Leonards Inkins
Ja gribi ēst, tad apēd ābolu, bet ja negribi ābolu,
tas nozīmē, ka patiesībā neesi izsalcis.
Esmu gana daudz rakstījis un runājis par to, ko vienā vārdā dēvē par degradāciju. Mēs šo vārdu izprotam kā negatīvu lejupslīdi, kādu prasmju un iemaņu zaudēšanu. Gadās, ka pazaudējam to, kā mums nemaz nav bijis. Arī tā mēdz būt, un vairumā gadījumu šo vārdu lietojam nosodoši.
Šoreiz atļaušos paprātot, vai par minēto esam tiesīgi citus nosodīt, vai esam tiesīgi pārmest un aizrādīt, vai paši esam labāki un, pat ja esam labāki, vai drīkstam nosodīt neiedziļinoties. Vai drīkstam nedomāt par to, ka katram no mums pienāks tāds brīdis, kad nespēsim paši savās čībās iekāpt? Ja izdosies līdz tam nodzīvot!
Vēl nesen rakstīju par politiķu degradāciju un salīdzināju deviņdesmito gadu sākuma Saeimas deputātus ar tiem, kas ir šodien. Manuprāt, zināšanu, prasmju, cēloņu un seku izpratnes sakarību ziņā ir notikusi degradācija. Par to pārliecināties nav grūti, ielūkojoties kaut vai Saeimas plenārsēžu stenogrammās, kā arī iepazīstoties ar Saeimas komisijās lemto un diskutēto. Bet tas būs tikai secinājums, nevis atbilde uz jautājumu – kāpēc tā ir noticis.
Pieļauju arī, ka šāds viedoklis man ir radies tāpēc, ka tobrīd, deviņdesmito gadu sākumā, nezināju, ko zinu šodien, nesapratu tik, cik saprotu šodien, un no tā arī izriet mans salīdzinājums un vērtējums par labu pirmo Saeimu deputātiem. Iespējams, tā ir, bet, lai būtu vieglāk saprast, stāstot par to, man ir jāatgriežas pie sirdij tuvas lietas – pie mūzikas.
Gandrīz visiem izciliem skaņdarbiem, kas rakstīti pirms vairākiem gadsimtiem un vēl senāk, satura ziņā ir vairāki līmeņi, līdzīgi kā lādēm mēdz būt vairāki slepeni dibeni. Tas attiecas arī uz labi uzrakstītām grāmatām, dzeju, dziesmu tekstiem, gleznām, arhitektūru un citu, ko radījuši izcili cilvēki.
Klausoties skaņdarbu, šos daudzos līmeņus ir iespējams saklausīt, lasot grāmatu, šos līmeņus ir iespējams saskatīt. Un tomēr vairums klausās, lasa, aplūko gleznu, bet neredz to, ko autors savā darbā saka, kurp aicina, ko nosoda un par ko stāsta.
Mūzika pārvēršas par kaut kādām skaņām, glezna par kaut kādu mālējumu un Lenijas Rīfenštāles “Olimpija” – par garlaicīgu ūdens gabalu, kur viss ir tik lēni, tik nesaistoši, kur nesprāgst, nezibeņo un neaizrauj ar dažādiem specefektiem. Tur beigās nešauj un mūsējie neuzvar. Tā vietā aizdedz lāpu, ko pēc tam cauri vairākām valstīm lēnām nes uz olimpisko spēļu vietu…
Aliņš
Astoņdesmito gadu beigās goda lieta bija lasīt Čingizu Aitmatovu. Viņa grāmatas lasīja dažādu izglītību guvušie. Katrs lasīja un redzēja, kā arī saprata atbilstoši savam zināšanu, izglītības un pieredzes līmenim. Cik nu kurš spēja lādē paslēptos līmeņus saskatīt…
“Un garāka par mūžu diena ilgst” – leģenda par mankurtiem – dažiem šķita saprotama. Viņi tur saskatīja pat padomju īstenību; tie spēja iztēloties un saprast grāmatā minētās līdzības un autora vēlmes. Savukārt, citiem tas bija tikai interesanti, bet ne pamācoši.
Līdzīgi bija arī ar “Pieresvietu”, kur mazizglītotākie spēja saskatīt tikai kriminālas scēnas, narkotiku pārvietošanas ceļus, bet citi – ielūkoties Bībeles saturā un no tā izrietošajā morālē un secinājumos.
Nezinot vēsturi, nezinot kultūras attīstības un valstu izveidošanās secību, kā arī neizprotot, ka bija ne tikai viduslaiki, nav iespējams gūt kopainu par skaņdarbā vai grāmatā pausto un nav iespējams paredzēt nākotni.
Komponisti, rakstnieki, dzejnieki un mākslinieki veltījuši daudz laika, lai saviem darbiem piešķirtu saturu un vienā darbā iekļautu pat vairākus līmeņus, lai kādam tiktu aliņš, kādam korķītis un tomēr lai neviens nepaliktu tukšā. Jaunībā dzirdēju teicienu – katram savs: kam aliņš, kam tikai pudeļu korķīši… Šis precīzi ilustrē to, par ko rakstu.
Bet ne vienmēr tā bija. Ir tādi skaņdarbi, kas rakstīti ar nolūku izkopt un attīstīt muzikanta spēlēšanas tehniku. Ir arī tādi, kas radīti, lai palepotos, paspīdētu un izceltos – parādītu, kā es varu uzrakstīt, nospēlēt un citādi demonstrēt mūziķa iemaņas. Gadījās, ka grāmatu autori rakstīja ne tādēļ, lai lasītājs kļūtu gudrāks un zinošāks, bet lai demonstrētu, ko un kā viņš spēj uzrakstīt.
Atšķirt, vai komponists ir radījis kādu skaņdarbu ar vēlmi apliecināt savas prasmes un savu talantu, vai rakstnieks rakstījis, lai demonstrētu savu spēju savirknēt vārdus un rindkopas, var tikai izglītots un pieredzējis klausītājs un lasītājs. Ja nav priekšzināšanu, tad novērtēt un atšķirt, kas ir kas, manuprāt, nav iespējams.
Mūzika
Jāņem vērā arī tas, ka visā cilvēces vēsturē mūzika, grāmatas, glezniecība, tēlniecība un māksla tomēr bija dižciltīgo un bagāto privilēģija, nodarbe, kā arī izklaide. Padomā, cik reizes gadā zemnieks dzirdēja mūziku, piemēram, trešajā gadsimtā. Labi, ja tas gadījās kaut dažas reizes gadā… Toties tie, kuriem bija lieli īpašumi, kuri bija pietuvināti valdniekiem, pasūtīja skaņdarbus komponistiem, apmeklēja retās teātra un operas izrādes. Viņus kopš bērnības mācīja spēlēt mūzikas instrumentus, mācīja lasīt grāmatas, kā arī izprast dzirdēto un lasīto. Tam tika algoti speciāli skolotāji.
Savukārt, zemniekam nebija tam nedz laika, nedz iespēju. Zemnieks mūziku dzirdēja baznīcas dievkalpojumā, kāzās un bērēs. Dzimšanas dienu ballītes tad nebija iecienītas, un jūtūbes arī tolaik nebija. Tāpēc nav nekā nosodāma, ka vairums cilvēku neizprata mākslu un revolucionāri, ienākuši Ziemas pilī ar durkļiem, durstīja gleznas un dedzināja grāmatas. Kā viņiem bija zināt, ka tas ir kas vērtīgs?!
Es gribu uzsvērt, ka mūzikai un grāmatām piešķīra saturu ne tikai darbu autori, bet arī tie, kas šos darbus pasūtīja. Pasūtītāji un turīgie klausītāji bija zinoši un prasīgi. Viņiem nevarēja iesmērēt primitīvu skaņdarbu, un šodienas dzeja mirtu, vēl nedzimusi.
Tā tas turpinājās, līdz zinātnes un tehnikas attīstība radīja situāciju, ka cilvēkiem aizvien vairāk sāka rasties tas, ko šodien dēvējam par brīvo laiku. Līdz tam cilvēks bija nodarbināts tikai ar vienas problēmas risināšanu – kur dabūt ēdamo. Kad izrādījās, ka daudzus darbus var uzticēt tvaika mašīnām, ka ražošanu var īpaši organizēt un speciāli sakārtot, tad cilvēkiem radās brīvais laiks.
No darba brīvajā laikā cilvēks sāka domāt par taisnīgas sabiedrības nepieciešamību, radās šīm vēlmēm atbilstošas grāmatas un mūzika. Cilvēki veidoja formālas un neformālas organizācijas, lai specializētos līdztiesības, cilvēktiesību un citās jomās. Nu tam bija laiks un tehniskas iespējas. Grāmatu iespiešana vairs nebija brīnums un kas īpašs. Jā, tas vēl joprojām bija dārgi, tomēr kļuva iespējams, un aizvien vairāk cilvēku šo iespēju izmantoja.
Mākslas darbu pasūtītājs pakāpeniski pārtapa no prasīga un zinoša par ne tik prasīgu un ne tik zinošu. Runājot šodienas jēdzienos – darbu pasūtītājs sāka degradēties. Līdz ar viņu sāka atslābt un degradēties arī komponisti un spalvas meistari. Nebija vajadzības tik ļoti censties. Ja izpratne mazinās, tad piedāvātā saturs mainās atbilstoši pieprasītajam. Tas kļūst primitīvāks. Un šis lejupslīdes process nav nedz beidzies, nedz apstājies. Tas turpina skriet lejup, un es nezinu, pret ko tas atdursies un kad lejupslīde beigsies, tomēr vienu zinu droši – beigsies ar strauju apstāšanos.
Tad mēs pārliecināsimies un uzzināsim, kas patiesībā nogalina – ātrums vai tomēr bremzes? Tad redzēsim, pie kā noved it kā dabiskā un loģiskā vajadzība iztapt “plašajām masām”.
Turpmāk vēl…
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr. 9(527) 2023. gada 12.–25. maijs un Nr.10(528), 2023. gada 26. maijs–8. jūnijs