Komentāri sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Līga Muzikante: KĀDĒĻ KRIEVIJAS PIEKTĀ KOLONNA JOPROJĀM BRADĀ MŪSU ZEMI, NAV VEIKTA DEOKUPĀCIJA, DEKOLONIZĀCIJA, DEBOĻŠEVIZĀCIJA, LUSTRĀCIJA? Pavisam vienkārši – tāpēc, ka kangari no volgām pārsēdās mersedesos un šo kangara gēnu nodeva nākamajai politiķu paaudzei.
Tuvojas 18. novembris. Bet… ak vai! Anatolijs Gorbunovs[1] laikrakstā “Literatūra un Māksla” raksta: “Ja šodien Latvijas pirmo valstiskumu kāds grib saistīt ar 18. novembri, tad tas vai nu nezina Latvijas vēsturi, vai arī apzināti sevi pieskaita pie ulmaniskās pseidovēstures atbalstītājiem. Un tie, kas apzināti vai arī savā naivumā, vai vienkārši intereses pēc 18. novembrī grib doties pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu tā laika buržuāziju un tās izraisīto asiņaino teroru, lai zina, ka mūsu sabiedrības lielākā daļa uzskata par savu morālo pienākumu simtiem 1920. gadā noslepkavoto komunistu vārdā, Valmieras nežēlīgi nogalināto komjauniešu vārdā, politpārvaldē spīdzināto pagrīdnieku vārdā stāties šiem bezatbildīgajiem cilvēkiem ceļā un ir gatava viņus politiski atmaskot. Ja šie cilvēki vēl pie tam traucēs sabiedrisko kārtību, tad tieši demokrātijas vārdā pret viņiem vērsīsimies ar visu likuma bardzību.” (“Literatūra un Māksla”, 30.10.1987.)
Steidzīte Freiberga: Protams, kā tad 18. novembri var saistīt ar Latvijas patieso valstiskumu, ja šodien Latviju bradā okupanti, kurus nu glauda kā no priekšas, tā no pakaļas, “savu misiju” pilda piektā kolonna, un nu jau mums vairs nav latviešu tautas, bet gan kaut kāda Latvijas tauta – kopā ar šiem krievvalodīgam okupantiem. It īpaši šodien, ja negribam iedzīvoties nenovēršamajā, mums būtu jāveic šī nokavētā dekolonizācija, nevis jāsutinās savā gļēvumā.
Imants Parādnieks: Jānis Ādamsons solīja nosaukt treju valdības pedofilu vārdus. Nosauca divus! Gorbunova vietā nosauca augsta ranga ierēdni – Sončiku! Kuru atlaist premjeram Repšem liedza abi nosauktie – Šķēle un Birkavs…
Liene Apine: Diemžēl latvieši nežēlīgi izturas pret savu tautu. Vēlmē izpatikt visiem, iznīcībai tiek pakļauta pašu nākotne. Gļēvulība, bailes atjaunot taisnīgumu tiek maskētas aiz visādām latviskošanas kampaņām.
Peteris Simsons: Cerams, ka tie, kuri atceras 1987. gadu, tikpat labi zina, kas notika un ko kurš darīja turpmākos gadus, kamēr tikām brīvi no Maskavas? Kāpēc vienu atgādina, bet citu noklusē? T.sk. savus personīgos nopelnus valsts atjaunošanā. Varbūt tādu nav?
Līga Muzikante: Peteri Simson, diemžēl 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts nav atjaunota, jo nav veikta deokupācija, dekolonizācija, lustrācija. Jūs jautājāt par personīgiem nopelniem valsts atjaunošanā, es savukārt minēšu laikraksta “DDD” izdošanu – šobrīd darām, ko varam. Bet ko darāt Jūs?
Peteris Simsons: Šad tad Jūsu laikrakstu palasu. Varu tikai apskaust Jūsu enerģiju skaidrot patiesības, pēc kurām tautā nav pieprasījuma. Tas ir kā krogū aģitēt par alkohola kaitīgumu. Es visu, kam bija sabiedrības atbalsts, esmu padarījis. Šobrīd, kā vēstures eksponāts, skaidroju neatkarības paaudzei Latvijas vēsturi un saviem laikabiedriem politikas ābeci, kurš grib to zināt. Bet valsts atjaunošana un tās DDD ir dažādas lietas, un lustrācija jo īpaši. Pilsoņu vairākuma viedokli šajā jautājumā jau parādīja 1993. balsojums Saeimas vēlēšanās.
Aivars Gudrais: Nekā tas gļēvulis un demagogs nedara!
Līga Muzikante: Cilvēce mēdz atcerēties dižas personības, kuras virzījušas attīstību. Ja tās būtu darījušas tikai to, kam ir sabiedrības atbalsts, kā to dara Peteris Simsons, nekas netiktu sasniegts un neko viņi savās dzīvēs būtisku nebūtu paveikuši, mēs par viņiem nezinātu. Par laimi, pasauli vada nevis pūlis, bet individualitātes domas potenciāls. Izcilākie cilvēki vēsturē nelokāmi ir nodevušies nākotnes liktenim bez nepieciešamības nekavējoties saņemt atgriezenisko saiti no vides un no pūļa. Šos cilvēkus nesatrauca tas, ka viņi vēl nav saņēmuši, tā teikt, sensoriskas norādes par vēlamo pārmaiņu fizisko parādīšanos. Viņi katru dienu sev atgādināja par to realitāti, uz kuru bija noskaņojušies, apsteidzot pašreizējo vidi un t.s. sabiedrības atbalstu. Un pienāca brīdis, kad šī realitāte kļuva par šodienu! Tāpēc laikraksta “DDD” veidotāji izvēlas mācīties nevis no pūļa pieprasījuma apkalpotājiem, bet no cilvēces dižgaru pacietības un mērķtiecības.
Aigars Snikus: Peteri Simson, un ko tad gorbunovs tādu izdarīja? Sarunāja ar čekistiem štelles, ka turpmāk viss būs pūstošā kapitālisma saulītē, ne komunisma? Varen naski kažociņu apmeta.
Inara Skalbe: Līga Muzikante, paldies, ka esat, ka runājat taisnību, ka godājat Latvijas patriotus, kuri cīnījās par Latvijas neatkarību.
Steidzīte Freiberga: Un laikraksts “DDD” jau arī ir joprojām vienīgais patiesības avots, lai arī kā šodien necenstos tie pēdiņās liekamie “patrioti” kaut ko apgrābstīt, taču par dekolonizāciju runāt neuzdrošinās, jo pie varas joprojām ir kangari, un latviešu parastais gļēvums un neuzdrošināšanās cīnīties par patiesību neļauj arī pamosties apziņai. Taču patriekt okupantus no mūsu zemes ir pēdējais laiks, ja gribam vēl savai tautai rītdienu.
[1] Anatolijs Gorbunovs 1970. gadā kļuva par Rīgas pilsētas Kirova rajona Komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru, no 1974. gada – par Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) Kirova rajona nodaļas vadītāju, vēlāk pirmo sekretāru. 1978. gadā beidza PSKP CK Sabiedrisko zinātņu akadēmiju, no 1982. gada bija LKP Rīgas pilsētas komitejas sekretārs, no 1984. gada LKP CK administratīvo orgānu nodaļas vadītājs. 1987. gadā, ieņemdams LKP CK sekretāra amatu ideoloģijas jautājumos, sabiedriskajos medijos asi nosodīja “Helsinki-86” ziedu nolikšanu 1987. gada 14. jūnijā un 23. augustā pie Brīvības pieminekļa Rīgā. No 1988. līdz 1990. gadam Gorbunovs bija LKP CK sekretārs pēc tam – Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs. Šajā amatā būdams, viņš atbalstīja Tautas frontes izveidi un no 1990. līdz 1993. gadam pildīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja pienākumus, tādējādi bija pirmais Latvijas Republikas valsts vadītājs pēc t.s. “neatkarības atjaunošanas”. 1993. gadā Gorbunovs bija viens no nodevējpartijas “Latvijas ceļš” dibinātājiem, 1993.–1995. gadā – 5. Saeimas priekšsēdētājs. No 1995. līdz 2002. gadam, ievēlēts no “Latvijas ceļa”, ieņēma dažādus amatus. Andra Šķēles, Guntara Krasta valdībās bija vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, īsu brīdi arī ekonomikas ministrs. Viļa Krištopana valdībā, A. Šķēles trešajā valdībā un Andra Bērziņa valdībās – satiksmes ministrs. Piepelnījies arī “Latvijas Valsts meži” Padomes priekšsēdētāja krēslā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.21(539), 2023. gada 3.–16. novembris