzīmēt ar vienu vārdu “krievvalodīgie”, jo būtībā viņi esot dažādi.
Te nu man nāk atmiņā LTF laiki, kad Latviešu (ja ticam oficiālajiem datiem, ļaunas mēles apgalvo, ka tie tikuši pavilkti uz augšu mums par labu) Latvijā 1980. gadu beigās bija knapi 52 procenti, bet pārējie – nelatvieši, kas savā starpā, protams, sarunājās krieviski. Toreizējie politiķi saprata, ka esam faktiski situācijā 1:1 un, lai mēs, pamatnācija, gūtu virsroku, nav citas izejas kā mēģināt sašķelt tos, kas nav mūsējie, – proti, uzsvērt viņu atšķirības un atgādināt viņu etnisko izcelsmi, kas nebūt ne vienmēr bija krievu, lai arī ģimenēs šie ļautiņi runāja krieviski. Un, lūk, tāpēc LTF paspārnē radās visādas gruzīnu, armēņu, azerbaidžāņu, tatāru, ebreju (neteiks taču – žīdu)… u.c. t.s. “Latvijas mazākumtautību” biedrības, kurām tika gan valsts finansējums, gan arī atvēlēts raidlaiks Radio II programmā, kas vēlāk pārtapa par Radio 4…
Mūsu toreizējo varturu mērķis bija panākt, lai šie ļaudis pamazām atkrievojas, atceras savas saknes un savu senču valodu un aiziet prom no t.s. “Krievijas kultūrtelpas”. Kas no tā visa sanāca? Ne vairāk un ne mazāk kā čiks! Neinteresēja šiem cilvēciņiem viņu senču valoda, negribēja viņi to atcerēties un apgūt! Savā starpā minēto biedrību sapulcēs viņi runāja krieviski, dokumentus (kamēr likums to ļāva) pildīja krievu valodā, arī radio pārraides noritēja krieviski… Kāpēc? Tāpēc, ka tā viņiem bija ērti un labi. Tāpēc, ka neatkarīgi no tā, kas viņiem bija rakstīts pases ailē “tautība”, iekšēji viņi jutās kā krievi, runāja krieviski, domāja krieviski, uztvēra notiekošo pasaulē tāpat kā krievi, kas dzīvo Krievijā. Un tas nekas, ka daudzi uz jautājumu, kas viņi ir pēc tautības, nereti atbildēja, ka esot ukraiņi, moldāvi, baškīri, čečeni, kalmiki… utt., u.tjp., respektīvi, NEkrievi. Tam nebija nekādas būtiskas nozīmes, jo krievi viņi bija savā politiskajā pārliecībā un mentalitātē, lai arī viņu āriene nereti patiešām izskatījās visai nekrieviska. Saskaņā ar oficiālajiem datiem krievu Latvijā bija tikai ap 25 procenti, pārējie bija visādas cita veida minoritātes, bet vai mēs dzirdējām ielās vēl kādu citu valodu, izņemot Latviešu un krievu? Praktiski nekad, ja nu tomēr brīnumainā kārtā gadījās saklausīt kādu ģimeni sarunājāmies, piemēram, ukrainiski vai gruzīniski, tie – kā likums – bija mūsu viesi, tūristi.
Nebūsim kā strausi ar galvu smiltīs
Vai šobrīd ir kas mainījies uz labo pusi? Nu esot jau, ja var ticēt oficiālajiem datiem, Latviešu Latvijā par kādiem 10 procentiem vairāk – ne vairs 52 procenti, bet 62 procenti, šai skaitā, protams, iekļaujot arī tos, kas sauc sevi par Latviešiem, bet ģimenē Latviski nerunā (ne obligāti ir runāt krieviski, tagad modē nākusi arī angļu valoda). Bet pārējie? Joprojām absolūtais vairums minoritāšu savā starpā kā saziņas valodu izmanto krievu, pat tādas tradicionālās minoritātes kā leiši, igauņi, poļi… par citām vispār nerunāsim.
Runāsim godīgi un atklāti – Latvijai un Latviešiem lojālās minoritātes ir vai nu asimilējušās pamatnācijā, vai nu aizvākušās prom uz savu senču etnisko Dzimteni. To es saku kā cilvēks, kam etnisko Latviešu gēnu varētu būt ap 25 procentiem un kam abi vectēvi pēc savas izcelsmes bija poļi. Tajā pašā laikā nekad sevi neesmu uzskatījis par kaut kādu minoritāti, poļu valodu neprotu un netaisos to mācīties, es dzīvoju Latvijā, man ir jābūt Latvietim – un punkts, pie tādas atziņas turējās mani senči un patlaban turos es pats.
Un tad nu jājautā: vai mums, Latvijā, ir krievvalodīgie un ko par tādiem uzskatīt? Mana atbilde – jā, protams, ka ir. Tie ir cilvēki, kas savā ģimenē runā krieviski, domā krieviski, izmanto saziņas līdzekļus, kas raida krievu valodā (nevajag demagoģiski apgalvot, ka to tikpat kā vairs neesot vai tie ir nobanēti; kas meklē, tas arī atrod)… utt., u.tjp. Un tādu ļautiņu Latvijā, ja ieskaitām arī pārkrievotos Latviešus, ir ne mazāk kā 40 procenti no mūsu valsts iedzīvotāju kopskaita. Dažs labs varbūt iebildīs: “Nu, tu, vecīt, pūt Putina stabulē, viņš un viņa draugi jau apgalvo to pašu!” Uz to nākas vien atbildēt: “Tādēļ, ka mūsu tautas ienaidnieki saskata mūsu reālās situācijas bēdīgo patiesību, mums nav jāizliekas, ka tā ir savādāka un nav jāmelo vismaz pašiem sev!” Kā to nesen laikrakstā “DDD” pamatoti norādīja Aivars Garda, ja lielkrievu šovinisti mūsu prezīti Pidareviču sauc par riebīgu izvirtuli, tad mums par to, protams, ir kauns, taču mēs nevaram noliegt acīmredzamo un teikt, ka tas tā nav, ja paši labi zinām, ka viņiem diemžēl šajā ziņā ir taisnība.
Mūsu varturi tagad mēģina mums iestāstīt, ka t.s. “minoritātes” izdošoties pārtaisīt un atkrievot, ja mācību iestādēs pilnībā pāriesim uz Latviešu valodu un pat nemācīsim krievu valodu kā svešvalodu. Viss tomēr nebūt nav tik vienkārši. Šie bērneļi lauvas tiesu informācijas par notiekošo pasaulē gūst no ģimenes, kur valda un valdīs gan krievu valoda, gan Krievijas informatīvā telpa.
Bērneļi
Mans nu jau nelaiķis tēvs pēc aiziešanas pensijā piepelnījās kā repetitors matemātikā, pie viņa nāca daudzi bērni no krievvalodīgo ģimenēm, viņu vecāki savā absolūtajā vairumā uzstāja, lai mēs ar viņu bērniem runājam latviski, kaut arī pašu ģimenes valoda bija krievu (protams, ne jau tādēļ, lai viņi izaugtu par Latviešu Patriotiem, bet gan rūpējoties par viņu potenciālo karjeru). Daži skolnieki nāca pat vairākus gadus, kļūdami par tādiem kā neoficiāliem ģimenes locekļiem. Vēl jo vairāk, dažs labs turpināja uzturēt ar mūsu ģimeni sakarus arī pēc tam, kad skolu jau bija beidzis un palīdzība matemātikā vairs nebija vajadzīga.
Viena no mana tēva bijušajām skolniecēm pat ziedoja tēva bērēm pietiekami iespaidīgu (viņai) naudas summu, ko es sākumā nemaz nevēlējos no viņas pieņemt, bet beigās tomēr viņas uzstājībai pakļāvos. Nolēmām, ka turpināsim uzturēt draudzīgas attiecības arī priekšdienās. Un, lūk, nepilnu gadu pēc tēva nāves saņēmu no šīs meitenes ziņojumu, cik lieliski esot tas, ka Putins sācis “atbrīvot” Ukrainu, viņa un visi viņas radi ar lielu nepacietību gaidot, kad viņš ieradīšoties arī Latvijā, lai patriektu prom pie varas esošos fašistus – un tad tik mums sākšoties “zelta dzīve”. Lūk, to man teica Latviskas izcelsmes meitene, kas beigusi skolu ar Latviešu mācību valodu un Daugavpils Universitātē ieguvusi bakalaura grādu Latviešu filoloģijā! Diemžēl tas viss izrādījās pupu mizas pret ģimenē valdošo krievu valodu, krievu šovinisma ideoloģiju un krievu informatīvo telpu, ko, kā viņa pati atzina, nepārtraukti skatoties pa satelīttelevīziju. Šīs būtnes prokrieviskums man bija zināms arī agrāk, nebiju gan domājis, ka tas sasniedzis šādus apmērus. Es atbildēju, ka nevaru aizliegt viņai sapņot par šādu gaišo nākotni, bet turpmāk “mīļā miera labad” lai dara to bez manas klātbūtnes. Un uz atvadām ieteicu palasīt, kādu nākotni viņas mīļotajai Maskavai prognozējis gaišreģis Finks, proti, ka miljoni ļaužu tur aizies bojā un akmens uz akmeņa tās pilsētas vietā nepaliks; līdz šim visi šī kunga paredzējumi ir piepildījušies.
Nevajag naivi domāt, ka šis bija izņēmuma gadījums! Pēc maniem aprēķiniem – līdzīgi domā ap 90 procenti Latvijas krievvalodīgo un ne mazāk kā 10 procenti latviešu (šoreiz tiešām ar mazo “l”). Tikai vairums no viņiem ir pietiekami gudri un slīpēti, lai pirms laika savus patiesos uzskatus neatklātu! Šī dāma mani uzskatīju par lielu savu draugu un domāja, ka es viņu sapratīšu, bet pārrēķinājās.
“Dakter, kāpēc man sāp?”
Pieredze Eiropā un pasaulē liecina – jo tālāk no Krievijas dzīvo kāds cilvēciņš, jo mazāk viņš saprot šīs valsts īsto dabu un lielkrievu šovinisma īsto seju. Un krievu valodas neprasme šo viņa tumsonību tikai vēl vairāk pastiprina. Piemēri nav tālu jāmeklē, kaut vai sorosiskais marasmātiķis pāvests Francisks, kurš kā pozitīvus piemērus minēja lielkrievu šovinistus – iekarotājus – Pjotru I un Katrīnu II. Vēlāk viņš taisnojās, ka citādu informāciju par šiem darboņiem nav saņēmis kā vien pozitīvu. Nav nekāda pamata cerēt, ka krievu valodas neprasme mūsu jauniešiem liegs iespēju iepazīties ar putinistu propagandu – pietiekami daudz tādas internetā ir atrodams arī angliski! Vietā atgādināt, ka daudzi ārvalstu politiķi – Hutinam dirsā līdēji – krievu valodu neprata, kaut vai tā pati Merkele. Un mūsu pašu gaišo saulīti – Vairiņu – arī nevajadzētu aizmirst – viņa pat divreiz paspēja Vovanampielaizīties, cerot, ka tādējādi kļūs par “pasaules valdnieci”, respektīvi, ANO ģenerālsekretāri – nez kurš viņai bija tādas cerības iepūtis?
Par Latviešiem un to, vai viņiem būtu jāprot krievu valoda, esmu savulaik jau rakstījis savā blogā. Manas domas 14 gadu laikā kopš šī raksta publicēšanas nav mainījušās. Varu tikai piebilst, ka daudz zaudē tie krievu valodas nepratēji, kuriem nav iespējas Krievijas bāzētajos sociālajos tīklos izlasīt komentētāju sajūsmu par nogalinātajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem, t.sk., sievietēm un bērniem, klāt pieliekot aicinājumus “žmiegt ukrus vēl nežēlīgāk!”… un vispār – “ko tas Putins te māžojas, lūk, būtu viņa vietā Staļins, jau 2 nedēļu… nu labi, ja ne nedēļu, tad 2 mēnešu laikā visa Ukraina būtu iekarota, bet te jau 2 gadi drīz būs apkārt, un nekas uz priekšu nevirzās”. Varbūt tad viņi atmestu ilūzijas, ka ar Putina Krieviju “kaut ko var sarunāt” un ka, ja viņam iedotu daļu Ukrainas teritorijas, tad vairāk viņš neprasītu… Cilvēka īstā daba parādās, kad viņš runā ar savējiem, nevis izrādās svešajiem! Un ar savējiem viņš, protams, dzimtajā valodā runās!!!
Nobeigumā atliek vēlreiz atgādināt sen zināmo patiesību, ka nekāda integrēšana, skolu latviskošana un krievu valodas nemācīšana (ģimenē to vienalga apgūs tie, kam tā ir svarīga) mūsu valstī esošos mūsu tautas ienaidniekus nepataisīs par draugiem. Visi šie procesi tikai palīdzēs viņiem noslēpties – uzvilkt uz vilku mēteļiem aitādas kažociņus, ko mēs paši viņiem labprātīgi pasniedzam. Un tad pēcāk šausmināsimies – kas un no kurienes mums šauj mugurā gan pārnestā, gan arī burtiskā nozīmē?! Nu gluži kā tas trakais no anekdotes, kurš dur sevi ar nazi un kliedz: “Dakter, kas par lietu, kāpēc man tā sāp?” Nāksim taču reiz pie prāta, dārgie tautieši, un sapratīsim, ka Latvijas dekolonizācijai nav un nevar būt nekādas alternatīvas!!!
LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU!!!
LATVIJU LATVIEŠIEM!!!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS!!!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.2(544), 2024. gada 26. janvāris–8. februāris