Saeima ir pieņēmusi grozījumus Imigrācijas likumā, nosakot, ka Latvijā dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem, kuri pirms Krievijas pilsonības iegūšanas ir bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir derīgas līdz 1. septembrim, bet jaunas tiks izsniegtas tikai tad, ja viņi līdz 1. septembrim Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē būs iesnieguši apliecinājumu par valsts valodas prasmju pārbaudes nokārtošanu vismaz A2 līmenī[1], turklāt caurkritušajiem paredzot iespēju kārtot eksāmenu atkārtoti un dokumentus iesniegt līdz 31. decembrim. Valsts valodas eksāmenu jākārto tikai līdz 75 gadu vecumam, bet divkārt nenokārtojušajiem Latvija būs jāatstāj. Dzirdēts, ka daudzi stāvējuši rindā pie psihiatra, lai saņemtu zīmi par prāta atpalicību, kas liedz iemācīties valodu.
Šie cilvēki paši vai viņu vecāki šeit ir ieradušies okupācijas laikā no okupētājvalsts, tātad ir pilntiesīgi okupanti un viņu pastāvīgās uzturēšanās atļaujām nav tiesiska pamata. Taču, kā jau ierasts, varneši pieņem likumus lielākoties nevis latviešu interesēs, bet gan to, kas gadu desmitiem nicina latviešu valodu un sirgst ar lielkrievu šovinismu. Tādēļ Ministru kabinets 22. augustā slēgtā sēdē vienojās nepieciešamo valsts valodas eksāmena nokārtošanas termiņu pagarināt par diviem gadiem. Lai protestētu pret Krievijas piektās kolonnas auklēšanu, portālā “Manabalss.lv” ir iespēja parakstīties zem iniciatīvas “Atcelt 22. augusta vienošanos par grozījumiem Imigrācijas likumā par valsts valodas prasmēm”. Savukārt 1. septembrī pie Iekšlietu ministrijas biedrība “Atļautais paņēmiens” rīkoja protesta akciju pret valdības 22. augusta lēmumu. Dažus no protesta akcijas organizatoriem laikraksts “DDD” aicināja uz sarunu.
CEĻŠ OKUPANTIEM TIKAI VIENS – “VĀCIES!”
Saruna ar biedrības “Atļautais paņēmiens” pārstāvjiem – Moricu Meņģelsonu, Danielu Treiju, Kristapu Kašu un Jāni Fēliksu Vītiņu
Latvijas valdības atkarība no Krievijas vēstniecības
Daniels Treijs: Ideja, ka ir jāpauž publisks protests, radās tikpat strauji, cik Ministru kabineta 22. augusta lēmums pagarināt Krievijas pilsoņiem valsts valodas eksāmena kārtošanas termiņu. To, ka okupācijas paliekas sāk atstāt valsti, mūsu tauta ir gaidījusi jau 30 gadus, tādēļ nav pieņemama termiņa pagarināšana.
DDD: Bet atteikt uzturēšanās atļaujas Krievijas pilsoņiem taču ir vismazākais, ko iespējams darīt lietas labā, vai ne tā?
Kristaps Kašs: Tieši tā. Tādēļ prieks, ka protests nāca tieši no mūsu jauniešu puses. 1. septembra akcija piesaistīja gan cilvēku ieinteresētību, gan medijus. Turklāt tādējādi mēs pievērsām uzmanību arī portālā “Manabalss.lv” aizsāktajai parakstu vākšanai. Liels jautājums, kāpēc to nedara tā sauktie politikas smagsvari jeb partijas, kas sevi dēvē par nacionālām.
Morics Meņģelsons: Interesanti, ka Ministru kabineta lēmums nāca tūlīt pēc Alekseja Rosļikova un Svetlanas Čulkovas vizītes Krievijas vēstniecībā, kur viņi runāja tieši par šiem jautājumiem.
DDD: Sanāk, ka Latvijas valdība ir atkarīga no Krievijas vēstniecības?
Morics Meņģelsons: Paši valdības locekļi apgalvo, ka papildus divi gadi tiek doti, lai izvairītos no kaut kādām tiesvedībām un provokācijām. Taču fakts, ka šie cilvēki vairāk nekā 30 gadu laikā nav iemācījušies latviešu valodu pat elementārajā līmenī, ko no viņiem prasa, – tā pati par sevi jau ir provokācija. Tā ir klaja necieņa pret valsti, kurā viņi dzīvo.
Jānis Fēlikss Vītiņš: Viņi taču izvēlējās paņemt Krievijas pasi tādēļ, lai balsotu par Putinu, un ar to arī viss ir izteikts.
Daniels Treijs: Šis krievu valodā runājošais pūlis Latvijas teritorijā patiešām uzskata, ka viņiem šeit viss pienākas, jo viņi, lūk, ir atbrīvotāji…
DDD: …atbrīvotāji no neatkarības?
Daniels Treijs: Jā.
Izlūkošanas kaujas operācijas
DDD: Šobrīd Krievijas pilsoņu kontingentu, kurš neprot latviski, būtu ļoti vienkārši izraidīt, taču pat to valsts vara negrib darīt.
Kristaps Kašs: Tas nozīmē vienīgi to, ka Maskavas ietekme šeit ir gana liela. Ja vienubrīd kāds pamanās kaut kā pieņemt likumu, lai beidzot sāktu vismaz daļēji atbrīvoties no okupācijas sekām, bet pēc tam šis lēmums tiek noslāpēts, tad var būt tikai viens secinājums. Lai tauta būtu apmierināta, tika ļauts pieņemt šādu likumprojektu, taču, pienākot rīkošanās termiņam, tas tiek mainīts. Man tas viss atgādina izlūkošanas kauju. Proti, tiek veiktas operācijas, lai atgūtu civilokupantu pozīcijas Latvijā, kuras daļēji tiesiski, bet visvairāk morāli tika zaudētas Ukrainas kara dēļ.
DDD: Kā notiek šī pozīciju atgūšana?
Kristaps Kašs: Piemēram, publiskajā telpā tiek rādīti tā sauktie “labie krievi”, kā Levuškāns, Kaļiņins. Tas nav nekas cits kā mēģinājums leģitimēt okupācijas rezultātā saradušos krievu palikšanu mūsu valstī.
DDD: Pirms piecpadsmit gadiem avīze “SestDiena” arī Nilu Ušakovu lika priekšā kā “labo krievu”, un pēc dažiem gadiem “labais krievs” aģitēja savējos balsot par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Kristaps Kašs: Tāpēc partijas, kas sevi pozicionē kā latviešu interešu aizstāves, bet šobrīd reāli nedara neko okupācijas seku novēršanas labā, dziļi un pretīgi nodod latviešu tautu un valsti.
DDD: Vai runa ir par Nacionālo apvienību?
Kristaps Kašs: No mana viedokļa, jā. Latvijā notiekošais politbizness ir tik netīrs, pretīgs, lēts teātris! Ja Latvijā būtu karastāvoklis, tad par šādu nodarījumu, ko politiķi šobrīd veic pret latviešu tautu un valsti, viņi tiktu likti pie sienas.
DDD: Ņemot vērā, ka Krievija ir agresorvalsts, kas katru dienu veic kara noziegumus, manuprāt, vienīgais samērīgais lēmums būtu visu Krievijas pilsoņu izraidīšana no mūsu valsts neatkarīgi no valodas zināšanām. Jo viņi ir agresorvalsts sastāvdaļa. Krievijas pilsonis Latvijas teritorijā drīkstētu uzturēties, tikai ārkārtas gadījumā.
Kristaps Kašs: Tieši tā. Bet valdība ne tikai viņus neraida ārā, bet turpina vēl dot jaunas vīzas Krievijas pilsoņiem iebraukšanai Latvijā. Mēs ne tikai nesamazinām iespējamo teroristu skaitu, bet to pat vēl palielinām.
Vai okupantam jāmāca latviešu valoda
DDD: Šobrīd galvenā problēma tiek izvirzīta, ka okupanti Latvijā nerunā latviski. Bet vai viņiem vispār ir jāmāca latviešu valoda – “labais krievs” Ušakovs taču ir piemērs, ka naturalizēts okupants ir un paliek okupants, kaut latviešu valodu zina itin labi.
Jānis Fēlikss Vītiņš: It īpaši runājot par tiem, kas paņēmuši Krievijas pasi. Varbūt viņi paši labprātāk gribētu izmantot tautiešu repatriācijas programmu un doties prom uz Krieviju, nevis mācīties latviešu valodu.
Daniels Treijs: Jā, mēs arī varam atzīt savu kļūdu, ka, rīkojot protesta akciju, izmantojām saukli: “Mācies vai vācies!” Bet pasākuma laikā no atnākušajiem sapratām, ka pareizāk būtu – “Nemācies un vācies!” Viņiem mācīt mūsu valodu ir bezjēdzīgi, jo tas mums neko labu nedos. Savu attieksmi viņi taču nemainīs. Latviešu valodas zināšanas viņi var izmantot arī pret mums.
Kristaps Kašs: Tomēr, pat ja šis uzsaukums “Mācies vai vācies!” šķiet kļūdains, ir jāņem vērā arī okupantu kopienas attieksme pret latviešu valodu – viņiem šis sauklis ir neciešams. Būtu jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai viņu bērnu bērnu bērni varbūt kādreiz kļūtu lojāli latviskai Latvijai.
DDD: Tā ir pilnīga utopija.
Kristaps Kašs: Jā, jo, lai to sasniegtu, viņu paaudžu paaudzēm būtu jānomainās, dzīvojot tīri latviskā vidē, kuras mums Latvijā nav tieši viņu pašu masveida klātbūtnes dēļ. Mūsu problēma ir pārprasts humānisms. Tādēļ patiesībā ceļš okupantiem paliek tikai viens – “Vācies!”
DDD: Vai Latvijas atkrieviskošana ir iespējama bez dekolonizācijas? Vai pasaules vēsturē ir precedents, ka kāda tauta un valsts būtu izdzīvojusi pēc okupācijas, paturot sevī ārkārtīgi lielu ārējā ienaidnieka piekto kolonnu?
Morics Meņģelsons: Nē. Turklāt no Baltijas valstīm tieši Latvijā viņu ir visvairāk, un tieši Latvija ir visvairāk atpalikusi arī ekonomiskajā ziņā. Jā, protams, es atbalstu Latvijas dekolonizāciju.
DDD: Un vienaudži?
Morics Meņģelsons: Ir dažādi. To, kas auguši latviskākā vidē un ģimenē ir iemācīts būt par Latviju un pret okupantiem, nav daudz. Daudzi jaunieši ir noskaņoti, tā teikt, “progresīvi” jeb kreisi samiernieciski.
Latviešu jaunieši un okupanti
DDD: Mūsu avīze iznāk jau vairāk nekā divdesmit gadus, tātad ir nomainījusies vesela paaudze, un “DDD” veidotāji vairs nav jaunieši. Normāli būtu, ja mums piepulcētos jauni cīnītāji. Taču realitāte ir tāda, ka mana paaudze jau ir samaitāta un grūti atrast domubiedrus, bet nākamā paaudze ir vēl samaitātāka.
Jānis Fēlikss Vītiņš: Jums vajadzētu atkal un atkal publicēt agrākos rakstus, jo tur daudz kas ir jau izskaidrots, ko tagadējie jaunieši nezina.
DDD: Jā, tas tiek darīts. Bet man būtu interesanti uzzināt, kā jaunieši, kas dzimuši pēc tā sauktās neatkarības atjaunošanas, jūtas Latvijā? Kā uztver okupantu klātbūtni?
Daniels Treijs: Konkrēti mēs, protams, neesam samierinājušies ar okupantu klātbūtni, citādi nerīkotu protesta akcijas. Bet no mūsu paaudzes tajās piedalās ļoti maz. Tomēr manu draugu vidū ir tikai valstiski noskaņoti jaunieši, ar pārējiem es runāju, bet…
Morics Meņģelsons: …par politiku ar pārējiem nav vērts spriest, jo sekos “progresīvas”, kreisas runas.
DDD: Ko nozīmē – valstiski noskaņots jaunietis?
Daniels Treijs: Tāds, kas aizstāv mūsu valsti. Arī šie grozījumi Imigrācijas likumā tajā ietilpst. Valstiski noskaņots jaunietis interesējas, saprot, kas notiek, nepaliek vienaldzīgs un piedalās valsts attīstības veicināšanā. Jūs esat piedzīvojusi okupācijas gadus un saprotat, ko tas nozīmē. Bet jaunieši jau ir piedzimuši it kā neatkarīgā valstī, it kā brīvībā, viņi nesaprot, kas ir okupanti. Tādēļ jauniešiem ir jāskaidro: “Ja jūs turpināsit savu vienaldzīgo attieksmi, atkārtosies okupācija.”
Morics Meņģelsons: Es redzu problēmu tajā, ka absolūtais vairākums jauniešu valsts neatkarību uzskata par pašsaprotamu lietu, kas neprasa viņu rūpes. Piemēram, kad parādījās jautājums par obligāto valsts aizsardzības dienestu, mani diemžēl pat īpaši neizbrīnīja, ka jauniešu lielākās daļas komentāri bija aptuveni šādi: “Fui, nē, tā būs kaut kāda vergošana…” Ja lielākā daļa šādi uztver dzīvi, tas raisa šaubas, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē.
Kristaps Kašs: Pat ja kāds ir nezinošs politiskajā virtuvē, svarīgi, vai viņš meklē atbildes uz saviem jautājumiem vai vienkārši guļ pie kotletes un alus. Ja jaunietis politikā kaut ko salaiž dēlī, nav labi, bet ir saprotami, jo dzīvē mēs daudz ko iemācāmies tikai diemžēl no kļūdām. Tāpēc būtu svarīgi, lai jauniešu aktivitāte politikā būtu pēc iespējas augstāka. Ja šī aktivitāte ir zema, tad ir briesmīgi – tas nozīmē, ka viņi ir līdzīgi saviem priekšgājējiem, kuriem arī, kā teica Gobzems un Kaimiņš, svarīga ir tikai “kotlete un aļķītis”, nekas cits viņus neinteresē un nerūp. Tas nozīmē, ka ir ļoti slikti ar pasaules izpratni. Vienkāršiem vārdiem sakot, vienā jauniešu daļā svarīgs ir alus un kotletes, otrā – protests pret grozījumiem Imigrācijas likumā.
DDD: Man ir sajūta, kāds ilgstoši ir rūpējies, lai jauniešiem atņemtu tiekšanos pēc ideāliem, taisnīguma meklēšanu. Vairums jauniešu ir vienaldzīgi pret nacionālajiem jautājumiem. Varbūt arī tās ir neatrisinātās okupācijas sekas – latviešu tautas sajaukšana un ilgstošā pieradināšana pie okupantiem?
Daniels Treijs: Es daļēji jūtos brīvā valstī, daļēji ne. Brīvā tādēļ, ka likuma ietvaros varu darboties tā, kā nevarēja jūsu paaudze okupācijas laikā. Bet nebrīvā – jo pie varas kopš 1991. gada ir palikuši gandrīz tie paši cilvēki. Stāsta, ka viņi mainās – ka notiekot paaudžu maiņa. Nē, tie paši vēži!
Kristaps Kašs: Nopietns jautājums ir – kurš tad šo jauno politiķu paaudzi ir audzinājis un sagatavojis? Protams, priekšgājēji.
Bez dekolonizācijas nekā laba nebūs
DDD: Jūsuprāt, kādu iespaidu uz Latviju atstāj deokupācijas, dekolonizācijas, arī lustrācijas neveikšana?
Jānis Fēlikss Vītiņš: Tas ir kā liels ķieģelis uz bremzēm.
Kristaps Kašs: Jāsaprot, ka zināms īpatsvars okupantu, it īpaši naturalizētie, veido lielu daļu no Latvijas politikas. Izjaukto līdzsvaru var salīdzināt ar pirmskara Latviju. Sasaucot Satversmes sapulci, arī šeit dzīvojošie cittautieši vienojās, ka Latvijas valsts tiks būvēta uz latviešu kultūras pamatiem. Tas bija vienojošais balsts. Okupācijas laikā tas viss mainījās. Lielākā daļa latviešiem lojālo citu tautību pārstāvju tika pārkrievoti vai iznīcināti, Latvijā ieplūda daudz okupantu. Pēc neatkarības atjaunošanas no okupantiem tika izveidots mākslīgs veidojums – nepilsoņi. Daļa naturalizējās un turpina īstenot agresorvalsts politiku, kurā pastarpināti piedalās arī nepilsoņi un Krievijas pilsonību ieguvušie. Kamēr viņi visi šeit atrodas, rada spiedienu uz politiķiem, veido savas marionetes, tikmēr nekā laba Latvijā nebūs.
DDD: Tik tiešām, šis pūlis Latvijā tika iesūtīts okupācijas rezultātā, kad latviešu tautai nebija iespējas lemt par viņu ielaišanu vai neielaišanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienu imigrācijas problēmas citās Eiropas valstīs, kuru tautām, protams, ir grūti pretoties globālajam diktātam, taču vismaz teorētiski pastāv tiesības lemt par migrantu neielaišanu.
Morics Meņģelsons: Šajā sakarā mani ļoti kaitina tie kreisi noskaņotie “progresīvie” politiķi, kas visus krievus un pārkrievotos Latvijā turpina saukt par minoritāti. Okupanti nevar būt etniskā minoritāte.
Kristaps Kašs: Pirmskara Latvijā krievu bija samērā neliels procents, un daudzi no viņiem cīnījās latviešu leģionā.
Morics Meņģelsons: Jā, tos varēja dēvēt par minoritāti. Ja latvieši Latvijas lielākajās pilsētās ir mazākumā, tad šī krievu valodā runājošā masa nav dēvējama par minoritāti, kuras tiesības kāds mistiski kaut kā ierobežo. Lai viņus apkalpotu, pat visparastākajās profesijās pavisam nepamatoti tiek pieprasītas krievu valodas zināšanas. Visur viņi tiek uzrunāti krieviski.
DDD: Spilgts piemērs, kā okupanti ietekmē politiku, ir vēlēšanas, kurās latvieši piedalās kopā ar naturalizētajiem okupantiem. Pirms katrām vēlēšanām latvieši drudžaini gatavojas sacensties ar naturalizētajiem okupantiem, lai tikai neatdotu viņiem vēl lielāku varu. Bet ievēlētie latviešu politiķi nevis veic dekolonizāciju, bet turpina šo Latvijas demontāžas projektu. Sanāk, ka paši latvieši iebalso savus kapračus?
Kristaps Kašs: Jā, tas ir amorāli un prettiesiski. Ko mēs varam darīt? No vienas puses, ir jānorij šis krupis, no otras puses, jāveicina, lai nākamās valdības būtu gudrākas? Man nav padoma, kā šeit nelegāli iebraukušajiem okupantiem, kuriem naturalizācijas kārtībā piešķirta pilsonība, to varētu atņemt. Bet mums ir jākoncentrējas vismaz uz to, lai nenāktu klāt vēl jauni naturalizētie.
DDD: Kā pilsonību piešķīra uz likuma pamata, tāpat to var atņemt. Protams, grūti. Tomēr starptautiskie apstākļi, kuros Krievija parādās kā noziedzīga agresorvalsts, nāk mums talkā. Turklāt Krievija ir PSRS tiesību mantiniece, tātad nevar izvairīties no pienākuma savākt okupācijas laikā Latvijā iepludinātos kolonistus un viņu pēcnācējus.
Kristaps Kašs: Šeit ir jautājums mums pašiem – sākot no deputātiem un beidzot ar ierindas pilsoņiem. Ko mēs kā valsts, kā pilsoņi darām gan Latvija iekšienē, gan starptautiskajā arēnā?! Sākot ar dekolonizācijas realizēšanu un beidzot ar ANO attieksmi pret Krievijas šābrīža karadarbību Ukrainā.
Vai tikai karš atmodinātu latviešus?
DDD: Ne velti es ierunājos par vēlēšanu jautājumu. Viens ir tas, ka mēs, Latvijas pilsoņi, sacenšamies ar naturalizētajiem okupantiem; otrs – trūkst finansiāli nodrošinātas partijas, kuras programmā būtu deokupācijas un dekolonizācijas veikšana. Kā zinām, lai iekļūtu Saeimā, ir nepieciešami milzīgi līdzekļi, ko ieguldīt masu komunikācijā. Šobrīd latvieši iet balsot par tā saukto mazāko ļaunumu vai citu šī kangariskā režīma pūķa galvu, tādējādi uzturot pretlatvisko, degradējošo sistēmu Latvijā.
Jānis Fēlikss Vītiņš: Es darbojos reklāmas biznesā. Cilvēki balso par labāko reklāmu.
Kristaps Kašs: Jā, tas ir raksturīgi. Cilvēks nobalso par labāko reklāmu, bet pēc tam neprasa atbildību no partijas, par kuru ir nobalsojis. Ja pilsoniskā iesaiste un aktivitāte būtu lielāka, tad arī rezultāti būtu citādi. Lai arī cik pārdevušās partijas būtu, tās, kaut vai pa mazam solītim, tomēr būtu spiestas pildīt vēlētāju gribu, jo pastāvētu risks nākamajās vēlēšanās vairs netikt pie “siles”. Ja vēlētāji katrreiz protestētu pret partijas amorālajiem, nepareizajiem soļiem, tad deputāti būtu spiesti vismaz kaut ko darīt tautas interesēs. Šobrīd izskatās gluži pretēji. Mērķiem, uz kuriem tautai vajadzētu iet, partijas ir pagriezušas otru galu.
DDD: Manuprāt, tikai garīga revolūcija var kaut glābt.
Kristaps Kašs: Vai arī – karš. Tad arī notiek garīga revolūcija. Bet tagad vienkāršajam latvietim būtībā šķiet, ka viss kārtībā – ir jumts virs galvas, kotlete uz dakšiņas, kola otrā rokā… Kā zināms, tautas lielākā nelaime slēpjas tās vienaldzībā.
Daniels Treijs: Vienaldzība izpaužas arī šādā problēmā – piemēram, deviņi latvieši sarunājas, ienāk krievs – un visi sāk runāt krieviski.
DDD: Jūs būtu gatavi uzņemties atbildību par dekolonizācijas veikšanu?
Daniels Treijs: Jā, būtu. Bet, protams, šādām darbībām ir nepieciešami ļoti lieli finanšu līdzekļi un mediju atbalsts.
Atveriet acis!
DDD: Lielie masu mediji šobrīd nodarbojas ar tautas debilizēšanu, sludinot liberastijas principus, un latvieši klusē. Tauta taču nav sacēlusies pret to, ka par Valsts prezidentu ir ielikts pederasts. Vai saskatāt, ka šī lienošā liberastija ar savām antivērtībām paredz arī latviešu tautas saliedēšanu ar okupantiem?
Kristaps Kašs: Jā, prezidentam var būt milzīga politiskā ietekme. Varētu izlikties nemanām viņa orientāciju, ja vien viņš būtu principiāls cilvēks, ar stingru nacionālo mugurkaulu un sniegtu ekonomisko un patriotisko pienesumu Latvijai. Bet ir gluži pretēji. Rinkēvičs savulaik bija ļoti noskaņots pret okupekļa nojaukšanu un ir morāls pederasts arī pret jautājumiem, kas skar Krieviju un okupantus Latvijā. Tas, ka pēc Krievijas pilna apjoma iebrukuma Ukrainā viņš ir nostājies rietumnieciskās pozīcijās, neko īpašu vēl nenozīmē, jo tā stāv lielum lielais vairums Eiropas politiķu. Kā Eiropas Savienības dalībvalsts ministrs un tagad jau prezidents viņš nemaz citādi nevarētu darboties. Ja viņš jau kopš 2014. gada, kad aizsākās karš, būtu noskaņots principiāli pret Krieviju kā agresorvalsti un risinājis arī Latvijas deokupācijas un dekolonizācijas jautājumus, tad varētu izlikties nemanām viņa pretdabisko tieksmi.
DDD: Ja vien viņš to nereklamētu un nelepotos…
Kristaps Kašs: Jā. Turklāt viņam būtu jāsniedz tik liels pienesums Latvijai, kādu politikā vēl neviens nav sniedzis. Šobrīd no viņa nekādu jēgu neredzu.
DDD: Jēga ir tautas pašcieņas pazemošanā un jauniešu prāta sajaukšanā. Stambulas konvencija tieši šādā veidā tiek virzīta uz priekšu politiskajos gaiteņos.
Jānis Fēlikss Vītiņš: Rinkēvičs, kuram tiek taisīta popularitāte, prezidenta amatā ir tieši Stambulas konvencijas dēļ.
Daniels Treijs: Interesanti vērot, kādēļ tik ļoti vajag pieņemt Stambulas konvenciju. Mums taču ir likumdevēji, eksperti, kas var izstrādāt adekvātu un normālu, darboties spējīgu likumisko bāzi, lai aizsargātu sievietes pret vardarbību. Kāpēc tas netiek darīts?!
DDD: Tādēļ, ka Stambulas konvencijas pieņemšanas mērķis ir nevis aizsargāt sievietes, bet likumiskot dženderismu jeb ieviest “sociālo dzimti”, tas ir, pasludināt, ka dzimums ir maināms, jo sievietes un vīrieši ir nevis bioloģiskas, bet gan tikai sociāli veidotas būtnes. Starp varbūt vērtīgiem pantiem ir paslēpti sabiedrību graujoši, turklāt noteikts, ka dalībvalstīm jāveic pasākumi, kas nepieciešami, lai veicinātu vajadzīgās izmaiņas domāšanā un attieksmē. Būtībā šī konvencija nojauc ne tikai pamatvērtības, bet arī līdzšinējās starptautiskās tiesības, jo ir vērsta uz cilvēces degradāciju, nevis attīstību. Piemēram, sportā jau izkristalizējas jauna problēma – sieviešu sacensībās piedalās vīrieši, kas paziņojuši, ka ir sievietes. Un nedrīkst taču pret viņiem-viņām vērsties, ir jāļauj startēt! Protams, šie garīgi slimie vīrieši fiziski ir spēcīgāki par sievietēm, tādēļ uzrāda labākus rezultātus.
Kristaps Kašs: Latvijai pietiek ar Krimināllikumu, kurā skaidri un gaiši ir ierakstīti noziegumi pret jebkura dzimuma, pārliecības, rases utt. cilvēku. Ikviens ir aizsargāts, nav vajadzīga kaut kāda “sociāla dzimte”. Tāpēc mans vēlējums latviešiem būtu atvērt acis un paskatīties tālāk par kotleti – uz to, kas patiesībā notiek! Attīstīties, izglītoties, saprast, ka patiesība ir jāmeklē.
Nebaidieties rīkoties!
DDD: Kādas ir nākotnes prognozes?
Kristaps Kašs: Pagaidām diemžēl drūmas. Tomēr domāju, ka mūsu nacionāli noskaņotie jaunieši ir sākums labajiem laikiem, kas kādreiz pienāks. Ir jānotur pozīcijas līdz šim laikam. Mūsu ir tik, cik ir, un lielākā daļa mūsu tautiešu ir tādi, kādi ir… tāpēc mums ir jāturas un jānoturas. Tāpat nedrīkst pieļaut, ka latviešu jaunieši tiek izstumti no darba tirgus krievu valodas nezināšanas dēļ un spiesti doties prom no Latvijas.
DDD: Lai šie labie laiki pienāktu, mums kā tautai būs jāgūst smaga mācība, vai ne?
Kristaps Kašs: Jā, būs jāgūst smaga mācība.
Daniels Treijs: Vienīgais, ko varu piebilst, ir aicinājums nebaidīties no darbībām. Atzīšos, ka agrāk man pašam bija bail no krievu reakcijas, bet tad es sapratu, ka vienīgais, ko viņi spēj, ir rakstīt draudīgus komentārus sociālajos tīklos. Reiz komentārā saņēmu draudus no krieviem, ka ielies mums skābi sejā. Policija nereaģēja un atbildēja, ka cilvēkiem ir dažāda vēstures izpratne… Un tad es sapratu, ka nevajag baidīties, bet ir jādara viss iespējamais, lai viņus pēc iespējas ātrāk no šejienes izspiestu.
DDD: Vai tev nav bijis bail no saviem tautiešiem – no viņu nosodījuma?
Daniels Treijs: Manuprāt, katram cilvēkam nav svešas raizes par to, ko par viņu domās citi. Tieši tāpēc ir nevis jābaidās, bet jādomā, ko labu es došu citiem cilvēkiem. Bet, runājot par tautiešiem, – pirms protesta pret lēmumu pagarināt Krievijas pilsoņiem valsts valodas eksāmena kārtošanas termiņu man piezvanīja sieviete no Nacionālās apvienības, kas vada kaut kādu izglītības nodaļu kaut kādā novada domē, un mēģināja atrunāt no akcijas rīkošanas. Viņa vaicāja, vai tā ir saskaņota ar Nacionālo apvienību? It kā mums būtu ar viņiem kaut kas jāsaskaņo! Lūk, attieksme no pašu latviešu puses. Taču mums nav vajadzīgs pūļa atbalsts. Pirmkārt, ir kvalitāte, bet kvantitāte tikai pēc tam.
Morics Meņģelsons: Piekrītu Danielam – latviešus ir jāaicina nebaidīties. Kas notiks, tas notiks. Labāk ir rīkoties un censties kaut ko labu izdarīt savai tautai. Pat ja neizdosies, vismaz tu dzīvosi ar apziņu, ka esi mēģinājis. Katrā ziņā nomirt ar apziņu, ka varēji, bet nedarīji, ir sliktāk nekā ar apziņu, ka esi vismaz mēģinājis.
DDD: Tu aicini konfrontēties ar okupantiem un radīt viņiem nepatīkamu vidi šeit?
Morics Meņģelsons: Jā, lai viņi vācas prom!
Daniels Treijs: Kāds piemērs. Lieldienās pie Brīvības pieminekļa ievērojām vīrieti, ar skaņu pastiprinošām ierīcēm atskaņojot krievu pļeskas. Tas bija ļoti nepatīkami. Aizrādījām un dalījāmies ar sašutumu tviterī. Izteicām, ka viņš varētu būt kāds ārvalstu aģents, un atradās, kas smējās par to. Pēc dažām nedēļām Valsts drošības dienests viņam liedza ieceļot Latvijā, jo, izrādās, viņš Igaunijā patiešām ir diezgan plaši pazīstams kremļa ietekmes aģents. Ja mēs nebūtu protestējuši, viņš turpinātu te uzstāties.
Kristaps Kašs: Viens no samērā neseniem piemēriem, kā nebaidīties un arī vienam iet un kaut ko darīt, ir čalis, kurš savulaik aizgāja pie okupekļa ar āmuru un sāka pa to klaudzināt – un aizklaudzinājās līdz tūkstošu sirdsapziņai.
DDD: Kādēļ jūsu biedrībai nosaukums ir “ATĻAUTAIS PAŅĒMIENS”?
Kristaps Kašs: Tādēļ, ka mēs ar atļautiem paņēmieniem cīnāmies pret to, kas, mūsuprāt, ir nepareizs un amorāls. Visu, ko darām, mēs darām saskaņā ar savu sirdsapziņu.
Intervēja Līga Muzikante
[1] Valsts valodas zināšanu A2 līmenis noteic, ka persona spēj vienkāršos teikumos sazināties par tematiem, kas saistīti ar sadzīves situācijām vai personas nodarbošanos, lasa un saprot vienkāršus tekstus par sadzīvi un savu nodarbošanos, prot aizpildīt tipveida dokumentus (piemēram, veidlapas, rēķinus, kvītis), prot uzrakstīt personiska satura īsus tekstus, uztver un saprot dabiskā tempā skaidri runātus neliela apjoma ar personas nodarbošanos un sadzīvi saistītus tekstus.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(535) un 18(536), 2023. gada 22. septembris–5. oktobris