Saruna ar politologu Andi Kudoru
Putina mērķis: noturēties pie varas par katru cenu
DDD: Pagājis jau gandrīz pusotrs gads kopš mūsu iepriekšējās sarunas, kad visa pasaule ieraudzīja, ka Krievija ar militāru spēku turpina mēģinājumus okupēt Ukrainu. Toreiz runājām ar cerību, ka drīzi vien karš Ukrainā beigsies. Kāds šobrīd ir noskaņojums, ņemot vērā notiekošo un veiktos pētījumus?
Andis Kudors: Kā parasti ir grūti prognozēt visu, kas saistās ar Krieviju. Putinam izdodas šaurā lokā pieņemt lēmumus un uzturēt reālu slepenību. Viņš turpina padomju politbiroja tradīcijas, proti: viss, ko lemj valsts augšienē, ir slepeni. Viņam ar savu VDK pieredzi izdodas īstenot politiku, ka noplūst tikai tā informācija, kuru paši grib, lai aizplūst. Līdz ar to grūti ir prognozēt. Redzams, ka Krievija tagad intensificē uzbrukumus. Ja nekas īpašs neizdosies, viņi varētu mēģināt iesaldēt karu – to apstiprina arī Ukraina. Ja mēs skatāmies no Krievijas stratēģijas un interesēm kaimiņvalstīs, viņiem jau nav tik svarīgi – karos vai nekaros. Daudz svarīgāk ir neļaut kaimiņvalstīm aiziet Rietumu ceļos. Nav pat svarīgi, kas notiek šajā valstī: vai tā ir pussabrukusi, autoritāra vai korumpēta. Kremli tas neuztrauc. Galvenais, lai tās valstis netuvotos NATO, neintegrētos Eiropas Savienībā, lai to valstu valdnieki paliktu lojāli Putinam. Līdz ar to spriest, kas Putinam vairāk interesē – miers vai karš – nav nozīmes, jo vienīgais, ko viņš vēlas, ir palikt pie varas, lai viņa elite saglabātu ietekmi. Ja karš palīdz, tad viņi īsteno karu, ja viņiem vajadzēs mieru, lai viņu uzticamības loks – Ozera kooperatīva cilvēki, augstākais t.s. siloviku slānis un daži pietuvinātie miljardieri – paliktu pie varas, tad tā arī būs. Viss, kas notiek Krievijā, pārsvarā ir viņu interesēs – ja der karš, būs karš, ja der miers, būs miers. Līdz ar to ir grūti prognozēt.
DDD: Domāju, ka vairumam latviešu ir un vienmēr ir bijis skaidrs, kas ir Krievija, bet vai Rietumu, jūsuprāt, sāk saprast?
A.K.: Es domāju, ka jā. Daļai atvērās acis jau 2014. gadā pēc Krimas anektēšanas. Daļai amerikāņu atvērās acis pēc 2016. gada, pēc Prigožina troļļu nedarbiem Amerikas sociālajos tīklos, kur viņi kūdīja uz nemieriem, piketiem u.tml., lēja eļļu ugunī visos jautājumos, kuros Amerikā dabiskā veidā ir spriedze: rases jautājumi, LGBT pret konservatīviem, sliktā valdība – labie cilvēki, par ieroču turēšanu, pret ieroču turēšanu, par abortiem, pret abortiem. Visas diskusijas, kas jau Amerikā bija dabiskas, kas pie viņiem pašiem radušās, visur Krievijas troļļi lēja eļļu klāt. Tā ka, es domāju, lielai daļai acis ir atvērušās. Atceros, kā Mits Romnijs, republikāņu kandidāts ASV prezidenta vēlēšanās, kurās uzvarēja Obama, priekšvēlēšanu kampaņā teica, ka lielākais ASV ģeopolitiskais pretinieks ir Krievija. Toreiz republikāņus par šādiem apgalvojumiem izsmēja, taču izrādījās, ka viņiem bija taisnība.
Patiesībā jau 2007. gadā Amerikā sastapu ekspertus ar pārsteidzoši labu izpratni par Krieviju. Protams, ne visi izprot, jo Amerika ir liela. Arī Eiropā šrēderizācijas slimība nekur nav pazudusi un pie pirmās izdevības būs mēģinājumi veidot siltākas attiecības ar Krieviju. Ar šrederizāciju tiek saprasta politiskā korupcija pēc agrākā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera draudzības ar Putinu parauga. Būs uzņēmēji, politiķi, kuri uzreiz būs gatavi apkampties ar Krievijas varas pārstāvjiem. Tādā ziņā tas nav pilnīgi izzudis, bet šis melnbaltais karš (proti, Krievija ir agresors, Ukraina taisnīgi aizstāvas taisnīgā karā atbilstoši starptautisko tiesību principiem jus ad bellum, tātad taisnīgais karš) neļauj tiem, kas būtu gatavi, atkal lobēt kaut kādas siltas attiecības ar Kremli, ar Krieviju kopumā, neļauj tagad runāt skaļi. Bet, cik fundamentāli ir izmainījuši viedokli, to mēs tā simtprocentīgi nevaram pateikt.
Ir notikušas tektoniskas kustības. Par to liecina tas, ka Vācija, kas Otrā pasaules kara un savu vainas apziņas kompleksu dēļ nav spējusi strikti nostāties pret Kremli Eiropas Savienības kopējā ārpolitikā, kur Vācija spēlē galveno lomu, piešķir bruņojumu Ukrainai – ātri, lēni, bet piešķir. Pirms piecpadsmit gadiem kaut ko tādu pat iedomāties nevarēja. Tādā ziņā Putins ir izdarījis to, ko pat PSRS vadītāji nav varējuši: Zviedrija no neitrālas valsts kļūs par NATO dalības valsti, finladizācija sen beigusies, Somija iestājas NATO, Polija nostiprinās, Ukrainas nācija vienota, NATO pastāvēšanai ir jēga. Putins ir izdarījis visu, lai Rietumi mobilizētos.
Nejaušība vai Krievijas taktiskais manevrs?
DDD: Pavisam nesen sākās nežēlīgs militārs konflikts starp Izraēlu un Gazā esošo “Hamās”. Izskan runas, ka tā ir daļa no Igora Berkuta izteiktā plāna, lai žīdus pārvietotu uz Ukrainu. Cik, jūsuprāt, ir pamatoti šādi apgalvojumi?
Andis Kudors: Man nav informācijas, es nevaru to nopietni komentēt. Tad, kad notiek karstais karš, un tas notiek, tad vienmēr notiek arī informācijas karš, ir visādas psiholoģiskas operācijas, dažkārt jāuzmanās no tā, ar secinājumiem nevajag steigties. Šajā jautājumā tāpēc nesteigtos, te ir jāgaida, lai dūmi izklīst, tad varēs novērtēt, kas ir kas. Pagaidām nevarēšu tā droši kaut ko pateikt par to. Informācijas karam parasti ir dažādi mērķi. Ir kaut kādi vēstījumi, kas tiek izplatīti kā, krieviski sakot, maskerovka, kas ir dūmu aizsegs, lai novērstu uzmanību un varētu izdarīt ko daudz svarīgāku. Vēl tiek īstenota refleksīvā kontrole, kas arī ir informācijas karš, – tas nozīmē, ka tiek izplatīts vēstījums, lai dabūtu noteiktu reakciju, zinot, ka tā obligāti sekos. Man nav pietiekami daudz informācijas, lai novērtētu, cik ticama ir informācija.
DDD: Jūs runājat par manevriem, kas tiek veikti, lai novērstu uzmanību no galvenā. Cik ticami, ka Krievija ar Irānas atbalstu organizējusi “Hamās” uzbrukumu Izraēlai, lai novērstu pasaules uzmanību no tā, kas notiek Ukrainā?
A.K.: Šim pieņēmumam ir augsta ticamība, lai gan simtprocentīgi, kā jau parasti, ir grūti pateikt tā iemesla dēļ, ko minēju iepriekš – Putinam izdodas pietiekami labi valdīt savas tuvākās aprindas, lai neviens nepalaistu muti pirms laika. Tikai tad, ja kāds izbēg uz Rietumiem, kur jūtas droši, piemēram, Putina līdzgaitnieks Sergejs Pugačovs, pasaule uzzina ko vairāk par to, kas notiek Krievijas iekšienē.
Kas attiecas uz šobrīd notiekošo Izraēlā, es ticu, ka lielā mērā tā Krievijas spalvainā roka ir klātesoša, kopā ar Irānu. Jo, ja kādas valsts plaši sabiedrības slāņi, valdošā elite ir reāli naidīgi noskaņota pret Izraēlu, tad tā ir Irāna. Un viņas līderi ik palaikam ir runājuši par to, ka Izraēla vispār jānoslauka no zemes virsas. Tas neizdosies lielā mērā tāpēc, ka Izraēlai ir viens ļoti spēcīgs miesassargs – Amerikas Savienotās Valstis.
DDD: Varbūt Krievija zināmā mērā manipulē ar Ameriku? Uzsākot konfliktu Izraēlā, Krievija novērš Amerikas uzmanību un atbalstu no Ukrainas.
A.K.: Jā, to var teikt tā droši, jo jāņem vērā, ka nav jau tikai ebreju lobijs, kas ASV ir ietekmīgs. Manuprāt, vairāk ASV ārpolitika attiecībās ar Izraēlu ietekmē evaņģēliskie kristieši, kuri pieprasa tādu politiku, uzmanību Izraēlai, ņemot vērā reliģisko pārliecību. Pat, ja lielākā daļa ebreju pagaidām nav pieņēmuši kristietību, lielākā daļa kristiešu joprojām uzskata Izraēlu, atbilstoši Vecās un Jaunās derības rakstiem, par Svēto zemi, kuru Dievs iedeva savai tautai. Kristieši uzskata, ka Izraēlā vēl daudz kam jānotiek arī bībeliskā kontekstā. Tā kā Amerikā kristiešu skaits ir ļoti liels, to īpatsvars un ietekme uz politiku ir lielāka nekā lielākajā daļā Eiropas valstu. Varbūt tikai Polija varētu tikt salīdzināta ar to, cik liela ir kristiešu ietekme politikā. Bet citas valstis pat tuvumā nestāv Amerikai.
DDD: Domāju, ka Latvijas iedzīvotāju lielākajai daļai Amerika asociējas nevis ar kristiešiem, bet liberāļiem.
A.K.: Tas ir tādēļ, ka līdz Eiropai tik daudz neatnāk šī kristīgi konservatīvā Amerika, kurai daudzos štatos tieši kristīgi konservatīvās vērtības spilgti ietekmē arī ārpolitiku.
Ja runājam vēl par iepriekš uzdoto jautājumu, tad notiekošais Izraēlā un Gazā līdzinās refleksīvai kontrolei, proti, “Hamās” uzbrukums bija tik vērienīgs, ka kļuva skaidrs – Izraēla obligāti īstenos plašu militāru operāciju. Tāpēc ASV, piemēram, sūta bāzes kuģi, kas arī parāda, ka pretreakcija būs spēcīga. Kaut gan Izraēla nav NATO dalībvalsts, bet drošības garantijas no Amerikas puses būs neapšaubāmas. ASV uzmanība sadalās, tādēļ Ukrainas puse uzreiz steidzās par sevi atgādināt. Viņus var saprast, jo ASV ir vissvarīgākais Krievijas līdzsvarotājs – līdzīgi kā mums nacionālās drošības dimensijā. Joprojām nav neviena tik spēcīga faktora kā ASV, kas spēj nolīdzsvarot gan Ķīnu, gan Krieviju. Ukraina cenšas skaļi par sevi atgādināt ar runām par kara iesaldēšanu, kas dotu Krievijai iespēju atjaunot savas militārās spējas un pēc pieciem gadiem pat uzbrukt Baltijas valstīm. Es to redzētu kā tādu mēģinājumu uzturēt Baltijas valstis kā garantu ASV atbalstam.
DDD: Visticamāk, šādi Zelenska paziņojumi ir tikai mēģinājums pievērst sev uzmanību, un pašreizējos kara apstākļos to var attaisnot. Tomēr, cik liela ir ticamība, ka Krievija pēc pieciem gadiem mēģinās uzbrukt Baltijas valstīm?
A.K.: No šodienas perspektīvas skatoties, es neredzu, ka tā varbūtība ir augsta. Pēc pieciem gadiem būs jauna situācija, tad arī spriedīsim. Varam runāt tikai par to, ko šodien novērtējam un skatāmies. Es izteiktu pieļāvumu, ka daļa ukraiņu nepareizi novērtē baltiešu iesaistīšanās motivāciju. Viņi, manuprāt, domā, ka mēs iesaistāmies un palīdzam Ukrainai aiz bailēm, ka Krievija mums uzbruks, un tā ir nepareiza novērtēšana. Baltieši iesaistās palīdzībā Ukrainai solidaritātes dēļ. Tas ir tīri vērtību jautājums. Mēs vienkārši saprotam, ko tas nozīmē – būt blakus agresorvalstij Krievijai. Mums ir vēsturiskā atmiņa, tāpēc saprotam, kas tas ir. Mūsu solidaritāte ir tīra solidaritāte. Tas, ka tiek runāts, ka baltieši zina, ka viņi būs nākamie, tāpēc palīdz, – man tas nepatīk.
DDD: Man šķiet savādi arī latviešu izteikumi, ka ukraiņi karo mūsu karu. Vai tad mēs paši neesam atbildīgi par savu drošību valstī? Vai tiešām esam tik nožēlojami, ka uzgrūžam to citiem?
A.K.: Jā, kad dzirdēju šo apgalvojumu pēc 2014. gada, proti, ka ukraiņi karo mūsu vietā, es toreiz nepiekritu, bet tagad – pēc 2022. gada – piekrītu. Krievijas režīms nevar pastāvēt bez kaut kādas agresijas. Krievu identitātei ļoti svarīgs elements ir karš, jebkāds – vai viņi aizstāvas, vai paši uzbrūk. Propagandiskais sauklis “ka tikai nebūtu kara”, ko pēc Otrā pasaules kara Krievijā un arī Baltkrievijā kultivēja, patiesībā ir liekulība, jo īstenībā viņi ir nepārtraukti kultivējuši kara kultu. Tas ir Krievijas iekšējās komunikācijas viens no svarīgākajiem elementiem. Viņi nespēja pabeigt Otro pasaules karu galvās savās – viņi turpina karot.
Es gadu dzīvoju Vašingtonā un redzēju dažādus fondus, uz ielām uzrakstus saistībā ar palīdzību kara veterāniem ASV. Tur ir reāla palīdzība. Padomju Savienībā bija nevis reāla palīdzība kara veterāniem, bet parādes, medaļas, ziedi labākajā gadījumā – kaut kādas svinības nepārtraukti, bet cilvēka cienīgu dzīvi viņi nespēja nodrošināt viens otram. Amerika ir tam kontrasts, jo tur ir reāla palīdzība veterāniem. Krievijā ir kara kults, un aiz vārdiem “ka tikai nebūtu kara” slēpjas zemapziņas vēlme kauties. Tās ir traumas, kas krievu nācijai turpinās no tatāru mongoļu perioda. Tās ir traumas, ko cilvēks var saņemt kaut kad bērnībā, pusaudžu gados, jau pieaudzis – vienalga. Ja nedziedinās sirds, tad cilvēks var atražot agresiju, kura viņam pirms tam pat nav patikusi. Padomju armijas ģedovščina ir spilgts piemērs: tā saucamie duhi, kas pirmajā pusgadā dabūja ciest no dembeļiem, čerpakiem, u. c., gada beigās pret jauniesaucamajiem izturējās tikpat nežēlīgi. Protams, ne visi, es tagad runāju tā vispārīgi, par principu, par tendenci. Un krievu nācija nav dziedinājusies to tā, kas nāca no tatāriem-mongoļiem, un tādēļ atražo kautiņu. Un to viņi turpina. Varētu tas beigties, bet nebeidzas. Esmu daudzus gadus pētījis, tādēļ varu ar pārliecību teikt, ka Krievijas propaganda ir pārsātināta ar agresiju, kas tiek slēpta aiz falšā uzraksta – “ka tikai nebūtu kara”.
Otrais pasaules karš vēl nav beidzies…
DDD: Jūs sakāt, ka krieviem Otrais pasaules karš nav beidzies, bet vai mums, latviešiem, tas ir beidzies? Mūsu tautā joprojām ir spēcīgs baiļu un iztapības sindroms. Jā, nojauca beidzot to okupekli Pārdaugavā, bet piektā kolonna, kas imperiālismu iesūc sevī ar mātes pienu, nekur nav pazudusi. Kā tas nākas, ka pat pēc tā, ko mēs redzam Ukrainā, joprojām ar viņiem auklējamies?! Ja ne dekolonizācija, ir taču repatriācija, pilsonības atņemšana u.tml. Kāpēc nekas nenotiek, kāpēc mūsu valdība un tauta kopumā par to klusē?
Andis Kudors: Jau iepriekšējā mūsu sarunā teicu, ka esmu vairāk par latviskuma nostiprināšanu, nevis par fizisku cilvēku dabūšanu projām, lai gan, protams, būs izņēmumi šajā jautājumā. Būs tādi, kas ir klaji pret Latvijas Republiku, tad jautājums – ko viņi te dara? Bet kopumā es esmu drīzāk par latviskās vides nostiprināšanu, taču šajā jautājumā ir zaudēts laiks. Piekrītu, ka patiesais cēlonis ir saistīts ar latviešu mentalitāti.
DDD: Pieņemsim, ka ir jāsāk ar visdraudīgākajiem, bet nav pat stabilas likumu bāzes, kas to ļautu un pat liktu tiesībsargājošām iestādēm darīt – attīrīt Latviju no latviešu tautu un valsts drošību apdraudošiem indivīdiem.
A.K.: Es tomēr redzu izmaiņas, ja salīdzinām, kā Valsts drošības dienests (agrāk Drošības policija – red.piez.) strādāja, piemēram, Reinika laikā, atšķirības tomēr ir. Tika izmainīts arī likums, kas nosaka atbildību par spiegošanu. Ir veidota modernāka izpratne par to, kas ir spiegošana, ko ārvalstu dienesti vispār šeit var izdarīt. Klasiskā spiega definīcija agrāk bija tāda: persona, kas nozagusi noslēpumu un atdevusi to kaut kādai mūsu pretinieku valstij. Šis ir par šauru. Specdienests strādā ar ietekmes aģentiem un īsteno visādas ietekmes operācijas. Un tur tad nebūs noslēpumu iegūšana un atdošana tālāk. Pat virspusēji skatoties pēc medijiem, cik ir aizturēto un cik lietu ierosināts, tad, manuprāt, ir nozīmīgi uzlabojumi Valsts drošības dienesta darbībā. Es drīzāk skatītos uz politisko pusi, uz latviskuma nostiprināšanu un uz to diskusiju, kas pašlaik notiek par Nacionālās drošības koncepciju, kur Progresīvie un daļa no Vienotības vispār apšauba dokumenta nozīmīgumu, un redzams, ka nesaprot, ko nozīmē Krievijai šī krieviskā telpa šeit. Kāpēc n-tos gadus Kremlis un Krievijas Ārlietu ministrija ir cīnījusies dažādās kaimiņu valstīs par krievu valodas statusa uzturēšanu – vai nu paaugstināšanu vai uzturēšanu tai pašā līmenī? Viņiem noturēt šo de fakto divkopienu valsti, kas nav pilnā mērā divkopienu, bet mums, tā teikt, ir divkopienu valsts elements, ir ļoti svarīgi.
Nav taisnīguma, nav miera!
Andis Kudors: Kremlim interesē, lai Latvijā tās mediju telpas būtu nošķirtas. Ir skaidrs, ka sabiedriskajam medijam ir jāstrādā tikai latviešu valodā. Daļa no žurnālistiem, kas strādā LSM, ir strādājuši Časā un vēl kaut kādos medijos. No tiem, ko satiku Radio 4, kur pirms vairākiem gadiem sniedzu intervijas, viens otrs bija tāds, ko biju redzējis agrāk, pieglaimīgi intervējot Krievijas vēstnieku, – tas žurnālists tur pūta un elsa kopā ar Krievijas vēstnieku, šausminoties par Latvijas valdības kaut kādu slikto rīcību. Kādā reizē, kad sniedzu interviju Radio 4, žurnāliste savā raidījumā sarīkoja kaut ko līdzīgu 9. maija sirsnīgai pieminēšanai. Negribu apsūdzēt visus, bet daļa to žurnālistu 9. maiju uzskatīja par svētkiem. Mani tas vienkārši negatīvi pārsteidza, jo 9. maijs latviešiem ir okupācijas simbols! Un, lūk, tas viss notiek par valsts naudu, par mūsu nodokļu maksātāju naudiņu. Tas tā nedrīkst būt!
Obligāti ir jāturpina izglītība reforma, ne par kripatiņu nepiekāpjoties. Manuprāt, 2004. gadā nepareizi tika apstādinātas reformas, jo tas deva iespēju Kremlim pa šiem gadiem turpināt skalot smadzenes Latvijā un noskaņot lielu daļu Latvijas krievu, ja ne prokremliski, tad, teiksim, antilatviski. Viņi neredz Latviju kā nācijvalsti, viņi cer uz kaut kādu divkopienu sabiedrību. Es tagad nerunāju par visiem krieviem vai visiem krievu žurnālistiem. Bet noteikti ir runa par daļu, par krievu žurnālistiem sabiedriskajā medijā un par lielu daļu Latvijas krievu, kuri nesimpatizē idejai par nācijvalsti, kur latviešu valoda dominēs, tā ir patiesība. Pat ja viņi nav klaji prokremliski noskaņoti, viņi arī neveicina Latvijas saliedētību. Pat Nila Muižnieka laikā rakstītajās integrācijas programmās bija teikts, ka latviešu valodai jābūt centrālajam elementam, ap ko integrācija (tagad lieto vārdu “saliedētība”) notiek. Tas netika īstenots. Un lielā mērā pie vainas ir latviešu biklums un izdabāšana tiem, kuri postmodernā Eiropā skata mieru bez taisnīguma. Tātad tas ir miers par katru cenu. Mārtiņš Luters Kings, ASV baptistu mācītājs un cilvēktiesību cīnītājs, teica: “No justice, no peace!” (“Nav taisnīguma, nav miera!” – angļu val.). Viņš gan nebija vienīgais, kurš lietoja šo teicienu, bet tajā ir liela jēga.
DDD: Bez taisnīguma atjaunošanas nav iespējams uzbūvēt stabilu nākotni, jo netaisnīgums nerada likumību.
A.K.: Īstermiņā var paciest netaisnīgumu, bet stabilitāti tas noteikti nerada. Esmu jau medijos šo piemēru reiz lietojis: ja man trolejbusā kāds uzkāpj uz kājas, viņam lūdzu nokāpt nost. Un, ja tas cilvēks ir, piemēram, 150 kg smags, tad ir tiešām neciešami tam, kam ir uzkāpts uz kājas. Ja es saku: “Kāpiet nost!” – bet reakcijas nekādas, es varu pagrūst, jo man taču sāp. Postmodernā Eiropas ideja šajā situācijā paredzētu šādu scenāriju: trešais pienāk klāt un saka: “Lai nebūtu konflikta, turpini ciest, negrūd viņu nost, miers taču ir svarīgs, nedrīkst tā kauties.” Un netiek risināts iemesls, kāpēc ir nemiers. Īsts miers ir panākams tikai uz taisnīguma bāzes. Taisnīgums šeit ir par labu Latvijai kā nācijvalstij, kā nacionālai valstij, kur latviešu valoda de facto un de jure ir valsts valoda, kur visi krievi brīvi – nevis knapi, bet brīvi pārvalda latviešu valodu.
DDD: Tad arī nebūtu bailes pieņemt likumus, kas stingri noteiktu, ka mēs drīkstam atņemt pilsonību un izraidīt no valsts. Absurdi, ka tagad pat mudinājumus atņemt naidīgajiem pilsoņiem pilsonību, sauc par naida kurināšanu, fašisma atdzimšanu… Normālā un patiesi brīvā valstī tā nevajadzētu būt.
A.K.: Esmu politologs, nevis starptautisko tiesību eksperts, tādēļ nevaru komentēt visus tiesiskos aspektus par pilsonības atņemšanu, bet Latvijai, protams, ir specifisks konteksts, jo bija padomju okupācija u.tml. Es runāju par lielo bildi, par to, ka mediji un izglītība ir divi galvenie instrumenti, kā samazināt naidīgos strāvojumus Latvijas pilsoņu un arī nepilsoņu vidē, to cilvēku vidū, kuriem nepieņemamas ir Satversmes preambulā paustās vērtības. Es domāju, problēmu jau ir tāda, ka arī daļa latviešu labāk redzētu Satversmi bez preambulas, kur ir minēta latviskā dzīvesziņa un kristīgās vērtības. Latvieši arī saka – kas tas par arhaismu, ņemiet nost. Diemžēl pasaule pašlaik neiet uz lielāku vienotību. Tendences, ko mēs redzam ne tikai Latvijā, bet arī daudz kur citur, ir uz šķelšanos. Viens no iemesliem ir tāds, ka konservatīvie jau paliek tādi paši konservatīvi, kādi viņi bija, bet ultraliberālā un kreisā ideja paliek ekstrēmāka. Uz tā rēķina padziļinās plaisa starp konservatīvi domājošajiem, nacionāli domājošiem un tiem, kas atbalsta multikulturālismu tajā formā, kas noved beigās, piemēram, pie nemieriem Francijā.
Reliģiskais faktors
DDD: Bet kas to veicina? Tā ir kaut kāda stihiska vai tomēr ļoti mērķtiecīga, jau sen aizsākta kustība, kas šobrīd dod gaidītos rezultātus? Es piekrītu, tas ir vājprāts. Jukšana prātā visās multikulturālisma izpausmēs vienkārši ir ekstrēmisms. Tas ir prātam neaptverami, ka cilvēks skatās uz baltu sienu un stāsta, ka tā ir melna. Nevar saprast, vai viņš ir sajucis prātā, vai ir kāda ārēja ietekme. Varbūt tagad ir vienkārši modīgi būt sajukušam prātā?
Andis Kudors: Es domāju, ka politiskās ideoloģijas parāda kaut kādas domāšanas tendences, kas nāk jau no antīkiem laikiem. Vienkārši runājot, Platons bija utopiju izgudrotājs un Aristotelis bija reālists. Ja šie divi filozofi dzīvotu mūsdienās, Platonu, visticamāk, nosauktu par liberāli, bet Aristoteli par konservatīvo.
Konservatīvās politiskās ideoloģijas viens no pamatelementiem ir nostādne, ka cilvēks ir vājš, viņš ir grēcīgs. Tieši tādēļ daudzi kristīgie atbalsta konservatīvismu, jo tā ir viņu izpratne par cilvēka būtību. Viņiem vajag kaut kādu morālo kodeksu, robežas, kas sevī ietver arī uzskatu, ka valsts izveide nav tikai nejaušība, kā to sludina liberāļi.
Liberāļu ideja ir tāda, ka cilvēks ir racionāls, labs un obligāti vienosies ar pārējiem, un šāds uzskats ir naivums, neizpratne par cilvēka dabu. Likuma vara un cieņa pret indivīdu lielā mērā ir kristietības nopelns, tikai sabiedrība par to ir aizmirsusi. Liberālās pasaules un lietu kārtības izpratne balstās uz pārliecības, ka mēs vienosimies, jo ar visiem atradīsim kopīgu valodu. Tātad, lai brauc no Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm islamticīgie, mēs ar viņiem atradīsim kopīgu valodu. Šāds uzskats pierāda reliģijas faktora nozīmīguma nenovērtēšanu. Tam ir bijusi spēcīga ietekme arī uz ārpolitiku, kur daudzus gadus dominējusi liberālā attieksme un pārliecība, ka pasaule ir sekularizēta. Ja salīdzina ar iepriekšējiem gadsimtiem, tas kaut kādā mērā tā arī ir, bet ne tik ļoti, kā varētu sākotnēji šķist. Pārspīlēti būtu domāt, ka reliģijai nav nozīmes, ja paskatāmies uz Irānu, Saūda Arābiju vai Arābu Emirātiem. Liberāļu politika ir balstīta nereālā pasaules uztverē. Reliģija kopumā veido cilvēka izpratni par labo un ļauno, obligāti ietekmējot cilvēka identitāti, viņa vērtības un līdz ar to arī rīcību.
Problēmu rada arī fakts, ka liberālā komunikācija liberāļu vidē ir pārspīlēti politkorekta. Ir bijuši gadījumi, kad žurnālisti Rietumu medijos noklusē, ka spridzinātājs pirms bumbas uzspridzināšanas ir izkliedzis: Allahu Akbar! Un tad viņi noklusē, negrib teikt, no kuras valsts viņš ir atbraucis. Tie ir meli, un tas ir ļauni. Kāpēc? Tāpēc, ka atkal netiek risināta īstā problēma.
DDD: Kāda ir patiesā problēma?
A.K.: Cilvēki no tik spilgti atšķirīgām kultūrām neintegrējas. Islāmticīgais jaunietis ar spilgtu pārliecību, atbraucot uz Rietumiem, neuzskata, ka Parīze pieder francūžiem. Viņa izpratne ir tāda, ka tā pieder Allāham, jo Allāhs jums iedeva, tagad mēs to paņemsim. Es tagad varbūt nedaudz trivializēju, bet tāda ir problēmas būtība, un ir svarīgi to izprast, ja vēlamies ko mainīt.
DDD: Starp citu, man bija iespēja pajautāt musulmaņu vīriešiem, kādēļ viņiem tik ļoti gribas apprecēt baltās rietumu sievietes. Viņu atbilde mani mazliet pārsteidza – tādā veidā viņi veic uzdevumu izplatīt pasaulē islāmu, jo bērna reliģisko piederību nosaka tēvs.
Turpmāk vēl…
Intervēja Liene Apine
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(539), 2023. gada 3.–16. novembris un Nr.22(540), 2023. gada 17.–30. novembris