No “DDD” arhīva: joprojām aktuāli
Saruna ar Latvijā dzīvojošu krievieti Tatjanu Georgijevu
Tatjana Georgijeva: Esmu pastāvīga laikraksta “DDD” lasītāja. Šī patiešām ir visgudrākā avīze Latvijā, vienīgā ar Sirdsapziņu un, kā saka krievi, “s čuvstvom sobstvennogo dostoinstva” – ar pašcieņas jūtām.
Nāku pie jums, jo nespēju noskatīties, kā latviešu pasivitāte un gulēšana visu tautu ved postā. Esmu etniskā krieviete, bet man rūp un sāp šīs zemes un tautas liktenis.
Krievu zeme deg noziegumu dēļ
Tatjana Georgijeva: 2010. gada vasarā mēs visi redzējām, kas notiek ar Krieviju – dega milzīgas teritorijas. Tas bija kā Armagedons! Man atmiņā ir iespiedies briesmīgais skats, kā deg viss – debesis, koku galotnes, arī zeme. Deg viss, viss! Tā bija elle zemes virsū. No sākuma izjutu neizsakāmu žēlumu par redzēto, bet tad mani piepeši pārņēma doma, ka tā ir taisnīgā Karma, kas strādā. Krievijai šis ir brīdinājums un sods reizē par to, kā tā izturējusies pret citām tautām, šajā gadījumā pret Latviju.
Viss, kas ar Latviju noticis pēc 1940. gada, ir prātam neaptverami. Tas, kas nodarīts latviešu tautai, ir neiedomājami. Nav taču viduslaiki vai barbaru sirojumi, kad cilvēkus ved ar lopu vagoniem nomiršanai. Es pazīstu vairākus, kas toreiz bija mazi bērniņi. Viņus gluži vienkārši aizveda uz Sibīriju un izsēdināja tuksnesī. Tur tos citādi nesauca, kā vien par fašistiem; viņi bija tik mazi, ka pat nesaprata, kas tas tāds fašists, taču ar šo zīmogu mūžu nodzīvoja. Tā ir liela brūce latviešu dvēselē un milzīgs kauns Krievijai.
Diemžēl Krievijas vēsturē vispār ir ļoti daudz tādu plankumu, kuru dēļ kauns būt krievam. Esmu etniskā krieviete un saku to ar sāpēm! Tā kā Latvijā dzīvoju kopš mazotnes, tad mans galvenais kauns ir par to, kā Krievija ir izturējusies pret Latviju un latviešu tautu, pret visu Baltiju. Jo vairāk izzinu vēsturi, jo lielāks kauns pārņem…
DDD: Viens ir tas, ka notika netaisnība vēsturē, bet daudz smagāks noziegums ir tas, ka tā joprojām netiek labota.
T.G.: Jums taisnība. Netiek gan labota, un tā tik tiešām ir vissmagākā problēma. Es redzu, ka joprojām turpinās latviešu tautas okupācija, kolonizācija un rusifikācija. Bet tajā ir arī pašu latviešu mazdūšības nopelns.
Minēšu piemēru, kas pavisam nesen manī izsauca lielu sašutumu. Skatījos televīziju – jauns vīrietis, latvietis, vārdu neatceros, bet sevi dēvēja par sociālantropologu. Viņam tika uzdots skatītāju jautājums, kā vērtēt to, ka cilvēki jau trīs paaudzēs dzīvo Latvijā, bet negrib ne vārda runāt latviski. Atbilde, ko saņēmu, mani padarīja mēmu. Viņš sacīja, ka nevajag to vērtēt kā nelojalitātes pazīmi, jo visi esam dzīvojuši padomju laikos, kad latviešu valoda gluži vienkārši nebija vajadzīga. Cilvēki ir pie tā pieraduši, un mums par to nav jāuztraucas. Viņš to pasniedza tik mierīgi, kā normu! Un tā var pateikt latvietis – gados jauns, turklāt speciālists! Ko tāds sociālantropologs dos Latvijai? Tikai galvas jauks.
DDD: Vai arī tās nav tā sauktās integrācijas sekas, ja latvietis, dzīvojot krieviskā vidē, samaitājas, degradē domāšanu un sāk uztvert nenormālu par normālu?
T.G.: Domāju, jā, – tā jau ir degradēta domāšana. Tāpēc es, būdama krieviete, cenšos pašiem latviešiem paskaidrot: “Nu, mīļie draugi, izdariet, lūdzu, tādu mazumiņu – runājiet savā zemē savā valodā!”
DDD: Baisi, ka esam nodzīvojušies tik tālu, ka šādas lietas ir jāatgādina jums – krievu sievietei…
T.G.: Bet ir jāatgādina, un tas jādara skaļi! Kā teica Aivars Garda, vajag radīt krievvalodīgajiem, okupantiem, kas nerunā latviski, diskomfortu. Latvieši, ar krievvalodīgajiem runājot krieviski, ir radījuši viņiem te pārāk ērtus apstākļus. Pietiek, tā vairs nevar! Tad jau viņi nekad ar jums latviski nerunās. Latvijā ir pilns ar tādiem, kas visu mūžu te nodzīvojuši, bet latviski nerunā.
Īstenus krievus šokē okupantu uzvedība
Tatjana Georgijeva: Šejienes krievvalodīgie ļoti atšķiras no Krievijas krieviem. Kad braucu ciemos uz Krieviju, tur mani draugi pat nespēj noticēt, kā tā var būt, ka cilvēki, kas Latvijā nodzīvojuši piecdesmit gadus, neprot latviski? Viņi domā, ka es pārspīlēju. Bet es skaidroju, ka patiesībā ir vēl sliktāk, jo daudzi saprot latviešu valodu, taču apzināti nerunā. Tāda ir viņu attieksme. Šī informācija daudzus šokē. Grūti saprast, kā var būt tik zems dvēseles kultūras līmenis, bet tāds tas okupantiem acīmredzot ir.
Nesen sabiedriskajā transportā dzirdēju divus krievus savā starpā sarunājamies. Viņi sprieda, ka Latvijas valsts vispār nekad nav eksistējusi, Ļeņins toreiz 1920. gadā iedeva latviešiem valsti, bet latvieši paši to pazaudējuši. Arī tagad – divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas – kur esam nonākuši? Neviens cits, kā vien paši latvieši to ir aizlaiduši vējā. Beigās viņi secināja, ka latvieši neprot savu valsti vadīt, jo ir ģenētiskie kalpi… Tāda diemžēl, jāatzīst, ir ļoti daudzu šeit dzīvojošo krievvalodīgo attieksme.
DDD: Jūs pieminējāt apzīmējumu – “ģenētiskie kalpi”. Man, kā latvietei ar sāpēm ir jāsecina, ka mūsu varas pārstāvji pēdējos divdesmit gadus tik tiešām ir demonstrējuši kalpu un tautas nodevēju dvēseles. Arī man ir kauns par tādiem saviem tautiešiem, kas patiešām uzvedas kā kalpi, un tas ir labākais, mazākais, ko par viņiem var pateikt.
T.G.: Tā ir… Es nezinu, kā vēl lai latviešiem paskaidro, ka jādzīvo ar pašcieņu, jāmīl un jāgodā sava valoda, kultūra un vēsture.
Kad šeit viesojās Maskavas pilsētas mērs Dmitrijs Lužkovs, TV5 ziņās viņš atklāti pateica, ka krievu valoda Latvijā būs valsts valoda. Lūk, te atkal nostrādāja Karmas likums. Aizbraucis atpakaļ uz Maskavu, Lužkovs tūlīt dabūja pa galvu – tika atbrīvots no sava amata.
Tik tiešām liekas, ka kaut kas šajā ziņā ir sakustējies, Karmas Rats ir sācis redzami griezties. Uguns elle, kas plosījās Krievijā, bija veids, kā visa valsts saņēma pa galvu. Bet, ja latvieši atkal būs tik pasīvi, nekas nemainīsies, paliks tikai sliktāk.
Braucu pa pilsētu, skatos – plakāts “Paēdušai Latvijai”… Labi, es piezvanīšu, noziedošu to latu, aiznesīšu kādas mantas uz Sarkano Krustu. Bet cik tad ilgi tā var? Iedomājieties, 1100 ģimenes ar maziem bērniem cieš badu. Mūsu laikos tas ir neiedomājami. Latvijā ir tik bagātīga, auglīga zeme, latviešu rokas prot strādāt, kā gan var ciest badu?
DDD: Kas noticis ar cilvēkiem?
T.G.: Es nezinu, kāpēc latvieši ir tik pasīvi. Vai patiešām viņi bija izlutināti ar tām padomju laiku pasviestajām padačkām, ubagu dāvanām?
Lasot Dzīvo Ētiku, es saprotu, ka par visu būs jāatbild, un man liekas, ka tas sākas!
DDD: Krievijā deg zeme un debesis, Latvijā cilvēki cieš milzīgu trūkumu un badu, okupanti mīda mūsu zemi, kā un cik vien vēlas… Vai tas kārtējo reizi nenorāda, ka tautām beidzot ir jānāk pie prāta?
T.G.: Bet kāpēc Latvijā ir ievēlēta tā pati valdība? Šo jautājumu uzdodu, pieņemot, ka vēlēšanas notiek godīgi. Ja vēlēšanas notiek negodīgi, tad tāds jautājums, protams, ir lieks. Taču jebkurā gadījumā dažādās aptaujās un citur bija ļoti daudz cilvēku, kas apliecināja atbalstu vecās valdības darba turpināšanai. Kāpēc? Vai viņiem prātiņš par īsu, atmiņas nav?
DDD: Tas nozīmē, ka cilvēki nav palikuši gudrāki, turklāt viņiem vēl ir gana labi.
T.G.: Acīmredzot.
Vēl ir viena lieta, ko es jau kopš padomju laikiem nebeidzu latviešiem skaidrot un atkārtot. Uzsveru, ka visa pamatu pamats ir valoda. Ja paši latvieši nerunās latviešu valodā, neviens cits to nedarīs. Jūsu valoda, māksla un kultūra ir jūsu bagātība. Tās ir vērtības, kas jums jāapzinās, jo tieši tās cels jūsu nacionālo pašapziņu.
Okupantiem ir jāpamet Latvija!
Tatjana Georgijeva: Es nesaprotu, kas notiek ar latviešiem – vai viņi guļ?
Man ļoti sāp viss, kas notiek apkārt, it īpaši tas, ko dzirdu, dzīvojot krievu rajonā. Bet ilgi tā turpināties nevar – jānāk kādām pārmaiņām. Krievijai būs jāatbild par to, ko tā ir nodarījusi. Taču, ja Krievija atbildēs, bet latvieši vienalga gulēs, atkal nekas nesanāks…
Man ir ļoti daudz jautājumu latviešiem. Divdesmit gadus latvieši ir tikai runājuši un plēsušies savā starpā, bet darbi nav sekojuši – tikai tukšas pļāpas. Tāpēc nav novērstas okupācijas sekas, jo visiem ir ļoti labi kaut ko pļāpāt no sava siltā kaktiņa.
DDD: Bet jūs taču piekrītat, ka okupantiem ir jāpamet Latvija?
T.G.: Protams, par to nav šaubu! Tas bija jau sen jāpanāk.
Vienīgie izņēmumi ir tie nedaudzie, kas pārliecinoši ir izrādījuši cieņu un lojalitāti pret latviešu tautu. Bet pats mazākais, kā pret otru tautu, kuras zemē dzīvo, var parādīt lojalitāti, cieņu un simpātijas, ir runāt šīs zemes tautas valodā. Tas ir pats mazākais! Tomēr diemžēl jāatzīst, ka liela daļa krievvalodīgo nav gatavi pat tādu mazumiņu cieņas parādīt.
Mani tautieši tagad ļoti aktivizējas pilnīgi pretējā virzienā. Viņi domā tāpat kā Lužkovs, negrib latviešu valodu ne mācīties, ne tajā runāt. Viņiem šeit ir dzīvokļi, pensijas – viņi te jūtas ļoti omulīgi, veikalos, iestādēs ar šiem runā krieviski. Tiem viss ir kā uz paplātes salikts. Nezinu… latviešu valoda vismaz Rīgā ir patiešām traģiskā stāvoklī, es to varu apgalvot, jo redzu situāciju no otras puses.
Turklāt latviešu vidē ir ļoti daudz nodevēju. Piemēram, kā varēja iedot pilsonību tādam Kamiņevam, kurš, kā lasīju, tiesas sēdē, būdams pilsonis, nesaprata pat to, ka viņam prasa nosaukt savu vārdu! Nevaru neko droši apgalvot par konkrēto gadījumu, taču, domāju, ļoti daudziem Latvijas pilsonība ir, tautas valodā sakot, pārdota. Bijuši vairāki skandāli par šo tēmu. Latvijā ir ļoti daudz kangaru.
DDD: Esmu dzirdējusi stāstus, ka jūs, būdama krieviete, pati savus tautiešu audzināt runāt latviski.
T.G.: Jā, to esmu vienmēr darījusi. Visbiežākā reakcija ir tā, ka mani tautieši no manis pilnībā novēršas. Bet man ir vienalga, es zinu, kas ir kas, un man ir svarīgāk dzīvot saskaņā ar savu Sirdsapziņu nekā klusiņām piekāpties mīļā miera labad. Kad dzirdu, kā kāds krievvalodīgais kārtējo reizi latvietim atbild krieviski, es praktiski vienmēr iejaucos. Faktiski sanāk, ka provocēju skandālu.
DDD: Aizstāvat latviešus un latviešu valodu?
T.G.: Jā.
DDD: Kāda ir latviešu reakcija šādā situācijā.
T.G.: Dažāda. Bieži tas ir pārsteigums, taču kopumā visai bieži arī paši latvieši manu pozīciju neaizstāv. Diemžēl ļoti bieži es palieku viena ar savu nostāju par to, ka krievvalodīgajam ar latvieti jārunā latviski, bet latvietim nav jāatbild krieviski… Es ļoti bieži šādi “skandalēju” (smejas).
DDD: Kas jūs mudina aizstāvēt latviešu tiesības?
T.G.: Man vienmēr ir patikuši latvieši. Skolas laikā varēja brīvi izvēlēties: mācīties latviešu valodu vai nemācīties, un es mācījos. Vienmēr esmu jutusies daudz tuvāka latviešiem nekā krieviem. Taču mani ļoti skumdina, ka latviešu pasivitāte ir novedusi visu tautu ļoti lielā nelaimē. Ir taču pēdējais brīdis atjēgties!
Par cilvēka pašcieņu
DDD: Ko jūs ieteiktu latviešiem?
Tatjana Georgijeva: Izcilais režisors Ņikita Mihalkovs, ko uzskatu arī par ļoti gudru cilvēku, teica: “Nastojaščim patriotom svojei Roģini možet biķ toļko čelovek s čuvstvom sobsvennogo dostoinstva!” (“Par īstenu savas Dzimtenes patriotu var būt tikai cilvēks ar pašcieņas jūtām!”).
Tie ir dziļi vārdi! Ja tev ir šī “čuvstvo sobsvennogo dostoinstva”, ja tu jūti sev aiz muguras savu zemi, savu tautu, vēsturi, tad tu esi stiprs cilvēks. Es novēlu ikvienam šādi sajusties. Aicinu latviešus celties un meklēt savās dvēselēs šīs personīgās pašcieņas, vērtības pilnās jūtas. Jums tās tur ir daudz un pamatoti daudz, tikai paši latvieši to neredz.
Es mīlu šo zemi un tautu un nekad nekur nebrauktu. Nevis tāpēc, ka esmu te pieradusi dzīvot, bet gan tāpēc, ka esmu iemīlējusi šo zemi un tautu, un man ir šī “čuvstvo sobsvennogo dostoinstva”. Esmu etniskā krieviete, bet pilnībā jūsu, tas ir, saaugusi ar latviešiem. Esmu šajā zemē un tautā ieaugusi. Un, ja, nedod Dievs, kaut kas notiks, te sāksies karš, es stāvēšu plecu pie pleca ar latviešiem. Es cīnīšos par jums, lai arī cik man būtu gadi.
Tie krievvalodīgie okupanti, kas šeit dzīvo ļoti labi, saprot, kā viņi izturas, un viņi nemainīsies. Vienīgā izeja latviešiem ir atcerēties par “čuvstvo sobstvennogo dostoinstva”, un runāt tikai savā valodā. Jūs esat saimnieki, tā ir jūsu zeme! Citur nekur uz šīs planētas jūs to nevarēsit, jo tikai te ir jūsu zeme. Tad beidzot sāciet arī uzvesties kā saimnieki! Un kā saimnieki arī pieņemiet likumus par deokupāciju un dekolonizāciju.
Latviešu valodas nākotnē vairs nebūs, ja nenovērsīsit okupācijas sekas. Paši esat sevi zemē nometuši.
Tāpēc vēlreiz, lūdzu, latvieši, saņemieties un vismaz runājiet latviski! Nebūs jūsu valodas, nebūs Latvijas. Viss – cita ceļa nav!
Intervēja Ilze Liepa
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr.21(225), 2010. gada 15.–28. oktobris
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.15(533), 2023. gada 11.–24. augusts