No “DDD” arhīva: joprojām aktuāli
Pēdējā laikā vairāki mūsu lasītāji ir pauduši prieku, ka, izplatot laikrakstu “DDD”, viņi saņem ļoti pozitīvu novērtējumu.
Aivars Garda: Prieks dzirdēt visas labās atsauksmes, kas pēdējā laikā tiek izteiktas arvien vairāk. Man pašam zvanīja deviņdesmit gadīga krievu tautības lasītāja, kas iedevusi mūsu avīzi kādai sava vecuma latviešu sievietei. Par to latviete šo krievieti no prieka ir apkampusi un teikusi sirsnīgu paldies par šādu avīzi! Jājautā, vai kāds šādi priecātos, ja viņam iedotu, piemēram, avīzi “Diena”? Es nezinu, kāda “Diena” ir tagad, bet Sarmītes Ēlertes laikā tā bija atbaidoša. Tāpat, vai kādu tik ļoti aizkustina avīzes “ČAS” vai “Vesķi Segodņa”?
Saņemtās atsauksmes liecina, ka mūsu avīze ir iekarojusi tautas, nevis pūļa uzticību, jo “DDD” pausta patiesība, pēc kuras cilvēki ir tik izslāpuši. Vairums paši bieži vien baidās no patiesības un taisnības, tomēr iekšēji dziļi ciena un pēc tās ilgojas.
Mēs varam droši teikt, ka nav otras avīzes, par kuras saņemšanu latvieši tik ļoti priecātos. Lūk, lai citas avīzes ņem piemēru no “DDD”, ja vēlas kļūt tautā mīlētas, – mēs par to tikai priecāsimies. Lai latviešu prese nevis tikai pelna naudu un ievāc to no reklāmdevējiem, bet beidzot sāk paust domas, kas ir vajadzīgas tautai, latviešu nācijai!
Es arī dzirdēju, ka kādam jaunam puisim, kurš izplatīja “DDD” 14. jūnijā, cilvēki pat uzdāvinājuši ziedus par šo darbu. Tā ir ļoti liela atzinība mūsu avīzei! Paldies!
Patīkami, ka mūsu redakcijā bieži ienāk cilvēki ar lūgumu, lai iedodam kādus iepriekšējos “DDD” numurus, jo viņi vēlas tos izdalīt dažādās sabiedriskās vietās. Šī ir lieliska iniciatīva, kuru mēs noteikti atbalstām. Stipri vien jāšaubās, vai citām avīzēm ir šādi brīvprātīgie izplatītāji. Kurš gan brīvprātīgi grib izplatīt melus un puspatiesības, ko pauž citas avīzes?!
Nebūsim gļēvas kalpu dvēseles!
Lasītāji ir noskumuši, ka daudzi latvieši vēl joprojām nezina laikrakstu “DDD” un necīnās pret okupantu klātbūtni.
Aivars Garda: Tādiem, kas nepazīst mūsu avīzi, liela attaisnojuma nav. Kurš grib, tas zina. Kurš vēl nezina, tas var uzzināt, ja ļoti grib. Mēs nedarbojamies slepeni, bet atklāti.
Bet ir arī tādi, kas, iepazinuši mūsu avīzi, nespēj to abonēt. Vieni baidās, citiem žēl naudas… Atvainojiet, ja 2010. gadā nevar atrast 9 latus gadā, tas ir, mazāk par 1 latu mēnesī, lai tikai abonētu avīzi – neko vairāk, tad lai paliek par nožēlojamām kalpu dvēselēm! Turklāt šāds naudas “trūkums” ir raksturīgs ne tiem nabadzīgākajiem cilvēkiem. Ja vēlies neatkarīgu valsti, tad jāgrib par dekolonizāciju pat savas asinis liet – kā to darīja indiešu un alžīriešu tautas.
Vidusmēra latvietis ir tik slinks, negrib aktīvi piedalīties okupantu izdzīšanā, strīdēties ar viņiem! Bet es vēlreiz uzsveru, ka mūsu nācijas tiesību dēļ katru dienu ar okupantiem ir jāstrīdas! Uz katra soļa vajag konfliktēt!
Minēšu piemēru. Es gaidīju rindā poliklīnikā pie ārsta. Pienāca aptuveni sešdesmitgadīga sieviete, okupantiene, un mani krieviski uzrunāja: “Jūs pie ķirurga?” Es viņai latviski atbildēju: “Jūs teicāt kaut ko?” Viņa man atkal krieviski: “Jūs pie ķirurga?” Es viņai latviski: “Jūs teicāt kaut ko?” Viņa man jau ar kustībām rāda un atkal to pašu jautā krieviski, bet es viņai tieši tāpat atbildu latviski… Tad viņa apsēdās blakus un sāka raudzīties ar dikti laipnām actiņām, saprotot, ka es ar viņu krieviski nerunāšu. Pēc brītiņa viņa saka: “Vot i pagovoriļi.” Es viņai latviski atbildēju: “Ja jums kaut kas nepatīk – lūk, tepat netālu ir dzelzceļa stacija, biļešu kases. Šļop, šļop, ar savām kājiņām līdz kasei, palūdziet biļetīti vienā virzienā uz Krieviju, un uz mājiņām! Atpakaļ nebrauciet!” Viņa izbolīja acis no šausmām un apklusa. Apkārtējie arī skatījās izbrīnījušies, ar pārmetumu, ko es atļaujos. Bet tieši tā mums, visiem latviešiem, ir jāatļaujas! Nekādas laipnības pret okupantiem – vienalga, vai pret okupantu vīriešiem, vai sievietēm, ja viņi mūs uzrunā okupantu valodā! Vai mani varētu nosodīt par to, ka es, vīrietis būdams, tā izturos pret sievieti? Bet okupants – sieviete vai vīrietis – ir mūsu ienaidnieks.
Cita lieta būtu, ja okupants slīktu un es varētu viņu izglābt. Tad es viņu glābtu. Bet, ja viņš nāk pie manis, krieviski runādams, tad, lai cik laipni viņš vai viņa lūkotos, okupants ir pelnījis tikai un vienīgi vienu – sūtīšanu uz “trim burtiem” no Latvijas.
Šie maitas divdesmit neatkarības gadu laikā vēl nav iemācījušies mūsu valodu, uz mūsu veselības budžeta rēķina apmeklē mūsu ārstus. Tajā pašā poliklīnikā koridorā no desmit cilvēkiem tikai viens bija latvietis. Tagad, kad mums pašiem nav ko ēst, mēs viņus vēl barojam. Kāpēc? Tāpēc, ka esam gļēvi un kalpu dvēseles! Tāpēc dariet kā es, dariet labāk par mani!
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr.14(218), 2010. gada 9.–22. jūlijs
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.17(535), 2023. gada 8.–21. septembris