Liene Apine
Okupekļa nojaukšana, Latvijas atkrieviskošana… un tas ir viss?! Latvieši tiešām domā, ka ar to pietiek, lai likvidētu okupācijas sekas? Sajūta, ka Ukrainā notiekošais karš pret krieviem, latviešos raisījis nevis drosmi un atskārsmi, ka beidzot arī pašu mājās jāieved kārtība un jāveic deokupācija un dekolonizācija, bet ar vēl lielāku sparu gļēvums tiek maskēts aiz visādām it kā lietderīgām un labām, bet patiesībā modrību iemidzinošām akcijām.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, kuram dažādu, manuprāt, ļoti pamatotu iemeslu dēļ ne visi ukraiņi līdz galam uzticas, paziņoja, ka pēc kara visi krievi tiks padzīti no Ukrainas. Vismaz šajā jautājumā viņa teiktajam arī es pilnībā piekrītu. Mūsu bailīgie un iztapīgie latvietīši savukārt tikai sāk kautrīgi atzīt, ka gadu desmitiem veiktā integrācija nav izdevusies, lai gan pareizāk būtu teikt: tā bijusi noziedzīga darbība pret latviešu tautu, jo, nīstot latviešu tautu, ieguldot milzu līdzekļus, okupantiem un kolonistiem tika radīti apstākļi, lai viņi šeit justos kā saimnieki. Tagad, kad būtu visi priekšnoteikumi, lai sāktu rīkoties taisnīgi un padzītu krievu okupantus un kolonistus no Latvijas, kā to paredz ne tikai Ženēvas konvencija, bet arī elementāra loģika, notiek kārtējais mēģinājums “latviskot” tos, kuri Latvijā atrodas nežēlīga nozieguma rezultātā. Patiesībā šie cilvēki, kuri Latvijā ieradās okupācijas laikā, un viņu pēcteči visās paaudzēs ir noziedznieki, kas ar mūsu nodevīgo bāliņu un bāliņieņu atbalstu turpina īstenot noziegumu pret cilvēci – genocīdu pret latviešu tautu. Jā, var jau sevi mānīt, ka, publiskajā telpā noņemot uzrakstus krievu valodā, kaut kas mainīsies. Nekas nemainīsies! Tādā veidā mēs tikai sevi apmānām, radām ilūziju, ka Latvija kļūst latviskāka. Un tas gandrīz ir vēl bīstamāk nekā bija līdz šim, jo aizmālējam sev acis, aizbāžam ausis, lai neredzētu un nedzirdētu patiesību, kas vienā mirklī var pārvērsties “zaļajos Putina cilvēciņos”, kuri bez tankiem un īpašām militārām specoperācijām pilnībā iznīcinās latviešu tautu.
Protams, ir jācīnās par latviešu valodas statusu, bet vai ar to pietiek? Droši vien man teiks, ka labāk tā, nekā nedarīt neko. Bet man ir jautājums: kādēļ to enerģiju, kas ielikta šādās kampaņās, neizmantot aicinājumiem veikt deokupāciju un dekolonizāciju? Kas attur šos ļaudis, kuri savstarpēji apdāvinās ar goda rakstiem un medaļām par Latvijas latviskošanas kampaņām, izmantojot savu atpazīstamību sabiedrībā, aicināt no Latvijas izdzīt visus okupantus, kolonistus un viņu pēctečus? Tikai pēc prezidenta pilnvaru beigām Egils Levits sāk savā leksikā izmantot vārdu “dekolonizācija”, it kā iepriekš šis termins viņam būtu bijis svešs un nepazīstams. Būtu naivi domāt, ka pašreizējais prezidents būs labāks, jo viņam pat Liānas Langas akcija “Atkrievisko Latviju!” šķiet pārāk šerpa. Visticamāk, viņam būs daudz svarīgāk darboties Stambulas konvencijas ieviešanas lauciņā, tādējādi pakļaujot latviešu tautu jaunām – apziņas deģenerācijas – briesmām.
Pasaules vēsture ir pierādījusi, ka puspasākumi (par kādiem uzskatu arī Latvijas latviskošanas kampaņas) nedod labu rezultātu. Tikai drosmīga un radikāla rīcība nepieciešama nozieguma seku likvidēšanā. Tāpat, kā noziedzniekus liekam cietumā, lai izolētu no sabiedrības, – tāpat okupanti un kolonisti ir jāmet laukā no Latvijas, atņemot viņiem iespējas īstenot latviešu tautas iznīcināšanas iespējas.
Varbūt latviešu tautas problēma ir tā, ka pārāk dziļi apziņā iesūcies nodevības un klanības bacilis? Varbūt beidzot ir jāīsteno laikraksta “DDD” veidotāju aicinājums: “Latviešu tautas okupanti, brauciet prom! Pašmāju gļēvuļi, vārguļi un nodevēji, paejiet malā!”? Vācijai pēc Otrā Pasaules kara bija denacifikācijas plāns, lai pilnībā novērstu nacisma ietekmi Vācijā. Arī mums vajadzētu nodevības un kolaboracionisma novēršanas plānu, kas ļautu beidzot īstenot Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Lūk, daži Vācijas denacifikācijas plāna punkti:
- Sabiedroto kontroles padome (Allied Control Council – ACC): četras okupācijas lielvalstis – ASV, Padomju Savienība, Apvienotā Karaliste un Francija – izveidoja ACC, lai pārraudzītu Vācijas pārvaldi pēc kara. Denacifikāciju galvenokārt koordinēja ACC.
- Pārkāpēju kategorijas: denacifikācijas mērķis ir identificēt un klasificēt personas, pamatojoties uz viņu iesaistes līmeni nacistu režīmā. Kategorijas bija no lielajiem likumpārkāpējiem (kara noziedznieki, vadošie nacisti) līdz mazākajiem likumpārkāpējiem (tiem, kas pievienojās organizācijām, neizdarot noziegumus), un katrai kategorijai bija atšķirīgas atbildības sekas.
- Anketas: denacifikācija sākās ar anketu izplatīšanu, lai noteiktu indivīda nacistu līdzdalības līmeni. Šīs anketas aptvēra politisko piederību, līdzdalību partijā, dalību kara noziegumos un citu būtisku informāciju.
- Pārbaudes process: personas pārbaudīja vietējās komitejas, ko veidoja civiliedzīvotāji un okupācijas varu iecelti pārstāvji. Šīm komitejām bija uzdots izpētīt atbildes uz anketas jautājumiem, veikt intervijas un vākt liecības.
- Prāvas un tiesvedība: starptautiskais militārais tribunāls Nirnbergā tiesāja galvenos likumpārkāpējus, tostarp kara noziedzniekus un augsta ranga nacistus. Turklāt Vācijas vietējās tiesas bija atbildīgas par zemāka līmeņa likumpārkāpēju saukšanu pie atbildības, pamatojoties uz pārbaudes procesā iegūtajiem pierādījumiem.
- Nodarbinātības ierobežojumi: uz tiem, kas identificēti kā nacisti vai partijas biedri, tika piemēroti nodarbinātības ierobežojumi. Viņiem bieži bija liegts ieņemt valsts amatus, pedagoga amatus vai strādāt ietekmīgos amatos. Tomēr ierobežojumi tika pakāpeniski mīkstināti, lai ierobežotu līdzdalību sabiedrībā, jo tika saprasts, ka bijušo nacistu pilnīga izslēgšana nav ne praktiska, ne iespējama.
- Izglītības un propagandas centieni: denacifikācija ietvēra arī Vācijas pilsoņu pāraudzināšanu, lai veicinātu demokrātisku domāšanu un izskaustu nacistu ideoloģiju. Skolām, universitātēm un plašsaziņas līdzekļiem bija būtiska loma demokrātisko vērtību veicināšanā un līdzsvarota skatījuma nodrošināšanā uz Vācijas neseno vēsturi.
Latvijā nevajag nekādus ārvalstu “gudriniekus”, jo tieši tādi tikai stiprinājuši mūsu bāliņu izpatikšanu latviešu tautas ienaidniekiem. Ticu, ka mūsu tautas vidū joprojām ir cilvēki ar stingru latvieša mugurkaulu, taisnīgu sirdi un godaprātu, lai veiktu pašmāju bāliņu atsijāšanu un okupantu un kolonistu padzīšanu no Latvijas!
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.14(532), 2023. gada 28. jūlijs–10.augusts