Vilhelms Ļuta
Žurnālists
Krievu iebrukums Ukrainā ir pārsteidzis daudzas valstis. Taču to nedrīkst attiecināt uz Latviju, kas krievu agresiju ir piedzīvojusi simtiem reižu. Mums ir nepiedodami nezināt slepkavnieciskā kaimiņa patieso vēsturi.
No 16. līdz 19. gadsimtam ieskaitot, Krievija ir pavadījusi 177 gadus karos. Bet 20. gadsimtā – tikai retais tai bija miera gads. Arī pašlaik tai ierastā karošana turpinās. Tas viss ir atstājis smagas pēdas krievu apziņā, pieradinot krievus pie vardarbības.
Hronika vēsta, ka genocīdu pret latviešiem krievi aizsāka jau pirms deviņiem gadsimtiem. 1106. gadā Zemgalē iebruka divdesmit tūkstoši Polockas krievu. 1206. gadā Rīgu aplenca un postīja Novgorodas krievi. Šāda veida grautiņi sekoja viens pēc otra. Kopumā tika izlaupītas un nodedzinātas divsimt latviešu pilis.
Viduslaikos vairāk nekā piecdesmit tūkstošus vidzemnieku kā gūstekņus aizdzina uz Krieviju, kur tos pārkrustīja pareizticībā un izmantoja kā beztiesiskus kalpus, nereti viņus pārdodot verdzībā turkiem un citām austrumu zemēm.
Īpaši ir jāizceļ Ivana Bargā laiki, kad Vidzemē nekur nedzirdēja pat gaili dziedam, jo krievi bija izkāvuši latviešus vai aizdzinuši uz Krieviju.
Kurzemei un Zemgalei krievu jūgā nācās smakt 170 gadus, Latgalei – 193 gadus un Vidzemei – pat 245 gadus. Šo spaidu rezultātā izgaisa pusmiljons latviešu jeb trešdaļa no latviešu kopskaita. Krievu vardarbības dēļ Latvija joprojām turpina piedzīvot smagu demogrāfisko krīzi. Ja, piemēram, Norvēģijā un Dānijā pēdējos simts gados pamatnācija palielinājās divkārt, tad Latvijā latviešu skaits ir samazinājies par ceturtdaļu. Izzudušo latviešu skaits tiek ciniski “kompensēts” ar okupantiem. Salīdzinot ar pirmskara laikiem, krievvalodīgo daudzums ir palielinājies trīskārt. Un ir izveidota stabila krievu kopiena, kas cenšas latviskas Latvijas izveides vietā nodibināt savu guberņu.
Pēc valstiskuma atjaunošanas mūsu politiķi veselu ceturtdaļgadsimtu pazemīgi sadarbojās ar Krieviju, cerot, ka tā reiz kļūs par normālu valsti. Diemžēl nācās smagi vilties. Krievija Latvijai atbildēja ar informatīvā kara pieteikšanu un pazemojošu līgumu uzspiešanu.
Valstu līdztiesības princips izpaužas valsts tiesību un pienākumu vienlīdzībā. Ar to ir jāsaprot, ka maza valsts ir tikpat suverēna kā liela karaliste. Taču Krievijai šis princips ir kā sunim blusa.
Lai gan ir PSRS pārmantotājvalsts, Krievija savtīgi atsakās atzīt ar Latviju noslēgto 1920. gada Miera līgumu, kā arī 1932. gadā pieņemto Neuzbrukšanas līgumu. Lai izvairītos mūsu valstij maksāt okupācijas laikā radītos vairāk nekā trīssimt miljardus dolāru vērtos zaudējumus, Krievija cenšas ignorēt pašu okupācijas faktu.
Latvijai, ja tā vēlas būt tiesiska valsts, ir jāatsakās no visiem pazemojošiem līgumiem. Vispirms vajadzētu anulēt vienošanos par simtiem tūkstošiem krievu militārpersonu un to ģimeņu izvietošanu Latvijā. Ir pilnīgs absurds uzturēt visu šo varzu, nodrošinot tai sociālas garantijas. Uzturot okupantus, mums pietrūkst līdzekļu savas armijas izveidei, lai tās skaitliskais apmērs būtu vismaz pirmskara līmenī.
Kamēr okupanti tupēs Latvijā, tikmēr okupācija un mūsu tautas pārkrieviskošana turpināsies. Nācijai labvēlīgus procesus var nodrošināt vienīgi Aivara Gardas Latvijas Nacionālās frontes izstrādātās programmas izpilde par valsts deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju.
Publicēts laikrakstā “DDD” Nr.8(526), 2023. gada 28. aprīlis–11. maijs