Turpinājums no: TĒVS: CILVĒCĪGUMA GARANTS. 1. daļa
Saruna ar psihoterapeitu Viesturu Rudzīti
Netaisnojies, bet uzbrūc!
DDD: Nesen klausījos Latvijas Radio raidījumu “Ģimenes studija” par tematu “Vardarbība ģimenē: problēmas redzējums no vīriešu skatupunkta”. Nevarēja nedzirdēt, kā maigo balss tembru nomaina metāliska pieskaņa raidījuma vadītājai – sievietei, kura prasa vīrietim: “Kāpēc jūs uzreiz attaisnojaties par šiem vardarbības gadījumiem, nevis metaties virsū varmācīgajiem vīriešiem?” Raidījuma vadītājas jautājumā slēpās neizpratne: kāpēc vīrieši nenosoda visus vīriešus, bet mēģināt rast izskaidrojumu, pat kaut kādā mērā vainojat upuri? Arguments, ka sievietes, lūk, ir emocionāli vardarbīgas pret vīriešiem, neesot arguments, kuru drīkstētu izmantot vīrietis sarunā ar sievieti par vardarbību pret sievieti. Ar kādiem argumentiem tad lai tas vīrietis sevi aizstāv?
Viesturs Rudzītis: Par vīrieša nostādīšanu pret vīrieti jau minēju piemēros ar BLM[1], Kronu vai psihoterapeitu Veselovski. Bet, ja kāds taisnojas par to, ka neuzbrūk uzbrucēja uzbrucējam un vēl paskaidro, tad tas nozīmē, ka viņš jau ir inficējies ar sevis vainotāja pozīciju. Tā strādā šādas propagandas kampaņas. Bet jums ir pilnīga taisnība par taktiku – ja kāds uzbrūk, tad nevajag taisnoties, bet uzbrukt pretī. Marksisms nav pielietojams, ja neļauj darboties nozagtajai upura lomai. Marksisms izdomā, ka kapitālists dara pāri nabaga strādniekiem, nevis strādnieki ar kapitālistu ir noslēguši darba līgumu, kuru abas puses pilda, bet ka strādnieki ir upuri. Kad pieleca, ka šitais uzstādījums baigi labi strādā, tad, protams, par upuriem sagribēja kļūt sievietes, geji u.tml.
Upuris nevar būt vienīgi pieaudzis baltais vīrietis, turklāt vēl kristietis – tam jābūt empātiskam pret visiem, kas grib justies upuri, riskējot ar neiejūtību jeb pat vainīgumu vardarbībā. Un Stambulas konvencijā uzskaitītas visas tās sabiedrības grupas, kurām tiek rezervēta upura loma. Bet upura loma ir bīstama tieši kristīgās valstīs. Mēs esam audzināti kā empātiski un līdzjūtīgi. Ja kāds saka: “Man dara pāri,” – kristīga cilvēka reflekss ir prasīt: “Kas tev dara, un kā es te varu palīdzēt?” Un, ja šo ļaunprātīgi izmanto, tad sanāk marksisms. Indijā neviens uz tādu manipulāciju neiekritīs. Ja tev dara pāri, tad tā ir tava karma.
DDD: Pieņem notiekošo un cīnies pretim bez naida jūtām sirdī!
V.R.: Izlabo savu karmu un nākamajā dzīvē tev neviens nedarīs pāri. Tādā veidā nevar nevienu izprovocēt – es esmu nabadziņš. Indijā pilnas ielas ir ar nabadziņiem – šķībi, greizi, tizli, kas tik vien nav. Bet tāda ir dzīve, tāda ir pasaule. Bet mēs esam ievainojami caur to, ka esam līdzjūtīgi.
DDD: Būt līdzjūtīgam jau nav slikti, bet līdzjūtība, par kuru jūs runājat, ir pārprasta un ļauna manipulācija.
V.R.: Mēs gribam būt glābēji, gribam būt labie, mēs gribam, lai tas upuris saka – jā, tu esi vienīgais, kas man palīdz, visi pārējie ir cūkas, nelieši. Tātad bailēs tikt ieskaitītiem neliešos, mēs sākam kalpot pašpasludinātajam upurim. Būtībā izpaužas upura vara, jeb var to arī saukt pa upura vardarbību.
Kreisajiem vispār patīk pielietot manipulācijas ne tikai ar valodu, panākot neskaidrību skaidrās lietās, bet arī aizvietojot objektīvo realitāti ar subjektīvo – tātad objektīvi tu esi vīrietis, bet, ja jūties kā sieviete, tad esi sieviete. Šajā ziņā interesants bija skandāliņš – pasniedzējs Gubenko nevarēja paskaidrot studentam Krustam, cik ir dzimumu, ja jau to ir vairāk par diviem. Nu protams, viņš taču nevar izprognozēt, uz ko ir spējīga cilvēka fantāzija. Bet, ja cilvēki nebalstās uz objektīvo, tad pasaulē nevar neiestāties haoss, kas arī ir kreiso mērķis. Bet tas ir regress atpakaļ uz pirmstāvokli Haosu, no kā, saskaņā ar grieķu mitoloģiju, viss ir radies un ko mēs esam attīstījuši uz to kultūras un civilizācijas līmeni, kurā tagad dzīvojam.
DDD: Drīzāk gribētos teikt, ka tie upuri ir tādi nosacīti, kā vilks aitas ādā – viņš principā tikai izliekas par upuri, bet patiesībā ir varmāka. Es domāju, ka arī jūsu iepriekš pieminētā kolaborantu parādība īstenībā ir izpatikšana varmākam, kurš visādos veidos mēģina ietekmēt. Galu galā kolaborants sāk vērsties pret to, kurš pretojas varmākam, un, nostājoties netaisnības pusē, kļūst pats par varmāku.
V.R.: Bet ir vēl interesantāka lieta. Gandrīz visi zina Liānas Langas akciju – cīņu par latviešu valodu publiskā telpā. Tviterī esmu pamanījis, ka daži cilvēki stāsta, ka ir baigi grūti nerunāt krieviski tad, ja tu redzi, ka tas krievs mokās ar to latviešu valodu. Tas ir ļoti interesants fenomens. Šis ir arī tas – nu, palīdzēsim tam krievam, nepatīkami ir just kā viņš tur mokās.
DDD: Bet tad jau bērnam nevajag mācīt lasīt un rēķināt, viņš taču mokās, reizrēķinu iemācīties ir šausmīgi grūti.
V.R.: Nekur – Vācijā vai Lielbritānijā, vai Zviedrijā – šādu fenomenu nesastapsit, ka kāds justu līdzi krievam (vai jebkuram citam svešajam), kurš runā ar akcentu vai kuram pietrūkst vārdu attiecīgajā valodā. Nevienam tādas jūtas neradīsies pat Igaunijā, kur arī padomju gados pārdevējas veikalos ar krieviski runājošajiem latviešiem runāja igauniski. Tas arī, man liekas, ir saistīts ar kolaborāciju. Tātad, ja es būšu labs pret to krievu, tad viņš mani neaizsūtīs uz Sibīriju. Vai tā?
Vairumam bailes spēcīgākas par pašcieņu
DDD: Acīmredzot bailes ir spēcīgākas par pašcieņu un pienākumu, piemēram, aizstāvēt savu tautu no iznīcības.
Viesturs Rudzītis: Un tas strādā. Latviešu cilvēki pāriet uz krievu valodu elementāri. Sevišķi jaunākā krievu paaudze jau ļoti labi prot latviešu valodu, bet ļoti retam nav akcenta. Tāda kā Jūlija Stepaņeko ir izņēmums. Vairumam ir akcents, un, tikai sajūtot akcentu, daudzi latvieši automātiski pāriet uz krievu valodu. Mēs bieži esam pārlaimīgi par Jūliju[2] (to nesaku par visām viņas izpausmēm), bet tādai kā viņa attiecībā uz latviešu valodu būtu jābūt visiem krieviem. Jāmācās latviešu skolās, jārunā ar latviešiem latviski.
DDD: Kādēļ tā ir ar mūsu tautu? Vai tiešām tikai krievu okupācija radījusi šādu pašiznīcinošu pazemīgumu?
V.R.: Es domāju, iemesli radušies daudz agrāk. Tas ir kaut kāds mantojums no laikiem, kas bija pēc Livonijas. Domāju, ka jums vajadzētu aprunāties ar Aleksandru Kiršteinu par šo fenomenu – viņš vislabāk par to var izstāstīt, jo Latvijas vēsturi viņš zina perfekti, nakts vidū var pastāstīt, piemēram, kurā gadā poļi iebruka Vidzemē, kurā zviedri, kas tur viss tikai nenotika. Man kaut kā liekas, ka tas ir ļoti saistīti. Tieši tad sāka veidoties iztapības un pakalpības tradīcijas.
DDD: Katrs, kuram nav slinkums, atnāk, un latvieši uzreiz izklājas viņu priekšā.
V.R.: Jā.
DDD: Un savukārt tie, kuri spējīgi pretoties, tos, kā saka, izkniebj, jo lielā masa pieliec galvu vai muguru tajā pareizajā līkumā. Atminos, ka Aivars Berķis, kad ieņēma Nacionālās radio un televīzijas padomes priekšsēdētāja amatu, mūsu tikšanās reizē teica, ka latvieša labākā īpašība esot kārklisms jeb spēja locīties… Manuprāt, tas ir traģiski!
V.R.: Es pats esmu no Valmieras. Padomju laikos Valmieru sauca par sarkano Valmieru. Jā, ir arī Valmieras puikas, revolucionāri. Valmierā notiek daudz pozitīvu lietu, bet tur bija arī šis kreisums, šī kolaborācijas “spēja”. Es to izskaidroju ar to, ka Kurzeme pārgāja pie Krievijas tikai 1795. gadā, bet Vidzeme jau 1721. gadā. Tie ir septiņdesmit gadi, un tāpēc ir milzīga atšķirība starp mentalitāti, kas ir Valmierā un kas ir Liepājā. Kādreiz bērnībā sporta skolā mēs spēlējām basketbolu, un mūsu puišu basketbola komanda tad ļoti draudzējās ar Liepājas meitenēm, tur ne tikai tā valoda ir citāda: knauši un krizdoles – Valmierā netiek lietoti tādi vārdi. Bet arī mentalitāte ir cita. Liepājas mentalitāte ir riktīgi kurzemnieciska, labā nozīmē. Tie 70 gadi kaut ko nozīmē.
Tāpat
nenovērtējama nozīme ir 22 neatkarības gadiem no 1918. līdz 1940. gadam. Tajā
pašā laikā, kad no Valmieras atnācu studēt uz Rīgu, jutos šokēts par iztapīguma
un bezprincipialitātes atmosfēru, kas bija jūtama studiju biedros un viņu
ģimeņu izvēlēs. Rīga noteikti bija par kārtu sarkanāka nekā Valmiera, kas, kā
toreiz sapratu, bija kā redīss – no ārpuses sarkans, vidū balts. Mēs radikāli
atšķiramies no krieviem, piemēram, attieksmē pret Staļina represijām. Krieviem
1937. gads ir kā pīlei ūdens. Mums tikai četrus gadus vēlāk, t.i., 1941. gads
ir nacionāla traģēdija, ko pārdzīvojam visus šos gadus, bet rētas joprojām sāp.
Tikmēr krievi mierīgi aizslēdz represēto organizāciju “Memoriāls”[3]
– sak’, kam tas sāp un kas interesējas!? Tiem brīvības gadiem tomēr ir milzīga
atveseļojoša nozīme. Tieši atkarības gadi jau to klanīgo muguru veido.
[1] BLM – Black Lives Matter – “Melno dzīvības ir svarīgas” – red. piez.
[2] Jūlija Stepaņenko – red. piez.
[3] Starptautiskā vēsturiski izglītojošā, cilvēktiesību aizstāvības un labdarības biedrība “Memoriāls” (krievu: Международное историко-просветительское, правозащитное и благотворительное общество «Мемориал») bija 1989. gadā dibināta bezpeļņas nevalstiskā organizācija, kas nodarbojās ar PSRS politisko represiju izpēti un cilvēktiesību aizstāvību Krievijā un tai apkārt esošajās konfliktu zonās. To veidoja divas juridiskas vienības – “Starptautiskais memoriāls” un cilvēktiesību centrs “Memoriāls”. 2022. gadā organizācijai piešķīra Nobela miera prēmiju. https://lv.wikipedia.org/wiki/Memori%C4%81ls_(organiz%C4%81cija)
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.11(529), 2023. gada 9.–29. jūnijs