Edvarts Krusts
Māksla nestagnē, tāpat kā skatītājs. Atpaliek mākslinieki, jo jaunās paaudzes radošo nespēju cauraudusi mākslīga apziņa par mākslas nepieciešamību pārsteigt, šokēt, provocēt. Jo neglītāk, jo labāk. Piemēram, pornogrāfisks murālis, kas “rotā” Rīgas 40. vidusskolu, vai loceklis uz krusta ir pierādījumi, kas saka – vairs nepastāv vispārpieņemtas tikumības, goda un kauna normas jeb robeža starp skaisto un neglīto. Garīgā impotence izpaužas šabloniskos, perversos sižetos. Tas pat nav oriģināli, jo Dišāna pisuārs ir simts gadus vecs. Avangards, neko nesasniedzis, paliek pagātnē.
Teju visa mūsdienu “māksla” ir autora sakropļotās fantāzijas publiska izrādīšana, kas drīzāk iederētos psihoterapeita kabinetā, nemaz nerunājot par tās garlaicību. Sekss uz galda Džilindžera izrādē pārsteigs varbūt vienu reizi. Un nevis “augstas performances”, bet vulgaritātes dēļ. Māksla nedrīkst būt traumējoša. Tai jādziedina. To saprata jau senie grieķi, tāpēc teātri uzveda blakus Asklēpija svētnīcai. Jeb, kad stiprināta miesa, jāstiprina gars.
Patiesībā šīs ir ilglaicīgu procesu katastrofālas sekas, kas iet roku rokā ar vērtību un morāles noliegumu, kultūras devalvāciju un izglītības degradēšanu. Proti, māksla ir garīgas piepūles produkts, bet šo piepūli nodrošina izglītība. Klasiskā izglītība. Taču patlaban to aizvieto izklaide visās jomās. Literatūras stundās labāk klausīties jauna mākslinieka dzejoli, kurā ir lamuvārdi, jo tas ir jautri. Mūzikā labāk klausīties hip-hop un repu, jo Mocarts sagādā grūtības, bet Pauls ir vecmodīgs. Zīmēšanas stundās zīmēt “progresīvus” traipus. Jeb labāk ir nedomāt.
Īso pārdomu īsie secinājumi. Latvijā nav bijušas kvalitatīvas diskusijas par mākslu – tās saturu un mērķiem. Tā vietā dažādu kreisu īpatņu vadībā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstiem izauklēta progresīvu mākslinieku svīta, kas neražo neko skaistu, aizbildinoties ar “performancēm” un “koncepcijām”, kuras “parasti” cilvēki nesaprot, vienlaikus tērējot šo cilvēku naudu.
Jāsakārto nozare, pirmkārt, skaidri pasakot, ka mākslai piemīt sabiedrību audzinošs raksturs, tā nedrīkst būt progresīvu mākslinieku izkārnījumi. Līdz ar to mākslinieks un ministrs ir atbildīgi par to, ko redzam. Tāpēc nav korekti apgalvot, ka ikvienam ir tiesības neaplūkot netīkamus darbus. Nozarei, nevis skatītājam, jābūt tam filtram, kas atsijā pelavas no graudiem.
Otrkārt, mākslai jāatbilst konkrētiem kritērijiem. Tā nav viedokļa jautājums jeb “es to uztveru kā mākslu”.
Treškārt, jāattīra mākslas un kultūras nozare, atbrīvojoties no kreiso liberāļu ideoloģiskās ietekmes, kas ar valsts grantiem uzkrītoši atbalsta tikai sev tīkamus projektus. Piemēram, kā latviskās dzīvesziņas un kristīgo vērtību ietvarā ietilpst Sabiedrības integrācijas fonda atbalsts cilvēku apbalvošanā, kas (citēju) “snieguši ieguldījumu viendzimuma ģimeņu tiesiskajā atzīšanā”?
Ceturtkārt, ministra pieminētā “politiskās cenzūras” nepieļaujamība ir mīts. Gluži vienkārši ir darbi, kas nepretendē uz mākslas vārdu. Citādi tas atgādina vēlmi sēdēt uz 12 krēsliem, izdabājot visiem un tomēr nevienam.
Iespējams, labākais lakmusa papīrītis, kas liecina par cilvēku vēlmēm, ir Jaunais Rīgas teātris. Latvijā nav otras tik augstvērtīgas skatuves ar izrādēm, kas liek domāt, nevis sēdēt mīkstā krēslā un gaidīt, kad notiks kārtējais “neparedzētais dzimumakts”. Ne velti visas biļetes izpērk dienas, divu laikā un apmeklējums jāieplāno trīs mēnešus uz priekšu! Un tomēr tieši JRT, ko vada Eiropā novērtētais Alvis Hermanis, spiests strādāt uz pagaidu skatuves, KM nesaskatot tajā teātra attīstības ierobežošanu. Salīdzinājumam – ministrs uzskata, ka jebkāda viņa reakcija pret Venēcijas biennālē izstādīto dzimumlocekļu lustru tiktu uztverta kā politiska cenzūra. Kurš kam kalpo?
Un vēl. Atsaucoties uz paša ministra teikto – ja Rotko centrā “slavenā” izstāde būtu atstāta, to aplūkotu ne vairāk kā 400 cilvēku. Taču nesen Nacionālajā mākslas muzejā notikušo Vilhelma Purvīša gleznu izstādi aplūkoja aptuveni 160 000!
Publicēts laikrastā “DDD” Nr.12(530), 2023. gada 30. jūnijs–13. jūlijs