Vilhelms Ļuta
Piecus gadus valdību stūrējošais Krišjānis Kariņš ir jūsmīgi apgalvojis, ka latvieši tagad dzīvo labāk nekā jebkad. Taču statistikas dati liecina par pretējo. Šāda nesakritība acīmredzot ir izskaidrojama ar politiķiem tik ierasto vēlmi paspīdēt ar saviem “panākumiem”, kuri tik krasi atšķiras no reālās dzīves.
Pirms Otrā Pasaules kara Latvija pārticības jomā ieņēma visā pasaulē augstākās vietas, tūlīt aiz Jaunzēlandes un Austrālijas. Turpretī tagad, Eiropas Savienībā būdami, esam nokļuvuši līdz viszemākajai nabadzības riska robežai.
Līdz ar tautsaimniecības pagrimumu spilgti iezīmējies arī nācijas iziršanas process. Ja neatkarīgajā Latvijā tautiešu skaits tomēr spēja palielināties par trešdaļmiljonu jeb 13 procentiem, tad pēc valstiskuma atjaunošanas latviešu kopums saruka par 213 tūkstošiem jeb 15 procentiem. Visai nepatīkami ir konstatēt, ka pašreizējais latviešu skaits Latvijā – nepilni 1,2 miljoni – nav spējis pārkāpt līmenim, kāds bija pirms simts pieciem gadiem, kad dibināta mūsu valsts.
Nāvīgu triecienu nācija saņēma no okupācijas un impēristu izraisītā kara, kas izgaisināja 0,4 miljonus latviešu. Iespēja tautai atgūties no turpmākās iznīkšanas radās tikai pēc valstiskuma atjaunošanas. Toreiz atlika tikai ķerties klāt deokupācijas un dekolonizācijas lietām, par kurām patriotiski iestājās Aivara Gardas vadītā Latvijas Nacionālā fronte, un viss ieietos normālās sliedēs. Diemžēl varu sagrābušie padomiski domājošie politiķi pakļāvās tikai Maskavas vai Briseles norādēm un attiecīgi rīkojās, lai dzīvi visādi atvieglotu nevis latviešiem, bet okupantiem.
Ko tad īstu ir sadarījušas visas tās divdesmit valdības trešdaļgadsimta laikā? Izrādās, visas kārtis ir liktas uz prokrieviskajām būšanām, Latviju būtībā pārtaisot par Krievijas satelītvalsti. Pilnīga vaļa tika ļauta piektajai kolonnai. Tās īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā pārsniedza trešdaļu. Un rusifikācijas norise ne uz brīdi netika apturēta. Ja ulmaņlaikos 90% iedzīvotāju runāja tikai latviski, tad tagad to dara tikai puse. Vēl arvien nav slēgtas krievu skolas, turpina veidoties šovinistiskās krievu partijas un prokremliskās sabiedriskās organizācijas.
Ar pārkrievošanu īpaši izceļas Rīga, kura jau stūrē Abrenes virzienā. Ja kopš pirmskara laikiem latviešu skaits galvaspilsētā palielinājās tikai par 17%, tad krievu skaits pieauga vairāk nekā astoņas reizes.
Pārkrievošanās dēļ daudzi latvieši ir atstājuši savu Tēvzemi. Bet varnešiem tas nerūp. Aizbraukušo vietā ir bijis atļauts ieceļot 160 tūkstošiem krievu.
Šķiet, ka mūsu politiķi vēl arvien nesaprot, kāpēc citās zemēs krievus tā nemīl. Ukrainā tos apkaro. Armēnijā un Tadžikistānā praktiski pilnībā ir atbrīvojušies no šovinistiem. Līdz minimumam krievu skaits pēdējos gados ir samazināts Azerbaidžānā, Gruzijā un citā bijušajās PSRS republikās.
Izskatās visai dīvaini, ka Putins par krievu nīšanu parasti lamā nevis aziātus, bet gan latviešus. Taču acīmredzot tā nav nekāda nejaušība. Kāda tur jēga ņemties ar tiem, kas tev rāda pigu. Toties latviešiem ir pavisam citādi – jo vairāk latviešus lamāsi, jo zemāk viņi klanīsies.
Žēl, ka mūsu varneši turpina pīties koalīciju kompromisa meklējumu mudžekļos un tā arī nespēj valsti dinamiski attīstīt, nespēj veidot latvisku Latviju, bez okupantu klātbūtnes.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(533), 2023. gada 11.–24. augusts