Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Pašlaik visādos veidos, cik vien spējam, atbalstām ukraiņus to cīņā pret fašismu. Tomēr īsta gandarījuma nav, jo uzņemtais virziens joprojām nav kļuvis atgriezenisks. Politiskās iesaistīšanās jēga ir panākt, lai dots devējam atdotos. Respektīvi, Latvijai obligāti ir jāpārņem Ukrainas karā iegūtā pieredze.
Lai spētu iebrucējus sakaut ierakumos, ir pilnībā jānostiprina sava aizmugure. Šī problēma Ukrainai izrādījās visai būtiska. Septiņpadsmit procentus no valsts iedzīvotāju kopskaita veido prokremliski noskaņotie krievi. Šie šovinisti ir aktīvi iesaistījušies visos pretvalstiskajos veidojumos un plaši organizētajā spiegu tīklā. Doņeckas apgabalā un citviet prāva daļa krievu ir iekļāvušies Putina karotāju rindās.
Maskaļu ālēšanās mazināšanai tagad Ukrainā tiek veikti kardināli pasākumi. Valsts iestādēs un sabiedriskajās organizācijās ir aizliegta krievu valodas lietošana. Slēgta krievu televīzija un prese. Likvidētas krievu skolas un baznīcas. Novākti krievus slavinošie pieminekļi. Tas viss būtībā ir plaši izvērsts nepieciešamais dekolonizācijas process.
Te der atgādināt, ka par dekolonizāciju arī mūsu valstī ir iestājusies Aivara Gardas vadītā Latvijas Nacionālā fronte. Diemžēl pie varas esošajiem padomju komunistiem tas izrādījās pilnīgs tabu.
Ar nožēlu ir jāatzīst, ka tikai karš mūsu varturus pamodināja no letarģiskā miega. Apjukumā tiem nācās konstatēt, ka ilgus gadus uz Krieviju būvētais tilts ir pēkšņi sabrucis. Steigā vajadzēja pārslēgties uz rūpēm par valsts drošību, kas bija noslīdējusi līdz kritiskajai robežai. Salīdzinājumā ar neatkarības cīņu gadiem armijas skaitliskais sastāvs bija saplacis septiņkārt. Krievu iebrukuma gadījumā varēja paļauties tikai uz NATO.
Šķiet, ka politiķi līdz pat pēdējam brīdim tā arī nebija apjēguši, ka Latvijai ir vajadzīga tikpat stipra armija, kāda tā bija 1919. gadā, kad spēja sakaut milzīgā pārsvarā esošos Staļina lieliniekus. Rezultātā latvieši divdesmit gadus varēja izbaudīt brīvību un neatkarību.
Pēc valstiskuma atjaunošanas savu kaujas spējīgu armiju tā arī neizdevās izveidot, jo visi līdzekļi tika atvēlēti okupācijas armijas uzturēšanai. Līdz 1994. gada augustam nācija bija spiesta pabarot 700 kara bāzēs izvietotos 80 tūkstošus sauszemes kājnieku un 25 tūkstošus kara jūrnieku.
Arī pēc obligātā dienestā esošās krievu armijas aiziešanas, iekšējās drošības situācija neko daudz neuzlabojās. Valdība piekrita Latvijā paturēt simt tūkstošus atvaļināto krievu militāristu un viņu ģimenes locekļu. Turklāt, kāds absurds, valdība sociālo nodrošinājumu garantēja tieši krievu militāristiem, nevis iedzimtajiem.
Pamatiedzīvotājus ārkārtīgi mulsināja arī politiķu auklēšanās ar civilokupantiem. Kā liecina aptaujas, Latvijā ir vesels pusmiljons migrantu, kas nostājušies nevis ukraiņu, bet Putina pusē. Bez krievu militāristiem un nepilsoņiem šajā grupā diemžēl ietilpst arī 0,3 miljoni krievu, kuriem nepamatoti piešķirta Latvijas pilsonība.
Tā kā varneši joprojām necenšas novērst okupācijas sekas, sabiedrībā pieaug spriedze. Tieslietu iestādēm uzdots plaši neņemties ar tā dēvētā etniskā naida kurināšanas apkarošanu. Tiek izķerti un attiecīgi “pārmācīti” atsevišķi indivīdi. Īstie vaininieki – politiskās partijas un valdības, kas rada visu šo haosu, – netiek meklēti.
Lai atklātu patiesos etniskā naida cēloņus, atklāsim kaut vai vienu no daudziem faktiem. Piemēram, Rīgā darba alga ir par 20 procentiem augstāka nekā pārējā Latvijas daļā. Un šo paaugstināto atalgojumu saņem tikai ceturtā daļa latviešu. Par šāda veida diskrimināciju ir jāvaino nevis atsevišķi indivīdi, bet gan valdības.
Pagaidām par latviskas Latvijas izveides nepieciešamību ir izteicies tikai viens lielpolitiķis – eksprezidents E. Levits. Vai par to iestāsies arī prezidents E. Rinkēvičs, atbildes vēl nav. Tamdēļ nav arī zināms, cik ilgi latviešiem būs jāsamierinās ar dzīvi nosacītā neatkarībā.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(532), 2023. gada 28. jūlijs–10.augusts