No “DDD” arhīva: joprojām aktuāli
Saruna ar LNF priekšsēdētāju Aivaru Gardu
Varas likumīga pielietošana nav vardarbība
DDD: LNF un laikrakstam “DDD” bieži nākas dzirdēt pārmetumus, ka savos izteikumos esam pārāk radikāli un asi. Vai būtu vērts ieklausīties tādos pārmetumos?
Aivars Garda: Mēs jau ar savu darbību esam pierādījuši, ka šādiem aizrādījumiem neklausām. Šis patiešām ir varoņu laiks. Arī Dzīvās Ētikas Mācība tādēļ dota, lai katrs varētu parādīt savu varonību cīņā par taisnīguma atjaunošanu. Jā, mēs diskutējam ar it kā mūsu domubiedriem no citām tā saucamajām nacionālajām organizācijām un politiskajām partijām, taču esam pierādījuši, ka pārstāvam un īstenojam visstingrākās pozīcijas.
Šajā sakarā man bija interesanti atcerēties Mahātmas Gandija cīņu par Indijas atbrīvošanu no Anglijas okupantiem. Arī viņa dzīves laikā bija diskusijas visas Indijas mērogā. Dzejnieks Rabindranats Tagore uzskatīja, ka nav jāpadzen angļi. Mahātmam Gandijam vajadzēja strīdēties ar tik autoritatīvu personu kā dzejnieku Rabindranatu Tagori, lai pārliecinātu viņu, ka Indijai jāatbrīvojas no kolonizatoriem. Galu galā, protams, uzvarēja pamatīgais jeb radikālais virziens, ko pārstāvēja Mahātma Gandijs.
DDD: Jūs sakāt, ka Mahātma Gandijs pārstāvēja radikālo virzienu, bet viņam taču piedēvē nevardarbīgo pretošanos?
A.G.: Tajā nav nekādas pretrunas. Ja vispār kaut ko darīt, tad tas jādara labi un pamatīgi jeb radikāli.
Pret mums ierosinātās krimināllietas ietvaros visās tiesu instancēs mēs pierādījām, ka mūsu darbībās nebija vardarbības, nebija naida. Pierādījām, kas izriet arī no tiesas pieraksta, ko publicējām laikrakstā “DDD”, ka taisnīga varas pielietošana un vardarbība ir divas dažādas lietas. Varas likumīga pielietošana nav vardarbība. Ja tas tā nebūtu, tad mēs varētu pārmest policistam, kurš arestē huligānu, ka viņš rīkojas vardarbīgi. Arī tiesnešiem, kuri notiesā un ieliek cietumā noziedzniekus, varētu pārmest vardarbību.
Vardarbība ir iekšējs cilvēka stāvoklis, kas paredz ļaunas, piemēram, naida jūtas pret to, pret kuru viņš veic kaut kādas darbības. Mahātma Gandijs baidījās, ka daudzu simtu miljonu lielā indiešu tauta varētu izjust naidu pret angļiem. Viņš nevēlējās, lai indieši pret angļiem izjustu iekšēju naidu. Angļus vajadzēja padzīt, jo viņu atrašanās Indijā bija pretlikumīga. Taisnīguma atjaunošana, spēka pielietošana pret ienaidnieku bez naida jūtām sirdī ir tas, ko sauc par nevardarbīgo pretošanos. Tas ir ļoti augsts indivīda attīstības stāvoklis. Par to runāja un mācīja arī Kristus, sakot: “Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru!” Šie vārdi jāsaprot šādi: ja pret tevi nāk ar naidu, tev jāatbild ar spēku, bet bez naida jūtām sirdī. Tāda ir arī “DDD” pozīcija, un mēs esam pārliecināti, ka tā uzvarēs.
Latviešiem jādzeļ kā dunduram
Aivars Garda: Nesen televīzijā rādīja pēc Eteles Lilianas Voiničas darba “Dundurs” motīviem 1980. gadā uzņemto tāda paša nosaukuma filmu, kur galveno Dundura lomu, manuprāt, spīdoši tēlo aktieris Andrejs Haritonovs. Kardinālu filmā tēlo Krievijas kino zvaigzne Sergejs Bondarčuks. Šo filmu ieteiktu noskatīties jauniešiem no “Visu Latvijai!”. Arī mūsu lasītājiem varu no sirds ieteikt atrast un noskatīties trīs sēriju filmu “Dundurs”.
Īpaši vēlos ieteikt pievērst uzmanību dialogiem, kas risinās starp Itālijas brīvības cīnītājiem. Filmā parādīts, ka tolaik itāliešu atbrīvotāju starpā bija tādi paši strīdi, kādi tie tagad ir latviešu starpā. Arī tad bija tādi, kas pārmeta Dunduram, ka viņš pārāk asi raksta. Velkot paralēles ar mūsu situāciju, laikraksts “DDD” ir kā Dundurs – mēs esam tie, kas asi dzeļ. Mēs to darām apzināti. Filmā redzams, ka apkārtējie Dunduram pārmeta asos izteikumus, uz ko viņš atbildēja: “Es negribu rakstīt neasāk!” Tieši tāpat tiem, kuri mums pārmet, atbildām arī mēs. Par spīti tam, ka Dunduru daudzi kritizēja, viņa pozīcija uzvarēja, un itāļi atbrīvojās no austriešu jūga.
DDD: Vai tas nozīmē, ka mums nevajadzētu baidīties no strīdiem savā starpā pat tad, ja tie notiek ienaidnieka acu priekšā?
A.G.: Mums nav jābaidās, ka lielkrievu nacisti vai cionisti redz mūsu strīdus. Protams, būtu labi, ja latviešu starpā valdītu vienprātība, bet tikai augstākā ideāla izpratnē. Būtu ļoti slikti, ja laikraksts “DDD” nolaistos, piemēram, līdz “Visu Latvijai!” līmenim. Lai viņi nedusmojas, bet tas būtu nepiedodams kritiens. Krišana līdz TB/LNNK, Tautas partijas, Vienotības līmenim būtu vēl traģiskāka – tā būtu jau degradācija! Kurš ir spējīgs, lai mūsu laikrakstā argumentēti pierāda pretējo. Arī citas partijas nav labākas par tikko pieminētajām.
Tā saucamie vienkāršie cilvēki dažreiz pārprot strīdus, kas notiek mūsu starpā, un mēģina mūs pierunāt vienoties. Vienoties vajag nevis mums, bet jums, vienkāršie cilvēki! Jums jāsaprot, ka laikraksts “DDD” vēlas atbrīvoties no okupantiem, bet jūs to vēlaties pārāk vāji vai nevēlaties nemaz. Vairums tikai zem segas spēj sev bailīgi atzīties, ka būtu labi, ja okupanti aizvāktos no Latvijas.
Tieši mūsu piedāvātais ceļš ir visnevardarbīgākais. Mēs neizslēdzam bruņotu cīņu. Tad tuvā nākotnē Imanta Parādnieka patiesi brašajiem un brīnišķīgajiem pirmsskolas vecuma dēliem būs jādara tas, ko neizdarīja viņu tēvs, kad to izdarīt varēja daudz vieglāk. Ja tauta neklausīs un nejutīs, un ikdienā neizrādīs pretīgumu pret okupantiem kā pret cērmēm un lenteņiem, kas ļoti palīdzētu viņus dabūt no šejienes ārā, tad viņi būs jādzen ārā ar ieročiem. Ja mūsu paaudze neizmantos pretīguma zāles pret ieklīdeņiem, tad nākamajām paaudzēm atliks tikai bruņota cīņa. Arī tādā gadījumā tā nebūs vardarbīga cīņa, jo latvieši taisnīgi padzīs okupantus no savas Tēvzemes.
Naids labāks par gļēvulību
DDD: Ko darīt cilvēkam, kurš nevar nejust naidu pret okupantu? Ko darīt, ja naids ir vienīgais motīvs, kādēļ kāds latvietis iestājas par deokupāciju un dekolonizāciju?
Aivars Garda: Uz to atbildēja jau Mahātma Gandijs. Ja jāizvēlas starp tautas gļēvumu jeb atteikšanos padzīt okupantus (jo gļēvums rada bailes cīnīties un zaudēt dzīvību) un vardarbību, naidu, Gandijs teica, ka labāks ir naids un vardarbība. Vardarbību un naidu tauta vai konkrēts cilvēks var “atstrādāt” Dieva priekšā, bet gļēvulību un padošanos nekas neattaisno. Gļēvulība ir daudz sliktāka par naidu! Arī mums tas jāsaprot – labāk ar naidu padzīt okupantus nekā gļēvi viņiem pakļauties.
Lai man nestāsta, neticēšu, ka latvieši ir tik ļoti stulbi (apstulboti gan – tikai uz īsu brīdi, es ceru), lai nesaprastu, ka tad, ja mēs tagad nedabūsim okupantus ārā no Latvijas, ar latviešu tautu ir cauri. Nav jēgas no runāšanas par latvisku Latviju bez dekolonizācijas. Ja okupanti neaizvāksies, latviskas Latvijas nebūs! Okupantus pārveidot nav iespējams, jo viņi paši to nevēlas. Viņi vēlas šeit Krievijas impēriju. Ja krievvalodīgie okupanti Latvijā paliks tādā skaitā, kādā viņi te ir šobrīd, tad latviešiem gluži vienkārši būs beigas. Mums nav citas izejas, kā vien padzīt naidīgos kolonistus no savas Tēvzemes.
DDD: Vai pēdējā laika jūsma, piemēram, par latviešu nacionālās dzīvesziņas popularizētājiem Vītolu ģimeni arī nelīdzēs?
A.G.: Okupanti labprāt grib, lai visa latviešu tauta pārvērstos par vītolu ģimenēm. Okupanti priecātos, ja visi latvieši uzvilktu tautastērpus un dziedātu pa mājām, koptu savu nacionālo dzīvesziņu, lēkātu pār ugunskuriem.
Ļoti augstu vērtēt Vītolu ģimeni, uzskatīt, ka viņi kaut ko dara latviešu tautas labā, ir vairāk nekā dīvaini. Zinu, ka Imants Parādnieks no “Visu Latvijai!” tā domā. Lai man Imants pasaka, kur viņu rīcībā redzama kaut viena varonīguma pazīme, kas palīdzētu padzīt no Latvijas kolonistus?! Es tādu neredzu, jo dziedāt ir atļauts, ģērbties tautastērpos arī ir atļauts. Manā skatījumā tas viss vairāk pārvērties par tādu kā māžošanos. Tā vietā, lai parādītu drosmi, cilvēki dzied pa kaktiem. Lai folkloras kopas, kori salīdzina sevi ar nacionālajiem partizāniem un leģionāriem, kuri dziedāja patriotiskas dziesmas. Atšķirība starp viņiem ir liela.
Nacionālie partizāni un leģionāri vispirms cīnījās, kāvās un tad dziedāja, vai kāvās un dziedāja reizē. Bet šodien mūsu vīri negrib kauties un cīnīties, jo tad var gan pa purnu dabūt, gan bojā aiziet. Tā vietā viņi uzvelk tautastērpus un aiziet kaut ko uzdziedāt, izliekoties, ka tā ir nezin kāda varonība. Okupantiem un cionistiem to tikai vajag.
Nevis pazemoties, bet cīnīties
DDD: Dziesmas “Nu ar Dievu, Vidzemīte!” vārdi: “Dziedādami, spēlēdami ienaidnieku uzvarēs; Dziedādami, spēlēdami no kariņa mājās nāks” ir pārprasti. Gļēvuļi to skaidro tā, ka latvieši tikai uzdziedās, un okupanti jau uzreiz aizlaidīsies…
Aivars Garda: Ar dziedāšanu un dejošanu vien nepietiks. Vajadzīga reāla cīņa. Ja cilvēki ieklausīsies un noskatīsies filmu “Dundurs”, viņi redzēs, ka nepamatīgā spārna pārstāvjiem gluži vienkārši trūka godīguma. Viņiem trūka drosmes un varonības. Ja trūkst cēlo īpašību, tad tās, protams, aizvieto ar īpašībām, par kurām būtu jākaunas. Dažas mūsu tā saucamās nacionālās organizācijas ļoti vēlas tikt Saeimā, taču tur tikt var tikai, kooperējoties ar tām partijām, kas visu šo laiku bijušas pie varas. Sadarbība ar šīm partijām iespējama tikai uz viņu noteikumiem, uz prasībām atteikties no radikālām domām – gribi tikt Saeimā, atsakies no vēlmes īstenot dekolonizāciju! Tad arī sākas lavierēšana un idejas degradācija. Parādās priekšlikumi par kaut kādu mistisku individuālo dekolonizāciju…
Diemžēl arī jauniešiem trūkst godīguma, cēluma, varonīguma, drosmes un iedrošināšanās. Cilvēks, kurš baidās par savu Tēvzemi galvu nolikt, nav tās cienīgs.
DDD: Okupanti droši vien ne tik ļoti priecājas par mūsu strīdiem, kā gaida, kad latvieši beidzot vienosies nevis ap LNF piedāvāto dekolonizācijas ideju, bet gan ap kādu gļēvāku piedāvājumu.
A.G.: Protams. Okupantiem būtu vislielākais prieks, ja visi latvieši, īpaši Aivars Garda, uzvilktu tautastērpus, apsietu prievītes, sāktu dancot un dziedāt, un par dekolonizāciju aizmirstu.
DDD: Ja jums būtu jāizvēlas starp iespēju, ka latvieši pēkšņi aizmirst visas savas tautasdziesmas, bet iegūst drosmi padzīt okupantus, vai pavisam otrādi – dzied dziesmas un samierinās ar okupantiem, kāda būtu jūsu izvēle?
A.G.: Es noteikti izvēlētos variantu, kurā latvieši iegūst drosmi padzīt okupantus. Pēc tam, kad okupanti būtu padzīti, es katram latvietim uzdāvinātu Dainu sējumu, un visi atkal no jauna iemācītos tautasdziesmas.
DDD: Varbūt nacionāli noskaņotiem, bet ne tik radikāli domājošiem cilvēkiem gluži vienkārši nav pamata, uz kā būvēt drosmi un varonību?
A.G.: Nacionālo organizāciju dalībniekiem nav patiesu zināšanu. Tie paši jaunieši kaut ko ir sagrābstījušies augstskolās un domā, ka gudri. Labāk būtu studējuši Dzīvo Ētiku un ieguvuši fundamentālas zināšanas. Augstskolā gūtās zināšanas nedod stabilu pamatu dzīvei. Viena lieta gan jāatzīst – lai apgūtu sistemātisku domāšanu, augstskola ir ļoti derīga. Taču pēc augstskolas jāsāk pašmācības ceļš. Arī es pēc augstskolas meklēju iespēju padziļināt savas zināšanas, meklēju dzīves jēgu. Gribēju uzzināt, kādēļ dzīvoju, kāda ir pasaules uzbūve, kas ir radījis un veidojis Kosmosu, vai ir dzīve pēc nāves utt. Diemžēl reti kurš meklē atbildes uz šādiem jautājumiem.
DDD: Ja ir atbilde uz jautājumu, kāda ir dzīves jēga, tad cīņa par tautas neatkarību, taisnīguma atjaunošanu ir loģiska un neatņemama dzīves sastāvdaļa?
A.G.: Protams. Jaunajiem cilvēkiem trūkst šādu zināšanu. Tādu nav arī vecajiem, kas varētu paskaidrot. Ja runājam par leģionāriem un nacionālajiem partizāniem, tad viņu priekšzīme ir viņu kaujas pret okupantiem. Mums jāseko viņu piemēram. Taču notiek pretējais – jaunieši nolien pa kaktiem un nevēlas cīnīties. Tas ir kauns!
DDD: Varbūt jauniešiem bail no Krievijas pārspēka?
A.G.: Nevajag klausīties tajos, kuri apgalvo, ka Krievija ir tik militāri spēcīga, cik pati sludina. Krievijas Domes deputāts Viktors Iļjuhins neseno Krievijas iebrukumu Gruzijā nosauca par kaunpilnu. Kādēļ? Tādēļ, ka Krievija Gruzijā iebruka ar ļoti vecu tehniku – veciem, sarūsējušiem tankiem un lidmašīnām, bez moderniem sakariem. Gruzija zaudēja tikai tādēļ, ka gruzīni bailēs aizbēga. Šādu viedokli pauda kāds politologs televīzijas kanālā RTVi. Tas mani pārsteidz, jo Gruzijai bija armija. Čečeni gruzīnu vietā būtu karojuši – par to esmu pārliecināts. Domāju, ka tad krievi paši būtu mukuši.
Pēc iebrukuma Gruzijā Viktors Iļjuhins televīzijā atzina: ja brīdī, kad Krievija iebruka Gruzijā, Igaunija būtu nolēmusi aiziet līdz Maskavai un to ieņemt, igauņiem tas būtu izdevies, jo pa ceļam viņi nesastaptu nevienu militāristu. Pēc Iļjuhina domām, visi militāristi bija nosūtīti uz Gruziju. Tas liecina, ka Krievija patiesībā militāri ir vāja. Protams, ja tai uzbruktu, tā spētu sevi aizstāvēt. Taču Krievija neaizstāvētu savus tautiešus, kuri te bļaustās. Viņi Krievijai nav vajadzīgi, tomēr, ja mēs viņus dzītu uz turieni, viņi noteikti tiktu pieņemti.
DDD: Tad jau politiķu mēģinājumi iebaidīt latviešus, ka mūsu okupantu padzīšana izraisītu Krievijas militāru iebrukumu Latvijā, ir melīgi un gļēvi.
A.G.: Protams. Tie ir nodevīgi. Pat, ja Krievija varētu iebrukt, tas nevar būt par iemeslu, lai mēs neveiktu dekolonizāciju. Kāpēc tad mums ir armija un Zemessardze?! Vai tiešām labāk visu atstāt, kā ir, un aiziet bojā? Mēs jau tagad esam pazemoti līdz pēdējam.
DDD: Rainis teiktu: “Kas vairāk pazemots, kā cilvēks drīkst, tam vairāk jāceļas, kā cilvēks spēj.”
A.G.: Tā ir mūsu cerība. Ja mēs izturēsim un sāksim cīņu, tad varam pacelties. Uz to arī cerēsim.
Intervēja Liene Apine
Pirmpublikācija laikrakstā “DDD” Nr.7(211), 2010. gada 1.–15. aprīlis
Publicēts laikrakstā “DDD” un Nr.10(528), 2023. gada 26. maijs–8. jūnijs