Tiekamies Sērmūkšos!
22. septembrī plkst. 12.00 Amatas novada Skujenes pagasta Sērmūkšos notiks nacionālo partizānu piemiņas pasākums.
Nacionālo partizānu piemiņas vietu Sērmūkšos saviem kritušajiem cīņubiedriem ir izveidojis Alfrēds Suipe, kurš par darbību nacionālās pretošanās kustībā pavadīja ilgus gadus Butugičagas nometnē Kolimā nometnē, rokot urāna rūdu. Pirms astoņiem gadiem viņš devās mūžībā un pievienojās Smalkās Pasaules karaspēkam.
No “DDD” arhīva: joprojām aktuāli
Nacionālais partizāns: “IR JĀGATAVOJAS KARAM – TĀ ES UZSKATU!”
Saruna ar nacionālo partizānu Alfrēdu Suipi
DDD: Agrā jaunībā kopā ar citiem latviešiem – nacionālajiem partizāniem − jūs uzsākāt cīņu pret sarkanajiem okupantiem. Jūs teicāt, ka šis karš vēl nav beidzies?
Alfrēds Suipe: Nav beidzies! Atceros, kā mēs, nacionālie partizāni, meža bunkuros klausījāmies radio. Bija patīkami dzirdēt, ka Rietumu valstis neatzīst Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. Cerējām, ka Hitlera režīms kapitulēs sabiedroto karaspēkam, un tad no Kurzemes Cietokšņa latviešu leģionāri un nacionālie partizāni ar Rietumvalstu, arī ASV, atbalstu noziedzīgos, naidīgos sarkanos okupantus aiztrieks pāri robežai. Taču tā nenotika, un mūsu Rietumu “draugi” atļāva turpināt genocīdu Baltijā.
Patiesībā 1945. gada 8. maijs latviešu patriotiem bija sēru diena, jo Latvija palika okupēta, kā tas tika nolemts Potsdamas, Jaltas, Teherānas konferencēs. Rūzvelts esot teicis: “Paies desmit vai divdesmit gadi, un latviešu tauta pieradīs, sadzīvos ar krieviem.”
DDD: Visi vēl nav pieraduši, paldies Dievam… Tomēr arī mūsdienāsRietumi vēl joprojām izturas divkosīgi.
A.S.: Pie mums kā neapstrīdama patiesība tiek pieņemta doma: “Par okupācijas seku novēršanu nedrīkstam runāt, jo Rietumi mūs nesapratīs…” No Briseles caur Maskavu Latvijā iebraukušie komisāri latviešiem esot jāuzklausa, visiem ieklīdeņiem esot jādod pilsonība. Tagad daudz noziedznieku ir iekļuvuši valsts vadītāju amatos. Ja “x” stundā būtu jāaizstāv latviešu valsts, tad no tādiem “jaunlatviešiem” labāk ir turēties tālāk!
Un mums ir tālāk jāturas arī no tiem, kurus ir jādeboļševizē! Brīžiem liekas, ka vēl nav pienācis laiks okupācijas likvidēšanai, ja ir tādi latvieši, kas paši verdziski negrib patiesu, īstu brīvību… Izsūtījumā Kolimas urāna šahtās mēs domājām: tikai nenomirt šeit, Kolimā, bet tikt uz Latviju – un tad varētu arī mirt… Kad gāju cauri šīm šausmām, es pat tādu domu nepieļāvu, ka tad, kad Latvija atgūs neatkarību, tajā vajās un represīvi izturēsies pret savas zemes un tautas patriotiem – pret jums − par to, ka aizstāvat un paužat uzskatus par okupācijas seku likvidēšanu.
DDD: Jūsuprāt, Rietumvalstīm bija tālejoši nodomi, atstājot Baltijas valstis PSRS okupācijā?
A.S.: Protams, tagadējie “draugi” un “sabiedrotie”, kuri savulaik atdeva Staļinam Baltiju un vēl citas valstis, jau tad bija tālredzīgi savu labumu meklētāji. Zinot, ka uzspiestā verdzībā, latviešu tautai dzīvojot kopā ar naidīgajiem okupācijas varas pārstāvjiem, jebkura inteliģenta un bagāta tauta tiek morāliski, materiāli un fiziski pazemota…
Vienaldzība aprij spēkus
DDD: Jūs esat piederīgs paaudzei, kas savām acīm ir redzējusi karu un latviešu cīņas pret iebrucējiem.
Alfrēds Suipe: Šīs atmiņas būtu jānodod tālāk kā pieredze nākotnei,bet šodienas jaunā paaudze ir iegrimusi materiālajā pasaulē – tai interesē, lai tikai vairāk nopelnītu, izklaidētos, uzdzīvotu… Tā, protams, ir arī mūsu, vecāku, vaina, ja enerģiski neesam varējuši viņus iespaidot.
DDD: Manuprāt, jaunieši nav slikti, bet viņi aug degradējošā vidē, kur savas tautas un zemes mīlestība, pašaizliedzība dzimtenes labā ir tikai vārdi ar “patētisku” pieskaņu, nevis izpratne par dzīves nepieciešamību. Ko mēs varam sagaidīt no jauniešiem, ja pat Latvijas vēsturi skolās māca negribīgi?! Arī ģimenēs bērniem nav no kā mācīties – vecāki ar viņiem nerunā par okupācijas seku novēršanas nepieciešamību, vecākiem pašiem vairāk rūp personiskā labklājība, nevis tautas nākotne un garīgums.
A.S.: Es piekrītu. Tāpēc arī mums tik grūti iet politiskajā ziņā. Par laimi cilvēki ir visādi – ir arī tādi, kuri neļaujas iespaidoties.
DDD: Jums tomēr sāp, ka jaunatne ir tik pasīva, inerta?
A.S.: Jā, ļoti. Taču vaina, kā jūs teicāt, ir visā notiekošajā. Kad vēl Piebalgs bija izglītības ministrs, mēs, nacionālie partizāni, uzrakstījām vēstuli, lai skolās māca Latvijas vēsturi. Bet viņš pat mums neatbildēja! Galvenā problēma ir tā, ka starp mums, latviešiem, ir ļoti daudz vienaldzīgo. Sāk pietrūkt spēka cīnīties ar šo vienaldzību…Valdība ir nostājusies pret mums, pret izaugsmi. Neviens oficiāli nerunā par okupācijas seku novēršanas nepieciešamību. Bēdīgi.
DDD: Manuprāt, arī pati Nacionālo partizānu apvienība neiet ar lozungu par deokupāciju, dekolonizāciju, deboļševizāciju – par DDD. Sanāk, ka viņi savu cīņu ir pabeiguši – padevušies?
A.S.: Jā, tieši tā es uzskatu – padevušies. Apvienība kā organizācija nekur savu darbību neparāda, bet tagad tikai gaida, kad visu pienesīs klāt. Lai gan par Abreni vajadzēja iestāties, par latviešu valodu, par balsošanu – ir daudz lietu, kur vajadzēja un vajag pielikt enerģiju un darboties. Tāpat arī gausi tiek risināts jautājums par Stūra māju.
Un tā mums, kas kaut ko dara, nekur nav atbalsta – it kā rokas būtu sasietas. Kā saka: labāk redz mūsu pēcpusi nekā priekšpusi… Bet, kamēr nenotiks deokupācija, viss tā arī paliks.
Brīvprātīgi savas zemes un tautas sardzē
DDD: Varbūt tomēr latvieši sāk apzināties savu draudošo stāvokli Ukrainas notikumu dēļ?
Alfrēds Suipe: Jā, varbūt beidzot arī pie mums sāks domāt, kaut kā mobilizēties. Bet šī nogaidīšana nāk tikai pašiem par sliktu – labāk ātrāk izdarīt, ko vajag.
DDD: Un – ko vajag?
A.S.: To, ko jūs rakstāt savā avīzē – veikt DDD! Citādi nekā laba ar mūsu tautu un valsti nebūs. Nav taču jēgas vilkt dzīvību, ja nedzīvojam. Vērojot notikumus Ukrainā, es pat esmu rosinājis cilvēkus stāties brīvprātīgajos savas zemes sargos. Taču atkal atduros pret vienaldzību. Vēl ir liela negribēšana. Taču kādu brīdi var būt jau par vēlu. Tā lieta nav vienkārši izdarāma dažās stundās.
DDD: Uz ko jūs aicināt cilvēkus?
A.S.: Es uzskatu, ka, lai latviešu tauta varētu sevi aizstāvēt, ir jādibina brīvprātīgie. Mums ir jāspēj pašiem sevi aizstāvēt. Jāpiedalās arī Zemessardzē, lai latvieši būtu bruņoti, − un jāgatavojas karam! Mēs nevaram zināt, kas Putinam vienubrīd var ienākt prātā. Kamēr NATO attapsies – viņš savu jau būs paveicis.
Protams, ikvienam beidzot būtu jāsaprot, ka ir jāveic arī dekolonizācija. Tam tāpat ir nepieciešami brīvprātīgie. Latviešiem ir vajadzīga latviska vide, labvēlīga dzīve savā zemē. Tāpēc viņi – okupanti, kolonisti − ir jāpiespiež braukt prom, jāsagādā viņiem tik slikti apstākļi, lai tie jau labprātīgi atstātu Latviju.
Un vēl. Tā kā ASV atdeva Baltijas valstis Staļinam, ASV prezidenta pienākums ir atvainoties Latvijai un iesaistīties deokupācijas risināšanā. Tāpat arī Lielbritānijai ir šāds pienākums. Visām valstīm, kuras piedalījās Otrajā pasaules karā, kas mums nesa okupāciju, ir jāpiedalās deokupācijas procesā. Vai tad šo valstu vadītāji nezina, kādi apstākļi valda tur, kur ir bijusi okupācija? To visu taču gan NATO, gan Eiropas Savienībai vajadzētu zināt. Kāpēc mums nesniedz palīdzīgu roku? Kāpēc mums jāmokās ar okupantiem, kolonistiem?
DDD: Gluži vienkārši – Eiropas Savienībai, ASV, precīzāk, to vadītājiem un mega-oligarhiem, ir savas intereses, kas šobrīd neatbilst latviešu tautas vajadzībām.
A.S.: Tāpēc paldies jums, avīzei “DDD”, kas saka tiešu valodu, raksta par šiem jautājumiem, modina tautu, pievērš uzmanību un liek domāt. Es savukārt aicinu latviešus abonēt, lasīt, sūtīt jums rakstus, lai taisnīgās, patiesās domas Latvijā izplatās!
Mūsu karš vēl nav beidzies, un latviešiem ir brīvprātīgi jāstājas savas zemes un tautas sardzē! Ir jāgatavojas karam – tā es uzskatu.
Intervēja Līga Muzikante
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr. 17(319), 2014. gada 12.–25. septembris
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(535), 2023. gada 8.–21. septembris