Saruna ar vīru kopas “Vilki” dalībnieku Andri Balceru
Vispirms karot, tad dziedāt
DDD: 16. martā “Vilki” iet gājiena priekšgalā ar latviešu karavīru dziesmām. Vai mums pietiek tādu dziesmu, kas spētu pacelt latviešu garu cīņai pret okupantiem?
Andris Balcers: Mums noteikti ir ļoti daudz spēcīgu karavīru dziesmu. Latvieši visos laikos ir bijuši labi karotāji. No vēstures zinām, cik prasmīgi vikingu laikos karoja kurši pret skandināviem. Dāņiem bijusi pat baznīcā pie sienas rakstīta lūgšana: “Dievs, sargi mūs no uguns, mēra un kuršiem!” Bet tu jautāji, vai ar dziesmu var pacelt? Tikai tādā gadījumā, ja motivācija ir iet un darīt – cīnīties.
Latviešu puikām, dodoties karot, motivācija ir bijusi cīnīties. Pirmajā pasaules karā daudzi latvieši jau apzināti cīnījās, lai dibinātu savu valsti. It sevišķi nacionāli noskaņotie virsnieki saprata, ka ir cerība izmantot labvēlīgo brīdi un izkarot savu valsti, viņi necīnījās par caru. Tad viņi karoja un dziedāja pašu sacerētas patriotiskas dziesmas. Tāpat arī latviešu leģionāri devās atbrīvot savus tuviniekus, kas aizvesti uz Sibīriju, un nelaist otrreiz iekšā krievu okupantus. Nacionālie partizāni arī dziedāja. Taču secība bija tāda – vispirms karot, tad dziedāt. Vai var tikai ar dziesmu kaut ko izkarot? Manuprāt, nē. Ir jāgrib doties cīņā, tad dziesma var palīdzēt uzturēt cīņas garu.
DDD: Bet latvieši taču tiek pasniegti kā dziedātāju un dancotāju, nevis karotāju tauta… Vienkāršais latvietis domā aptuveni šādi – mēs uzdziedāsim, un visas problēmas pašas no sevis atrisināsies. Sanāk, ka secība ir ačgārna: vispirms dzied, bet darīs kaut kad vēlāk?
A.B.: Pirmkārt, par dziedātāju un dancotāju tautu. Tādu uzskatu, mītu par mums izplata mūsu ienaidnieki. Un tālāk tiražē viņu līdzskrējēji vai lētticīgie. Protams, latvieši prot un arī vēlas gan dziedāt, gan dejot. Bet latvieši ir karotāju, turklāt uzvarētāju nācija. Ņemot vērā mūsu nelielo skaitu, apbrīnojama ir latviešu izcilā karotprasme un panākumi karalaukos. Tas ir atsevišķas garākas sarunas vērts temats. Kā godīgi atzinis Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste, bez latviešu karavīru uzvarām kaujas laukos, nekādu diplomātu pūliņi nedotu mums savu Valsti.
Otrkārt, par “vienkāršo latvieti”, jāpiekrīt. Gan secība ir ačgārna, gan arī pastāv vēl jautājums – vai vispār darīs! Diemžēl tā tas ir. Mums tagad ir laime nelaimē vai nelaime laimē – visi skandina par tā saucamo Dziesmoto revolūciju, par Atmodu, pat nezinu, kuru pēc kārtas un kurš un kāpēc atmodās… Manuprāt, notika ļoti dziļi slēpta vēstures spēle, un šo domino kauliņu patiesos spēlētājus mēs vēl nezinām. Bet skaidri redzams, ka latvieši, pateicoties šim stāstam par Dziesmoto revolūciju, ir ieaijāti, iemidzināti. Tā teikt – visi kopīgi padziedājām, un brīvība mums rokā! Un daudzus pat apmierina šī šķietamā brīvība. Dzīvo kopā ar vaņķām un duņkām, sirsnīgi runājas ar viņiem un jūtas itin labi. (Ar ironiju.) Tā teikt – dzīvosim “дружно, по-русски”! (…“draudzīgi, krieviski”!)
Bez deokupācijas un dekolonizācijas nav latviskas Latvijas
DDD: “Mūsu krievi!”– tas patiešām skan ikdienā vēl joprojām, pat gadu pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā.
Andris Balcers: (Ar ironiju.) Jā, jo mēs taču ar dziesmiņām dabūjām brīvību – ko gan vairāk vajag?! Bet ar mājas kaimiņiem, darbabiedriem, radiem ir jādraudzējas – kā tu dzīsi viņus prom?!
DDD: Padomju Savienība būtu sabrukusi un sašķēlusies arī bez mūsu dziedāšanas.
A.B.: Krievijas spicei bija vieni mērķi, mūsu nomenklatūrai – citi mērķi. Čekisti gribēja biznesu taisīt, nevis atjaunot patiesu Latvijas neatkarību un novērst okupācijas sekas. Vienkāršā tauta no šīs spēles neko nesaprata – pietika ar saukli: “Kaut pastalās, bet uz brīvu Latviju, uz Eiropu!” Pirmoreiz dzirdot šo saukli, es teicu: “Kaut pastalās, bet uz latvisku Latviju!” Latvijas valstij ir jēga tikai tad, ja tā ir latviska. Man nevajag tikai “brīvu” Latviju – man vajag latvisku Latviju.
DDD: “Visu Latvijai!” arī it kā iestājas par latvisku Latviju. Ko tev nozīmē latviska Latvija?
A.B.: Pirmkārt, lai latvieši būtu savas valsts saimnieki. Lai šeit būtu latviska vide – gan fiziski, gan garīgi. Šļura, kas šobrīd šeit ir, nav mūsu tautas mentalitāte.
DDD: Vai var būt latviska Latvija ar okupantu klātbūtni, neveicot deokupāciju un dekolonizāciju?
A.B.: Nē. Šādi Latvija nevar būt latviska, tas nav normāli. Būtiska ir pamattautas proporcija pret iedzīvotāju kopskaitu. Ja latviešu skaits ir tuvu pusei no visiem iedzīvotājiem – kā gan tad Latvija var būt latviska? Šāda proporcija nav latviešu tautas pastāvēšanas drošs pamats. Okupanti dzīvo tepat blakus, ir agresīvi pret visu latvisko. Kaimiņos ir milzīgā Krievija ar tās tautu, kurai viņi pieder. Šis stāvoklis radās nozieguma, tas ir, Latvijas okupācijas un kolonizācijas rezultātā.
Protams, kā gan var runāt par brīvību, ja nav veikta deokupācija un dekolonizācija, tāpat arī deboļševizācija, kas būtībā nozīmē lustrāciju, lai visi čekisti, ziņotāji būtu atklāti. Ja būtu noticis šis process, nebūtu jādzīvo ar puspatiesībām. Bet tagad mēs klūpam un krītam visās dzīves jomās. Tādēļ prieks, ka beidzot aizvien vairāk publiskajā telpā no dažādu uzskatu pārstāvjiem tomēr izskan vienots viedoklis, ka tieši neveiktā dekolonizācija un izjauktais nacionālais sastāvs ir galvenais Latvijas atpalicības cēlonis.
16. marta gājiens: cīņa pret ienaidnieku turpinās!
DDD: Ko tev pašam nozīmē 16. marta gājiens?
Andris Balcers: Tā ir vajadzīga tradīcija. Mēs godinām latviešu leģionārus – latviešu puikas, kas devās karot pret ienaidnieku, nevis dīvānā komentēja notiekošo. Viņi gāja un sitās ar krievu okupantiem, cik bija iespējams. Arī pēc kara nacionālie partizāni turpināja niknu cīņu pret to pašu ienaidnieku. Nupat bija 2. marts – Nacionālo partizānu bruņotās pretestības atceres diena. Taču 16. marts jau sen ir pāraudzis tikai latviešu leģionāru piemiņas dienu. Tā ir kļuvusi par latviešu pašapziņas celšanas un parādīšanas dienu. Ja latviešu čaļi ar ieročiem rokās cīnījās frontē vai, vēl trakāk, vairāk nekā 12 gadus klapējās mežos, kad neviens no ārzemēm palīgā negāja, tad mūsu pienākums ir vismaz gājienā demonstrēt, ka šeit ir latviešu zeme un tāda tā arī būs vienmēr. Un, galvenais, jauniešiem šī stāja ir jāparāda.
DDD: Jo latviešu tautas cīņa pret krievu okupantiem vēl nav galā?
A.B.: Tieši tā. 16. marts ir latviešu cīņas pret krievu okupantiem diena. 9. maijā viņi katru gadu ir svinējuši iekarošanas dienu, demonstrējot savu domāšanu: “Спасибо деду за победу!” (“Paldies vectēvam par uzvaru!”) Un pie varas esošie nodevēji un gļēvuļi visu laiku ir muldējuši, ka šos, lūk, mēs integrēsim… Ko integrēsim? Ienaidnieku? Lūk, 16. marta gājiens atgādina, ka latviešu leģionāru un nacionālo partizānu cīņa pret šo ienaidnieku turpinās.
Mums ir jāšķiras!
DDD: Krievijas iebrukums un karadarbība Ukrainā izgaismo arī Latvijas nacionālās problēmas. Latvieši beidzot sadūšojās un nogāza galveno Pārdaugavas okupekli. Manuprāt, šis ir ilgi gaidītais starptautiski labvēlīgs brīdis, lai latvieši beidzot sadūšotos arī pašam galvenajam okupācijas seku novēršanas procesam – veiktu dekolonizāciju. Vai piekrīti?
Andris Balcers: Kā uzsver politologi, tautu dzīves laikā retu reizi parādoties “politiskie logi”, kuros tautas var panākt būtiskus uzlabojumus savai attīstībai. Latviešiem vajadzētu būt vienai no šīm gudrajām tautām. Šis patiešām ir brīdis, lai novērstu CCCP (lasi – Krievijas) veiktā etniskā genocīda sekas – veicot Latvijas dekolonizāciju. Visi citi darbi, uzdevumi ir tai pakārtoti. Juridiskais pamats ir ANO Ģenerālās Asamblejas Konvencija par noilguma neatzīšanu kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, un tās pirmajā pantā ir teikts, ka nav piemērojams nekāds noilguma termiņš šādiem noziegumiem, neatkarīgi no to izdarīšanas laika, kā arī neatkarīgi no tā, vai tie izdarīti kara laikā vai miera laikā.
DDD: Mani sarūgtina daudzi latvieši, ar kuriem vēl pirms desmit divdesmit gadiem bijām domubiedri un kas sevi lepni dēvē par nacionālistiem, bet tagad ir sākuši stāstīt, ka dekolonizācija neesot iespējama. Tātad, viņuprāt, okupantu iekļaušana latviešu sabiedrībā ir iespējamāka. Kā tu domā?
A.B.: Manuprāt, par iekļaušanu latviešu sabiedrībā varētu runāt, attiecinot tikai uz kolonistiem, kuri jau paši ir iekļāvušies latviskā vidē. Bet lielākā daļa okupantu un kolonistu, kas dzīvo Rīgas guļamrajonos un lielākajās rūpnieciskajās pilsētās, ir agresīvi naidīgi pret visu latvisko. Gan ikdienā, gan svētkos to redzam. Mēs esam nesaderīgi. Piemēram, latviešu svētki Jāņi. Mēs tos izjūtam mentāli un nevienam okupantam nevaram iestāstīt, kas ir Jāņi. Varam tulkot dainas, ar parindeņiem kaut ko skaidrot, bet latvieša sajūtu nav iespējams iedot. Un arī nevajag. Latviskums ir latvieša dvēselē, kas vibrē, atsaucoties uz tautas kultūru.
DDD: Ušakovs aizsāka Jāņu svinības Daugavmalā – varbūt tomēr varam “okupantus piespiest latviešu svētkus mīlēt”? Varbūt tiem, kas sevi sauc par nacionālistiem, ir taisnība – vajag tikai iemācīt okupantiem mūsu valodu?
A.B.: Tādas šļuras taisīšana ir izdevīga tiem, kas grib pavilkt svītru 1991. gadā, sakot: “Давайте жить дружно!” (“Dzīvosim draudzīgi!”). Tas, kā un kur latvieši svin Jāņus, ir mūsu pašu darīšana, bet kopā ar okupantiem? Nē, viņu pietaisītie stūri nav mūsu mentalitāte. Savulaik pārkrievojies kompartijas funkcionārs Arvīds Pelše pat aizliedza svinēt Jāņus, bet Nils Ušakovs ar saviem latviešu pakalpiņiem rīkojās viltīgāk – uzspieda mums šos svētkus Rīgā, un tas deformē šo svētku būtību. Bet latvieši viņam pakalpoja un palīdzēja. Tas nav pareizi. Runājot Imanta Ziedoņa līdzībās, “savāroties vienā katlā ķiļķēniem ar klimpām”, latvieši Jāņus sāka svinēt ar šašliku, vodku, papīra vainagiem un ugunskurā dedzinot auto riepas. Tā mēs degradējam savas nacionālās vērtības, savu tautu un valsti. Sadzīvot ar okupantiem nav normāli, un mums ir milzīga iesūtīto kolonistu masa, no kuras ir jāšķiras.
DDD: Ja kā tauta vēlamies izdzīvot un attīstīties – tad obligāti ir jāšķiras. Tavuprāt, kādēļ vēl joprojām šī masa atrodas Latvijas teritorijā, kaut gan neatkarība it kā ir atjaunota?
A.B.: Viens no iemesliem un nelaimēm ir neveiktā lustrācija. Starp latviešiem ir čekas aģenti, kuriem, iespējams, vēl aizvien ir saistības ar Krievijas specdienestu struktūrām. KGB ietekme Latvijā jau nav beigusies, ir tikai attiecīgi pamainīts nosaukums. KGB darbinieki ietekmē arī tevis pieminētās šaubīgo nacionālistu rindas. Daudzi KGBešņiki, PSKP biedri, komjaunatnes funkcionāri veikli izmantoja iespējas un sakarus, lai izsistu personīgu labumu, un viņiem kolonistu masā ir biznesa partneri. Pati Krievija jau arī nav mainījusies, tā ir impērija – vienalga, balta, zila vai sarkana… Juridiski skatoties, pat ja viens okupants šeit būtu vēl palicis, tas nebūtu taisnīgi. Kur nu vēl šāds daudzums, kas tuvs latviešu skaitam! Latvieši tādējādi ir atšķaidīti tiktāl, ka, ievērojot zinātnieku aplēses par tautu dzīvotspēju, ir apdraudēta mūsu tautas eksistence, ļurkājas mūsu tautas mugurkauls. Varonīgais latviešu karavīru genofonds ir iznīcināts. Lielum lielajā vairumā palikuši ļodzīgie, kuri piemērojas okupantiem un kolonistiem.
Tiek veidots pasaulē unikāls (sliktajā nozīmē) substrāts – puse uz pusi pamattauta ar okupantu sveštautiešiem. Turklāt, kā apliecināja krievu disidents Vladimirs Bukovskis, okupācijas laikā šeit ļoti mērķtiecīgi tika iesūtīts agresīvais slānis. Pirmkārt, Baltijā tika iesūtīti noziedznieki no visas CCCP, kuriem soda izciešanas termiņš tuvojās beigām, Rīgā bija vienīgais Baltijā sieviešu cietums. Otrkārt, īpaši uz Latviju sūtīja virsniekus, kuriem tuvojās izdienas pensionēšanās termiņš. Šie visi iepriekš minētie tālāk veidoja šeit agresīvo egregoru, ap kuru pulcējās partijnieki, čekisti, darbaļaužu aktīvisti. Vēl vairāk, viņi ne tikai izveidojuši šeit latviešiem svešu, nekulturālu vidi, bet arī kolonizējuši mūsu kapus un piegānījuši mūsu svētvietu Rīgas Brāļu kapus, sarokot virsū latviešu varoņiem savus slepkavas un izvarotājus. Tas viņiem tradicionāli, kopš Otrā pasaules kara laikiem, – iekarotajā teritorijā “nolikt čupu”, istabas stūros, akās, gultās, klavierēs un citās visneiedomājamākās vietās. Galu galā, pietaisīt iekaroto zemju tautu dvēselē.
Ienaidnieku integrētājs – vai nu stulbs, vai nodevējs
DDD: Vai arī pārējie “Vilku” dalībnieki uzskata, ka Latvija ir jāatbrīvo no okupantiem?
Andris Balcers: Jā, protams, mums šī doma ir vienota. Mēs esam savā starpā sprieduši, kā to izdarīt, bet visi uzskatām, ka šis process ir jāveic. Dīvaini lasīt sociālajos tīklos, kā jums, avīzes veidotājiem, pārmet, ka jums neesot dekolonizācijas plāna. Jāsmejas! Vai tad žurnālistiem vai man individuāli ir jāizstrādā dekolonizācijas process? Tas taču ir jādara valstiski. Saskaņā ar starptautiskajiem likumiem Latvijai ir tiesības veikt dekolonizāciju – un valstij tas ir jādara, nevis jābumbo tālāk uz “DDD” žurnālistu pleciem. Avīze var pieprasīt, atbalstīt, veicināt dekolonizāciju, bet ne jau veikt. Valstij ir institūcijas, kas vienīgās spēj apzināt reālo situāciju, izstrādāt rīcības plānu un to realizēt. Bet tam nepieciešama politiskā griba un atbildības uzņemšanās.
DDD: Bet šīs institūcijas nerīkosies, kamēr pati tauta negribēs atbrīvoties no okupantiem. Kamēr visas nacionālistu organizācijas – partijas, biedrības vai kādas citas – savā programmā nebūs ierakstījusi DDD procesa realizēšanu un nepieprasīs valsts varai rīkoties. Vai tu piekrīti, ka vēl nav sasniegta latviešu kritiskā masa, kas grib un ir gatava veikt Latvijas dekolonizāciju?
A.B.: Piekrītu. Vai, sakot “tauta”, tu domāji Latvijas vai latviešu tautu?
DDD: Latviešu tautu.
A.B.: Lūk, un kas tad ir latviešu tauta? Vai tā sastāv no cilvēkiem, kuriem pasē ir rakstīts “latvietis”, kaut arī varbūt pat latviski neprot runāt? Cilvēkam var būt latvisks uzvārds, bet kuram latviskais nemaz nav svarīgs, vai mantojis, piemēram, sava tēva čekista vai partijas funkcionāra domāšanu…
DDD: …var būt arī nelatvisks uzvārds, tomēr īsts latviešu nacionālists, kurš vēlas atbrīvoties no ārējiem ienaidniekiem.
A.B.: Jā, bet latviešu īpatsvars ir nepietiekams. Trīsdesmit gadu laikā varneši nav izveidojuši latviešiem labvēlīgu dzīves telpu, drīzāk otrādi. Viņi muld par ienaidnieku integrāciju. Manuprāt, ja domā, ka ienaidnieka integrēšana ir iespējama, ir divi varianti: vai nu cilvēks ir stulbs, vai nodevējs.
Vienmēr jāatceras, kā radies šis noziedzīgais latviešu un cittautiešu skaitliskais disbalanss – ienaidnieks atbrauca ar tankiem, tad izsūtīja spējīgākos, uzņēmīgākos latviešus un vietā iesūtīja šeit savus civiliedzīvotājus: ļoti lielu krievisku masu, aiz kuras stāv milzīgā Krievija. Vecā okupantu paaudze jau ir izaudzinājusi sev turpinājumu, kam ir tāda pati nepatika pret latviešiem, pret latvisko. Krieviem te ir ērti, latviešiem – diskomforts, un latviešu jaunieši brauc prom uz ārzemēm, jo neprot visur prasīto krievu valodu, tā teikt, “balso ar kājām”. Arī lauki, kas kādreiz bija latviska vide, ir noplicināti un mērķtiecīgi veikta depopulācija. Tagad tiek sludināta apmācība latviešu valodā. Nu, labi, izmācīs okupantu runāt latviski – vai viņš kļūs par latvieti vai Latvijas patriotu? Ar latviešu valodas iemācīšanu vien ir par maz. Viņi samācīsies kā papagaiļi un tad ņirgāsies, ķengās mūsu valodu. Ar valodas palīdzību integrēt var atsevišķus iebraucējus, bet ne jau tādu ienaidnieku baru.
Pamazām publiskajā telpā, presē arvien vairāk parādās “DDD” jau iepriekš rakstītās domas, Tādēļ, domāju, ka pamazām “DDD” būs atmodinājis apātisko tautas daļu.
Tikmēr liberastiem savas intereses…
DDD: Tagad valdošās partijas ir izdarījušas labu darbu – novākušas okupekļus. To jau minēju.
Andris Balcers: Jā, bet tikai Ukrainas kara dēļ!
DDD: Lūk. Ņemot vērā, ka netiek risināts dekolonizācijas jautājums, rodas pārdomas par kādu citu tendenci. Vai Ukrainas kara aizsegā tu saskati, manuprāt, āža kāju – pastiprinātu liberastu ideoloģijas propagandēšanu, piemēram, pediņu “laulības”, kuras latvieši, iluzori it kā bēgot no Krievijas, pamazām sāk jau pieņemt?
A.B.: Jā, taču baidos, ka šis degradēšanas process notiek jau ilgstoši, ne tikai pēdējā gada laikā. Bet tagad tā āža kāja patiešām ir kļuvusi ļoti redzama un agresīva. Būtībā, kā krievi visu laiku ir bijuši agresīvi, tā tagad arī šie liberasti. Pat “prihvatizējuši” un nopulgojuši skaisto dabas parādību – varavīksni. Sevišķi sāpīgi un draudīgi tas ir jauniešiem. Šīs antivērtības tiek pasniegtas smuki iesaiņotas modernās frāzēs, un, galvenais, tās reklamē populāri cilvēki no popkultūras un citām kultūras aprindām. Tas ir ārkārtīgi bīstami. Šī propaganda iedarbojas tieši uz jauniešiem. Svārstīgākie, kas nesaprot savas dzīves jēgu, pavelkas… Nav noslēpums, ka tādējādi daudzi tiek ievilināti gan estrādes, gan modes sfērā – modeļu biznesā. Izvirtības perēklī jaunieši tiek ierauti ar iespēju tikt pie laba honorāra, un process notiek. Turklāt tagad vēl – piesedzoties ar mānīgu protestu pret Krieviju. Rodas iespaids, ka pamazām tiek veidota vide, kur heteroseksuālas attiecības ir apkaunojums un monogāmija – nožēlojams arhaisms. Bet moderni ir būt gejam, lesbietei un biseksuālim.
DDD: Kā cīnīties pret to?
A.B.: Šī cīņa šeit ir ļoti grūta. Viņi spēlē ļoti viltīgi. Šobrīd, tikko kāds sāk iebilst pret liberastu procesiem, tā atskan: “Putinists!” Jo viņiem labi apmaksāti PR speciālisti ļoti veikli strādā, saukļus pasviež. Arī juristi sapirkti, savā pusē dabūti. Viņi nav muļķi, un aiz viņiem stāv milzīga nauda visā pasaulē. Homoseksuāļi tā savas rindas papildina.
DDD: Savukārt, šīs homoseksuāļu rindu papildināšanas mērķis, visticamāk, ir cilvēku apziņas deģenerēšana, lai ar viņiem varētu darīt, ko grib melnās ložas.
A.B.: Tas ir viens. Otrs – lai varbūt arī cilvēku skaitu tādējādi mazinātu. Bet tas, ka tur iesaistīta ļoti liela nauda un vara, ir fakts.
DDD: Galvenais, ka šie liberasti ar asarām acīs stāv ukraiņu pusē, bet latviešu tautu nemīl, jo dekolonizāciju taču neatbalsta.
A.B.: Nē, dekolonizāciju viņi negrib! Arī Ukrainā ir daudz šo varavīkšņaino cilvēciņu, kas čupojas ar mūsējiem un, loģiski, atrod kopīgu valodu. Bet latvisko ideju atbalsts viņiem neiet kopā ar globālajām interesēm.
DDD: Starp citu, arī agresorvalstī Krievijā netrūkst šo nenormālo, it īpaši šovbiznesā.Kā pamodināt latviešu tautu, lai tā ieraudzītu gan okupantu klātbūtnes draudus, gan liberastu sludināto antivērtību graujošo ietekmi?
A.B.: Par okupantiem runājot, es ļoti negribētu, lai mēs piedzīvotu Ukrainas variantu – ukraiņi attapās tikai karā.
No latviešiem baidās, tādēļ iznīcina
DDD: Ukrainā nekad nav bijusi tik liela krievu masa kā Latvijā.
Andris Balcers: Tur jau tā lieta. Kaut arī ukraiņi ir slāvu tauta, tomēr tā sevi kaut cik pasargāja. Es brīnos, cik īsā laikā viņi arī Austrumukrainā šo lielkrievu šovinisma garā noskaņoto kontingentu neitralizēja. Es pat nezinu, ko teikt tagad par mums, latviešiem. Kādreiz ir bijis tā, ka, latviešus nodzenot līdz kliņķim, viņi atmostas, cīnās par brīvību – un visa pasaule tad nodreb. Vēlos, lai šobrīd mēs spētu rīkoties drosmīgi arī bez kara. Bet mēs esam ļoti iekrievoti, ilgstoši sapludināti ar krievu kolonistiem.
DDD: Varbūt, ka tieši latviešu iekšējā spēka dēļ mūsu tauta arī tiek mērķtiecīgi atšķaidīta? No Baltijas valstu tautām mēs esam cietuši visvairāk.
A.B.: Protams.
DDD: Mūsos ir krampis?
A.B.: Iespējams, mēs, latvieši, esam visbīstamākie. Arī tas, ka mēs abi šeit par tik būtiskām lietām runājam, par spīti šai atšķaidīšanai, ir jau kaut kas! Ja pāršķirstām vēsturi – visos lielākos notikumos šajā reģionā latvieši ir bijuši centrā un avangardā. No vienas puses – gods; no otras – nelaime. Skaita ziņā esam maza tauta, un mūsu spēki ir aizgājuši revolūcijās, karos, bēgļu gaitās, deportācijās. Latviešu varoņi gāja priekšgalā, daudzi krita. Bet, latvieši ir ļoti sīksti, tādēļ no mums baidās.
DDD: Tomēr latviešu pūlis – vairākums – ir kļuvis ļoti bailīgs.
A.B.: Jā, ļoti grūti to iedrošināt. Jāiet skolās un jārunā. Tur trūkst vīriešu, kas iedotu latviešu jauniešiem mugurkaulu. Tagad arī “zilā” kultūra ļoti degradē jauno cilvēku. Jaunieši pīpē zālīti, skrien pakaļ tukšai modei… Veidojas kaut kādi tizlenīši, no kuriem nevar saprast: vai tas vīrietis vai sieviete. Jauniešu apziņa tiek mērķtiecīgi izļurkāta. Šajā visā ir grūti orientēties pieaugušajiem, kur nu vēl jauniešiem!
DDD: Jūs ar vīru kopu “Vilki” braukājat pa skolām?
A.B.: Jā, mums ir koncertlekciju cikls. Pagājušajā gadā bijām kādās 70 skolās – visa Latvija izbraukāta krustu šķērsu.
DDD: Saki, vai tādas sarunas, kā mēs šobrīd risinām, notiek arī ar skolu jaunatni? Vai runājat par nepieļaujamo okupantu klātbūtni?
A.B.: Jā, mēs stāstām skolās. Mēs to darām caur mūzikas un karavīru dzīvesziņas, vēstures prizmu.
DDD: Vai esat kādreiz pateikuši, ka okupanti ir jāmet laukā? Vai ir iespējams jauniešus sagatavot dekolonizācijai?
A.B.: Protams, tas ir iespējams un arī jādara. Piemēram, jau sen koncertos skaidrojam, ka tie, kas 9. maijā baros pulcējas pie okupekļa Rīgā, ir mūsu ienaidnieki. Piekodinājām, ka tas ir jāpatur prātā. Tas noteikti ir jāsaka bērniem un jauniešiem. Šī doma ir auglīga.
DDD: Tad jau viņiem var skaidrot arī tālāk – ka ienaidnieki ir jāmet ārā no mūsu valsts?
A.B.: Jā, tā ir spēcīga pozīcija. Jauniešiem ir jāstāsta patiesība. Jo karavīrs nav tikai profesija, tas ir arī dzīves veids, aktīva pozīcija, kura jārāda jaunajai paaudzei.
DDD: Ja katrs latvietis savā vietā nebaidīsies publiski par to runāt, tad dekolonizācijas process arī sāks realizēties.
A.B.: Tur jau ir tā lieta. Galvenais, ir nebaidīties un atklāti runāt. Arī tas ir svarīgs darbs. Taču latviešiem ir daudz arī jaukto ģimeņu. Viņiem ir jāizvēlas.
DDD: Jāizvēlas, kurai valstij un tautai piederēt?
A.B.: Tas ir jāizvēlas ne tikai kara laikā. Latvijā ir bijuši vācu laiki, zviedru laiki… tagad viņi visi dzīvo savās zemēs vai arī asimilējušies latviešos. Bet krievi te ir palikuši un uzvedas kā jau okupanti. Teikšu tieši – mums līdzās dzīvo milzīga utaino masa, kā viņus dēvēja latviešu leģionāri, jeb urlas, kā viņus dēvē mūsdienās, ar visiem saviem netikumiem un neļauj latviešu tautai attīstīties.
DDD: Lai gļēvulīgie prātvēderi nestāsta, ka nevar veikt dekolonizāciju! 1920. gados Latvijā notika Agrārā reforma, kuras ietvaros aptuveni puse no Latvijas teritorijas tika atņemta vācu muižniekiem. Tas bija gluži vienkārši politisks lēmums latviešu tautas attīstības labā.
A.B.: Un nekas! Viss bija iespējams. Ir daudz precedentu visā pasaulē. Galvenais, ka arī tagad taisnīgums un starptautiskās tiesības ir mūsu pusē. Tādēļ dekolonizācija vienkārši ir jāveic. Pilsoņu Kongress netika laists pie varas, Latvijā tika atstāti visi okupanti un kolonisti un turpinājās okupācijas laikā iesāktā rusifikācija. Latvijas valsti drīkstēja atjaunot tikai likumīgie Latvijas Republikas pilsoņi, kas tad arī izlemtu – kam turpmāk dot un kam nedot pilsonību. Tiesības uz Latvijas pilsonību ir jānopelna. Bet tagad viss ir ačgārni – mūsu ienaidniekiem ir iespēja iegūt mūsu valsts pilsonību. Un tad brīnāmies, kādas ždanokas, ušakovi, mamikini Latviju pārstāv Eiroparlamentā. Nemaz nerunājot par mūsu Saeimas “dzegužu olām” rosļikoviem, glorijām u.c.
DDD: Kāds ir tavs novēlējums?
A.B.: “DDD” lasītājiem un visiem latviešiem es novēlu nenokārt degunu! Mācīsimies no mūsu nacionālajiem partizāniem – kā viņi daudzus gadus pilnīgā bezcerībā, aukstumā un tumsā, sakoduši zobus, cīnījās par brīvību. Latvieša raksturā ir cīnīties – kaut viens, bet piespiež muguru pie koka un kapājas. Varonības paraugi mums ir gan tālākā, gan tuvākā vēsturē. Latviešu karavīrs vienmēr ir bijis stiprs. Ja paši latvieši gribēs būt latviski un dzīvot latviskā Latvijā, tad palīdzība nāks. Arī jūs, “DDD” veidotāji, esat iedvesmojošs paraugs. Joprojām apbrīnoju arī jūsu, trauslu sieviešu, drosmi, neatlaidību un uzņēmību divdesmit gadu garumā modinot bailīgo, kūtro tautas daļu.
Nobeigumā iesaku atcerēties latviešu sakāmvārdu: “Mantu zaudēt – nekas nav zaudēts; godu zaudēt – daudz zaudēts; dūšu zaudēt – viss zaudēts.”
Intervēja Līga Muzikante
Publicēts laikraktā “DDD” Nr.5(523), 2023. gada 10.–23. marts, Nr.7(525), 2023. gada 14.–27. aprīlis un Nr.8(526), 2023. gada 28. aprīlis–11. maijs