Liene Apine
Okupācijas pieminekļa nojaukšana Pārdaugavā aizsāka pieminekļu nojaukšanas vilni visā Latvijā. Tas raisīja arī diskusijas par to, kuri pieminekļi ir pelnījuši palikt, bet kuri aizslaukāmi vēstures mēslainē un aizvācami no cilvēku acīm kā nevajadzīgi un kaitīgi. Atklājas, ka daudzi tautā līdz šim cienīti personāži patiesībā bijuši krievu okupantu kolaboranti. Ir jauki vērot strīdus, vērā ņemamus un ne tik būtiskus argumentus, bet skumjas rada kas cits. Tiek runāts par kolaboracionismu kā par kādu pagātnes sērgu, bet ignorēta skaudrā patiesība, ka mūsu vidū joprojām netrūkst tādu indivīdu, kas sadarbojas ar okupantiem un latviešu tautas ienaidniekiem.
Jā, juridiski esam it kā neatkarīga valsts, bet krievu okupācija turpinās, jo faktiski okupācijas un kolonizācijas sekas nav novērstas. Tieši tādēļ par kolaborantiem uzskatāmi visi, kas nevis cenšas pēc iespējas ātrāk īstenot Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, bet gan ar dažādām “pseidonacionālisma” akcijām imitē latviešu tautas glābšanu. Protams, nav slikti cīnīties pret krievu valodu Latvijas publiskajā telpā, apsveicama ir padomju-mīļu pieminekļu novākšana, taču ar to vien nepietiks. Nepietiks arī ar atbalsta sniegšanu ukraiņiem, skandinot, ka ukraiņi šobrīd cīnās arī par latviešu tautas nākotni.
Nesen kādā raidierakstā dzirdēju mednieka, kurš ar saviem draugiem sagādāja ukraiņiem snaipera ieročus 100 000 eiro apmērā, atziņu, ka Ukrainas spēja tik ilgi pretoties krieviem slēpjas nevis viņu karotprasmē un bruņojumā, bet vienotībā, kādu nebija gaidījuši ne krievi, ne arī pārējā pasaule. Pats būdams gatavs karot, mednieks atzina – viņam nav pārliecības, ka, piemēram, visi 22 000 Latvijā reģistrētie mednieki, kuri ir labi bruņoti un pārzina ieročus, krievu iebrukuma gadījumā būs Latvijas un latviešu pusē. Klausoties šo ierakstu, radās pārdomas par pieminēto vienotību, kas ukraiņu gadījumā izrādījusies izšķirošais faktors pretstāvē krievu okupantiem. Ar ko vienoties, piemēram, latviešu ģimenei Ķengaraga vai Pļavnieku deviņstāvu mājā, kur viņi ir vienīgie latvieši kāpņutelpā?
Un te atpakaļ pie mūsdienu kolaborantiem, kuri ir gana naski kādreizējo kolaborantu pieminekļu nojaukšanā, bet paši ar savu rīcību ir tikpat vai pat vēl bīstamāki latviešu tautai un Latvijai. Kā vērtēt, piemēram, Re:chekistes Ingas Spriņģes kaismīgo cīņu par kolonistu tiesībām palikt Latvijā? Vai viņas pārmetumi, ka mēs, latvieši, neesam bijuši pietiekami labi integrētāji un tādēļ tik daudzi joprojām nemāk latviešu valodu, ir nevainīgs idiotisms vai tomēr apzināts ļaunums, Putina piektās kolonnas aizstāvēšana? Kāpēc tādas re:čekistesar tikpat lielu sparu nemetas virsū politiķiem, pieprasot bez kavēšanās mest laukā no Latvijas visus, kuri ieradušies Latvijā krievu okupācijas gados un viņu pēctečus, kas būtu tikai taisnīgi un juridiski pamatoti šajā situācijā? Kas cits viņas ir, ja ne kolaboranti, kas aiz pārprasta humānisma un kropla demokrātisma slēpj savu atbalstu latviešu pārkrieviskošanas un iznīcināšanas politikai?!
Un kā saukt tos latviešus, kuri sentimentāli steidz aizstāvēt savus krieviski runājošos kaimiņus pensijas gados, jo, lūk, viņi esot tikai jauki cilvēki, kas nav spējuši iemācīties latviešu valodu?! Tie ir kolaboranti un nodevēji, kuru gļēvums ved latviešu tautu pretim iznīcībai. Kurš gan cits, ja ne tie “mūsu labie krievi”, kurus tagad nedrīkstot dzīt ārā no Latvijas, ieradās Latvijā pārkrieviskot un iznīcināt latviešus. Jaunie tikai turpina savu senču tradīcijas, kā tas pieklājas okupantu-kolonistu pēctečiem, kas savu fašistisko attieksmi pret latviešiem iesūkuši ar mātes pienu.
Uzsāktajā pagātnes vētīšanā atklājas latviešu agrākās radošās inteliģences neglītā seja, bet kāda ir tā saucamā mūsdienu inteliģence? Tās vieplis ir vēl pretīgāks, jo jau Atmodas laikā nodeva latviešu tautu un turpina to darīt joprojām. Tā, ko pieņemts saukt par radošo inteliģenci, patiesībā tāda nemaz nav, jo spēja uzrakstīt pantiņu vai savirknēt notis jaukā melodijā nav inteliģences pazīme. Jā, ir varbūt kaut kāds talants, iegūtas vai darbā attīstītas spējas, bet nav inteliģences un kultūras pazīmju, jo šiem ļautiņiem, kurus pieņemts saukt par “radošo inteliģenci”, pietrūkst visvarīgākā – taisnīguma un skaistuma izjūtas. Viņu sirdis ir ļaunas un kalpo tumsai. Kā to var zināt? Vienkārši: kuri neaizstāv taisnīgumu, tie stiprina tumsu un ļaunumu. Es zinu tikai vienu latviešu dzejnieci Steidzīti, kura savā dzejā izsaka latviešu tautas sirds sāpi, pieprasot veikt Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju. Kur pārējie? Tie smuki sapucēti, ar solīdi atšautu mazo pirkstiņu tēlo smalkus ļaudis antikulturālu izstāžu atklāšanā, patiesībā paši būdami dvēselēs puvuši kolaboranti.
Publicēts laikraktā “DDD” Nr.7(525), 2023. gada 14.–27. aprīlis