Latvieši, muguru septiņos līkumos noliekuši, desmitiem gadu uzbāžas okupācijas paliekām ar valsts vai pašvaldību finansētiem valsts valodas kursiem, dažkārt piemaksājot vēl stipendiju par to apmeklēšanu, – atnāk okupants, nosēž savas stundiņas, saņem naudiņu, paņirdz par latviešiem un dzīvo tālāk Latvijā, cepuri kuldams. Mūsu naudiņa iztērēta, okupanti apbužināti – un Latvijas kangari ar Krievijas piekto kolonnu sadraudzējušies. Pamattautas saliedēšana ar ārējiem ienaidniekiem realizējas ar bezkaunīgu mērķtiecību. Lai pazemošanai un likvidēšanai pakļautā latviešu tauta neko dižu par notiekošo neapjēgtu, prāta duļķošanai ir spēcīgs līdzeklis – okupantus auklējošie latviešvalodīgie mediji, sākot ar tā sauktajiem sabiedriskajiem un beidzot ar tā sauktajiem nevalstiskajiem jeb sorosiskajiem.
Un tā, augusta viducī šāda viena nevalstiskā grupējuma ar brašu nosaukumu “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” pārstāvji devās uz Daugavpili, lai kopā ar krievu valodā rakstošo interneta portāla “Chayka.lv” pārstāvjiem uz ielas atvērtu “mobilo redakciju”, divās valodās apspriestos ar daugavpiliešiem un tādējādi “apgūtu” no Kultūras ministrijas Mediju atbalsta fonda projektam sadabūtos valsts budžeta līdzekļus, cik noprotams, 18 300 eiro apmērā.
“Pie mums atnāca ap 120 cilvēku – neatminos redakciju, kur nedēļā būtu uzklausīti tik daudzi. Tādas vienkārši nav bijis,” jūsmīgi raksta “Re:Baltica” redaktore Sanita Jemberga. “Pirmajās dienās bija daudz Krievijas pensionāru. Veci, ne pārāk pārtikuši, nobijušies cilvēki. Savulaik pamatā merkantilu iemeslu dēļ pieņēmuši Krievijas pilsonību, tagad nesaprot, kas ar viņiem būs. Pēc valodas kursiem (maksā no 250 eiro) pirmajā reizē izkrituši (daudzi rakstiskajā daļā). Daļa ar podziņtelefoniem, kuros neprot atrast īsziņas (uz eksāmenu aicina ar īsziņu, to kārto ar datoru). Teicām, ka ir jāpiesakās un vismaz jāmēģina nokārtot.”
Kaut garāmejot, tomēr S.Jemberga ieskicē arī latviešu situāciju Latvijas otrajā lielākajā pilsētā: “Latvieši nāca runāt, cik grūti ir dzīvot krieviskā vidē. Jaunās māmiņas brauc dzemdēt uz Jēkabpili, jo personāls Daugavpils slimnīcā nerunā latviski, bet viņas nesaprot krieviski. Jaunajam rezidentam bez krievu valodas slimnīcā strādāt ir teju neiespējami.” Bet tas arī viss – vienalga tikai krievi ir žēlojami.
Sarunas sarkanajā teltī Daugavpilī sociālajos tīklos ar lepnumu atspoguļoja arī viena no “Re:Baltica” dibinātājām un galvenajām aktīvistēm Inga Spriņģe, cenšoties izsaukt žēlumu pret okupantiem.
Komentāri sociālajā vietnē “FACEBOOK”
Astra Znotiņa: Spriņģe sagājusi sviestā! Nav viņa jāņem galvā. Viņai nospļauties par latviešiem un latviešu viedokli. Jo vairāk cilvēki komentē, ka nekādas atlaides agresorvalsts pilsoņiem nav nepieciešamas, jo viņa sistemātiskāk publicēs gaudulīgus sižetiņus par savu it kā baigo super veikumu un gigantisko darbu Daugavpilī krievu valodā aprakstītā lupatu teltī!
Līga Muzikante: Lūk, šādi tiek vārīta šļura, kas arvien vairāk apdraud nacionālo drošību. Ingai Spriņģei ar kompāniju pietrūkst prāta un godīguma, lai apjēgtu, ka nav iespējams atjaunot neatkarību pēc ilgstošas okupācijas un masveida kolonizācijas, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju. Spriņģveidīgie mediji skalo smadzenes, atbalstot noziegumu pret cilvēci: latviešu tautas saliedēšanu ar okupantiem…
Aivars Gudrais [Gedroics Daugavpilī]: Viņi tak te speciāli brauc, lai laizītu pakaļu okupantiem un mierinātu, ka nevienu ar varu prom nedzīšot!… viens otrs uzskata, ka man vēl tur vajadzējis iet un ar viņiem runāt. Tad varbūt uz “Lampu” arī?
Māris Rombergs: Nožēlojami. Neizprotams stulbums. Nozombēti skuķi, līdzīgi krievoņiem? Tikai naudas kāre?
Līga Muzikante: Spriņģulēnu dzinējspēks, visticamāk, ir gan naudas kāre, gan drausmīga amoralitāte.
Aivars Gudrais [Gedroics Daugavpilī]: Un cik tādu ir Latvijā? Ne velti viens otrs par Patriotu agrāk uzskatīts puisis sāk deklarēt, ka par DDD neesot vērts cīnīties, jo tautai to nevajag – tuvu taisnībai diemžēl ir.
Eduards Juhņevičs: Tāda ir dzīve. Tikai vajadzētu ņemt vērā to, ka Latgale vienmēr ir pastāvējusi kā reģions, kurā dzīvo vairāki etnosi, un viņu pastāvēšana savijusi visus kopā neatšķetināmā rakstā.
Līga Muzikante: Nepiekrītu, ka šis raksts ir neatšķetināms. Vajadzētu ņemt vērā, ka pirms okupācijas Daugavpilī dzīvoja 25% žīdu, 18% krievu, 18% poļu, 3% baltkrievu, 2% lietuviešu un citu, turklāt vairums bija uzticīgi Latvijas Republikai, bet tagad – 48% no iedzīvotājiem ir krievi, 25% pārkrievoti citu etnosu pārstāvji, kas kopā saukti par krievvalodīgajiem un kuriem no uzticības Latvijas Republikai lielākoties ir tālum tālu. Nedz no tiesību, nedz loģikas viedokļa pēc okupācijas un kolonizācijas nav iespējams atjaunot neatkarību, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju. Arī Daugavpilī! Šis process nav noticis, tādēļ šeit bezbēdīgi dzīvo vairāki simti tūkstoši lielkrievu šovinistu, un gļēvi ļodzīgie latvieši viņus auklē.
Māris Rombergs: Un ko mūsu “tautas kalpi” Saeimā? Par mūsu naudu klusē…
Aivars Andersons: Runa nav par tautībām, bet gan par iebrucējiem, dažādu tautību, no Krievijas impērijas. Okupācijas seku rezultāts.
Juris Stalažs: Spriņģe parstāv okupantus!!!
Katrina Berga: Spriņģe visu saprot ļoti labi, bet tāds ir noziedzīgās varas pasūtījums, un viņa to izpilda. Sirdsapziņa? Kas tā tāda un vai par to maksā?
Līga Muzikante: Pēc raksta var noprast, ka akcijai no valsts budžeta līdzekļiem “Re:Baltica” saņēmusi 18 300 eiro, kā paši saka, uzvarot atklātā konkursā. Un par šo pietiekami brango summu nedēļas laikā pie viņiem piegāja runāties ap 120 cilvēku. Varbūt sausi grāmatvediski, taču vienalga parēķināsim: sanāk 152,50 eiro par katru sarunu, kas nevis meklē taisnīgu dekolonizācijas jautājuma risināšanu, bet, gluži pretēji, nozieguma turpināšanu, tas ir, pamattautas saliedēšanu ar ārējiem ienaidniekiem.
Ivars Vilcans: Sprinģe pārstāv kreisos sociālistus, tos pašus, ko ASV Demokrātu partija un nebeidzams skaits kreiso “nevalstisko” organizāciju, faktiski kaujas vienību. Tur vesels spektrs bīstamu kustību un ideju. Atceramies grautiņus ASV, recidīvista Floida glorificēšanu. Viņi ideoloģiski ir tuvi Kremlim. Faktiski Kremlis ir kreiso asiņainais spārns un sadarbības partneris.
Līga Muzikante: Nejauši ieslēdzu Dombura “šovu” [par Krievijas pilsoņu, kas nezina latviešu valodu, izraidīšanu] – gļēvi latvieši taisnojas lielkrievu šovinistiem un cenšas vēl zemāk paklanīties okupantiem. Pazemojoši!
Tonija Dombrovska: Tieši tā… glumi un pretīgi.
Valters Rudzītis: Līga Muzikante, iet jau arvien trakāk. Tagad būs viss uz meliem… neviens neiepīkstējās, ka neveiktā deokupācija pie visa vainīga! Rinkēvičs tagad “demogrāfijai” vēl pieplusojis [šos okupantus]. ZIVS PŪST NO GALVAS, kā var tik liekulīgi runāt, zinot visu patiesību?! Skaitās Valsts galva!
Mairis Ivulans: Kalpa gēns dziļi DNS…
Juris Vids: …kamēr nebūs personīga fiziskā atbildība nekas nemainīsies. Jo pagaidām, kur paroc, tur smird. Bez taisnas muguras un vīra dūšas nekas nesanāks.
Mārcis Kūlis: Liekt muguriņu – padomju dresūra.
Līga Muzikante: Citur kādā komentārā izlasīju bailes no krievu bumbām, ja izraidīsim okupantus. Bailes nekad nav labs padomdevējs, jo veicina netaisnību un ir taisns ceļš uz pašcieņas zaudēšanu, tātad vergošanu, kad katrs, kuram nav slinkums, var uzkāpt uz kumpās muguras. Bailes un saprātīga piesardzība ir divas pretējas kvalitātes. Nav saprātīgi atstāt Latvijas teritorijā Krievijas piekto kolonnu – it īpaši, ja, kā tajā komentārā rakstīts, “esam uz 3. Pasaules kara sliekšņa”. Neredzu globāla kara iespējamību, taču, pat ja redzētu, tas nebūtu iemesls auklēt okupantus, bet gan tieši pretēji – atbrīvoties no viņiem, veicot deokupāciju un dekolonizāciju. Starp citu, krievi uzsāk bumbošanu tikai uz, viņuprāt, vājākiem. Šodien Latvija, būdama NATO dalībvalsts, nav vāja. Kamdēļ tad stājāmies NATO un maksājam pietiekami lielu naudu šai globālajai apsardzes firmai? Lai saglabātu un auklētu okupācijas sekas – Krievijas piekto kolonnu mūsu valstī? Jā, ārējo ienaidnieku masa mūsu teritorijā padara Latviju par bumbu ar laika degli, tāpēc jau tā ir steidzami jāizraida.
Katrina Berga: Līga Muzikante, daudz esmu par to domājusi. Mani tracina šī gļēvā klanīšanās, bet varbūt tas ir kaut kāds dziļi, dziļi iekodēts mehānisms, kā tautai vispār izdzīvot? Tajā pašā laikā ir vēstures gaitā pasniegti tādi brīži, kad kārtis saliekas, un to vajag izmantot. Un tāds ir tagad, kad invazīvā okupantu suga sevi ir pasaulei parādījusi visā krāšņumā. Problēma tā, ka te visu laiku ir divas frontes: bezkaunīgie okupantu pēcteči un savi blēži/baleliņi.
Līga Muzikante: Es tomēr domāju, ka latvieši pēdējo simts gadu laikā visvairāk ir cietuši tieši klanīšanās mehānisma dēļ. Jā, apstākļi spiež mūs steidzami izsvēpēt no tautas rakstura gļēvumu, un, ja to nepaveiksim, mūs samals – tad vairs nebūs latviešu tautas. Gļēva tauta bez nacionālās pašcieņas ir evolūcijai nederīga un tiek dabiski iznīcināta – parasti okupācijas rezultātā.
Katrina Berga: …Mērķtiecīga genocīda apstākļos tauta izklīst pa pasauli laimes meklējumos, un cik tad paliek to, kas turas pie Dzimtenes. Dezorientācija vērtību sistēmā ir ne tik daudz vecajiem cilvēkiem, cik jauniešiem, protams, ne visiem. Pie vainas ir deformētā izglītības sistēma, bet viss jau sākas ģimenē.
Lilija Liepina: Nelieši, nodevēji, gļēvuļi vienmēr atrod siltu vietiņu. Visus šos 32 gadus pie teikšanas rāvušies(?), ticamāk, komunisti, čekisti, kas, kremļa iebīdīti, valda vēl šobrīd. Viss tas tik uzkrītoši redzams. Vienlaikus nesamērīgi atsaucas it kā uz ES regulām, bet īstenībā ir kremļa ielikteņi, kuri uz nebēdu izputināja Latviju. Kam tas izdevīgi? Neprasme? Nē, apzināta kaitniecība. Apzināta! Tautsaimniecības nav nekādas. Uzņēmumi pārdoti ienaidniekam, viss iztirgots, radīti apstākļi, lai latvieši labprātīgi emigrētu, utt.
Katrina Berga: Es par šīm tēmām nemaz nevaru skatīties un klausīties. Man viņi tā riebjas, ka nervi netur.
Līga Muzikante: Atjaunot neatkarību pēc ilgstošas okupācijas un masveida kolonizācijas, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju, un lustrāciju, ir tas pats, kas pēc cērmju invāzijas deklarēt savu veselību, turpinot barot cērmes un atsakoties no cērmju zāļu lietošanas. Tieši tik vienkārši un nežēlīgi.
Austris Dortholcs: Pilnībā atbalstu!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(535), 2023. gada 8.–21. septembris