Kā saprast – vai tas īstais ceļš, ko ejam,
Varbūt vien maldugunis vilina?
Vai tas ir Gaismas avots, no kā smeļam,
Jeb viltīgs tumsas apmāns vilina?
Ja mūsu sirdīs celsmes Uguns kvēlo,
Tā vienīgā var ceļu izgaismot.
Ar tumsu neiet sirds, bet ved uz cēlo –
Būs gājējs drošs, kas sirdi dzirdēt prot.
Lai sirdij uzticamies, godā ceļam –
Tās kausā mūžu krātās pērles mirdz.
Bet jānopelna, lai tām piekļūt varam –
Ir jātiecas, lai paver durvis sirds.
Bet ceļš uz virsotnēm, kur sfēras runā,
Tik vien ar sirdsuguni ejams ir.
Un ceļinieks lai nemulst celsmes dunā,
Bet drosme, tiecība lai ceļu šķir.
Viens ugunssimbols pastāv visā celsmē,
Un Dailes dārzā rada mirdzumu.
Šī Uguns liesmo vienmēr, rada, pulsē,
Un bezgalīgi veido Visumu.
Un Uguns izpausme ir Hierarhija.
Šī Uguns – drosmes, cīņas mūžīgums.
Bez Uguns – neskan sfēru melodija,
Bet Ugunszieds ir Lielais kalpojums.
Lai saprotam, ka īstais ceļš ir Uguns,
Ka Uguns vārtos Gaismas avots plūst,
Ka smelt no tā ir bezrobežīgs guvums,
Pret kuru visi tumsas mūri grūst.
Steidzīte
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.19(537), 2023. gada 6.–19. oktobris